Privāttiesību raksturojums

1151 0

Ievads

Privātās tiesības (ius privatum) regulē attiecības starp brīviem un vienlīdzīgiem indivīdiem. Personas saskaņo savu gribu un brīvi izvēlās attiecību saturu, formu un realizācijas veidus. Privātajās tiesībās pamatprincips ir – atļauts ir viss, kas nav aizliegts likumos. Privāto tiesību galvenais uzdevums ir veidot brīvas un nesaspiestas attiecības starp indivīdiem, kur neviens nav pakļauts otram un šīs attiecības var veidot pēc saviem ieskatiem, nepārkāpjot likumu.

Liela būtiska nozīme ir publisko un privāto tiesību sadalei. Tiesību klasifikācijas galvenais uzdevums ir palīdzēt atšķirt principus uz kuriem ba alstās atsevišķas tiesību nozares. Tiesību dalījums privātajās un publiskajās tiesībās skar personas brīvības un ierobežošanas attiecības. Publiskās un privātās tiesības atšķiras pēc tiesību veida un pēc attiecībās paustās intereses. Publiskajās tiesībās attiecības veidojas vertikāli (nevienlīdzīgas attiecības) – valsts un privātpersona. Turklāt privātajās tiesībās attiecības veidojas horizontāli – subjekts ↔ subjekts.

Lai gan nozīmīga ir jebkura tiesību nozare, tieši privāttiesības jeb civiltiesības uzskatāmas par to nozari, kas visizšķirošākajā veidā ietekmē un noteic tiesību būtību. Tāpēc viens no svarīgākajiem juristu saimes uzdevumiem ir izkopt un attīstīt civiltiesību teoriju un praksi mūsu valstī, balstoties gan uz Latvijas pašas sasniegumiem tiesību jomā, gan uz ārvalstu pieredzi.1

Privāttiesības iedala vairākās nozarēs: Darba tiesības, sociālās tiesības, mantojuma tiesības, ģimenes tiesības, bērnu tiesības, lietu tiesības, saistību tiesības, sieviešu tiesības u.c. nozarēs.

Šajā darbā tiks aplūkotas un analizētas ģimenes tiesības, mantojuma tiesības un saistību tiesības.

1.Ģimenes tiesības

1.1.Saderināšanās

a)Laulības plašākā nozīmē aptver ne tikai laulības, bet arī saderināšanās institūtu, kas regulēt CL 26. – 31. p. Un kas ir uzskatāms par nodomātās laulības fakultatīvu sākumstadiju, jo līgavaiņa un līgavas iepriekšējā saderināšanās nav obligāts priekšnoteikums laulības noslēgšanai viņu starpā.

Atbilstoši CL 26. p. 1. d. Saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā. Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu.2

Saderināšanās institūta aizsākumi meklējami jau romiešu tiesībās. Klasiskajā periodā saderināšanos (sponsalia) ar līgavaiņa (sponsus) un līgavas (sponsa) piekrišanu slēdza viņu ģimenes tēvi (paterfamilias). Attiecībā uz sponsalia netika prasīta īpaša forma, taču bija nepieciešams, lai saderināmie nebūtu jaunāki par septiņiem gadiem un lai viņu starpā būtu pieejama laulība.

Postklasiskajā periodā kristiānisma un līgavas pirkšanas semītiskās tradīcijas iespaidā saderināšanās ieguva saistības raksturu un tās noslēgšana bija apvienota ar rokasnaudas došanu (arra sponsalicia)

Viduslaikos ar sponsalia saprata sastībtiesisku līgumu starp līgavaini un līgavas ģimeni, kas nodibināja līgavaiņa pienākumu maksāt līgavas cenu pret līgavas došanu viņam. Kanoniskās tiesības paredzēja saderināto tiesību tiesas ceļā prasīt laulības noslēgšanu.

Saderināšanās institūts mūsdienu izpratnē lielākajā daļā Eiropas valstu civiltiesībās nostiprinājās 20. gs. sākumā, principiāli atgriežoties pie saderināšanās izpratnes, kāda bija romiešu klasiskajās un daļēji arī postklasiskajās tiesībās. Šajā ziņā spilgts paraugs ir Vācijas 1896.g. Civilkodekss un Šveices 1907.g. Civilkodekss.

b) Ņemot vērā saderināšanās institūta vēsturisko attīstību un mūsdienu pamatnostādnes, saderināšanās juridiskais raksturs ir strīdīgs, jo, no vienas puses, likumā noliegta saderināto tiesība tiesas ceļā prasīt laulības noslēgšanu un līgumsoda spēkā esamība, bet, no otras puses, – likumā noteiktajos gadījumos paredzēts pienākums atdot dāvanas (sk. CL 27.p.):

„Ja saderināšanos atceļ vai ja kāds saderinātais no tās atkāpjas, katram saderinātajam jāatdod visa manta, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Tiesība atprasīt dāvanas nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem, bet mirušā celto prasību mantinieki var turpināt.”2

Un vainīgā saderinātā pienākums ir atlīdzināt zaudējumus, šeit izpaužas kā romiešu, tā arī viduslaiku tiesību iespaids.

Atbilstoši tradicionālajam viedoklim saderināšanās ir līgums jeb divu personu savstarpējs, ar vienošanos pamatots gribas izteikums,2 kas nodibina saderināto savstarpēju tiesisku pienākumu nākotnē noslēgt laulību.

Saskaņā ar t.s. faktisko attiecību teoriju saderināšanās ir sociālās dzīves parādība un tā tiek nodibināta, pamatojoties uz saderināto saskanīgu gribas izteikumu, kas ir uzskatāms nevis par tiesisku darījumu civiltiesiskā izpratnē, bet gan par tīri sociālu līgumu.

Mūsdienu izpratnē savstarpējs solījums savienoties laulībā nerada saderināto juridisku pienākumu noslēgt laulību. Saderināšanās tiesiskās sekas ir saistītas ar saderināto savstarpējās uzticības aizsardzību.

c)Saderināšanās noslēgšanai nepieciešams abu pretējā dzimuma saderināmo uz vienu un to pašu mērķi vērsts savstarpējs solījums nākotnē noslēgt laulību, kuram jābūt izteiktam skaidri un nepārprotami.3 Likums neparedz īpašu saderināšanās formu, tāpēc tā ir atkarīga no saderināto ieskata (sk. CL 1473.p.):

„Tiesiska darījuma forma atkarājas no lietas dalībnieku ieskata, izņemot likumā tieši norādītus gadījumus.”2 resp. viņi var noslēgt saderināšanos notariālā kārtībā, apmierināties ar mutisku vienošanos vai sastādīt rakstveida aktu, saderināties liecinieku klātbūtnē utt. Izteikta griba, piem., apmainīšanās ar gredzeniem, ir pietiekama saderināšanās noslēgšanai, ciktāl no šāda gribas izteikuma var droši secināt viņu savstarpēju solījumu nākotnē noslēgt laulību.

Sasniedzot savu mērķi, saderināšanās izbeidzas ar laulības noslēgšanu. Pārējos gadījumos saderināšanās izbeidzas ar:

1) viena saderinātā nāvi vai jebkāda cita apstākļa dēļ, kas padara nodomātās laulības noslēgšanu par juridiski neiespējamu

2) abu saderināto savstarpēju vienošanos par saderināšanās atcelšanu

3) viena saderinātā vienpusēju atkāpšanos, turklāt viņa griba vienpusēji atkāpties no saderināšanās var būt izteikta gan noteikti, gan konkludenti, piem., noslēdzot saderināšanos ar citu personu.

Ja saderināšanos izbeidz, to atceļot ar savstarpēju vienošanos vai arī vienpusēji atkāpjoties, abu saderināto mantiskais stāvoklis, kas zināmā mērā ticis pārgrozīts sakarā ar saderināšanās esamību, pastāvot noteiktiem priekšnoteikumiem, ir atjaunojams iepriekšējā stāvoklī.

d) CL 27.p. paredzētais pienākums atdot dāvanas pēc vispārīgā principa attiecas uz abiem saderinātajiem un šī pienākuma priekšmets ir visa manta, ko vienam saderinātajam dāvājis otrs saderinātais, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Formulējums „sakarā ar nodomāto laulību” norāda uz to, ka pienākums atdot dāvanas apspriežams atbilstoši CL noteikumiem par nākoša notikuma izredzē izpildītā atprasījumu, kura mērķis ir novērst apdāvinātā saderinātā netaisnu iedzīvošanos.

Tiesības atprasīt dāvanas ir personiska, tāpēc tā nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem. Izņēmuma kārtā mantinieki var turpināt vienīgi mirušā dāvinātāja celto prasību, kas celta pē ēc saderināšanās izbeigšanās.

Saskaņā ar CL 2385.p. pienākuma atdot dāvanas apmērs nosakāms, ievērojot CL 2376. – 2380.p. noteikumus, kas zināmā mērā ierobežo CL 27.p. ietverto norādi par „visas dāvinātās mantas” atdošanu.

Atbilstoši CL 27.p.2.d. pienākums atdot dāvanas atkrīt, ja laulība netiek noslēgta tāpēc, ka:

1)saderinātais dāvinātājs miris

2)dāvinātājs atteicies doties laulībā bez svarīga iemesla

3)dāvinātāj uzvešanās bijusi otram saderinātajam svarīgs iemesls, lai atteiktos no laulības

CL 28.p. paredzētais pienākums atlīdzināt zaudējumus ir tam saderinātajam, kurš bez svarīga iemesla atsakās doties laulībā vai arī tā uzvedas, ka šī uzvešanās ir otram saderinātajam svarīgs iemesls, lai atteiktos no laulības.

Atbilstoši CL 28.p.1.d. vainīgā saderinātā pienākums ir atlīdzināt „tiešos zaudējumus”, kas cēlušies otram saderinātajam, viņa vecākiem vai citām personām „sakarā ar to,ka viņi nākamās laulības izredzē kaut ko devuši vai noslēguši kādas saistības. Ar „tiešiem zaudējumiem” ir saprotams vienīgi cietušā tagadējās mantas samazinājums, turklāt šiem zaudējumiem jāatrodas tiešā cēloniskā sakarā ar nodomāto laulību.

1.2.Laulība

a) Likums nosaka, ka laulība aizliegta pirms 18 gadu v

. . .

3.2. Līguma noslēgšana

a) Līgums ir divu vai vairāku personu savstarpēji, ar vienošanos pamatoti gribas izteikumi, kas vērsti uz noteiktu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Tas nozīmē, ka līdzēji, noslēdzot līgumu, vienojas par viņu savstarpējo attiecību zināmu tiesiski saistošu regulējumu nolūkā radīt noteiktas tiesiskās sekas.

b) Priekšlikums noslēgt līgumu ir tāds gribas izteikums, kurš vērsts uz kādu citu personu un kurā līguma noslēgšana piedāvāta tādā veidā, ka tā ir atkarīga vienīgi no minētās personas piekrišanās šim priekšlikumam. Priekšlikums nav uzskatāms pa ar vienpusēju tiesisku darījumu, jo priekšlikums un pieņemšana kā savstarpēji, ar vienošanos pamatoti gribas izteikumi veido līguma sastāvu.

Atbilstoši vispārīgam principam priekšlikuma piedāvātājs nav saistīts ar savu priekšlikumu un viņš var priekšlikumu brīvi atsaukt līdz brīdim, kamēr priekšlikuma adresāts nav to pieņēmis, resp., kamēr šis gribas izteikums nav izgājis no priekšlikuma piedāvātāja sfēras.

Priekšlikums izbeidzas ar priekšlikuma adresāta noteiktu noraidījumu; priekšlikuma pieņemšanai noteiktā termiņa notecējumu; priekšlikuma atsaukumu, kā arī ar priekšlikuma piedāvātāj nāvi vai rīcībspējas zaudēšanu.

c) Pieņemšanas ir tāds gribas izteikums, kurā priekšlikuma adresāts izsaka savu piekrišanu priekšlikumam. Pieņemšanai jābūt vērstai uz priekšlikumu un satura ziņā ar to jāsaskan, resp., tai jāizpaužas kā „beznosacījuma piekrišanai”. Pieņemšana var būt izteikta gan noteikti, gan arī klusējot jeb konkludenti.

Ar to vien, ka priekšlikuma adresāts ir saņēmis priekšlikumu un tam iekšēji piekrīt, nepietiek, lai atzītu, ka attiecīgais līgums ir noslēgts. Jebkurā gadījumā šāda piekrišana jāizsaka un jāpaziņo priekšlikuma piedāvātājam. Ja līgums tiek slēgts starp klātesošajiem, priekšlikuma adresāts par savu piekrišanu paziņo tieši priekšlikuma piedāvātājam. Šajā gadījumā brīdis, kad priekšlikuma piedāvātājs saņem minēto paziņojumu, un līdz ar to arī līguma noslēgšanas brīdis sakrīt.

d) Publiska atlīdzības izsolījums ir nenoteiktam personu lokam izteikts vienpusējs solījums izmaksāt zināmu atlīdzību par kādas darbības izdarīšanu, piem., atradēja algas izsolījums par kādas nozaudētas lietas atrašanu, atdošanu īpašniekam vai zināmas atlīdzības apsolījums par ziņu sniegšanu notikuša noziedzīga nodarījuma apstākļu noskaidrošanai.

Opcija ir tiesība ar vienpusēju gribas izteikumu nodibināt līguma attiecības vai arī pagarināt agrāk noslēgtā līguma spēkā esamības laiku. Opcijas tiesības izlietošanai un līdz ar to arī līguma noslēgšanai nav vajadzīgs otras puses paziņojums par pieņemšanu. Šī tiesība pamatojas uz līdzēju starpā jau iepriekš noslēgtu līgumu, kurā izteiktas otras puses piekrišana minētās tiesības izlietošanai .

4. Secinājumi

Cilvēka brīvības apziņa ir tā, kas prasa pēc tiesībām. Ja reiz šī apziņa ir, pie kam var pāriet patvaļā, nepieciešams likums, kas regulētu patvaļīgo rīcību.

Privātās tiesības regulē attiecības starp brīviem un vienlīdzīgiem indivīdiem.

Tiesību dalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēks uzstājas tiesiskā dzīvē ne vien kā privātpersona, bet kā atsevišķs indivīds ar savām atsevišķām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis.

Publiski tiesisko un privāttiesisko attiecību norobežošana pēc sociālistiskajā pārejas periodā nepieciešama arī, lai atbrīvotu sabiedrības psiholoģisko apzinu no ticības valsts visuvarenajai aizbildniecībai..

Join the Conversation