Romānika

792 0

Pēc Franku valsts sabrukuma, sākot ar 9. Gs. 2. Pusi, Rietumeiropā iestājās grūts un drūms periods, kas turpinājās gandrīz visu 10. Gadsimtu. Šādu stāvokli izraisīja gan pašu jaunizveidojušos valstu savstarpējās ķildas, gan arī saraceņu, ungāru un normaņu nemitīgie iebrukumi šajās valstīs. Tika izpostītas pilsētas, sagrauti arhitektūras pieminekļi, gāja bojā tēlotājas un lietišķās mākslas darbi.

Jaunais romānikas stils radās uz Karolingu posma mākslas sasniegumu pamata un katrā Rietumeiropas valstī attīstījās atšķirīgi. Atšķirības noteica gan vietējās tradīcijas, gan arī tas, kādi valstij bija ārējie sakari ar r citām zemēm (ar Sīriju, Bizantiju, arābu valstīm). Taču jaunajam stilam bija daudz kas kopējs, ko lielā mērā nosacīja bargais, trauksmainais laikmets.

No visiem mākslas veidiem pirmajā vietā izvirzījās arhitektūra. Cēla baznīcas un klosteru ansambļus, cēla feodāļu pilis. Visām šīm celtnēm piemita ārējs skarbums un nocietinājumu raksturs. Tam, ko cēla, vajadzēja būt stipram, lai ienaidnieks to nevarētu ieņemt un lai tur varētu patverties. Feodāļu pilis bija mītne dzīvošanai un reizē cietoksnis, ko apņēma aizsargmūris ar torņiem un šaujamlūkām. Pilis parasti cēla augstā kalnā vai klints nogāzē pie upes. Ja dabisko ūdeņu tuvumā nebija, visapkārt pils teritorijai mūru priekšā izraka grāvi, pār kuru pilī veda paceļams tilts. Pils ansambļa centrā vai stūrī parasti pacēlās masīvs apaļš vai četrstūra vairākstāvu tornis – donžons, kur dzīvoja feodālis ar ģimeni. Donžons varēja būt arī autonoma celtne. Tam bija šauri logi, kas kalpoja arī par šaujamlūkām. Arī ieeja donžonā bija šaura un ierīkota augstu (2. Vai 3. Stāva līmenī). Uz to veda nelielas, briesmu gadījumā noņemamas koka kāpnes. Apkārt donžonam pletās plašs pagalms, kur atradās dzīvojamās ēkas pils sardzei un kalpotājiem, kā arī saimniecības celtnes. Ēku būvformas un visa kompleksa sastāvdaļas bija labi saskaņotas, tāpēc šāds ansamblis atstāja varenu iespaidu.

Pēc tāda paša principa tika celti arī klosteru ansambļi, kas bieži vien izvērtās it kā par veseliem nelieliem nocietinātiem ciematiem. Klosteru kompozicionālās uzbūves centrā bija dievnams, kas ar saviem spēcīgajiem būvapjomiem un torņiem pacēlās pāri visai apbūvei. Klosteru kompleksi parasti tika ļoti veiksmīgi iekomponēti ainavā. Dievnami, ko romānikas posmā cēla klosteru ansambļos, parasti joprojām bija romiešu laika bazilikas tipa celtnes, kas tagad pilnveidojās. Garenjomus romānikas laikā sāka šķērsot viens vai divi šķērsojumi jeb transepti. Garenjoms austrumu pusē noslēdzās ar paplašinātu apsīdu, kurai visapkārt ierīkoja apeju- deambulatoriju, kas kļuva it kā par sānjomu turpinājumu. Pie apejas savukārt tika ierīkots kapelu vainags. Reizēm apsīdas mēdza ierīkot arī transeptu galos.



Mainījās arī dievnamu griestu segums. Pirms romānikas laikā Rietumeiropā bazilikām bieži vien bija plakanais koka segums. Tagad izmantoja mūrētu velvju segumu, izplatītākās bija cilindriskās un krusta velves, kas bija jau pazīstamas arī iepriekšējos laikposmos. Romānikas posmā tās tikai kļuva smagākas un monumentālākas. Centrālo jomu no sānjomiem, tāpat kā iepriekš, atdalīja arkādes. Kad griesti bija lēzeni, arkādes balstījās uz kolonnām. Milzīgajām velvēm kolonnas nebija piemērotas, to balstīšanai vajadzēja spēcīgus stabus jeb pīlārus, kuru izvirzījumus veidoja kā pus kolonnas un pilastrus. Tā jau romānikas sākuma posmā kolonnas zaudēja savu nozīmi, kļūstot galvenokārt par dekoratīviem elementiem pīlāros, logailu arkādēs un citur. Kolonnām (pus kolonnām) izmantoja dažādas formas kapiteļus, kuru veidojumā bija maz kā kopīga ar iepriekšējo laiku paraugiem. Romānikas agrīnā posma kapiteļi pēc formas atgādina nošķeltu piramīdu vai puslodi, ko klāj stilizētu augu un fantastisku dzīvnieku motīvi. Vēlāk rotājumam biežāk izmanto plastiskus veidojumus- parasti alegoriskus dzīvnieku motīvus, arī nelielas svēto figūras vai galvas.

Romānikai visās Rietumeiropas zemēs raksturīgas pus aploces arkas, kas lietotas logu, durvju un portālu augšējos noslēgumos, arkādēs un citur. Sienas ir biezas, turpretim logi un durvis- šauri. Biezās ārsienas netiek greznotas, tās lielākoties atdzīvina tikai arkatūru joslas, lizēnas un iedziļināti portāli. Romānikā celtni centās veidot kā noteiktu apjomu summu, piemērojot tiem ģeometrisko ķermeņu pamatformas (kubu, puslodi, u. Tml.).

Romānikas laika baznīcām raksturīga jau agrāk aizsākusies kriptu celtniecība. Kripta bija zem dievnama grīdas ierīkota, ar velvēm segta telpa, ko izmantoja baznīcas relikviju glabāšanai un cienījamāko draudzes locekļu apbedīšanai. Kad vēlāk, gotikas posmā, kriptas vairs necēla, svēto relikviju glabāšanai izmantoja kapelas, kuras cēla ne tikai garenjomu galos, ap kora telpu, bet bieži vien izvietoja gar abām baznīcas sienām. Turklāt pie klostera baznīcām arvien tika ierīkota arī krusteja.

Baznīcu ēkas, klosteru kompleksi, arī laicīgo un garīgo feodāļu pilis bija galvenās celtnes visās romānikas laika Rietumeiropas pilsētās. Pārējā civilā arhitektūra tolaik tikai veidojās. Sākot ar 12.gs., parādījās pirmās mūra pašvaldību ēkas- rātsnami. Pilsoņu mājas lielākoties vēl cēla no koka vai māla kleķa, retāk no ķieģeļiem. Tās bija nelielas, parasti divstāvu ēkas, sabūvētas ar sānu fasādēm cieši cita pie citas. Apakšējā stāvā, ko ielas pusē rotāja ieejas arka, bija ierīkota darbnīca vai pārdotava, bet augšējais stāvs noderēja īpašnieka miteklim. Pilsētas vispār bija kompakti apbūvēta un teritoriālā ziņā aizņēma nelielu platību. Tās apjoza nocietinājumu mūri ar daudziem regulāri izvietotiem aizsarg torņiem un šaujamlūkām.



Romānikas atbalss Francijā.

Romānikas laika arhitektūras un mākslas pieminekļi sastopami visās Rietumeiropas zemēs, taču visvairāk to ir Francijā, kur vērojama arī vislielākā arhitektonisko formu bagātību un konstruktīvo risinājumu dažādība.

Klinī abatijas vadība tika radīta spēcīga klosteru apvienība ,kuras locekļi bija ne tikai Francijā, bet arī Vācijā , Anglijā , Itālijā un Spānijā. Līdz ar to Klinī klosterim bija liela ietekme gan uz savas , gan citu Rietumeiropas zemju sabiedrisko , politisko un mākslas kultūras dzīvi. Klinī klosteris bija bagāts un varens. Tajā atradās lielas darbnīcas , kurās strādāja izcili arhitekti un mākslinieki. Šā klostera darbnīcās pirmo reizi Rietumeiropā tika radīts projekts grandiozam bazilikas tipa dievnamam ar harmoniski iz zsvarotām būvformām un pārdomātu konstruktīvo dalījumu. Klinī klostera baznīcām bija augsti pacelts vidējais joms ar vairākiem sānjomiem , diviem transeptiem un vairākām apsīdām. Raksturīga iezīme bija arī plašā , zālei līdzīgā ziemeļu ieejas priekštelpa jeb nartekss. Rietumu ieejas fasādes abās pusēs pacēlās divi augsti torņi. Telpu iekšējais dalījums skaidri iezīmējās celtnes ārējās būvformās , tāpēc Klinī klostera dievnams izskatījās kā tāds milzīgs daudzskaldnis.

Klasisks šādas sarežģītas ēkas tipa paraugs bija Klinī klostera piecjomu bazilika , t.s. Trešā baznīca, kas tika uzcelta 11. gs. Beigās-12. gs. sākumā. Ēku sedza Burgundijas skolai raksturīgās velves, kurām nebija izteikta pus aploces forma ; šķērsgriezumā tās izskatījās , it kā augšdaļā būtu mazliet nosmailinātas . Velves balstīja spēcīgi pīlāri, ko ietvēra kolonnas un pilastri. Iekštelpas izgaismoja logi, kas bija ierīkoti vidējā joma sānsienās . Ar savu arhitektonisko formu harmoniskajiem samēriem un savstarpējo saskaņotību Klinī baznīcu iekštelpas izskatījās iespaidīgas un majestātiskas.

Arī Overņas novadā celtajām baznīcām bija raksturīga būvformu skaidrība un harmonija. Šīm baznīcām galveno jomu sedz p

. . .



No Burgundijas novada dievnamiem ar savu skulpturālo rotājumu izceļas Otēnas Sv. Lācara katedrāle. Tās rietumu tampanona cilnī attēlota Pastarās tiesas aina, ko darinājis Žilbērs. Arī šeit kompozīcijas centrā atrodas milzīga Kristus figūra, kurai pie labās rokas grupējas taisnīgie cilvēki, kas dodas uz paradīzi, bet pie kreisās redzama elle, kur notiek dvēseļu svēršana. Ciļņa figūras tikai nedaudz modelētas, to proporcijas izstieptas, kustības trauksmainas. Tēlnieks naivā konkrētībā centies attēlot gan ellē mītošo grēcinieku šausmas un cerības, gan taisnīgo cilvēku prieku, do odoties uz paradīzi. Otēnas katedrāles timpanona ciļņi ievada pāreju un dižgotikas formveidi un cilvēka individuālo pārdzīvojumu iekļaušanu kanonizētā tēlniecībā.

Provansas baznīcu plastiskajos tēlos, tāpat kā arhitektūrā, jūtama antīkās mākslas tradīciju ietekme. Tā, piemēram, Arlas Sv. Trofima baznīcas portālā esošās apustuļu figūras atgādina antīko filozofu statujas. Figūru dabiskās proporcijas, to tērpu dabiskais krokojums un mierīgās pozas padara tās stipri atšķirīgas no Muasakas baznīcas un Otēnas katedrāles ciļņu figūrām ar tām piemītošo ekspresiju. Īpašu ievērību saista Vecās Derības personāža- jūdu ķēniņu un praviešu skulpturālās figūras, kas izvietotas starp portāliem un konsolēm.

Šīs figūras joprojām šķiet nedabiski izstieptas, statiskas, to ķermeņu formas maz modelētas. Piekļāvušās fasādē esošajām puskolonnām, tās sasaucas ar šo puskolonnu slaido vertikālo uzbūvi. Tomēr šajos tēlos jau ir jaušams zināms izteiksmīgums, iezīmējas žesti, sejām piešķirti individuāli vaibsti, ienesta konkrēta atribūtika. Kādu jaunas sievietes tēlu mākslinieks, piemēram, ietērpis pat 12.gs. tērpā, rāda to ar garām bizēm pār pleciem. Ar Šartras katedrāles Ķēniņu portāla skulptūrām beidzas franču romānikas attīstības gaita un tiek ievadīts jaunais- gotiskais stils.

Join the Conversation