Apraksts:

Sirdsapziņa ir tik vienkārša lieta, par kuru šķiet ka tik un tā jau neko jaunu mēs vairs neuzzināsim, jo kurš gan ar to nav saskāries un tādā veidā arī iepazinis, ko tad tā īstenībā nozīmē un kas tā tāda ir, bet kā izradās nav nemaz tik vienkārši arī ar tik pašsaprotamām lietām. Šis darbs pamatā ir kā tulkojums , jo darba mērķis ir dot iespēju iepazīties ar šāda veida idejām ikvienu interesentu, bet tā kā nedomāju, ka esmu pietiekošs speciālists šinī jautājumā, tad nolēmu, ka mērķtiecīgāk būtu, ja es vienkārši iztulkotu šī autora darbu un tad komentētu un šīs lietas strikti nodalītu, lai lasītājs pats varētu izdarīt savus secinājumus un iepazīties ar abiem viedokļiem. Piebildīšu, kaut arī tas manuprāt ir pašsaprotami, ka komentēšu tikai tās vietas, kur mans viedoklis īsti nesaskan ar tulkotā darba autora pausto. Līdz ar to šim darbam veidojas loģiskā struktūra, kura sastāv no divām daļām tulkojuma un komentāra.

Darbs:

Ievads.
Sirdsapziņa ir tik vienkārša lieta, par kuru šķiet ka tik un tā jau neko jaunu mēs vairs neuzzināsim, jo kurš gan ar to nav saskāries un tādā veidā arī iepazinis, ko tad tā īstenībā nozīmē un kas tā tāda ir, bet kā izradās nav nemaz tik vienkārši arī ar tik pašsaprotamām lietām. Šis darbs pamatā ir kā tulkojums , jo darba mērķis ir dot iespēju iepazīties ar šāda veida idejām ikvienu interesentu, bet tā kā nedomāju, ka esmu pietiekošs speciālists šinī jautājumā, tad nolēmu, ka mērķtiecīgāk būtu, ja es vienkārši iztulkotu šī autora darbu un tad komentētu un šīs lietas strikti nodalītu, lai lasītājs pats varētu izdarīt savus secinājumus un iepazīties ar abiem viedokļiem. Piebildīšu, kaut arī tas manuprāt ir pašsaprotami, ka komentēšu tikai tās vietas, kur mans viedoklis īsti nesaskan ar tulkotā darba autora pausto. Līdz ar to šim darbam veidojas loģiskā struktūra, kura sastāv no divām daļām tulkojuma un komentāra.
Vēl tikai pavisam neliels ievadīšanas pasākums, lai būtu varbūt vieglāk lasīt šo materiālu, proti, no dažiem avotiem definīcijas:
 Sirdsapziņa – tikumiskas atbildības jūtas par savu rīcību attieksmē pret citiem cilvēkiem .
 Sirdsapziņa - sirdsbalss, sirdsprāts.
 Afekts – ļoti spēcīgs īslaicīgs emocionāls stāvoklis; ārkārtīgs uzbudinājums, satraukums.
Tad nu sāksim ar tulkojumu.

Sirdsapziņa – termins, realitāte un izcelsme.

Jau vispārējā izklāstā par ētiku autors uzsvēra, cik fundamentāla nozīme ir sirdsapziņai kā centrālajam objektam gan mācībā par paražām un tradīcijām, gan mācībā par pareizu rīcību un vēlēšanos (Wollen) . Un, ja tagad, kā jau vairākas reizes ir bijis apgalvots, vadīšana, ar ko saprotam personālvadību, cilvēku pārvaldīšanu, kura ir neatraujami saistīta ar vadītāja personību un, ja šādi saprasta vadīšana vienmēr ir arī vadošās personas personības attīstības spoguļattēls, tad noteikti jāpasaka, ka personības veidošana ir ļoti cieši saistīta arī ar sirdsapziņas veidošanu – personības veidošana īstenībā sākas ar sirdsapziņas veidošanu, kas kļūst par procesu, kurš ilgst visa mūža garumā un no kura nepalīdz atbrīvoties ne kāpšana uz augšu pa hierarhijas kāpnēm, ne tas, ka cilvēks kļūst vecāks. Personība nav dots lielums, bet gan uzdevums (, kuru jācenšas sasniegt)!
Autors jau vairākas reizes ir apgalvojis, ka ētika (kā tāda) nepastāv, bet, ka ir atsevišķi sistēmu uzmetumi. Tā piemēram, ētiku pilnīgi pamatoti var ņemt arī kā mācību par cilvēku rīcības motivāciju un šeit paralēli daudziem citiem faktoriem, lai pamatotu (indivīda) rīcību, nozīmīgu lomu var spēlēt arī personīgie faktori. Ar personīgo motivāciju jāsaprot ar paražām saistīto aspektu (rīcības) pamatojums balstoties uz sirdsapziņu un pārliecību (Gesinnung). Abiem terminiem, kurus tik bieži izmanto kā ikdienā tā arī politiskajā un uzņēmējdarbības nozarēs, to darot visai neprecīzi un tādā veidā manipulējot ar šiem terminiem, ir nepieciešams kārtīgs (dziļš) skaidrojums.
Jau no paša sākuma ir jāpasaka viena lieta, proti, ka mana sirdsapziņa ir tikai un vienīgi mana un nevar tik vērsta uz āru, tas ir mans īpašums un manai individualitātei nozīmīgi piederošs. Tādēļ spriedumi un nosodījumi var būt tikai pirmajā personā, tas nozīmē, ka tas attiecas tikai un vienīgi uz manis paša rīcību un saka man, ko man darīt, un izvērtē to, ko es esmu izdarījis. Pats par sevi saprotams, ka mana sirdsapziņa nevar spriest par to, ko kāds cits dara vai ko kādam citam vajadzēja darīt – bet šeit nekavējoties arī parādās tāds moments, ka (sabiedriskai) sirdsapziņas brīvībai (brīvai attiecībā uz sabiedrību) tomēr piemīt sociāla komponente, proti, citas personas lēmuma, kurš balstīts uz sirdsapziņu, pilnīgu akceptēšana, bez nekādiem “ja nu” vai “bet”, arī gadījumos, kad es to nesaprotu.
Vēl ir arī otra priekšnorāde, kas jau ieskandina, pirmkārt, cik lielā mērā reālo, praktisko “sirdsapziņu” īsti “speciālisti” ir spējīgi izmantot kā perfektu alibi (aizsegu), lai rīkotos viennozīmīgi amorāli, otrkārt, cik ļoti ir nepieciešama termina sirdsapziņa “attīrīšana”, ņemot vērā tā daudzināšanas un cildināšanas empīrisko raksturu. Sirdsapziņas vārdā cilvēces vēstures gaitā ir veiktas brutālākās un nicinājumu pelnījušās lietas: jāmin tikai Svētās inkvizīcijas pārstāvjus, kas rīkojās sirdsapziņas vadīti, kad nežēlīgi spīdzināja un sadedzināja viņiem uzticīgos cilvēkus, vai neskaitāmos ķēniņus, ķeizarus, vadoņus vai prezidentus, kas rīkojās sirdsapziņas vārdā, kad, sekojot savai varas kārei un valdīšanas tieksmei, uzstājās un uzstāja par cilvēkus iznīcinošiem kariem. Arī it kā neizbēgamās ik darbadienas grūtības, sākot no uzņēmuma kaitīgā klimata līdz pat degradējošai pārcelšanai vai izraidīšanai, atrod alibi priekšnieku sirdsapziņas lēmumos. Kopumā, raugoties uz vēsturi un pastāvošo apkārtni un visu, kas ar to ir saistīts, var teikt, ka nekad vēl nav pastāvējusi tik liela nežēlība vai bezemociju vienaldzība pret citiem vai arī pret sevi, ka to nevarētu racionalizēt un padarīt par sirdsapziņas bausli – no šī var secināt, cik spēcīgi un meistarīgi sirdsapziņa pieprasa sevis nomierināšanu, žēlošanu un nomierināšanu!
Katrs jau būs reiz piedzīvojis, ka kaut kas iekšā viņu moka un nedod mieru, ja viņš apzināti ir izdarījis kādu netaisnību, aizvainojis kādu, izsmējis vai pazemojis. Šinī gadījumā sirdsapziņa uzstājas kā ļaunā sirdsapziņa, kā vainas, kļūdas apziņa – ar šo sirdsapziņas veidu kļūst skaidrs, ka cilvēks ir savas pagātnes līdzzinātājs. Tradicionāli šo sirdsapziņu sauc par “atskatošos” vai “sekojošo sirdsapziņu” (conscientia consequens), un par tādām dēvē tās rīcības (un izturēšanās), kuras mēs veicam vai esam paveikuši. Šādai sirdsapziņai nepieciešams maigums un žēlošana vai arī visa vēršana par labu, lai tā atkal kļūst par labu, nomierinātu sirdsapziņu un nevis paliek par permanentu apsūdzētāju – Kants šinī sakarā runā par sirdsapziņu kā par “iekšējo tiesu”.
Iepriekš secinošā vai uz priekšu raugošā sirdsapziņa (conscienta antecedens) “saka” mums, pirms mēs pieņemam lēmumus, kāds izturēšanās vai rīcības veids būtu morāli pareizs. Tā, tātad ir vērsta uz nākotnes darbībām, brīdina un aptur lēmumu pieņemšanas spontānumu, tomēr vienlaicīgi arī pozitīvi noskaņo rīkoties (uz rīcību). Šinī sakarā ir minams Sokrāts, kas runā par kādu iekšēju balsi, par savu “dēmonu”, tātad par kaut ko dievišķu un dēmonisku; viņš drīzāk mirtu, tā viņš uzstājas tiesas priekšā, nekā atteiktos no savas sabiedriskās filosofiskās un audzinošās darbības, jo attiecībā uz šo lietu viņam ir vairāk jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem, un tādējādi, šinī gadījumā, viņš nevarot pakļauties valstij. Iepriekšsecinošo sirdsapziņu var uztvert kā instanci, kas iepriekš novērtē, vai kāda rīcība ir pareiza vai nepareiza, vai kaut kas ir jādara vai nav jādara.
No augstāk minētās diferencēšanas varam secināt sekojošo, proti, ka tika runāts no vienas puses par balsi un no otras puses – par apziņu .
Modernajā filosofijā sirdsapziņa vairs netiek uzskatīta par īpašu socializācijas izpausmi, kā to pamatoti pieņem psihoanalīze, balstoties uz savu sirdsapziņas rašanās kā “Pār-Es” teoriju. Tā drīzāk ir personalizācijas un individualizācijas izpausme. Ja Haidegera (Heidegger) sirdsapziņa ir esamības sauciens uz sevi, kas, atrodoties neīstenībā, sauc uz esamību un īstenību, tad saskaņā ar Karlu Jaspersu (Karl Jaspers) tā nav Dieva balss, tomēr no tās izriet transcendence (kaut kas neaptverams, nesaprotams): sirdsapziņā mani uzrunā kāda balss, kas esmu es pats. Tā ir mūsu patiesā “es “ balss, kas mūs no vienas puses sauc atpakaļ mūsos pašos, no otras mudina mūs kļūt par tiem, kas mēs pēc iespējas esam – ir jāatceras mūsu personības veidošana (kļūsti tas, kas tu esi).
Tagad mēs saprotam arī to, ko autors, uzsākot runāt par sirdsapziņas problēmu kompleksu, teica, proti, ka personības veidošana ir cieši saistīta ar sirdsapziņas izveidi – tā sākas ar sirdsapziņas veidošanu. Sirdsapziņā es distancējos no sevis – tik ilgi, kamēr es sevi apjēdzu nevis kā kaut ko gatavu, tikai tagad esošu un tikai tagad pastāvošu, bet gan kā uzdevumu, kas sākumā ir jāsastāda, un tas notiek visas dzīves garumā.
Sirdsapziņa kā mūsu patiesā “es” balss un arī kā mūsu morālās pieredzes dzīvē, mūsu intereses par mums pašiem un mūsu integrācijas izpausme ir tādējādi mūsu personības, ne tikai mūsu sapratnes reakcija, tai ir arī afektīva kvalitāte, jo mēs izjūtam arī mūsu iekšējas piekrišanas, pareizuma un saskaņas sajūtu, ja mūsu rīcības, domas un emocijas ir radušās mūsu personības pieprasījuma rezultātā. Tādējādi mūsu sirdsapziņa ir cieši saistīta ar mūsu dziļāko būtību, tā mūs kaut kādā veidā padara par tiem, kas mēs esam; mēs ietekmējamies no tās, un nepastāv nepieciešamība, lai mēs šo ietekmēšanās procesu apzinātos. Ērihs Fromms (Erich Fromm) nosauc to ļoti skaisti, proti, sirdsapziņa esot mūsu integritātes sargs.
Sadzirdēt sirdsapziņas balsi un saprast tās valodu nav viegls uzdevums, jo vairums cilvēku šodien un šinī sabiedrībā, kā arī kultūras vidē vairs neprot ieklausīties sevī (tā vietā viņi ir iemācījušies klausīties neskaitāmās balsīs, kas nāk no pārlieku lielā daudzo mēdiju piedāvājuma), kā arī tādēļ, ka cilvēks vienkārši vairs nav spējīgs būt vienatnē ar sevi – bailes būt vienam viņš labāk aizvieto ar stresa pilnu un triviālu sabiedrību un tādējādi viņš atsakās no iespējas parunāties ar sevi, satikt sevi, ieklausīties sevī. Līdz ar to viņš ignorē arī savu sirdsapziņu, savā ziņā viņš dzīvo otršķirīgu dzīvi, vairāk vai mazāk ļaujot visu noteikt ārējiem un svešiem apstākļiem, – nevis apzināti dzīvojot un eksistējot pašam, brīvi un atbildīgi pārņemot vērtības, kas nosaka viņa rīcību, un veicot uzdevumus, kas ir viņa pienākumos vai kas ir saistīti ar personām, kas viņu mīl, – tā neizpaužas personība, tādā veidā nekas netiek darīts morālas, uz vērtībām orientētas un nobriedušas personības attīstībai.
Autors uzskata, ka nekas tik ļoti nepalīdz personības izveidei kā spēja sadzirdēt sirdsapziņas balsi. Tā ir ne tikai sauciena vieta, kurā tā aicina mūs uz kādu rīcību,