Tiesību normu veidi un to raksturojums

1170 0

Untitled

Ievads

Gadsimtu laikā cilvēku vērtību, tradīciju, apziņu, morāles un noteikumu rezultātā veidojās pieņēmumi, apziņas un mērauklas par tiesību un pienākumu ieviešanu un piemērošanu, kā rezultātā veidojās regulatīvais spēks ar vienu mērķi – veicināt sabiedrībā ierobežotu brīvību, uzlikt pēc iespējas noteiktus rāmjus cilvēku darbībā, brīvības izpausmē un paredzēt atbildību par nodarītām darbībām. Tiesības ir viena no vēsturiskākajām sabiedrības vadības svirām.

Tiesību kodolu veido normu kopums, kas nosaka saskanīgu tiesisku kārtību. Jebkuras tiesību sistēmas pamatelementi ir normas. Un šīs normas ir tā savstarpēji saistītas, ka a kopā tās veido vienu vienotību, vienu sistēmu.

Darba mērķis, izvēloties šo tematu, ir pilnīgāk izprast tiesību normas jēdzienu un to būtību kopumā. Pilnveidot zināšanās par tiesību normām, un izprast uz kādas bāzes tās veidojas.

Par tiesību normu esamību kā tādu nav konkrētu definīciju, uzskatu ir ļoti daudz un dažādu. Jautājums par tiesību normu būtību ir nodarbinājis ne tikai juristus, bet arī filozofus, lai panāktu to, ka būtu vienota definīcija, kuru pilnībā pieņemtu, nav izdevies. Tāpēc darbā pēc iespējas daudzveidīgāk ir aplūkotas vairākas definīcijas un to skaidrojumi.

Darbā tiks apskatīti tādi jautājumus kā tiesības normas jēdziens, to pazīmes un to klasifikācija.

Darbā izmantotās metodes: analīze, lai izprastu un salīdzinātu tiesību normu skaidrojumus no dažādām pusēm, dažādu autoru viedokļiem. Ar indukcijas metodes palīdzību aplūkotas atsevišķas premisas par tiesību normām un iegūta vispārēja sapratne par tām. Ar desuriptīvās metodes palīdzību noskaidrots vispārējā veidā tiesību normu pazīmes, klasifikācija pēc to veidiem un vispārinātu izpratni.

Tēmas izvēle ir saistīta ar aktualitāti un tāpēc autore vēlas uzzināt pēc iespējas dažādu autoru viedokļus un salīdzināt tos, un izvirzīt savu skatu punktu par vispiemērotāko definīciju tiesību normām, kā arī aplūkojot un noskaidrot vispiemērotākās tieību normu pazīmes.

Tātad uzzināt vai var tiesību normas nodefinēt vienotā definīcijā un vai tām ir raksturīgs tikai normatīvs raksturs.

1. Tiesību norma: jēdziens, pazīmes, izpratne.

1.1. Tiesību normu skaidrojums dažādu zinātnieku skatījumā.

Normas izpratni var sarežģīt, ka tai ir daudz sinonīmu. Tas atspoguļo tās daudzveidīgo izpratni un interpretāciju. Definējot normu, parasti uzskaita tās funkcionālās modifikācijas, izpausmes veidus un tml. Piemēram, svešvārdu vārdnīcā ir teikts: „norma- [lat. norma] – kārtula, noteikums, paraugs, mēraukla; noteikts mērs, daudzums, noteikts lielums;.”

Ir grūti definēt tādus jēdzienus, kas pastāv, piemēram, jurisprudencē, tiesībzinātnē, kur jēgas, nozīmes var būt atšķirīgas, ne ar vienu nozīmi. Tāpēc arī pieraksta paskaidrojumus, interpretācijas, lai noteiktu, izskaidrotu īsto nozīmi un apstākļus.

Es vairāk piekrītu apzīmējumam, ka norma ir noteikums, jo šādā apzīmējumā norma tiek apzīmēta vairāk no juridiskas puses, kā tiesību norma, no tiesiska aspekta; un kā paraugs, kuram ir jāseko līdzīgos gadījumos.

Autors V. Jakubaņecs ir izteicies, ka: „norma mazliet citādāapzīmējumā var arī būt kā pamatatzinums”. Normas un arī tiesību normas kā pamatatzinuma statusu nosaka tas, kādā atskaites sistēmā mēs to aplūkojam.

Piemēram, ja skatām normas sistēmā, kurā bez tās ietilpst vērtības un principi, tad, acīmredzot, par pamatatzinumu visdrīzāk kļūs principi vai vērtības.

Ņemot vērā to, ka tiesību norma var atrasties attiecībās ar dažādiem tiesību sistēmas elementiem, var teikt: tā var būt pamatatzinums dažādām tiesiskām parādībām. Svarīgi pievērst uzmanību tam, ka šīs parādības ieņem dažādu vietu juridiskās darbībās.Piemēram, grūti iedomāties, ka tiesību normu varētu izmantot sabiedrisko attiecību tiešai sakārtošanai bez juridisko lēmumu starpniecības.

Bez šaubām, juridiskie lemumi un sabiedriskās (vispirms tiesiskās) attiecības, tāpat arī citas tiesiskās parādības ir savstarpēji saistītas. Ņēmot vērā šīs attiecības kā pašas par sevi saprotamas, autori, raksturojot tiesību normas, pievērš uzmanību tikai kādam no šo attiecību veidiem.

Piemēram, viena no vienkāršākām tiesību normas definīcijām pievērš uzmanību tam, ka tā regulē uzvedību: „Tiesību norma – vispārobligāts uzvedības noteikums, kuru veido vai sankcionē valsts un nodrošina ar tās piespiedu spēku”.

Cita veida tiesību normas izpratnes ir saistītas ar tās orientāciju uz sabiedrisko attiecību regulēšanu. Tās izpaužas, piemēram, sekojošajā definīcijā: „tiesību norma – tiesību jaunrades subjektu vispārobligāta, strukturāli organizēta, valstiski valdonīga pavēle, kuru satur tiesību normatīvais akts, un kas regulē sabiedriskās attiecības”.

Sastopamas arī definīcijas, kurās ir apvienotas abas iepriekšējās pieejas. Viena no tām ir sekojoša: „Tiesību norma – vispārobligātais, formāli noteiktais priekšraksts, kas nāk no valsts, un kuru tā aizsargā, kas ir izteikts uzvedības noteikuma vai pamatnolēmuma veidā un ir sabiedrisko attiecību valstisks regulators”. Šajā definīcijā ir jāpievērš uzmanība vēl vienai ļoti svarīgai detaļai. Runa ir par to, ka norma var būt izteikta ne tikai uzvedības noteikuma, bet arī pamatnolēmuma veidā. Tā definīcijas autori mēģina pārvarēt grūtības, kas rodas sakarā ar tiesību normas kā uzvedības noteikuma raksturojumu, no vienas puses, un vispāratzītu tiesību normu iedalījumu normās, uzvedības noteikumos un izejas (pamata, dibināšanas, primārās) normās. Tagad tikai pievērsīsim uzmanību – ja par tiesību normām atzīst tikai uzvedības noteikumus, tad otra veida normas, kuras, pēc manām domām, pietiekami pamatoti arī var nosaukt par pamatatzinumiem, nemaz nav normas. Bez šaubām tāds secinājums būtu aplams, jo, saskaņā ar pastāvošiem uzskatiem, šis normu veids ietver tādas svarīgas normas kā normas aizsākumus, normas principus, definitīvi direktīvās, normas definīcijas, vispārējās un speciālās normas. Tāpēc tiesību normu definīcijas, kurās normas tiek raksturotas ne tikai kā uzvedības noteikumi, bet arī kā pamatatzinumi, noteikti ir lielas priekšrocības. Piekrītot šim apgalvojumam, es viennozīmīgi varu piebilst, ka pamatatzinumi un uzvedības noteikumi ir svarīgs tiesību normu veidojošais pamats, un uzskatot, ka tiesību normas ir pamatatzinumi ir būtiski, jo tiesību normu veidošana arī un bija balstīta un vērsta no tādām kā īpašām sabiedrības vēsturiskām iezīmēm, pazīmēm, apziņām, kas iezīmējās gan to dzīvē, gan tā sauktajā pārvaldes procesā, kas bija nepieciešams jebrukā valstī, apdzīvotā teritorijā kā ierobežojošs spēks sa abiedrības un indivīda rīcībai.

Diezgan izplatītas ir arī definīcijas, kurās iepriekšminētā problēma tiek pārvarēta tā, ka tiesību normu raksturo nevis kā uzvedības noteikumu, bet noteikumu vispār. Piemēram, V. Lazarevs ar līdzautoriem raksta: “Tiesību norma – vispārobligāts noteikums, ko atzīst un nodrošina valsts un no kura izriet to sabiedrisko attiecību dalībnieku tiesības un pienākumi, kuru rīcības regulēšanai ir paredzēts noteikums kā uzvedības paraugs, etalons, mērogs.” Jābūt vienotai sistēmai kā paraugs, etalons pēc kura arī un būs jāvadās un ar likumu – noteikumu (no valdības, valsts puses) tiks organizētas pārvaldes darbības, rīcības.

Vairumā iepriekšējo definīciju, pēc to autoru domām, tiesību norma ir domāta sabiedrisko attiecību sakārtošanai. Pazīstamais krievu jurists S. Aleksejevs akcentē uzmanību uz to, ka būtībā norma ir “noteiktas ( iespējams, parasti masveidīgas un šajā nozīmē “tipizētas” ) dzīves situācijas tipizēta lēmuma modelis, t.i., formalizētais paraugs, mērogs, etalons, kas ir jāizmanto visos tāda veida gadījumos”. Viņš raksta, ka dzīves situācijas atrisināšana ir visas tiesiskās matērijas centrālā p

. . .

2.4. pēc personu loka

Iedalījums vispārējas un speciālajās normās uz konkrētu personu loku, – vai nu uz visām personām attiecīgajā teritorijā, vai arī uz speciālu personu grupu, kā piemēram, pensionāriem, valsts civildienesta ierēdņiem un to kandidātiem.

2.5. pēc priekšrakstu rakstura

Imperativās normas satur absolūti kategorisku noteikumu, kā tas parasti ir krimināltiesību vai finansu tiesību jomā. Dispozitīvās normas relatīvi noteiktas dispozīcijas, kas var tikt konkretizētas, tiesisko attiecību subjektiem savstarpēji vienojoties. Dispozitīvās normas LR normatīvajos aktos ir sastopamas salīdzinoši retāk, un galvenokārt tās ir atrodamas civiltiesībās.

2.6. pēc ti iesiskās kārtības nostiprināšanas

Tiesiskās kārtības nostiprināšanu iekļauj sevī divus pamatiedalījumus:

– regulatīvās normās;

– aizsargājošās normās.

Regulatīvās normas tieši regulē sabiedriskās attiecības. Piešķirot tiesības un pienākumus.
Regulatīvās normas iedala šādi:
1. pienākumu uzliekošās normas, kas nosaka personai veikt noteiktas pozitīvas darbības (ziņot par īpašuma izlaupīšanu)
2. aizliedzošās normas, kas nosaka pienākumu personām atturēties no attiecīga veida darbībām
3. pilnvarojošās normas, kas nosaka personas tiesības ar pozitīvu saturu (personas tiesības izmantot brīvību)

Tiesībaizsargājošās normas reglamentē juridiskās atbildības apjomu, subjektīvo tiesību nodrošināšanu, paredzot pat piespiešanu vai kā raksturo autore Ose D.: “Aizsargājošās normas ir vispārēja rakstura un nav saistītas ar pašas personas darbību”.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2001, 7.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2001, 67.lpp.

Энциклопедический юредический словарь. – М.: ИНФРА, 1997, 187. с.

Кузнецов Э. В., Сальников В. П. Наука о праве и государстве. – М. – СПБ: Герда, 1999, 93. с.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2001, 68.lpp.

Общая теория права и государства: Учебник/Под ред. В. В. Лазарева – М.: Юрист, 1994, 118. с.

Алексеев С.С. Право: азбука – теория – философия: Опыт комплексного исследования. – М.: Статус, 1999, 255. с.

Jakubaņescs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 89.-90. lpp.

Алексеев Н.Н. Русский народ и государство. – М.: Аграф, 1998, 508. с.

Проблемы общей теории права и государства. – М.: Норма – Инфра- М., 1999, 250. с.; Общаятеория государства и права. – Т. 2. – М.:Зеркало, 1998, 217.с.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 90.-91. lpp.

Sk.: Бабаев В.К., Баранов В.М., Толстик В.А. Теория государства и права в схемах и определениях. – М.: Юрист, 1998, 90. с.

Jakubaņecs V. Tiesību normas „P & Ko” Rīga 2002, 93.-94.lpp.

Turpat, 94.-95.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 94.-96.lpp.

Turpat, 96.-97.lpp.

Turpat, 97.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 97.lpp.

Turpat, 98.-99.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 99.-100.lpp.

Turpat, 100.lpp.

Turpat, 100.lpp.

Turpat, 102.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 102.lpp.

Turpat, 102.-103.lpp.

Turpat, 104.lpp.

Jakubaņecs. V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 108.-109.lpp.

Jakubaņecs V. Tiesību normas Rīga „P & Ko” 2002, 158.lpp.

Ose D. Tiesību pamati, Rīga 2002, 5. lpp.

Ose D. Tiesību pamati Rīga 2002, 6.-7. lpp.

Ose D. Tiesību pamati Rīga 2002, 7. lpp.

Ose D. Tiesību pamati Rīga 2002, 7. lpp.

Turpat.

Join the Conversation