Apraksts:

Referāts Vērtspapīru darījumos Vekseļtiesības Ventspils Augstskolas Ekonomikas un pārvaldības nodaļas 3. kursa studente SOLVEIGA RŪPLE Ventspils 2000 SATURS VEKSEĻTIESĪBU VĒSTURE 3 VEKSEĻA JĒDZIENS, TĀ BŪTĪBA UN CIVILTIESISKĀ DABA 5 VEKSEĻU LIETISKĀS ĪPATNĪBAS 7 VEKSELIS KĀ LIETA 7 VEKSEĻA TURĒTĀJS 7 VEKSEĻU FUNKCIJAS 8 VEKSEĻSPĒJA 9 VEKSEĻU FORMA UN SATURS 10 VEKSEĻU FORMA 10 VEKSEĻU SATURS 10 Apzīmējums, kas izteic, ka akts ir trata (vienkāršais vekselis) 11 Beznosacījuma solījums maksāt noteiktu naudas summu 11 Maksātāja (trasāta) vārds – tikai trasātam 11 Maksāšanas termiņa apzīmējums 12 Maksāšanas vietas apzīmējums 12 Personas vārds, kurai vai kuras orderim izdarāma samaksa 12 Izrakstīšanas laika un vietas apzīmējums 13 Tratas devēja (trasanta) paraksts – tratām vai vekseļa devēja paraksts – vienkāršajiem vekseļiem 13 VEKSEĻU APGROZĪBA 13 CESIJA 13 INDOSAMENTS 14 VEKSEĻA SAMAKSA 15 SAMAKSAS TERMIŅU VEIDI 15 SAMAKSAS KĀRTĪBA 15 TRATAS AKCEPTS 16 VEKSEĻA NESAMAKSA 17 PROTESTS 17 REGRESA TIESĪBA 18 VEKSEĻTIESISKĀ ATBILDĪBA 19 IZMANTOTĀ LITERATŪRA 21 1992. gada 1. oktobrī spēkā stājās 1938. gada 27. septembrī pieņemtais Vekseļu likums. Līdz ar to tika atjaunota viena no svarīgākajiem vērtspapīriem – vekseļa darbība. Vekseļtiesības ir radījušas samērā lielu interesi, jo to principi un vekseļu iespējas vairumam cilvēku ir pilnīgi svešas. Vekseļtiesības salīdzinājumā ar likumdošanu, kas regulē citus vērtspapīrus, ir sarežģītas un stipri formalizētas, tāpēc, lai varētu pilnīgi izmantot vekseļa darbības iespējas, ir labi jāiepazīstas ar vekseļtiesību niansēm.

Darbs:

Ventspils Augstskola

Ekonomikas un pārvaldības nodaļa

Referāts Vērtspapīru darījumos

Vekseļtiesības

Ventspils Augstskolas
Ekonomikas un
pārvaldības nodaļas
3. kursa studente
SOLVEIGA RŪPLE


Ventspils 2000

SATURS
VEKSEĻTIESĪBU VĒSTURE 3
VEKSEĻA JĒDZIENS, TĀ BŪTĪBA UN CIVILTIESISKĀ DABA 5
VEKSEĻU LIETISKĀS ĪPATNĪBAS 7
VEKSELIS KĀ LIETA 7
VEKSEĻA TURĒTĀJS 7
VEKSEĻU FUNKCIJAS 8
VEKSEĻSPĒJA 9
VEKSEĻU FORMA UN SATURS 10
VEKSEĻU FORMA 10
VEKSEĻU SATURS 10
Apzīmējums, kas izteic, ka akts ir trata (vienkāršais vekselis) 11
Beznosacījuma solījums maksāt noteiktu naudas summu 11
Maksātāja (trasāta) vārds – tikai trasātam 11
Maksāšanas termiņa apzīmējums 12
Maksāšanas vietas apzīmējums 12
Personas vārds, kurai vai kuras orderim izdarāma samaksa 12
Izrakstīšanas laika un vietas apzīmējums 13
Tratas devēja (trasanta) paraksts – tratām vai vekseļa devēja paraksts – vienkāršajiem vekseļiem 13
VEKSEĻU APGROZĪBA 13
CESIJA 13
INDOSAMENTS 14
VEKSEĻA SAMAKSA 15
SAMAKSAS TERMIŅU VEIDI 15
SAMAKSAS KĀRTĪBA 15
TRATAS AKCEPTS 16
VEKSEĻA NESAMAKSA 17
PROTESTS 17
REGRESA TIESĪBA 18
VEKSEĻTIESISKĀ ATBILDĪBA 19
IZMANTOTĀ LITERATŪRA 21




1992. gada 1. oktobrī spēkā stājās 1938. gada 27. septembrī pieņemtais Vekseļu likums. Līdz ar to tika atjaunota viena no svarīgākajiem vērtspapīriem – vekseļa darbība. Vekseļtiesības ir radījušas samērā lielu interesi, jo to principi un vekseļu iespējas vairumam cilvēku ir pilnīgi svešas. Vekseļtiesības salīdzinājumā ar likumdošanu, kas regulē citus vērtspapīrus, ir sarežģītas un stipri formalizētas, tāpēc, lai varētu pilnīgi izmantot vekseļa darbības iespējas, ir labi jāiepazīstas ar vekseļtiesību niansēm.
Mūsdienās civiltiesiskajās attiecībās un tirdznieciskajā apgrozībā liela nozīme ir vērtspapīriem. Sevišķu vietu starp tiem ieņem vekseļi. Viduslaikos, kad vekselis izveidojās kā vērtspapīrs, to varēja izdot tikai tirgotāji, turpretim tagad ikviena rīcībspējīga persona var iesaistīties vekseļtiesiskajās attiecībās. Tā kā vēsturiski vekselis veidojies ciešā saistībā ar tirdzniecību, vekseļtiesības ir bijušas saistītas ar tirdzniecības tiesībām. Trīsdesmitajos gados Latvijā bija tādi civiltiesību speciālisti, kas uzskatīja, ka vekseļtiesības būtu īpaši jānodala no tirdzniecības tiesībām un civiltiesībām vispār. Prof. A. Lēbers atzīmē, ka vekseļtiesību uzdevums ir veicināt vekseļu kredītspēju un atvieglot to apgrozību. Vekseļtiesības nodrošina to, ka gaidāmā samaksa tiks izdarīta, un rada zināmas garantijas vekseļu drošībai, kas ļauj tam kalpot par maksājumu un kredīta līdzekli.
Iespējams, ka vekseļu izmantošana Latvijas iekšējā tirdzniecībā neatjaunosies tādos apmēros, kā tas bija divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Banku pakalpojumi un savstarpējie norēķinu mehānismi, kas darbojas ar modernās elektronikas un datortehnikas palīdzību, daudzās jomās ir aizstājuši vekseļus.
Lielākas iespējas izmantot vekseļus ir starptautiskajā tirdzniecībā un darījumos, īpaši tas attiecas uz tratu. Taču tieši šai jomā vekseļu izmantošana Latvijas mērogā ir nepietiekami apzināta.

Vekseļtiesību vēsture

Par vekseļu dzimteni uzskata viduslaiku Itāliju. Vekselis tirdzniecībā eksistē jau gandrīz 700 gadu. Tas nav radies pēkšņi sakarā ar kādu notikumu, bet saistīts ar vispārējo naudas apgrozību viduslaikos.
Pats nosaukums “vekselis” (Wechsel – Brieff, lettera di cambio, lettere de chage, bill of exchange) norāda, ka vekseļa attīstība ir saistīta ar maiņu, t.i., ar naudas maiņu. Tādējādi ir skaidrs, kāpēc vekselis dzima viduslaiku Itālijā – tur naudas mainīšanai tajā laikā bija sevišķa nozīme.
Viduslaiku pirmās puses beigās Itālija, it īpaši Ziemeļitālija, sastāvēja no daudzām mazām, patstāvīgām un tirdznieciski samērā spēcīgām valstīm, kurām katrai bija sava naudas sistēma. Šo valstu kontrolē bija visa nozīmīgākā tirdzniecība ar pārējo Eiropas daļu, Austrumiem, kā arī Ziemeļāfrikas piekrasti. Itālijā gan tirdzniecības ceļā, gan arī kā pāvesta desmitā tiesa no vasaļvalstīm ieplūda milzīgs skaits svešzemju naudas vienību. No visām pusēm ieceļoja daudz svētceļnieku, laimes meklētāju, jo šī vieta kā tā laika dižākais Eiropas kultūras centrs pievilināja dažādus cilvēkus, un, protams, līdz ar to Itālijā koncentrējās arī citu valstu valūta. Situāciju sarežģīja tas, ka naudas regālijas tiesības (tiesības kalt naudu) piederēja pat atsevišķām pilsētām, kas samērā plaši to izmantoja, palielinot vai samazinot pēc sava ieskata naudas vērtību ar naudas masas daudzumu, kvalitāti vai dažādu metālu sakausējumu attiecību monētās. Tāpēc dažkārt vienādi naudas nosaukumi nebūt nenozīmēja to vērtību identiskumu. Šāda situācija veicināja tāda amata kā naudas mijēja attīstību. Naudas mainītājiem bija jābūt ļoti plašām zināšanām par sarežģītajām naudas attiecībām, to veidiem, tiem bija jāprot pārbaudīt naudas īstumu, atšķirt viltotas monētas no orģināliem. Lai naudas mijēju kantori varētu darboties, šiem tirgoņiem bija jābūt samērā lielam kapitālam un dažādu valūtu rezervēm. Tā pamazām izveidojās naudas mijēju kantori, kas ar laiku mēdza apvienoties un kuru īpašnieki sastāvēja dažādās brālībās atsevišķās pilsētās un valstiņās, kuras vadīja kompanjoni, kas bieži vien bija arī radinieki. Sākotnēji nauda tika mainīta tieši, klientam vienojoties par naudas attiecību ar tās mijēju, turklāt neviena puse otrai neko neuzticēja, t.i., šim darījumam nebija nekādu kredīta pazīmju. Tāpēc netika veikti nekādi rakstveida pasākumi, jo nauda pārgāja no rokas rokā. Ar laiku atbilstoši savai specifiskajai sagatavotībai, savam mantiskajam, sociālajam un reizēm pat politiskajam stāvoklim naudas mijēji varēja ne tikai mainīt naudu, bet arī pārņemt tādu funkciju kā naudas pārvedumus no vienas vietas uz otru. Arī šajā gadījumā notika naudas maiņa, taču tā bija naudas maiņa ar pārvedumu. Tādā veidā naudas mainītājs, saņemot naudu, neizdeva tās ekvivalentu tūliņ, bet apņēmās to izdot vai nu pats, vai caur savu kompanjonu vēlāk, nevis apmainīšanas vietā, bet tur, kur klientam nauda bija vajadzīga samaksāšanai. Tas bija izdevīgi tirgotājam, jo zuda nepieciešamība ņemt līdzi garajos, bīstamajos ceļos skaidru naudu. Šāds naudas pārvedums notika, mijējam izdodot notāra apliecinātu kvīti par saņemto naudu, ar kuru viņš apņēmās šo naudas summu samaksāt nolīgtā citā vietā un laikā personīgi vai caur trešo pusi (parasti citu naudas mijēju otrā valstī vai pilsētā), ar kuru tas sazinājās. Līdz ar to šajā darījumā parādās kredīta moments un rakstveida dokuments kā vienkārša vekseļa prototips.
Vēlāk sazinoties ar savu kompanjonu citā vietā, naudas mijējs deva klientam līdzi vēstuli uz sava kompanjona vārda, kam bija jāmaksā noteiktā nauda. Šī vēstule ar laiku kļuva par galveno elementu darījumā, pilnībā aizstājot kvīti. Šādi darījumā tika iesaistīta trešā persona. Tā uzskatāma par tratas prototipu, kaut arī sākotnēji vēstule, ja šādas vēstules turētājam nemaksāja, nedeva klientam tiesību uz tās pamata celt prasību pret maksātāju, kā arī viņš nevarēja griezt regresa (atgriezenisko) prasību pret tās izdevēju. Vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija prasīt samaksāto summu atpakaļ no naudas mijēja uz notāra apstiprinātas kvīts pamata, no kuras izrietēja, ka mijējam jāsamaksā šī naudas summa, jo neiestājās apstāklis, kas atbrīvoja mijēju no pienākuma atdot noteikto naudas summu, proti, šo summu nesamaksāja trešā (kvītī norādītā) persona.
Pirmo vekseļa attīstības posmu sauc par itāliešu, un tas attiecināms arī uz laiku, kad vekseļi jau izplatījās ārpus Itālijas, jo vekseļu prakse joprojām palika itāliešu naudas mijēju (baņķieru) rokās, kas atvēra savus maiņas kantorus arī ārpus Itālijas. Šajā periodā ietilpst tā sauktais gadatirgu laiks Šampaņā, Burgundijā, Bezansonijā (14. – 16. gs.). Gadatirgu ietekme uz vekseļa attīstību bija daudzveidīga. Izveidojās jauns vekseļtiesību institūts – vekseļa akcepts.
Itāliešu perioda beigās (16. gs. beigās un 17. gs sākumā) vekselis jau bija pilnībā noformējies, bija izveidojušās īpašas vekseļu paražas un normas. Parādījās arī pirmais vekseļu nolikums – Boloņas vekseļu nolikums (1569. g.). Šajā nolikumā ir noteikti parastie piegādei nepieciešamie termiņi starp dažādiem tirdzniecības centriem, pastāv dažādas maksāšanas garantijas (akcepts, avals – vekseļtiesiskais galvojums). Boloņas nolikums paredz protestu un regresa prasību ar dažādām procesuālām īpatnībām pret vekseļa devēju.
Vekseļu attīstības vēsturē svarīgas pārmaiņas ieviesa indosamenta rašanās 17. gs. beigās. Šo mēdz saukt par franču posmu. Jau pašā vekseļa attīstības sākumā pie pirmajiem diviem vekseļtiesiskās attiecības dalībniekiem pievienojās vēl viens kā pārstāvis, ko iepriekš noteica abas puses. Pārstāvim bija jāaizstāj vekseļa ņēmējs viņa tiesību realizācijā. Taču šīs personas nepatstāvīgums, kā arī nepieciešamība to iepriekš norādīt neapmierināja reālo tirdzniecības vajadzību nodot naudas prasības tiesību citai personai. Šo nepieciešamību neapmierināja arī romiešu tiesībām pārņemtais cesijas institūts, kas noņēma cedentam atbildību par prasības īstenošanu. Veidojoties pārstāvja patstāvīgajai prasības tiesībai, attīstījās arī indosaments, kad prasības tiesību un tiesību dot vekseli tālāk vairs nevarēja atņemt pārstāvim pēc vekseļa nodevēja ieskatiem. Nodot vekseli bija arī izdevīgi, ja vekseļa devējs tālāk bija parādā tam, kuram viņš šo vekseli deva, līdz ar to tika dzēsts parāds. 1654. gada likums Francijā pieļāva indosamentu, vēlāk to apstiprināja 1673. gada ordonance. Kaut arī Itālijā indosamenta institūts jau eksistēja ar žiro (girata), tomēr franču termins “indosaments” (endossement) guva virsroku.
Jāatzīmē, ka Francijā 1654. gada likums paredzēja, ka indosamenta uzrakstītājs atbildēja tikai pret to personu, kurai viņš vekseli nodeva. Vidu indosamentu uzrakstu taisītāju atbildība izveidojās tikai vēlākajā praksē. 1807. gada franču “Code de Commerce” pieņemšana arī citās valstīs, kas bija saistītas ar Napoleona ekspansiju, izplatīja franču izstrādātās vekseļtiesības visā