:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Darbs:

izstrādāta hipotēze un zinātniskā darba metodika.
Veicot pētījumu, bieži ir pielietots plašs izmantojamas literatūras loks. Tajā var ietilpt pagātnes mantojums (pedagoģijas klasiķu darbi par mācībām un audzināšanu), mūsdienu izdevumi, ieskaitot tematiskus rakstus avīzēs un žurnālos (piemēram, pedagoģiskā rakstura laikraksti, kuros atspoguļojas, ka ievērojamāko pasaules, tā arī latviešu pedagogu atziņas un darba pieredze), literatūra, kas attiecas uz saskarzinātnēm (socioloģija, psiholoģija, filozofija, antropoloģiskās zinātnes, utt.), daiļliteratūra, arhīvu materiāli, memuāru literatūra, kā arī detaļu izpēte un terminu skaidrojums enciklopēdijās un vārdnīcās.
Strādājot ar literatūras avotiem, jāizmanto tādas vispārzinātniskās metodes kā bibliogrāfijas sastādīšana, zinātnieku interesējošo atziņu, citātu izrakstīšana, konspektēšana, īsas anotācijas uzrakstīšana par literatūras avotu. Metodes izvēle darbam ar literatūru atkarīga no pētījuma mērķa: dažas grāmatas ir ļoti uzmanīgi analizējamas, citas — tikai izlasāmas vai .arī pārskatāms to satura rādītājs.
Darbā ar literatūru iekšā arī ir dažādi paņēmieni un metodes:
• informācijas meklēšana,
• literatūras atlase,
• bibliogrāfijas sastādīšana,
• citātu izrakstīšana,
• tēžu veidošana,
• konspektēšana,
• īsas anotācijas uzrakstīšana par literatūras avotu,
• literatūras apskata veidošana.
Bibliogrāfija ir pētījumam nepieciešamo literatūras avotu saraksts. Tajā jābūt atspoguļotām visām bibliogrāfiskajām ziņām par grāmatu: autora uzvārds un vārds, grāmatas nosaukums, izdošanas vieta, izdevniecība, izdošanas gads, grāmatas lappušu skaits.
Literatūras izpētes rezultātā uzkrājas zinātniskais materiāls, kurš sastāv no pierakstiem par izlasīto: personīgie pieņēmumi un apgalvojumi, jaunas domas un jautājumi, iebildumu un kritiskas piezīmes, šaubas un vērtējumi, savu pētījumu plānu uzmetumi. Komentējot un rezumējot
lasīto, pētnieks izmanto un pilnveido jautājuma izpētes atsevišķus veidus un paņēmienus: galvenā izdalīšanu un vispārināšanu, salīdzināšanu, struktūras un pretrunīgo pušu, pētāmās parādības virzošo spēku, cēloņu – seku sakritību noteikšanu utt. Pie tam izstrādājas īsas un skaidras personīgo domu izteikšanas prasmes.
„Sintētiskās” zināšanas veidojas turpmāko pierakstu analīzes un to sistematizācijas gaitā, kas nepieciešams pētniekam. Viņš gūst skaidru priekšstatu par izvēlēto problēmu no visdažādākajiem avotiem(augstāk minētie), dažādu koncepciju, teoriju, pieeju un metožu gaismā, tai skaitā arī pedagoģijas un citu zinātņu krustpunktos.
Darbs ar literatūru var arī nevainagoties ar rezultātu, kam ir zinātniska vērtība. Lai darbam ar literatūru būtu zinātniska vērtība, nepieciešama radoša pieeja materiāla izpētei, kad izlasītais tiek pārstrādāts apziņā un kļūst par avotu personīgajām domām, idejām un secinājumiem.
Sekmes darbā ar literatūru atkarīgas no pareizas saiknes ar citām pedagoģijā lietotajām pētīšanas metodēm, no pietiekami ciešas teorijas un prakses saiknes. Literatūra it kā „noskaņo” uz attiecīgiem novērojumiem, uz izmēģinājuma un eksperimentālā darba organizēšanu. Savukārt novērojumi un eksperimenti izvirza pētniekam jaunus jautājumus un spiež meklēt tos literatūrā.
Iepazīstoties ar literatūru pētniekam rodas vispārteorētisks priekšstats par pētāmo problēmu, kas tad arī ir zinātniskā pētījuma pirmais līmenis. Tālāk nepieciešams iepazīt pētāmā jautājuma risinājumu praksē, kas veicams ar speciālo pētīšanas metožu palīdzību.



Secinājumi.

Pārzināt pedagoģijas pētīšanas metodes ir nepieciešams ne tikai zinātniekiem, bet katram pedagogam- praktiķim, lai izzinātu savus audzēkņus, viņu psiholoģiskās īpašības, mācību procesa īpatnības, sava darba rezultātus, kļūdas, lai izpētītu savu kolēģu pieredzi. Skolas direktors, metodiķis, skolotājs, pasniedzējs, audzinātājs, utt.- visi šie cilvēki nevar veidot un organizēt savu darbību, nebalstoties uz pedagoģijas zinātniskās pētīšanas metodēm.
Metodes var dot vērtīgu faktu materiālu, kas noder par pamatu sākotnējiem pedagoģiskiem vispārinājumiem, bet lai varētu spriest par mācību vai audzināšanas paņēmiena efektivitāti un varētu dot motivētas rekomendācijas tā ieviešanai masveida praksē, ir izmantojamas tādas metodes kā eksperiments, kibernētiskās un matemātiskās metodes, utt.
Atšķirībā no veikta pētījuma ir svarīgi izvēlēties vispiemērotāko metodi, jo to skaits ir liels. Pētījuma veiksmīga norise ir atkarīga no precīza pētījuma mērķa noteikšanas, pareizās pētījamā objekta izvēles, procesa pareizas organizācijas, dažreiz no sadarbības ar kolēģiem vai cilvēkiem, kuri piedalās pētījumā, utt. Lai iegūtais materiāls un secinājumi būtu noderīgi un pieejami citiem, lai būtu redzams paveiktā darba nozīmīgums, jāpastrādā pie rezultātu apkopošanas, secinājumu veidošanas un to noformējuma.

Tā kā līdzīgus pētījumus bieži veic dažādi zinātnieki, to līdzīgi vai atšķirīgi secinājumi palīdz atklāt šīs pētāmas problēmas objektivitāti, kas ir svarīgs faktors jauno nebijušo atziņu veidošanai un jaunu paņēmienu ieviešanai praksē .



Izmantoto avotu saraksts.

1. Albrehta Dz. Pētīšanas metodes pedagoģijā R.: „Mācību grāmata” 1998. 7. – 15.lpp.
2. Gudjons H. Pedagoģijas pamatatziņas R.: ZVAIGZNE ABC 1998. 61. – 61.lpp.
3. Jurgena I. Vispārīgā pedagoģija R.: 1998. 67. – 68.lpp.
4. Pedagoģija R.: Zvaigzne 1987. 148. – 150.lpp.
5. Pedagoģijas terminu vārdnīca R.: ZVAIGZNE ABC 2000.
6. Žukovs L. Pedagoģija. R.: 1996.




Atpakaļ  1  [2]