Apraksts:

Kāda veida atkritumi vispar ir un kā cīnīties ar piesarņošanu.

Darbs:

1. Ievads; 2. Atkritumu saimniecība; 3. Radiācijas drošība un kodoldrošība; 4. Bīstamie atkritumi; 4.1 Kas ir bīstamie atkritumi?; 4.2 Kur rodas bīstamie atkritumi; 4.3 Mājsaimniecībā radītie bīstamie atkritumi; 4.4 Kā rīkoties ar majsaimniecības bīstamiem atkritumiem; 4.5 Bīstamo atkritumu pārstrades tehnoloģijas; 5. Atkritumi piekrastes joslā Latvijā; 6. Pasākumi par ciņu pret vides piesārņošanu; 7. Secinājumi;
1. Ievads


Pasaules vides piesārņošanas novēršana un samazināšana ir kļuvusi par mūsdienu globālajām problēmām. Mūsu planētas vides aizsardzības sistēmā šo galveno uzdevumu atrisināšanai ir nepieciešamas visu valstu pūles. Šī problēma saasinās sakarā ar piesārņošanas līmeņa palielināšanos un rada bīstamus draudus ne tikai dabas videi, bet arī cilvēkai dzīvībai uz Zemes, jo ūdeņu, zemes un gaisa kvalitāte ir tieši saistīta ar klimata pārmaiņām, bet piesārņošana, piemēram, ar kodolaktīvām vielām – ar staru slimību un bīstamām ģenētiska rakstura izmaiņām.
Temas aktualitate: Latvijā šī problema arī ir ļoti aktuala, jo ir daudz uzņēmumus kuri nes draudus Latvijas videj, kā arī paši cilvēki, kuriem nav piejama informacija par apkartējas vides aizsardzību.
Es izvelējos rakstīt par šo temu, jo es bieži savā dzīvē saskaros ar tadu problemu: kad pastajgajos ar draugiem, redzu patieši brinšķigos vietus, kur vienkarši var atpusties un pasedēt, bet izdarīt to nevaru, tapēc kā visur ir pudeles, papirs, iesaiņojumi… Gandrīz katru dienu dzirdu par piesarņojuma draudiem, par lecekta effektu, ūdens līmeņa paaugstināšanu un par jauniem slīmībam.
Šī tema ir aktuala netikai Latvijā, bet visā Pasaulē.
Darba mērķis: Izpētīt vides piesarņošanu Latvijā
Darba uzdēvumi:
1. Uzzināt kas tieši draud videi
2. Uzzināt kā var risināt šo problemu
3. Informēt kursa biedrus par Latvijas vides piesarņošanu
4. Ieinteresēt kursa biedrus piedalīties apkartējas vides aizsargašanai
Petīšanas metode: Teoretiskas literaturas analīze
Galvenie informativie avoti: Pamata ir izmantots internets un gramatas
2. Atkritumu saimniecība
Viena no galvenajām Latvijas vides politikas prioritātēm ir atkritumu saimniecība, īpaši esošo izgāztuvju radītais piesārņojums un jaunu izgāztuvju vietas izvēle un celtniecība.
1998.gadā LR Ministru kabinetā pieņemta “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģija 1998. - 2010. gadam”. Stratēģijas mērķi ir uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kā arī samazināt sadzīves atkritumu un izgāztuvju radīto negatīvo ietekmi uz vidi. Stratēģija paredz uzlabot sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu kvalitāti un palielināt iedzīvotāju skaitu, kuriem ir pieejami šie pakalpojumi. Paredzēts pakāpeniski samazināt esošo sadzīves atkritumu izgāztuvju skaitu. Pamatojoties uz šo stratēģiju, ir sagatavota investīciju programma “500-“ un uzsākta tās realizācija Ziemeļvidzemē.
Lai nodrošinātu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas ieviešanu, ir sagatavots un Saeimā iesniegts likumprojekts “Par sadzīves atkritumiem”. Paredzēts sagatavot sekojošus Ministru kabineta noteikumus:
“Par sadzīves atkritumu apglabāšanas poligonu būvniecības, apsaimniekošanas un slēgšanas kārtību”, “Par sadzīves atkritumu klasifikāciju”, “Par sadzīves atkritumu pārstrādes un apglabāšanas atļauju izsniegšanas kārtību”.
Apmēram 20% no atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. Pašlaik VAD, sadarbībā ar Latvijas Iepakojuma asociāciju, notiek aktīvs darbs pie iepakojuma likumdošanas sakārtošanas un ES direktīvas “Par iepakojumu un izlietoto iepakojumu” ieviešanas, veicinot izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un pārstrādi videi draudzīgā veidā.
Lai nodrošinātu projekta “Bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sistēmas ieviešana Latvijā” darbību un veiktu Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar ES direktīvu prasībām, tiek realizēts ES PHARE finansēts projekts. Šī projekta rezultātā tiek sagatavoti ierosinājumi izmaiņām Latvijas likumdošanā par bīstamajiem atkritumiem, kā arī jauni likumdošanas akti, piemēram, “Par naftas produktu atkritumu apsaimniekošanu”, “Par bīstamas vielas saturošām baterijām un akumulatoriem.

3. Radiācijas drošība un kodoldrošība
Latvija ir iekļauta to valstu sarakstā, kuras piedalās atomenerģijas programmu pētījumos. Kaut gan nevienā valsts programmā nav paredzēts būvēt atomelektrostaciju Latvijā, pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, tika turpināta zinātniski-pētnieciskā Salaspils kodolreaktora ekspluatācija. Tā kā vairs nebija pasūtījumu no bijušās PSRS Mašīnbūves ministrijas, kura iepriekš sedza ievērojamu daļu no ekspluatācijas izdevumiem, tad Kodolpētniecības centra darbinieki mēģināja pārorientēties uz tirgus pieprasītajiem pasūtījumiem.
No PSRS mantojumā saņemtais kodolreaktors bija novecojis un savu laiku nokalpojis, kura slēgšana ar katru gadu maksātu arvien dārgāk, bet iespējas saņemt ārvalstu palīdzību samazinātos. Tādēļ bija nepieciešams pieņemt stratēģisku lēmumu par šā reaktora tālāko likteni – to modernizēt vai sākt sagatavošanās darbus tā slēgšanai. Bez tam Salaspils kodolreaktorā nebija izveidota infrastruktūra darbībām ar lietoto kodoldegvielu, jo visu iepriekšējo ekspluatācijas periodu to sūtīja pārstrādei uz Krieviju.
1995.g. un 1998. gadā tika pieņemti lēmumi neturpināt kodoldegvielas iegādi un pēc rīcībā esošo krājumu izmantošanas kodolreaktoru slēgt. Vienlaicīgi Ministru kabinetā tika pieņemts lēmums par reaktora nodošanu no Izglītības un zinātnes ministrijas bilances VARAM pārziņā. Kopumā Salaspils kodolreaktora demontāžas process varētu ilgt vairāk nekā 10 gadus un izmaksāt apmēram 25 miljonus latu.
Grūti salīdzināt Salaspils zinātniskā kodolreaktora bīstamību ar Lietuvā, netālu no Latvijas robežas, uzceltās Ignalinas AES bīstamību, tomēr pret Latviju izvirzītās starptautiskās prasības kodoldrošībā ir tikpat stingras. Tās nosaka Latvijas saistības, atbilstoši starptautisko līgumu, ES direktīvu, Starptautiskās atomenerģijas aģentūras prasībām.
Radiācijas drošībā un kodoldrošībā Latvijai izveidojusies laba sadarbība ar Zviedriju, Dāniju, Somiju, Vāciju un ASV. Eiropas reģionā šādas aktivitātes notiek, atbilstoši EU PHARE reģionālās kodoldrošības programmai, bet globālā mērogā – Starptautiskās atomenerģijas aģentūras tehniskās sadarbības programmu ietvaros.
Kā galvenie VARAM uzdevumi šajā jomā jāmin: Salaspils atomreaktora likvidēšanas procesa vadība no šī procesa sagatavošanas līdz plānotajam noslēgumam 2009. gadā, Radiācijas drošības centra izveidošana likumdošanas aktu paketes sagatavošana par radiācijas drošību un kodoldrošību, radioaktīvo materiālu glabāšanu, uzskaiti un transportēšanu, radiācijas drošības un kodoldrošības prasību ieviešanas kontroles nostiprināšana, Rokasgrāmatas radiācijas drošībā sagatavošanā, Radona rokasgrāmatas sagatavošana, Starpministriju darba grupas par kodoldrošību vadīšana un ES direktīvu prasību ieviešana Latvijas normatīvajos dokumentos.

4. Bīstamie atkritumi
Rīgas pilsētā un arī visā Latvijā šobrīd nav izveidota vienota medicīnas atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Medicīnas iestādes katra individuāli risina medicīnisko atkritumu likvidēšanu. Daļa medicīnas atkritumu nonāk sadzīves atkritumu izgāztuvē, daļa bez kontroles tiek sadedzināta kurtuvēs. Bīstamo atkritumu vislabākais iznīcināšanas veids ir sadedzināšana specializētās krāsnīs, bet ļoti uzmanīgi jāseko sadedzināšanas krāšņu darbībai, lai nepieļautu gaisa piesārņošanu.
Labklājības ministrija 1996.gada 16.augustā ir izstrādājusi un pieņēmusi Higiēnas noteikumus ārsta prakses kabineta iekārtošana, kas nosaka, ka inficētie atkritumi pirms izvietošanas ir jādezinficē. PVO arī apstiprina, ka, izvēloties medicīnas atkritumu savākšanas metodi, jāgarantē drošība. Ja tādas garantijas nav, tad bīstamie atkritumi ir jādezinficē rašanās vietā. Bīstamo atkritumu dezinficēšana uz vietas ir ieteicama mazajiem ražotājiem, kas atrodas tālu no izveidotajām pārstrādes vietām, lai garantētu pilnīgu drošību.
4.1 Kas ir bīstamie atkritumi?
Ar terminu bīstamie atkritumi mēs saprotam atkritumus, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēka dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai un kas atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām. Atkritumu bīstamību nosaka atkritumu sastāvā esošo bīstamo vielu īpašības un to daudzums. Kā bīstami tiek klasificēti toksiski, viegli uzliesmojoši vai sprāgstoši, oksidējoši, kancerogēni, kodīgi, kā arī mutagēni vai infekciozi atkritumi.
Bīstamie atkritumi negatīvi ietekmē cilvēku veselību vai vidi, ja tos nepareizi apsaimnieko – neatbilstoši uzglabā, pārstrādā vai noglabā. Tādēļ bīstamie atkritumus ir jāatdala no pārējiem, jo, nokļuvuši kopējā atkritumu plūsmā, bīstamie atkritumi var izraisīt nelaimes gadījumus (uzliesmojot, sprāgstot, izdalot toksiskas gāzes), kuros var ciest gan apkalpojošais personāls, gan apkārtējie iedzīvotāji un vide.
Bīstamie atkritumi var rasties gan uzņēmumu saimnieciskajā darbībā, gan sadzīvē.
Lielākā daļa no kopējā bīstamo atkritumu apjoma tiek radīta mašīnbūves, metāla apstrādes industrijā, ķīmiskajā un farmaceitiskajā rūpniecībā, enerģijas ieguves un pārstrādes uzņēmumos, veselības aprūpes jomā.
Nelielu bīstamo atkritumu daļu rada arī iedzīvotāji. Veiktie pētījumi liecina, ka bīstamie atkritumi veido 1-2% no kopējā iedzīvotāju radītā atkritumu daudzumu.

4.2 Kur rodas bīstamie atkritumi?
Uzņēmumu saimnieciskajā darbībā rodas:
• ražošanas notekūdens pārstrādes dūņas;
• metālrūdīšanas duļķes un cietie atkritumi;
• neorganiskās skābes un sārmus saturoši atkritumi;
• lauksaimniecības, dārzkopības, medicīnas ražošanas, pārtikas sagatavošanas un apstrādes atkritumi;
• ķīmiskās rūpniecības atkritumi;
• kokapstrādes un papīra, kartona, celulozes, skaidu plākšņu un mēbeļu ražošanas atkritumi;
• ādu apstrādes un tekstilrūpniecības atkritumi;
• organiskās sintēzes tehnoloģisko procesu atkritumi (plastmasas, mākslīgās šķiedras, krāsvielas, pigmenti, pesticīdi, farmaceitiskie preparāti, mazgāšanas, dezinficējošie un kosmētiskie līdzekļi);
• pārklāšanas līdzekļu (krāsu, laku, stiklveida emalju), līmju,