pilsēta Ogre

595 0

Ģeogrāfiskais stāvoklis.

Ogre ir pilsēta, kas atrodas Latvijas vidusdaļā, Vidzemes DR daļā. Pilsēta atrodas 36 km attālumā no Rīgas. Ogre arī atrodas pie pašas Ogres upes ietekas Daugavā. Tuvākās pilsētas ir Lielvārde, Ķegums un Ikšķile. Pēc 2. Pasaules kara Ogre kļuva par administratīvā rajona centru, bet 2002. gada decembrī izveidoja Ogres novadu, apvienojoties Ogres pilsētai ar Ogresgala pagastu, un pati pilsēta ir šī novada administratīvais centrs. Apkārtējie rajoni, ar kuriem robežojas Ogre un Ogres rajons ir Rīgas, Cēsu, Madonas, Aizkraukles un Bauskas rajons, taču pats Og gres novads robežojas ar Ķeguma novadu, Suntažu pagastu un Ikšķiles pagastu. Kartē vieglāk Ogri atrast vadoties pēc Daugavas ietekas līcī vadoties uz leju pa Daugavu. Cauri Ogrei ZR-DA virzienā stiepjas vaļņveida pauguru virkne, kuru sauc par Ogres Kangariem. Ogre atrodas izdevīgā vietā, jo atrodas netālu no galvaspilsētas Rīga, tādēļ Ogre iesaistās aglomerācijā un ir kā „guļamvagons”.

Atribūtika un nosaukums.

Kā jau daudzām pilsētām, ciematiem un ciemiem, Ogrei ir savs ģerbonis. Ogres pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938.gada 8.decembrī. Fons ģerbonī simbolizē kūrortu-Ogres pilsētas veselīgo klimatu, trīs priedes-mežu bagātību, sudraba vižņotā josla-Ogres upes līkumoto tecējumu cauri pilsētas paugurainei. Patlaban Ogres novadam plāno ieviest karogu, kurā būtu ietverts Ogres ģerbonis. Karoga mets jau ir apstiprināts. Krāsas un proporcijas ir saglabātas kā vēsturiskajā pilsētas ģerbonī. Lai varētu sākt karoga izgatavošanu, domei vēl ir jāsaņem Valsts heraldikas saskaņojums.

Teritorija un statistika.

Ogres platība: 1928.gadā Ogrē dzīvoja 1100 iedzīvotāju, tās platība bija 428,5 ha, taču šobrīd Ogres platība ir aptuveni 13,58 km².

Statistika par Ogri

Iedzīvotāji:

Līdz darbspējas vecumam 4343

Darbspējas vecumā 16 612

Virs darbspējas vecuma 5618

Vidējais iedzīvotāju vecums 35,3 gadi

Reljefs

Pilsētas teritorijas reljefs vietām ir stipri paugurains. No Ikšķiles līdz Ķegumam cauri Ogrei dienvidaustrumu virzienā stiepjas garu vaļņveida pauguru virkne – Ogres Kangari. Tā ir 20 km gara osu virkne, kas 3 – 4 km garumā ietilpst pilsētas teritorijā; vietām tai ir nelieli atzarojumi. Šī vaļnveida pauguru grēda apgrūtina virszemes ūdeņu noteci uz Daugavu, veicinot apkārtnes pārpurvošanos uz ziemeļiem no grēdas, sevišķi Pārogrē pie Lazdu kalniem. Liela Ogres teritorijas daļa atrodas Daugavas virspalu terasēs, kuru platums sasniedz 1500 m. Daugavas paliene ir vāji izteikta, un to tāpat kā terases klāj 1,5 – 3 m biezs smilšu slānis, zem kura atrodas dolomīta pamatieži.

Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pauguriem vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi – Zilie kalni, Vilku kalni, Lazdu kalni u.c. Visos šajos kalnos ir ievērojami grants krājumi; tas rada saimniecisko un ekoloģisko interešu sadursmi pilsētā.

Ārpus osu virknes Ogres teritoriju aizņem viļņots līdzenums ar atsevišķiem pauguriem, kuru augstums ir 15 – 30 m, bet ziemeļrietumu daļā arī nedaudz lielāks.

Klimats

Ogre atrodas rajona rietumos, kur ir siltāks un sausāks nekā lielākajā Ogres rajona daļā. Gaisa vidējā diennakts temperatūra janvārī ir -5,8?C, jūlijā tā ir 17,2?C, taču visai bieži kopš 70.gadiem gaisa vidējā temperatūra janvārī Ogrē svārstās ap -5,4?C. Vasarā gaisa temperatūras maiņas pilsētā ir mazāk krasas, jo apkārtējie pauguri un meži daļēji aiztur vējus piezemes gaisa slānī, uz gaisa temperatūras svārstībām izlīdzinoši darbojas arī Daugavas ūdensvirsma. Ziemā valdošie vēji ir dienvidrietumu un dienvidu vēji, bet vasarā – ziemeļrietumu un rietumu vēji. Pavasarī vējš samērā bieži iegriežas no ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, atnesdams agrīnas un vēlīnas salnas.

Bezsala periods pilsētā ilgst apmēram 140 dienas. Gada vidējais nokrišņu daudzums parasti ir 600 – 650 mm, tie izkrīt vidēji 185 dienas gadā. Ogrē ir samērā mazs apmākušos dienu skaits gadā, vidēji 126 (salīdzinājumam Rīgā – 160). Šāds mazs apmākušos dienu skaits Latvijā ir vēl tikai Zemgales līdzenuma dienvidu daļā.

Iekšējie ūdeņi

Ogres pilsēta atrodas Daugavas labajā krastā pie Ogres ietekas. Ogres upe ieplūst pilsētā ziemeļrietumu daļā un met vairākus līkumus. Pirms Rīgas ūdenskrātuves izveidošanas un ar to saistītās ūdenslīmeņa celšanās Daugavā bija liels kritums pilsētas robežās. Upe tecēja strauji, krāčaini, efektu vēl vairāk pastiprināja stāvās dolomīta kraujas. Ogres upe dziļi iegrauzusies pamatiežos, vietām tās gultnē daudz laukakmeņu, sevišķi vietā, kur Ogre šķērso Ogres Kangaru osu grēdu. Daudzviet upes gultne gludi “noklāta” ar līdzenām dolomīta plātnēm. Paceļot Daugavā ūdens līmeni, Ogres lejtecē straumes ātrums kļuvis ļoti mazs – var uzskatīt, ka te ir stāvošs ūdens, kas siltās vasarās veicina aļģu masveida savairošanos un ūdens kvalitātes pasliktināšanos.

2002.gada decembrī uz Ogres upes bijušās kartonfabrikas tuvumā tika uzbūvēta Ogres HES.

Bez Daugavas un Ogres cauri pilsētai tek arī vairākas nelielas upītes – Urga, Norupīte, Lebiņa (lielākoties tā plūst pa metāla caurulēm zem Mālkalnes prospekta).

Gruntsūdeņi pilsētas teritorijā atrodas līdz 30 m dziļi. Sevišķi dziļi gruntsūdeņi ir zem pauguriem, savukārt osu ziemeļu nogāžu pakājēs tie vietām iznāk pat augsnes virskārtā, izraisot apkārtnes pārpurvošanos, sevišķi pilsētas ziemeļu, ziemeļaustrumu daļā.

Veģetācija

Ogre ir viena no “zaļākajām” Latvijas pilsētām. Vairāk par pusi no pilsētas kopplatības klāj meži vai parki, nomales aizaugušas ar krūmiem un mazvērtīgiem kokiem. Galvenā koku suga pilsētā ir priede, kuras īpatsvars ir 37%, otra izplatītākā ir egle – 29%, bet bērzu īpatsvars sasniedz 20%. Pilsētas centrā aug daudz liepu, kā arī kastaņas, papeles, kļavas, tūjas, ozoli, melnalkšņi, baltegles, apses. Paugurainēs uz smilšainajiem cilmiežiem dominē priedes ar sīklapjiem meža zemākajos stāvos. Zemākās vietās izplatītas egles, zem kurām pamežs ir daudz vājāk attīstīts. Bērzi vairāk izplatīti gar transporta ceļu malām, gar stigām, slapjās augstienēs. Pārogrē pamežā daudz lazdu.

Ekoloģisko apstākļu pārmaiņu dēļ mazāk izturīgie skuju koki nokalst, atbrīvodami ekoloģisko nišu mazāk izvēlīgajiem lapu kokiem, sevišķi sīklapjiem. Visjūtīgākās pret negatīvajām apkārtnes vides pārmaiņām (zemsedzes izmīdīšana, lapu nogrābšana, kas izraisa augsnes degradēšanos, noplicināšanos, eroziju) ir priedes. Nesaņemot pietiekamā daudzumā barības vielas, koki novājinās, samazinās to ikgadējais pieaugums, tie kļūst uzņēmīgi pret sēnēm, kaitēkļiem.

Vēsturiskā attīstība.

Tagadējā novada teritorija bijusi apdzīvota jau pirms 3000 – 5000 gadiem – par to liecina arheoloģiskie izrakumi Ogrē un tās tuvākajā apkārtnē.

Pirmo reizi Ogres puse mi inēta Livonijas Indriķa hronikā (1225. – 1226.), jo Ogres upes (hronikā tā minēta kā Vogene) lejtecē 13. gs. notika Livonijas ordeņa un polockiešu kaujas.

Par seno apdzīvojumu liecina divas senvēsturiskas vietas – Ķentes kalns, uz kura līdz 9. gs. atradusies senču pils. Tā bijusi Daugavas lībiešu politiskais centrs, kur pulcējušies virsaiši, lai apspriestu kara gaitas. Arheoloģiskie izrakumi Ķentes kalnā liecina, ka iemītnieki līdztekus zemkopībai un lopkopībai ir nodarbojušies arī ar medniecību un zvejniecību. Ievērojama loma bijusi arī amatniecībai.

Otra senvēsturiskā vieta – Ogres Zilie kalni -, kur senos laikos arī stāvējusi senču pils. Izdarot izrakumus, tika atrasts vien 10 cm biezs kultūrslānis ar mītņu un ogļu paliekām. Nekādus citus priekšmetus, pēc kuriem varētu spriest par šīs vietas senajiem iemītniekiem, arheologi te neatrada. Plānais kultūrslānis liecina, ka šis pilskalns nav ilgi pastāvējis.

Pēc krustnešu iebrukuma 13.gadsimtā Ogres apvidus nokļuva Rīgas bīskapijas valdījumā, bet vēlāk te valdījuši poļi, zviedri, krievi.

Daudzie kari noplicināja apkārtni. Līdz 19.gs. vidum Ogres apkaimē, kas tolaik piederēja Ikšķiles muižai, bija p

. . .

Pielikums

Teikas

Akmeņu upīte

No Ērgļiem pa Ogres ceļu pie Veģeru un Brāķeru mājām ir Akmeņu upīte. Tāda kā kalnu upe – visa vienos akmeņos.

Sensenos laikos Velns uz Ogri nesis akmeņu maisu, lai kalnā taisītu dzirnavas, bet pusnaktī Brāķeros iedziedājies gailis. Velns sabijies, maisam gals pasprucis vaļā, akmeņi izbiruši. Tā tur vēl šodien guļ velna nesiens, gara, nepārtraukta akmeņu krava, Pavasaris palu ūdens iet krākdams pār akmeņiem, bet ļaudis no senseniem laikiem šo vietu sauc par velna dzirnavām.

Cita teika teic, ka Akmeņu up pītes ieteka esot velna ceļš, pa kuru viņš gājis ar akmeņu maisu.

Zvanu atvars

Ogres krasts pie Zvanu atvara lēzens ar baltām smiltīm un sīkiem oļiem, tāds pats arī upītes pamats – peldēšanas vieta labu labā, pat zaļa noriņa, kur paskraidīt, kad lūpas no aukstā ūdens metas zilas.

Bet kas par brīnumu lietām te notika agrāk! Tepat upes krastā ir lielām eglēm apaudzis kalns, bet senos laikos te bijusi kapsēta. Arī zvanu tornis tai bijis. Zvanījis tā smalki un skanīgi. Kas zina, varbūt pat no sudraba bijis. Dzīvojuši ļautiņi – pa retam kāds nomiris, tad kapu tornī zvanījis zvans, un tālā apkārtnē zinājuši, ka kalnā aizveras kāds kaps.

Kādu reizi apkārtnei un cilvēkiem uzkritusi kāda nelaime. Šurp nākuši sirotāju pulki. Ļautiņi slēpuši ko nu kurš varējis, bet večukiņš – zvaniķis – dārgo zvanu nogremdējis atvarā, Sirotāji prasījuši, lai atdodot zvanu, bet vecītis nē.

Kad sirotāji aizgājuši, ļaudis atraduši vecīti beigtu, bet zvans atvarā zvanījis tāpat kā agrāk kalnā.

No tās reizes, kad apkārtnē kāds nomiris, zvans zvanījis atvarā, nu ļaudis to nosaukuši par Zvanu atvaru.

Nāružiņa un Velna grāvis

Velna grāvis atrodas kādu pusversti no spēliņu mājām uz Ogres un Ērgļu pagasta robežas. Pār grāvi tek upīte Nāružiņa. Grāvī un grāvja malās milzums akmeņu, lielu un mazu, pa daļai melnā krāsā. Akmeņi sniedzas pa upīti soļu 60, tā ka no akmeņiem ir īsta grīda (blāķis). Mazūdeņa laikmetā upīte tek akmeņu grīdai pa apakšu, bet plūdu laikā ūdens apņem akmeņus, no kam izceļas liels krāciens.

Vecos laikos te upītē kāds zvejnieks uzraisījis taci un tacī licis tīklus. Reiz zvejnieks sakūris uguni, ņēmis no tīkla zivis – mazākās cepis un ēdis, lielākās bāzis tarbā. Tad pie zvejnieka Velns piegājis, jautādams: “ Kam tu atdali lielākās zivis? Dod man viņas šurp, es tev ko palīdzēšu.” Zvejnieks atteicis: “ Man nav zivju priekš velna.“ Par tādu atbildi Velns stipri saskaities, savilkdams kupru līdz koku virsotnēm, un, prom skriedams, teicis; “ Pagaidi, putniņ! Es aizbēršu upi ar akmeņiem, tad ūdņi atgriezīsies atpakaļ purvos.“ Zvejniekam vēl turpat esot, Velns dabūjis trīs lielus akmeņus, ievēlis upītē un pats pazudis. Tad akmeņi kā krusa sākuši birt. Zvejnieks no šādas blauzas uzskrējis kalnā raudzīties, kas īsti tur notikšo. Te gailis aizdziedājies, akmeņi vairs nebiruši, bet upīte tāvējusi mierā, vairs netecējusi. Pēc kāda brītiņa upīte sākusi dziedāt neizprotamu dziesmu, upītes malā parādījusies smuidra sieviete skaistās drēbēs un skaļā balsī kliegusi: “ Redz, šepat mums saule lec, stipra mana Nāružiņa! “ Tad upītē ūdeņi sākuši līgoties, tecēt un spraukties caur akmeņiem. Arī avotiņš labajā puse 15 soļu atstatu sācis izvirt un dzinis uz upīti savas ūdens lāses. No šā laika gravu iesaukuši par Velna grāvi un upīti par Nāružu.

Join the Conversation