Renesanse

110 0

Renesanse.

Vispārīgi.

Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaiku uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj īsā laikā pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji (XIV gs. sākumā) renesanse idejas attīstījās Itālijā, kur attīstījušās stipras, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna , Piza u.c.) un kur tolaik Eiropā sāka atdzimt zinātne. Šajā ziņā īpaši izcēlās Florence. Tādēļ Florenci nereti dēvē arī par mūsdienu Eiropas māti. Ne ti ikai Itālija, arī citās Eiropas zemēs atdzima gan interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasaules būtību, gan arī dziņa pārveidot sevi un savu apkārtni, padarīt to skaistāku un racionālāku. Tā, Francijā, daudzi itāļu dzīvesveida elementi, mode un sadzīves normas sasniedza augstāko izsmalcinātību. Jaunu tradīciju iedīgļi no Itālijas, kā, piemēram balets, nonākuši Francijā, šeit uzplauka un attīstījās, kļūstot nākamo gadsimtu laikā par neatņemamu cilvēces kultūras sastāvdaļu. Arī daudzās Vācijas pilsētās ik uz soļa sastopamas jau agrīnās Renesanses pazīmes. Tās vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Cenrtrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā. Pastāv pat viedoklis, ka Renesanse netieši veicinājusi vēl dziļākas plaisas veidošanos starp latīnisko Eiropu un pārējo tā laika pasauli. Tādējādi varam secināt , ka renesanse bija nozīmīga tikai Eiropā.

Politikas un sabiedriskās kultūras svarīgākie aspekti.

Daudzās dažādās izmaiņas Renesanses kultūrā un progress zināšanu jomā vidējo viduslaiku sabiedrībā radīja nojausmu, ka cilvēce attīstās un šai attīstībai ir virziens – progress. Tas bija pretstats reliģisko dogmu cilvēka dzīves interpretācijai, kā lidošanu bezgalīgā laikā, kur gadalaiki un gadi ierastas rutīnas veidā nomainīja viens otru. Dzīve piedāvāja arvien jaunas liecības, ka lietas notiek ne tikai tāpēc, ka Kāds kaut kur to tā ir noteicis un tam atliek tikai pasīvi piemēroties, bet lielā mērā arī pateicoties pašu cilvēku iniciatīvai, radošai domāšanai un darbībai. Šīs izmaiņas cilvēku apkārtējās pasaules uztverē bija izšķirošās mūsdienu sabiedrības veidošanā, kuras pamatā ir pārliecība, ka ja ne visus (pastāv taču arī daba ar saviem likumiem), tad daudzus dzīves apstākļus cilvēks nosaka pats ar savu rīcību. Renesanses jaunās vēsmas nebūt nenozīmēja tūlītēju baznīcas lomas mazināšanos sabiedrībā. Reliģija, ticība, vairums ikdienas dzīves tradīciju un paradumu saglabājās tādā pat veidā kā gadsimtus pirms, tā arī pēc Renesanses laikmeta, līdz pat mūsdienām. Līdztekus progresam tās nodrošināja sabiedrības stabilitāti, pēctecību un ilgtspēju. Līdzīgi kā virknē dabaszinātņu, to varētu apzīmēt kā dinamisko stabilitāti. Renesanse iezīmēja arī būtiskas pārmaiņas tālākā Eiropas sabiedrības attīstībā. Uz cilvēka individualitāti orientētās humānisma idejas un baznīcas lomas mazināšanās radīja vēlāko politisko apziņu par nāciju, kā vienotu, zināmā veidā organizētu indivīdu kopumu, jebnacionālu , suverēnu valsti, kā pretstatu viduslaiku kristīgajai Eiropas kopienai. Šīs pārmaiņas nozīmēja jaunās mūsdienu sabiedrības veidošanās sākumu.

Feodālās šķiru sabiedrības vietā, tā arvien vairāk sāka transformēties pēc funkcionālā principa. Tā, vēl feodālisma laikā sākotnējiebruņinieki, saņemot no sava suverēna apsaimniekošanā zemi par militāru kalpošanu tiem, bija pakāpeniski kļuvuši par zemes īpašniekiem, feodāļiem. Taču laika gaitā militārā jomā arvien lielāku lomu sāka spēlēt regulārāsarmijas, bet bruņniecības militārā nozīme līdz ar to sašaurinājās. Taču tā pilnībā saglabāja, pat palielināja savu ekonomisko un politisko lomu, izveidojot pēru sistēmu Apvienotajā Karalistē vai grandu statusu Spānijā. Piemēram, Anglijā pēru sistēma nostabilizējās piecu galveno pēra titulu sastāvā –hercogs , marķīzs , grāfs, vikonts un barons. Līdzīgas gradācijas formējās arī citās valstīs.

Pasaules uzskats.

Renesanses laikmetā pievēršanās jaunajām idejām notika ciešā saistībā un vienotībā ar izglītības attīstību, bez kuras nekāda atdzimšana nebūtu iespējama. Savukārt izglītības attīstība savijās kopā ar humānisma (atvasinājums no latīņu vārda humanus – cilvēcīgs) kustības izvirzītajām vērtībām. Humānisma idejiskā kustība nostājās pret personības apspiešanu, pret pastāvošo Katoļu baznīcas politisko un idejisko varu. Humānisms veidojās kā pretstats viduslaikos valdošajam Baznīcas radītajam uzskatam, ka visa pilnība ir Dievs, bet cilvēks jau dzimis grēcīgs, un atpestīšana nāks tikai no pazemīgas pakļaušanās Visuvarenā Dieva priekšā. Humānisma iespaidā radās filozofisks uzskats (antropocentrisms), ka cilvēks ir Visuma centrs ar savu fizisko skaistumu, individuālām īpatnībām un garīgo spēku. Humānisti pasludināja cilvēka personības brīvību, aizstāvēja tā tiesības nodoties baudām un centās sabiedrībā paust atziņu, ka cilvēks ir individualitāte tieši ar saviem personīgajiem pārdzīvojumiem. Šī pievēršanās personības patībai savukārt sekmēja cilvēka interesi par reālo pasauli, radīja tieksmi to izzināt, izprast un atmest lieko, nevajadzīgo. Humānisti iestājās par laicīgu kultūru, taču tas nenozīmēja atteikšanos no kristietības.

Zinātne.

Renesanses laikā zinātne attīstijās gaismas ātrumā , tādēļ daži vēsturnieki šo periodu ir nosaukuši par zinātnes revolūciju , kura vēsta par modernās zinātnes sākumu. Zinātne un māksla bija sajaukušās jau agrajā renesansē , kad tādi mākslinieki kā Da Vinči veica dažādus zīmējumus , kuri saistīti ar anatomiju un dabu. Tomēr pats lielākais attīstības solis nebija kāds konkrēts atklājums , bet gan jaunas zinātniskās metodes atklājums. Šī jaunā metode balstijās uz konkrētiem , pieredzes balstītiem pierādījumiem. Jaunā metode noveda pie lieliem atklājumiem astronomijā , fizikā , bioloģijā un anatomijā. Spēja apšaubīt līdz šim par vispilnīgāko patiesību pieņemtās normas bija renesansei raksturīga iezīme. Piemēram, poļu astronoma Nikolaja Kopernika (Nicolaus Copernicus) atklājums, ka Saule ir centrālais ķermenis, ap kuru riņķo Zeme un citas planētas, bija milzīgs pavērsiens pasaules vispārīgās izpratnes attīstībā. Viduslaikos par to pat domāt nedrīkstēja, ka Zeme varētu kustēties! Neapšaubāmi, viens no svarīgākajiem atklājumiem šajā laikā bija arī grāmatu iespiešanas māksla.

Literatūra , māksla , mūzika.

Viena no renesanses mākslas atšķirīgajām iezīmēm ir augsti attīstīta līniju perspektīva. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Leons Batista Alberti. Dižrenesanses māksla veidojās uz agrajā renesansē iedibinātajām tradīcijām par antropocentrisku pasaules uztveri, kurā spēcīgi izpaudās fi ilozofiskais uzskats, ka cilvēks kā individualitāte ir Visuma centrs. Dižrenesanses mākslinieku uzmanības centrā bija harmoniski attīstīta personība, fiziski un garīgi spēcīga cilvēka tēls, kas paceļas pāri ikdienišķumam. Cilvēka tēls kļuva par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu. Raksturīgi, ka šajā laikā cilvēks tika traktēts kā aktīva personība, kurai pa spēkam iekarot pasauli, tādēļ agrīnās renesanses līdzsvaroto kompozīciju pakāpeniski nomainīja dižrenesanses dinamiskā harmonija. Pieauga tieksme pēc vispārinājuma, atmetot agrīnajai renesansei piemītošo smalko, detalizēto tēlojumu. Mainījās arī attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki tagad ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja; dižie meistari ar savu radošo spēku spēja ietekmēt pat augsti stāvošās politiskās personības.

Renesanses laikā attīstījās ne tikai māksla, bet arī mūzika. Augstāko slāņu vidū izplatījās paradums bieži muzicēt. Gan baznīcās, gan pilsētu bagatajās mājās un piļu sienās īpaši uzplauka vokālā mūzika, jo uzskatīja, ka cilvēka balss ir skaistākais instruments. Frančesko Landīni (1320 – 1397) sāka sacerēt dziesmas itāliski – mātes valodā, ko nosauca par madrigāliem (

. . .

Runājot par renesanses arhitektūru – tā bija jauno laiku celtniecības pamatakmens, jo visa nākamā Eiropas arhitektūra bija tikai renesanses arhitektūras principu tālāka attīstība. Tieši renesansē radās jaunais pilsētas ēku daudzstāvu modelis, kā arī baznīcu jaunie tipi un ēku fasāžu rotājumu sistēmas, tika izgudroti arī jaunie ķieģeļu un koka segumi. Tomēr ziemeļu renesansē visas šīs lietas ienāca tikai 16. gadsimtā, jo līdz tam laikam arhitektūrā dominēja gotika.

Join the Conversation