:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Darbs:

RTU

3LD Kursa audzēkņa


Referāts
„PERSONVĀRDI LATVIEŠU FOLKLORĀ”

Liepāja 2006
Saturs
Ievads............................................................................................................................2.-3. lpp
Personvārds Jānis..........................................................................................................3.-5. lpp
Personvārds Laima........................................................................................................5.-6. lpp
Personvārdi Mūsdienās.................................................................................................7.-8. lpp
Secinājumi un tēzes........................................................................................................9. lpp
Literatūras saraksts........................................................................................................10.lpp
Ievads
Šī referāta tēma ir aktuāla, jo, manuprāt, ikvienam cilvēkam bieži vien ir interese par sava vārda vēsturiskumu, nozīmi un popularitāti. Arī es vēlējos uzzināt ko vairāk par latviešu vārdiem senatnē un mūsdienās, izmantojot tautasdziesmas, Interneta materiālus un citus publicētos materiālus personvārdu izpētes jomā.
Šī referāta mērķis ir uzzināt visbiežāk lietotos un minētos personvārdus latviešu folklorā. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, tiks pētītas latviešu tautasdziesmas, publicētie materiāli šajā jomā.
Par personvārdiem daudz uzzināju Klāva Siliņa grāmatā, kur viņš par personvārdu rašanos raksta:
„Pirmatnējā sabiedrībā bija laiks, kad cilvēks nepretstatīja sevi citiem un nejuta vajadzību ar savu vārdu norobežot sevi no kolektīva. Pamazām cilvēks sāka individualizēt sevi un citus, sāka nodalīt tēvu, māti, radus un citus pazīstamos, bet vārdos viņus vēl nesauca. Valodas un sabiedrības attīstības gaitā izveidojās radniecības terminoloģija, un pēc individuālajām pazīmēm ikvienam cilvēkam tika piešķirts īpašs nosaukums- vārds. No konkrētiem nosaukumiem izveidojās abstrakti nosaukumi, kas neatspoguļoja priekšstatu par priekšmeta pazīmēm, bet tikai to nosauca. Tā radās īpašvārdi, kas zaudējuši sākotnējo leksisko nozīmi un ir pilnīgi individuāli. ” [1.,10.lpp]
K. Siliņš savā grāmatā raksta, ka visi īpašvārdi cēlušies no sugas vārdiem, un stingru robežu starp vieniem un otriem novilkt nevar. Seno latviešu vārdi, tāpat kā citām tautām, bijuši saistīti ar dabas parādībām. Dabas spēkus personificēja un tiem piešķīra nosaukumus- vārdus. Mitoloģisko personu (Pērkons, Saule, Jods, Mēness, Auseklis, Austra, Laima, Kārta u.c.) diferenciācija radīja daudz īpašvārdu, kurus senie latvieši izraudzījās par bērnu vārdiem, ticēdami, ka tādejādi bērni atradīsies šo būtņu aizsardzībā. Arī man ir dots Laimas vārds, bet ne tādēļ, lai būtu Laimas aizsardzībā, bet gan labskaņas dēļ. Latviešu tautasdziesmās sastapu ļoti daudz objektu, kuri, pēc seno latviešu domām, iemiesoja dzīvības spēku un bija ar simbolisku nozīmi. Tie bija koki, puķes, dzīvnieku nosaukumi, kā arī kukaiņu vārdi un putnu nosaukumi. Šie vārdi joprojām plaši lietoti kā iesaukas un pavārdi blakus kristietiskajiem vārdiem, bet pirms tam tie bijuši patstāvīgi vārdi. Mēs joprojām čaklu meiteni saucam par bitīti vai skudru.
Seno latviešu ciltīm bijuši arī patstāvīgi sakari ar citām ciltīm un tautībām, kas ienesušas savas īpatnības latviešu personvārdos. Nav daudz avotu, kas sniegtu ziņas par pirmskristiānisma laika latviešu personvārdiem, tomēr tajos ir pieminēti nedaudzi kuršu, sēļu, zemgaļu, lībiešu, lietuviešu, prūšu un jātvingu vārdi. Sastopamas arī palamas un iesaukas, kas raksturīgas pirmatnējai personvārdu sistēmai.
Ar 13. gs. Latviešu personvārdu laukā iestājamās jauns laiks un latviešiem tika uzspiesta kristīgā ticība ar tās svēto vārdiem. Latviešu gadskārtējie svētki tika pakļauti kristīgajiem svētkiem, kas atvasināti no pagāniskajiem dabas kultiem. Jaunava Marija, pa daļai saplūzdama kopā ar senlatviešu Laimu, kļuva par latviešu Māru. Kristietība ieviesa arī jaunas tradīcijas, kas deva iespēju bērnam dot divus vārdus, tādējādi esošajam vārdam pievienojot kristietisko vārdu. Sākumā latvietim nebija saprotami kristietiskie vārdi, jo tie bija grūti izrunājami, tādēļ sākās kristietisko vārdu pārveidošana un latviskošana Šajā laikā radās daudz jaunu vārdu. Tādi kā Maija , Maruta un Marina, kuri atvasināti no vārda Marija. Latviešu tautasdziesmās , apdziedot kūmas un pādi, visbiežāk minēti tādi vārdi kā: Jānis, Ilze, Jēkabs, Līze, Andrejs, Trīne, Grieta, Ieva, Miķelis, Juris, Bērtulis u.c. Visvairāk pieminēts Jāņa vārds. Personvārdi minēti tautasdziesmās, kur puiši meklē sev līgavas u.c. dziesmās.

Personvārds Jānis
Jānis cēlies no senebreju Jehohānān, arī Johānān, kas nozīmē Dievs, kā arī romiešu mitonīms Januss, divsejainais likteņa dievs. Jāņa vārda līdzinieki citās valodās ir: Johans, Juhans, Jānošs, Janušs, Jans, Ivans, Vano, Hovhaness, Džons, Džovanni, Žuans, Huans u.c. Jānis pats ir sarežģīts tēls, un par tā būtību ir izteiktas visdažādākās hipotēzes. J.Jansons (1926) Jāni saistījis gan ar sengrieķu Dionīsu, gan ar frīģiešu
Adonisu vai Attisu, jo šie dievi līdzīgi latviešu Jānim atnāk reiz pa gadskārtu tieši ziedu laiciņā un pēc tam - tāpat kā sengrieķu Persefone - dodas atpakaļ pazemes valstībā.[3.] Jānis tautasdziesmās vairāk minēts sakarā ar Jāņu dienu, 24. jūniju. Ļoti bieži tiek uzsvērta Jāņu dienas saistība ar kristīgo kalendāru, nereti tādā veidā it kā mēģinot mazināt Jāņu kā ļoti senu un simboliski savdabīgu svētku autentiskumu. Jānis šajās svētku tautasdziesmās attēlots kā saimnieks, kuram grezns apģērbs. Teiksmaino Dieva dēlu Jāni dainas izceļ kā cēlu un dižu tēlu. Apraksti par Jāņa izskatu, apģērbu, dzīves vietu un darbību sakrīt ar apstākļiem cilvēku dzīvē, bet Jānim viss ir greznāks, krāšņāks, varenāks un bagātāks, ieskaitot viņa augumu:
Ai Jānīti, Dieva dēls, tavu staltu augumiņu!
Dievs dos man lielai augt, būšu tava līgaviņa.

Viņa tērps ir grezns: zila samta un zelta svārki, sudraba kamzoļi, zelta pieši, zelta josta, sudraba zobens, pelēks mētelis. Jāņa platā cepure ir zilā krāsā, un tā viegli iedomājama kā debess, kas pārsedz visu pasauli:
Vai Jānīti, Dieva dēls, tavu platu cepurīti!
Visa plata pasaulīte apakš tavas cepurītes.

Dainās krāšņi attēlota Jāņa sēta, kur viņš ir saimnieks. Tā atrodas Jāņa kalnā un ir iekārtota līdzīgi ļaužu sētām, bet arī tur viss ir greznāks un bagātāks. Dainas to nosauc par pili. Ēkas celtas no ozola koka ar vara grīdām. Pagalmam ir trīs vārti, istabā viss mirdz zeltā un sudrabā. Sētai apkārt dārzi, kalna galā aug liepa:
Kupla liepa uzauguse Jāņa kalna galiņā,
Tur Jānītis apsegloja ābulainu kumeliņu.

Daudz tautasdziesmu pauž to, kā Jānis sievu pazaudējis:

Jānis brēca, Jānis sauca,
Jānim sieva pazuduse.
Nāc, Jānīti, sētiņā,
Mēs sieviņu dabujàm

Kā jau minēju, tad Jāņa vārds minēts arī pie krustībām, kur viņš attēlots kā pādes šūpuļa kārējs, kūma un kā pats krustāmais bērns:
Jānis cūku nojādīja,
Kūmu rotu meklēdams;
Būt ir āzi nojādījis,
Kaut pie manis nedabujis.

Tāpat Jānis minēts kā siena pļāvējiņš un arī kā Dieva sulainis:
Jānis, Pieters, Jēkabiņš,
Tie bij Dieva sulainīši:
Jānis, Pieters zirgu kope,
Jākabs putras vārītājs.

Jānis, manuprāt, ir latvisks vārds, ko pierāda daudzās tautasdziesmas, kurās tā vārds ir minēts un ņemot vērā statistiku, cik daudz seno latviešu puiši tika saukti Jāņa vārdā. Mūsdienās šis vārds vairs nav tik populārs, tā vietā ienākot Agra, Daiņa, Andra u.c. vārdiem.

Personvārds Laima
Personvārds Laima, tāpat kā Jānis, arī ļoti bieži sastopams latviešu tautasdziesmās. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka Laima tautasdziesmās minēta vairāk kā likteņa dieviete, grūtnieču sargātāja un bārenīšu aizstāve. Laima ir cilvēku likteņa lēmēja un noteicēja latviešu mitoloģiskajos priekšstatos. [4.] Laimas vārda etimoloģija tiek atvasināta no verba laist saknes (J.Endzelīns). „Verba laist nozīme ‘radīt’ līdz ar nozīmi ‘piešķirt’ atspoguļojas mitoloģiskajā Laimē (Laimā). Šis vārds tautasdziesmās tieši saistīts ar verbu laist un tā atvasinājumiem: „Paldies devu Laimiņai, Ka lustīgu mani laide” (LD 5288), „Ai Laimiņ, laidējiņ” (LD 4961,1).” (Karulis K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca I. R., 1992.) Pēc citiem uzskatiem Laimas vārds tiek saistīts ar vārda lemt (lietuviski: lemti) sakni (A.Greims, V.Toporovs). Lietuviešu mitoloģijā sieviešu kārtas dievībai Laimė ir vairāk vai mazāk identiskas funkcijas ar latviešu Laimu.
Laima blakus Dievam ir viena no svarīgākajām latviešu mitoloģiskajām būtnēm. Ar cilvēku Laima ir saistīta jau kopš tā dzimšanas, t. i., Laima lemj cilvēka likteni:
Liec, Laimiņa, man mūžiņu
Ieviņā, liepiņā:
Kā liepai man izaugt,
Kā ievai noziedēt.

Laima nosaka cilvēka izskatu, augumu un pat amatu. Īpašas rūpes Laima uzņemas par sievietēm, īpaši jaunām. Ar Laimas gādību meita atrodu savu dzīves draugu.
Agrāk vecāki ticēja, ka liekot bērnam Laimas vārdu, tas būs viņas aizgādībā un apsardzībā, tādēļ agrāk bija daudz meiteņu, kurām deva Laimas vārdu.
K. Siliņa materiālā „Statistiski dati par latviešu personvārdiem Padomju Latvijā (1947.-1971.g.)” uzzinām, ka Laimas vārds tajā laikā bijis aptuveni 231 meitenei, savukārt 1998. gadā to jau bijis vairs tikai 16 [7.,494.-503.], taču 2006. gadā, pēc Latvijas Iedzīvotāju reģistrā reģistrētajiem personvārdiem, Latvijā ir 2364 tūkstoši Laimas vārda īpašnieču.[5.] Liekas neticami daudz, taču arī iedzīvotāju Latvijā mūsdienās ir vairāk, tādēļ neuzskatu, ka tagad šis vārds kļuvis vēl populārāks, kā agrāk.

Personvārdi mūsdienās
Tāpat kā agrāk, arī mūsdienās vecāki, dodot vārdu jaundzimušajam, šajā vārdā cenšas ietvert kādu laba novēlējumu. Ja no zēna grib sagaidīt izaugam drosmīgu un spēcīgu vīru, tad var bērnu nosaukt kāda varena zvēra vārdā. Daudzām tautām populārs ir personvārds ar nozīmi ‘lauva’: latīņu cilmes Leo un grieķu Leons, šim vārdam etimoloģiski radniecīgais krievu Ļevs, kā arī arābu Asads un Haidars. Mūsdienās arī tomēr vēl skatās vārda nozīmi, jo, piemēram, vārda Margarita nozīmi (‘pērle’) zina gandrīz katrs.
Lielāko mūsdienu latviešu personvārdu daļu veido aizguvumi- galvenokārt no senebreju, latīņu, grieķu un dažādām ģermāņu valodām. Daži vārdi, caur vairākām valodām nākot un tautā pastāvot, tā izmainījās, ka tā cilmes un sākotnējās nozīmes atklāšana prasa īstu pētījumu, un arī zinātnieki ne vienmēr spēj vienoties par vienu skaidrojumu. Tā ir ar vārdu Baiba no grieķu barbara ‘svešā, svešzemniece’ u.c. vārdiem. Mūsdienu apstākļos personvārda izvēli bieži vien nosaka nevis šī vārda etimoloģiskā nozīme, bet gan doma par kādu cilvēku, kuru sauc attiecīgajā vārdā. Tā zēnus bieži vien nosauc vectēvu vārdā. Ierosmi var dot ne vien reāls cilvēks, bet arī mākslas tēls, it īpaši literatūras tēls. Pēc R. Blaumaņa lugas „Ugunī” publicēšanas Latvijā strauji pieauga Edgaru un Kristīņu skaits. Diezgan grūti pie mākslas darbiem pieskaitīt televīzijas seriālus, taču mūsdienās tieši tie varbūt visspēcīgāk ietekmē personvārdu modi visā televīziskotajā pasaulē, un arī Latvijā jau ir savas Deinas, Denisi un Brendoni.
Pēc O. Buša pētījumiem, 1998. gadā populārākie vīriešu vārdi bija Ritvars, Agris, Dainis, Raitis, Valdis, Dairis, Viesturs, Guntis, Kalvis, Madars, Gundars, savukārt populāri sieviešu personvārdi : Madara, Līga, Lāsma, Lelde, Lauma, Laima, Aija un Klinta. [6., 96.lpp]
No Pilsonības un migrācijas dienesta informācijas uzzinām, ka starp 2005. gadā dzimušajām meitenītēm populārākais vārds bijis Anna. Tas kā pirmais vai otrais vārds pagājušajā gadā dots 323 meitām. Savukārt zēniem populārākais vārds bijis Dāniels – un pie šāda vārda no pagājušajā gadā dzimušajiem tikuši 318 dēli. Populārākie vārdi 2005. g dzimušajiem zēniem: Dāniels, Jānis, Markuss, Roberts, Kristers, Aleksandrs, Artūrs, Ralfs, Emīls, Maksims u.c. Populārākie vārdi 2005. g. dzimušajām meitenēm: Anna, Viktorija, Anastasija, Marta, Elizabete, Laura, Paula, Evelīna, Marija, Alise u.c. Pēc A. Klevcovas un D. Fejaņina grāmatas arī varu secināt, ka Vārds Jānis nav zaudējis savu popularitāti, tāpat kā sieviešu vārds Anna. [10.]
Mūsdienās vairāk izplatās labskanīgi, bet ne pārāk konkrēti vārdi. Tagad plaši lieto citvalodu vārdus un senos vārdus, ka s laika gaitā pārlatviskojušies, piemēram, Uldis, Rūdolfs, Baiba, Dace u.c. Pēdējos gados, pastiprinoties tautu internacionālajiem sakariem, latviešu personvārdu krājumā aizvien vairāk ienāk cittautu personvārdi, kas ar savu skanējumu vai asociācijām guvuši piekrišanu latviešu tautā.
Katrā laikmetā var runāt par mazāk vai vairāk iecienītiem personvārdiem, kas raksturo sabiedrības gaumi. Laiks prasa jaunus personvārdus. Aizvien vairāk ierastie vecie vārdi tiek nomainīti ar modernākiem un jaunākiem personvārdiem.

Secinājumi un tēzes
Strādājot pie šī darba, es uzzināju par populārākajiem personvārdiem agrāk un tagad. Uzzināju, ka personvārds Jānis nav zaudējis savu popularitāti arī mūsdienās.
Secināju, ka visbiežāk tautasdziesmās minēti tādi vārdi kā Jānis, Anna, Ilze, Jēkabs, Līze, Andrejs, Trīne, Grieta, Ieva, Miķelis, Juris, Bērtulis u.c.
Izpētot personvārdu Jānis, uzzināju, ka tas cēlies no senebreju Jehohānān, arī Johānān, kas nozīmē Dievs, kā arī romiešu mitonīms Januss, divsejainais likteņa dievs.
Personvārda Laima etimoloģija tiek atvasināta no verba laist saknes, un šo vārdu asociē kā cilvēku likteņa lēmēju un noteicēju latviešu mitoloģiskajos priekšstatos.
Pēc Pilsonības un migrācijas dienesta informācijas varu secināt, ka 2005. gadā populārākais vīriešu vārds ir bijis Dāniels, bet sieviešu- Anna. Secinu, ka senais Annas vārds arī nav zaudējis savu popularitāti.

Secināju, ka lielāko mūsdienu latviešu personvārdu daļu veido aizguvumi.
Mana darba mērķis bija informēt par populārākajiem personvārdiem latviešu folklorā.



Literatūras saraksts
Siliņš K. „Latviešu personvārdu vārdnīca” R: Zinātne, 1990.gads.
LD- Barons K., Visendorfs H. Latvju dainas. I-VI. Jelgava-Pēterburga, 1894-1915.
Vīķe-Freiberga Vaira Trejādas saules. Hronoloģiskā saule.- Rīga, 1999.
Kokare E. Latviešu galvenie mitoloģiskie tēli folkloras atveidē. R., 1999.
http://www.pmlp.gov.lv
Ojārs Bušs "Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni".
Vārdadienu kalendārs 2000.-2003. R: Valsts valodas centrs, 1999.


A.Klevcova, D.Fejaņins ”Vārds. Raksturs. Liktenis. Populārākie latviešu personvārdi” R: „Jumava”, 2004. gads.