vizma

898 0

lkjhkjhk,m,mn,nm,nm,nm,mn,mn,mn,mn,nm jikjl;l;;’lkkl;kljhkhgjhgfhfghghhhhhfhhfghjm,mn,PORTRETS

Vizma Belševica ir vienīgā latviešu autore, kas tikusi oficiāli nominēta Nobela prēmijai (2003. gadā Zviedrijas iedzīvotāji bija piešķīruši Belševicai diezgan augstu vietu savā nobeliskā totalizatora tabulā, vēl tikai pāris autoru izredzes tika vērtētas augstāk.). Ņemot vērā, ka arī latviešiem patīk, ja viņu iecienītajam autoram ik gadus iznāk vismaz pa grāmatai, Vizmas Belševicas jau gadus četrdesmit ilgstošā popularitāte šķiet mulsinoša, jo viņa ir konsekventa mazrakstītāja. Vizma Belševica ir izcila tulkotāja un atdzejotāja. Pat paturot prātā to, ka dažkārt (īpaši tajos septiņos ga ados pēc dzejoļu krājuma „Gadu gredzeni” iznākšanas 1969. gadā, kad Belševicas oriģināldarbus nedrukāja vispār) tulkojumi bijuši vienīgā publicēšanās iespēja, tik un tā jāatzīst: Belševicas tulkojumi daudziem lasītājiem dziļajos padomju laikos veiksmīgi atgādināja, ka latviešu valodā iespējams runāt ne tikai par darba ražības celšanu. Aksela Muntes „Stāsts par Sanmikelu”, Hemingveja „Sirmgalvis un jūra”, „Piektā kolonna” un „Salas straumē”, nepārspējamais Dž.K. Džeroma bestsellers „Trīs vīri laivā, nerunājot nemaz par suni” (tas latviski iznāca 1963. gadā, kad ar smiešanos tā bija, kā bija, – bet Latvija tik tiešām nodārdēja smieklos bez ideoloģijas piekrāsas), tad vēl bērnu literatūras klasika – A. Milns, H. Loftings, P. Treversa. Būtībā V. Belševica uzcēlusi (vārds „iztulkojusi” šai gadījumā šķiet nepietiekami emocionāls) fantāzijas pasauli vairākām bērnu paaudzēm; šai pasaulē mazuļi satikās ar lācīti Pūku un Mēriju Popinsu un atklāja, ka visiem nemaz nav obligāti jāstājas pionieros. Bet kopš 20. gadsimta 90. gadiem Latvijā Vizmu Belševicu pazīst galvenokārt kā prozaiķi, viņas trīs pusautobiogrāfiskās grāmatas aizēnojušas iepriekšējo veikumu, arī nominācija Nobela prēmijai saistāma ar šīm grāmatām, kas tiek aizrautīgi lasītas Zviedrijā. Vizma Belševica dzimusi 1931. gadā strādnieku ģimenē, 1948. gadā beigusi poligrāfijas arodskolu, pēc tam neklātienē absolvējusi arī Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu un Maskavas Literatūras institūtu. Pirmais dzejoļu krājums iznācis 1955. gadā, otrais – „Zemes siltums” – 1959. gadā. Daļa no „Zemes siltuma” dzejoļiem joprojām skan tautā iemīļotās dziesmās (piemēram, Raimonda Paula „Es mīlu tevi tā, kā priede aug”). Šajā krājumā daudz tam laikam tipiskās aptuvenības un trauksmes, tomēr V. Belševica uzrāda samērā konkrētas adreses, tie nav tikai kaut kādi kalni, kur šķind ganāmpulku zvārgulīši un cauri rīta miglai atbrien brieži – tie ir Aizkarpati; tā nav tikai viena no daudzajām pilsētām, kur klejo senatnes domīgās ēnas, – tā ir Pleskava. Šos dzejoļus nevar pieskaitīt paviršai ekskursantu lirikai, jo tiem pamatā dziļi personiski pārdzīvojumi. Kad pēc desmit gadiem krājumā „Gadu gredzeni” autore savus dzejoļus iesakņoja Latvijas tagadnē un pagātnē – Vecrīgā, Liepājā, Zemgalē, palojošos Svētes krastos, pie 13. gadsimta lībjiem un letgaļiem – tūlīt sekoja ass cenzūras uzbļāviens par „nepareizu vēstures traktējumu”. Bet nepatikšanas bija sākušās jau ar krājumu „Jūra deg”, kurai piesēja gan „pseidonovatorismu”, gan „atrautību no dzīves”. 1965. gadā – gadu pirms „Jūra deg” – iznākušajā V. Belševicas pirmajā īsprozas krājumā „Ķikuraga stāsti” poētiskais jaucas ar komisko, kolorīti zvejnieki sastopas ar mazliet blāvākiem un naivākiem ciemiņiem no šķietami civilizētākās lielpilsētu pasaules. Arī šeit Belševicai izdevies iztikt bez uzmācīgās ideoloģijas, viņa attēlo raksturu sadursmes, nenolaižoties līdz skaidrojumiem par „buržuāziskās domāšanas paliekām”. Abas grāmatas – „Ķikuraga stāstus” un „Jūra deg” – var lasīt kā savdabīgu diptihu. Daudzu dzejoļu fonā ir tā pati jūra, tā pati piekraste, kas stāstos, bet izjūtas, kuras lakoniskajā prozā var tikai nojaust, dzejoļos kļuvušas par galveno, tāpēc kāpas, kāpu grīslis, bāka un jūra (it kā joprojām tā pati) iegūst arī simbolisku nozīmi. Vizmas Belševicas dzejoļu forma ir perfekti izslīpēta – līdz tai meistarības pakāpei, kad lasītājs formu vairs pat nepamana. Tradicionālām jambiskām četrrindēm blakus verlibrs ar šķietami nejaušām atskaņām un dzejoļi, kuri savu formu itin kā veidojuši paši – tik neatkārtojamu, tik neatdalāmu no satura. Bet nekā pārspīlēta, nekā samākslota. Pirms „Billes” slavenākais V. Belševicas darbs neapšaubāmi bija „Gadu gredzenos” publicētā poēma „Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”. Šīs poēmas strukturālā sarežģītība izpaužas arī grafiski: ar stabiņā lappuses kreisajā malā citēto hronikas tulkojumu, ar daudzajām tukšajām rindām, kurās pauzes – liktenīga lūzuma mirkļi vai izmisuma bezelpa – marķēti ar domu zīmēm. Bez šīm lakūnām „Piezīmes” zaudētu daudz ko no savas dziļuma dimensijas. „Kā greizsirdīga sieva Roma prasa, / lai ik uz soļa mīlestību zvēr / tai publiski, un spiegu acīm lasa / starp manām rindām, ka tai nepieder / šī sirds, kādreiz tik ļāvīgā un naivā.” Vai to saka latviešu izcelsmes hronists, paguris vērpt savas pagāniskās tautas iznīcināšanu 13. gadsimta krusta karos? Vai varbūt dzejniece tur atzīstas, cik sāpīga bijusi vilšanās jaunības ilūzijās? (Kā gandrīz visi šīs paaudzes padomju dzejnieki, arī Vizma Belševica kādu laiciņu ticēja komunisma ideāliem un apraudāja Staļina nāvi.) Lielākā daļa poēmas lasītāju savās domās nomainīja Romu pret Maskavu. Gandrīz taustāmi reālā divu laiku saplūšana un pārklāšanās izraisīja cenzoru naidu. Pēc „Gadu gredzeniem” nākamais V. Belševicas dzejoļu krājums „Madarās” iznāca 1976. gadā – it kā maigāks, izlīdzinošāks, it kā svītras pavilkšana. „Piepildījums nekad nav tik skaists kā ilgošanās.” Pēc „Madarām” publicētas vēl vairākas V. Belševicas dzejas izlases un krājums „Dzeltu laiks” (1987) ar daudzu vēsturisku situāciju izvērtējumu. Savām „Billes” grāmatām – „Bille” (1995), „Bille dzīvo tālāk” (1995) un „Billes skaistā jaunība” (1996) – V. Belševica pati devusi lakonisku un kodolīgu skaidrojumu: „Man bija jāpastāsta par to, kā dzīvoja pilsētas nomalē ļoti trūcīgi cilvēki, kam Ulmaņlaiki nebija nekāda paradīze. Arī nekāds īpašs patriotisms pie viņiem nebija manīts, bet nebija manīts arī tas, ka viņi sapņotu iekļauties Padomju Savienībā.” Pēdējā no trim grāmatām beidzas mirklī, kad Bille – nu jau arodskolniece Sibilla – pirmoreiz aizgājusi pie pēckara Latvijas Rakstnieku savienības funkcionāra. Sibilla ir atnesusi savus dzejoļus, un viņš meiteni mudina rakstīt nevis par laimīgu mīlestību, be et par to, kā viņa lepojas ar arodskolas šineli, kā priecājas par savu brīvo un laimīgo nākotni.

Amanda Aizpuriete

Join the Conversation