Senās Ēģiptes kultūra

579 0

Ēģiptes kultūrai raksturīga stabilitāte, kas balstījās uz drošām cerībām par nākotni. Ēģiptieši interesējās par pārlaicīgām vērtībām, ticēja dažādām nemainīgām patiesībām, cilvēka ciešai saistībai ar valsti, valdnieku. Viņi bija pārliecināti, ka cilvēks dzīvos arī pēc nāves, un cerēja uz laimīgu dzīvi aizkapa valstībā.

Ēģipte līdzās Divupei parasti tiek minēta kā viena no senākajām civilizācijām Tuvajos Austrumos, kuras sasniegumi laiku laikos būtiski ietekmējuši kultūrprocesus pasaules vēsturē. Aplūkojot senās Ēģiptes sasniegumus, varam minēt racionālās apūdeņošanas ierīces, papirusa izgatavošanu, kuģu būvi, zināšanas astronomijā, kalendāru, saules un n ūdens pulksteņu izveidē, zināšanas aritmētikā, ģeometrijā, algebrā, anatomijā, medicīnā, mirušo balzamēšanā, hieroglifiskās rakstības sistēmas izveidošanā, monumentālu un unikālu arhitektūras formu radīšanā. Ēģiptes kultūras izpēte sākās 19.gs 1.pusē. Tās rezultātā radās zinātne, ko sauc par ēģiptoloģiju. Par tās aizsākumiem uzskata laiku, kad franču zinātnieks Žans Fransuā Šampolions, izmantojot Rozetas akmeni, uz kura trīs valodās bija iegravēts valdnieka Ptolemaja V kronēšanas dekrēts, atrada atslēgu ēģiptiešu senās rakstības atšifrēšanai.

Tāpat kā visu seno kultūru priekšstatos arī ēģiptiešu uztverē cilvēku un dievu pasauli tūkstošiem dažādu ietekmju, nosacījumu un atkarības saišu saista vienā lielā veselumā. Mitoloģija, kļūstot par reliģisko uzskatu avotu, ietekmējusi visas ēģiptiešu dzīves sfēras. Senajā Ēģiptē nepastāv cits pasaules uzskats kā vien reliģiskais, pretēji mūsdienu sabiedrībai, kur līdztekus pastāv gan reliģiskais, gan laicīgais pasaules uzskats. Senās Ēģiptes vēsture mums ir atstājusi bagātīgu rakstu pieminekļu klāstu, pēc kuriem šodien varam spriest par viņu reliģiskajiem priekšstatiem.

Džosera piramīda

Valdnieks Džosers pasūtīja savu “mūža māju” slavenajam arhitektam, zinātniekam un ārstam Imhotepam. Vieta Džosera piramīdai tika izraudzīta netālu no Memfisas līdzās jau agrākajiem valdnieku apbedījumiem. Kad mastaba bija jau gandrīz gatava, sākās kapenes paplašinājumi. Imhoteps stūros lika pievest vēl akmens bluķus un tos pārklāt ar akmens plāksnēm. Un tad pēkšņi viņam radās doma, kas vēlāk pilnībā izmainīja ēģiptiešu priekšstatus par kulta arhitektūru. Imhoteps pavēlēja celtniecību turpināt nevis plašumā, bet uz augšu. Tā kapenei radās otrais stāvs – vēl viena mastaba, tikai nedaudz zemāka. Pēc tam virsū no zemes un akmeņiem uzbēra vēl vienu un vēl vienu. Rezultātā plata un zema paugura vietā parādījās ap 60 m augsta pakāpjveida piramīda. Tai bija seši viens uz otra novietoti pakāpieni. Dziļi zem piramīdas (pēc ēģiptiešu sensenām tradīcijām) bija izveidota faraona apbedījuma kamera līdz ar palīgtelpām. Tās bija noliktavas ar lieliskiem alabastra traukiem (kopskaitā ap 25 tūkstošiem). Šeit atradās arī koka sarkofāgi ar zeltītu rotājumu, kas acīmredzot bija faraona mirušie tuvinieki. Ieeja atradās 28 m dziļumā, tā tika noslēgta ar 3 tonnu smagu granīta bloku. Apbedījuma komplekss ietvēra sevī vairākus tempļus, un dažu no tiem faraons izmantoja savas dzīves gaitā. Bijis arī tā sauktais Bēru templis – mauzolejs jeb Džosera Dienvidu kapenes, kas faktiski bija viltus veidojums.

Heopsa piramīda

Pati lielākā ir Heopsa piramīda (augstums 146,6 m). Tā celta no rūpīgi pulētiem akmens blokiem. Katrs no tiem sver 2,5 tonnas. Celtnei izmantoti 2300000 šādi bloki, to cēla divdesmit gadus. Acīmredzot Heopsa varenība bija iespaidīga, ja jau pavalstnieki uzcēla viņam šādu pēcnāves pieminekli. Piramīdas iekšienē arhitekts Hemiuns izveidoja pāra apbedījumu kameras. Līdzās piramīdai ir divi tempļi. Viens (t.s. Augšējais) atradās piramīdas tiešā tuvumā, bet otrs – tik tuvu Nīlas krastam, ka paisuma laikā to sasniedza upes ūdeņi. Krasta templi dēvēja par Zemienes templi, ar pārējo kompleksu to savienoja tā sauktais Rituāla ceļš.

Hefrena piramīda

Netālu no Heopsa piramīdas atrodas viņa pēcteča Hefrena piramīda – arī grandiozs komplekss. Piramīdas izmēri ir tikai nedaudz mazāki (augstums 143,3 m), un no attāluma šī atšķirība faktiski izzūd. Toties Hefrena pēcnāves kompleksam ir sarežģītāks kopējais plānojums. Šeit ir plašs pagalms, kurā priesteri un pats valdnieks varēja veikt dažādas kulta darbības, speciālas telpas faraona t.s. svētku statujām, milzu noliktavas. Pagalma iekšienē pie sienas tika novietoti faraona akmens atveidi. Līdzās Augšējam templim atradās faraona laivu pazemes kameras. Četras no tām bija paredzētas faraona pēcnāves ceļojumiem apkārt pasaulei, bet pati krāšņākā – piektā – atveda mirušā faraona mūmiju pa Nīlu no galvaspilsētas.

Lielā sfinksa

Pazīstamākā ir Lielā sfinksa pie Heopsa piramīdas. Tā ir 20 m augsta un 50 m gara. Šobrīd tēlam pilnībā nodrupis deguns. Tā atrodas līdzās ceļam, kas veda no Zemienes tempļa uz Hefrena Augšējo templi. Iespējams, ka šī fantastiskā būtne ar lauvas ķermeni un faraona galvu vēl lielākā mērā nekā piramīdas atspoguļoja faraona “dievišķo” izcelsmi. Kādas citas sfinksas iekšpusē atrasts daudz nogalinātu vergu. Zināmas veselas nelielāku (līdz 3 m garu) sfinksu alejas, kas izvietotas gar ceļiem tempļu tuvumā.

Ēģiptes valstī valdnieka slavināšanai kalpoja ne tikai arhitektūra, bet arī tēlniecība. Viens no faraona pārcilvēciskās varenības idejas un simbolizējošā saules dieva iemiesojumiem bija sfinksa – būtne ar lauvas ķermeni un cilvēka seju, kurā bija idealizēti atveidoti valdnieka vaibsti. Sfinksa ir grieķu pārveidots ēģiptiešu vārds, kas nozīmē – “dzīvais tēls”. Izcilākais šāda tipa veidojums ir 4. dinastijas faraona Hafras (Hefrena) piramīdas sargātājs – lielā sfinksa. Tās ķermenis veidots no dabiskas klints, bet milzīgās ķepas no kaļķakmens plāksnēm. Tēla augstums – 20 m. Sfinksa novietota ar muguru pret tuksnesi un ar seju pret Nīlu. Tā raugās tālumā un it kā smīn. Sfinksas galvu sedz lakats, kādu mēdz valkāt tikai faraoni. Tās pierē redzama svētā čūska – kobra, kas reizē personificē valdnieka kroni un simbolizē saules dieva Ra ugunīgās acis. Sejā idealizēti atveidoti faraona Hafras vaibsti, un tā nokrāsota sarkanā krāsā. Vēlākie iekarotāji, vingrinādamies šaušanā, sfinksas seju izkropļojuši. Mazākus sfinksas tēlus novietoja arī pie tempļu ieejām, bet vēlākos laikos izveidoja no tām veselas alejas, kas

Amona templis Luksorā un Karnakā

Jau Senās valsts laikā svarīgākā reliģiskā kulta vieta līdztekus piramīdām bija tempļi. Savu lielāko uzplaukumu tempļu celtniecība piedzīvoja Ja aunās valsts laikā, kad tika celti lielie Karnakas un Luksoras kompleksi. Tie ir divi lielākie Ēģiptes tempļi, kas ir veltīti dievam Amonam-Ra un savienoti savā starpā ar 2 km garu sfinksu aleju. Abu tempļu celtniecība turpinājās vairākus gadsimtus. Senajā Ēģiptē templis bija lūgšanu un upurēšanu vieta, tas tika atdalīts no pārējās pasaules ar sienām un vārtiem. Lai nokļūtu tajā, bija jāveic noteikts ceļa gabals pa svēto dzīvnieku sfinksu vai aunu alejām. Tempļa būvju kompleksa izvietojums bija it kā uzvērts uz vienas ass – tas pasvītro tikai vienu, stingri iezīmētu pieeju svētumam. Tempļa priekšā atradās viens vai divi obeliski, vārtus veidoja divi piloni jeb vārtu torņi, bet aiz tiem sākās tempļa pagalms. Pilonu priekšā novietoja milzīgas faraonu statujas un karogus garos mastos. Vienkāršie dievlūdzēji parasti netika tālāk par tempļa vārtiem vai pagalmu, tur sēdēja rakstvedis, kas pierakstīja cilvēku vajadzības un jautājumus, saņēma dāvanas un upura dzīvniekus. Pēc upurēšanas pacietīgi gaidošajam lūdzējam tika paziņots p

. . .

Join the Conversation