Profesionālo filozofu devums Latvijas un Eiropas kultūrā

634 0

Profesionālo filozofu devums Latvijas un Eiropas kultūrā

Sava veida filozofija vērojama jau latviešu tautas dziesmās, pasakās un parunās, kur var rast daudzas “dzīves gudrības”. Pārsvarā rakstīts tiek par dažādām dzīves situācijām un attiecībām starp cilvēkiem. Ir saskatāma liela līdzība ar citu tautu folklorā esošām filozofiskām domām. Tas liek domāt par to, ka jau izsenis pastāv zināma saikne domu apmaiņā starp dažādām tautām, kas notiek tirgojoties, karojot, ceļojot utt. Tomēr visu šo latviešu folkloras darbu autori ir nezināmi.

Par latviešu filozofiem var runāt ko opš 19.gs., kad attīstījās Latvijas iedzīvotāju nacionālās identitātes veidošanās, ko ietekmēja gan Latvijai raksturīgie ekonomiskie, gan politiskie apstākļi, gan arī idejas, kuru izcelsme meklējama citās valstīs. Jānorāda, ka 19.gs. aizsākās ne tikai latviešu inteliģences veidošanās, bet tas bija arī laiks, kad Latvijā gruva kārtu barjeras un mainījās ekonomiskās attiecības.

Latvijas zinātniskā filozofija kopumā tomēr saistās ar akadēmiskajiem darbiniekiem.

Pie ievērojamākiem tā laika domātājiem pieder Pauls Dāle (1889.-1968.g.). Viņš aizstāv objektīvi absolūtus principus, transcendentāli kritisko reālismu un intuīciju kā atziņas pamatojumu. Savu metafizisko koncepciju Dāle nosauc par enerģētiku ideālismu un piešķir tam centrālo vietu Dieva jēdzienā. Dāles darbos jūtama Platona, Leibnica, Bergsona ietekme. Tajā laikā sabiedrība pieņēma daudzus rietumnieciskus vārdus, piem., pirms tam lietotā jēdziena “inteliģents cilvēks” vietā sāka lietot terminu “intelektuālis”. Dāle par inteliģentu atzina personu, kurā apvienojas prāta, gribas un sirds izglītība. No intelektuāļa prasāma vienīgi prāta izglītība.

Paliekoša vieta Latvijas sociālās domas vēsturē ir Paulam Jurevičam (1891.-1981.g.). Jurevičs daudz rakstīja par nacionālām problēmām, daļa no šiem darbiem ir apvienoti viņa grāmatā “Nacionālās dzīves problēmas”. Vairākos šī krājuma rakstos Jurevičs analizējis pārmaiņas pasaules kultūrprocesos, cilvēku vērtībās, marksismu, nacionālo ideoloģiju, pilsētas un lauku attiecības, tradīcijas. Šajos darbos ir jūtama stipra O.Špenglera, H.Ortegas un A.Bergsona ietekme. Nacionālisma attīstību Latvijā viņš vērtēja kā procesu, kad “vācu idejas tika izlietotas vācietības apkarošanai”. Pēc Jureviča domām, latvieši nekad tā īsti arī nav kristianizēti, protams, tas ietekmē viņu domāšanu un vērtības. Tam varētu piekrist, jo ir zināmi fakti, ka latvieši upurējuši saviem pagānu dieviem līdz pat 20.gs. 20.gadiem. Latviešu kultūras īpatnības, latviskā dvēsele, tautas dzīvības un kultūras krīzes jautājumi analizēti arī Jureviča darbā “Idejas un īstenība”.

Ievērojams domātājs ir arī Teodors Celms (1893.-1989.g.), kurš mācījies Maskavā pie neokantiešiem A.Vendenska un G.Čelpanova, bet vēlāk papildinājis zināšanas Vācijā pie H.Rikerta un E.Huserla. Būdams to skolnieks, turas pie stingri zinātniskas filozofijas idejas. Rakstu krājumā “Patiesība un šķitums” viņš analizē sabiedrības uzbūvi, tās mērķus un normas, kā arī jautājumus, kuri skar cilvēku sociālo kopdzīvi. Pēc Celma domām iedzīvotāju skaita pieaugums visdrīzāk novedīs pie masu kustības lomas pieauguma, un rezultātā palielināsies sociālā haosa iespējamība. Savukārt šis faktors var veicināt valsts varas, propagandas un nacionālisma pieaugumu, un radīt militāru spriedzi un starptautisko konfliktu pastiprināšanos. Manuprāt, šī T.Celma, pirms daudziem gadiem izteiktā atziņa, materializējas visspilgtākajā veidā mūsdienās. Celms domāja, ka cilvēces vēsture nav izskaidrojama, to var censties tikai saprast. Par nākotnes filozofiju Celms uzskata zinātniskās un dzīves filozofijas sintēzi.

Interesantas domas ir tā laika domātājam Robertam Viperam (1859.-1954.g.). Ievērojamākais viņa darbs ir “Vēstures lielās problēmas”. Tajā paustas O.Špenglera idejām tuvas nostādnes, kā arī analizēti V.Zombarta, A.Tokvila, A.Dž.Toinbija uzskati. Pēc Vipera domām, vēsture tiek nepārtraukti pārkonstruēta, balstoties uz aktuālām cilvēku vajadzībām, interesēm, simpātijām – “vēsturi tulko tagadne”. Pēc maniem novērojumiem, vēstures tulkošanu ietekmē tas pie kāda nacionālā, etniskā, politiskā vai reliģiskā grupējuma pieder tulkotājs.

Cittautu filozofu ietekme vērojama arī citu latviešu domātāju darbos. J.Poruks, kuru saistīja Šopenhauers un Nīče. Rihards Rudzītis sludināja budiski – kristīgos ideālus, tādējādi tuvojoties teozofijai. Pētera Zālītes darbos jūtama V.Vilsona, G.Lebona, I.Tēna, A.Šopenhauera un I.Kanta ietekme.

Kopumā Latvijas filozofija diezgan daudz ir ietekmējusies no citu tautu filozofijas un filozofiem. Nenoliedzami citu tautu filozofiskās atziņas ir ietekmējušas ne tikai filozofiju. Nav iedomājama viduslaiku māksla, mūzika un literatūra bez cittautiešu filozofiskās ietekmes. Renesanses filozofiskā doma, kurai sekoja pārmaiņas visā kultūras dzīve, arī atnāca no Rietumeiropas. Latvijas kultūras dzīvi pakāpeniski skāra arī nākošo periodu citu valstu filozofiskās atziņas. Tās ienāca gan no rietumu zemēm, gan no austrumiem. Ietekme atspoguļojas arī mūsdienu kultūrā: literatūrā, psiholoģijas, pedagoģijā, politikā u.c.

Join the Conversation