Apraksts:

Vides aizsardzība

Darbs:

Vides piesārņojums

Vides piesārņojums var veicināt saslimstību ar krūts vēzi
Hormonus noārdošās sintētiskās vielas var būt viens no faktoriem, kas palielinājis saslimstību ar krūts vēzi, secināts Lielbritānijā veiktā pētījumā «Vides piesārņojums un krūts vēzis: hormonus noārdošo vielu loma».
Pētījumā teikts, ka vairāk nekā puse no krūts vēža saslimstības gadījumiem nav izskaidrojumi ar dzīves stilu izvēlēm vai ģenētisko mantojumu. Viens no faktoriem, kas var palielināt iespējamību iegūt šo slimību, ir hormonus noārdošās sintētiskās vielas. Šīs vielas var būt dažādu preču sastāvā, sākot no bērnu barošanas pudelītēm un citiem plastmasas izstrādājumiem, līdz pat kosmētikai. To plašās izmantošanas dēļ šīs vielas nokļuvušas arī vidē, no kurienes tās var nonākt cilvēku organismos.
Vēža pētnieki ir atzinuši, ka palielināts estrogēna daudzums organismā palielina krūts vēža saslimšanas risku. Sintētiskās vielas, kas tika analizētas pētījumā, pēc savām īpašībām ir līdzīgas estrogēnam - var teikt, ka tās imitē estrogēnu. Šādā veidā tiek mākslīgi palielināts estrogēna daudzums ķermenī, kas attiecīgi var palielināt riskus. Pētījuma autors atsaucas arī uz nesen Spānijā veiktu pētījumu, kurā secināts, ka krūts vēža saslimstības risks ir saistīts ar to, cik daudz sintētisko estrogēnu ir nonākuši cilvēka ķermenī.
Līdzīgi kā citi vēža riski, to ietekme uz veselību ir individuāla. Sintētiskais estrogēns var atstāt ietekmi uz veselību divās situācijās. Pirmkārt, tas var darboties kā «kokteiļa efekts» – cilvēkam vienlaicīgi saskaroties ar dažādām estrogēnus imitējošām sintētiskajām vielām. Otrkārt, saskaroties ar dažām sintētiskajām vielām brīžos, kad ķermenis ir īpaši jūtīgs pret tām, tas ir, meitenes auglim attīstoties vēl mātes ķermenī un meitenei sasniedzot pubertātes vecumu.


Vides piesārņojums pilsētās nodara vairāk ļaunuma kā smēķēšana

Mēneša cilvēks šoreiz Juris Putriņš, Rīgas vides centra “Agenda 21”, kas kā patstāvīga Rīgas domes struktūrvienība darbojas kopš 2002.gada sākumā, direktors. Rīgas vides centra “Agenda 21” nosaukumā ietvertais un pasaulē zināmais termins Agenda 21 vēsta, ka Centra galvenais mērķis ir sekmēt pilsētas ilgspējīgu attīstību.

Kāda ir izcelsme jēdzienam Agenda 21?

Jēdziens agenda nozīmē dienas kārtību. Agenda 21 – tas ir globāls rīcības plāns XXI gadsimtam, apstiprināts ANO Konferencē par vidi un attīstību (UNCED – United Nations Conference on Environment and Development) 1992.g. jūnijā Riodežaneiro, Brazīlijā. 179 valstis, tai skaitā Latvija, ir vienojušās par globālām partnerattiecībām, kuru mērķis ir radīt kvalitatīvu vidi un veselīgu ekonomiku.

Ko ietver pilsētas ilgspējīga attīstība un kādas ir Rīgas galvenās problēmas?

Ilgspējīga attīstība nozīmē pilsētai augt, nepasliktinot ne vides, ne sociālo, ne ekonomisko labklājību. Lai, piemēram, būvniecība neradītu traumu videi. Rīgas plānojums nav nemaz tik slikts, problēma ir citur. Privātīpašnieki atgūst savas īpašumus un mūsu likumdošana ir ārkārtīgi liberāla pret privātīpašnieku rīcību - zaļā zona tiek degradēta, tas nozīmē zaļo iekšpagalmu izzušanu, apzaļumoto teritoriju samazināšanos, utt. Mums īsti nav instrumentu, kas varētu apstādināt privātīpašnieku bieži vien neloģisko rīcību. Privātīpašniekiem ir tiesības, bet faktiski nav nekādu pienākumu, kuri, savukārt, tiem ir visās attīstītajās Eiropas valstīs. Liberālisms ir nodarījis lielu kaitējumu zaļajām struktūrām, izjaucot to attīstības loģiku.

Kā tikt galā ar patvaļu? Piemēri pat nav tālu jāmeklē. Tepat Igaunijā, Pērnavā, pirms 10 gadiem, kad vēl strādāju kā žurnālists, gatavoju sižetu par nacionalizētu īpašumu. Nacionalizēšanas iemesls bija īpašnieka nevērīgā attieksme un pienākumu neievērošana. Igaunijā privātīpašniekiem ir „uzlikti” pienākumi, kas pieprasa gan īpašuma, gan tam pieguļošās teritorijas sakārtošanu. Ja nav iespēju to izdarīt pašam, tad īpašums ir jāpārdod kādam, kas ir gatavs par to rūpēties. Tā kā shēma ir samērā vienkārša. Kā savulaik izteicās man pazīstams Igaunijas politiķis – būtiski jau sākotnēji procesa attīstību nostādīt uz pareizām sliedēm, lai arī kādus spēkus tas prasītu. Tāpēc ir ļoti svarīgs stratēģiskās attīstības plāns, strukturēšana likumdošanas līmenī, arī privātīpašnieku atļautības pakāpes noteikšana, jo tas viss kopumā ietekmē valsts attīstību.

Vai Agenda 21, kopš tā ir pārstāvēta arī Latvijā, ir kaut ko reāli panākusi?

Mēs gan neesam politiķi, lai panāktu izmaiņas likumdošanā. Taču saskaņā ar manu iniciatīvu Rīgas stratēģiskajā attīstības plānā ir ierakstīts punkts, kas paredz uzdot Vides centram izstrādāt rīcības programmu, kādā veidā šo stratēģiju īstenot. Tas ir pirmais dokuments, kurā kādai stratēģijai vai koncepcijai tiek prasīta arī rīcības programma, faktiski pirmais precendents.
Rīgas apstādījumu koncepcijas izstrāde jau kļuvis par karikatūrisku jautājumu, jo tam bija jābūt atrisinātam jau 2002. gadā, lai tas loģiski kļūtu par pilsētas attīstības plāna sastāvdaļu. Pat bija sagatavots pieņemams dokuments, kuru tomēr dažādu iemeslu dēļ neapstiprināja. Pašreiz apstādījumu koncepcija top Vides centra ietvaros un septembrī to varēsim iesniegt apstiprināšanai.
Kļūda ir tā, ka rīcības programmai nav politisko instrumentu, kas „piespiestu” šī plāna ietvaros arī rīkoties. Daudzi jautā - vai patiešām īstenosies 12 gados attīstības plānā paredzētais? Man ir pretjautājums - kāpēc ne? Jābūt tikai gribai un tas īstenosies. Plāns ir reāls, pie tā ir strādājuši eksperti, plānā ir paredzēti gan tilti, gan stāvvietas, gan parki, gan jauni dzīvojamie rajoni, gan centri. Bet, piemēram, pašreiz ir „izpalikusi” aktuālā ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmas attīstības problēma. Tas ir mūsu uzdevums – pamanīt „slēptas” lietas, kas varētu kavēt attīstības plāna realizāciju.

Cik liela komanda strādā Agenda 21?

Mēs esam 5 cilvēki, 2 cilvēki no tiem strādā pie projektiem, kas pēta iespējas palielināt pilsētas kapacitāti. Ļoti aktīva ir starptautiskā sadarbību šai jomā. Nesen pabeidzām projektu par pilsētas attīstības indikatoriem – parametriem, pēc kuriem tiek novērtēta pilsētas attīstība un salīdzināta ar citu pilsētu attīstības līmeni. Šis projekts augstu tiek vērtēts Eiropas Savienībā.

Kādu struktūru ietvaros Agenda 21 atrodas citur Eiropā?

Agenda 21 ir populārs jēdziens Eiropā, kā organizācija tā pastāv visā Eiropā - citur spēcīgāka, citur vājāka, taču jēdzienam piemīt nepieciešamā atpazīstamība. Nepastāv noteikumi, kas regulētu Agenda 21 darbību, tāpēc arī tās raksturs ir daudzveidīgs – piemēram, Vācijā tā ir ļoti akadēmiska un sakļaujas ar universitātēm, ar pētnieciskām struktūrām, Somijā Agenda 21 darbojas pilsētu struktūru ietvaros, citur Agenda 21 ir vides departamenta struktūrvienība. Tikpat labi tā var būt starpsektoriāla un neatkarīgas organizācija ar plašu sabiedrība piesaisti. Agenda 21 darbība ir atkarīga no tā, kā katrā konkrētajā valstī tiek strukturēta likumdošana.

Ko varētu un vajadzētu Rīgā atrisināt pirmām kārtām?

Domāju, ka primārais ir satiksmes problēmu risinājums, piemēram, atvēlēt cauri Rīgas centram joslas, kas paredzētas tikai sabiedriskajam transportam. Būtu jārod šāda iespēja vismaz uz Brīvības ielas. Protams, parādītos daudz neapmierināto, bet, iespējams, daļa no steidzīgajiem tomēr atsacītos no personīgā transporta lietošanas pilsētas robežā, jo sabiedriskais transports kursētu ātrāk. Vajadzētu ar laiku paredzēt iebraukšanu pa maksu Rīgas centrā. Tas ievērojami uzlabotu vides kvalitāti Rīgā, jo galvenā pilsētas problēma tomēr ir piesārņojums. Var jau runāt par smēķēšanas kaitīgumu un cīnīties ar pīpētajiem, taču Eiropā veiktie pētījumi liecina, ka no gaisa piesārņojuma mirst daudz vairāk cilvēku kā no smēķēšanas.

Gribētos uzsvērt, ka pats galvenais ir cilvēks. Ja es būtu pilsētas galva, rīkotos kā Igaunijas pilsētā Vīlandē, kas likvidēja pilsētas centrā visas „spēļu elles”. Tas ir liels ieguldījums humānas vides attīstībās. Vīlande, starp citu, pat vinnēja starptautisku tiesu, kura stiepās divu garumā. Cik man zināms, pēc analogas shēmas vēlējās rīkoties arī Valmiera. Spēļu zāles, protams, ir sociāla parādība, tas neiznīks, bet izvietotas centrā tās kļūst par pilsētas seju un likuma ietvaros ir darīts viss, lai šī sociālā parādība plauktu. Tas, savukārt, samazina mūsu humāno kapacitāti un konkurētspēju. Ir ļoti svarīgi, lai cilvēks jūtas pilnvērtīgi un tāpēc visi jautājumi jārisina kompleksi. Ne tikai jālikvidē spēļu zāles, bet to vietā jāveido citas brīvā laika pavadīšanas alternatīvas. Atkal man kā piemērs jāmin Igaunija, kur Nacionālā bibliotēka Tallinā ir kļuvusi par piederības vietu jauniešiem – tā ir populāra randiņu vieta, tur tiek pildīti skolā uzdotie mājas darbus, ir piekļuve internetam. Ja ar likumdošanas palīdzību netiks atbalstīta humānas vides izveide, mūsu valstij var zust konkurētspēja.

Kas tas ir – piesārņota vieta?
Saskaņā ar likumā „Par piesārņojumu” sniegto definīciju, „piesārņota vieta — augsne, zemes dzīles, ūdens, dūņas, kā arī ēkas, ražotnes vai citi objekti, kas satur piesārņojošas vielas.”
Lai piesārņotās vietas neapdraudētu vidi – tai skaitā gan mūsu, gan mūsu bērnu veselību un dzīvību, ir jāveic šo vietu sanācija, vienkāršāk izsakoties – attīrīšana jeb atveseļošana.
Piesārņoto vietu Latvijā ir daudz, taču katras vietas sanācija prasa nopietnu finansējumu. Finanšu trūkuma dēļ visas piesārņotās vietas attīrīt nav iespējams, taču tas arī nav nepieciešams, jo ne katra piesārņotā vietā ir bīstama videi un cilvēku veselībai. Tāpat arī ir jāņem vērā, ka atsevišķos gadījumos piesārņojums dabīgā vidē ir spējīgs pašattīrīties.

No augstāk minētā izriet secinājums – lai varētu noteikt vietas, kurās
• piesārņojums nav bīstams un vides pasākumi nav nepieciešami,
• nepieciešams tikai piesārņojuma monitorings,
• nepieciešama papildus izpēte,
• jāveic sanācija,
ir nepieciešams izvērtēt visu esošo retrospektīvo informāciju par katru piesārņoto vietu. Tas