Apraksts:

Pazemes ūdeņi ir cilvēkiem vitāli nepieciešami dabas resursi. Iedzīvotāji Latvijā ir nodrošināti ar pazemes ūdeņu krājumiem, bet teritoriāli nevienmērīga un intensīva pazemes ūdeņu izmantošana rada pazemes ūdeņu depresijas apgabalus, kur pieļaujama tikai kontrolēta un limitēta pazemes ūdeņu izmantošana. Latvijas hidroģeoloģiskie apstākļi ir tādi, ka jebkurš piesārņojums virszemē infiltrācijas ceļā nonāk pazemes ūdeņos. Sabiedrības attieksme pret pazemes ūdeņu aizsardzības nepieciešamību veidojas no tā, kādā mērā valsts ir nodrošināta ar pazemes ūdens resursiem, kāda ir pazemes ūdeņu kvalitāte, cik laba ir to dabiskā aizsargātība pret piesārņojumu, kā rezultātā veidojas arī valsts aktivitāšu līmenis šajā ūdenssaimniecības nozarē. Pazemes ūdeņi ir Zemes garozas iežu porās, plaisās un tukšumos uzkrājies ūdens šķidrā vai gāzveida stāvoklī. Kopā ar virszemes ūdeņiem tie ir būtiska Zemes hidrosfēras daļa un piedalās ūdens aprites ciklā. Latvijas teritorija ietilpst Baltijas artēziskajā baseinā, kurā pārsvarā ir izplatīti spiedienūdeņi, kas atrodas nogulumiežos. Tie satur slāņveidīgi izvietotus ūdens horizontus ar dažādu biezumu, ūdens daudzumu, kā arī dažādu ūdens kvalitāti.

Darbs:

Rēzeknes Augstskola
Inženieru fakultāte
Datorzinātņu un matemātikas katedra

VIDES AIZSARDZĪBAS PAMATI

Referāts
Pazemes ūdeņu piesārņojuma novēršana


Autors
Dienas nodaļas
Inženiera programmētāja specialitātes
3.kursa studente
*****************
St. *****************


Docētājs
Lektore Mg.paed. ______________ *************

Rēzekne 2006
Saturs

Ievads 4
1.Situācijas raksturojums 5
2. Ūdeņu piesārņojums 6
2.1.Saimnieciskās darbības izraisītais risks 7
2.2. Atkritumu ietekme uz vidi 7
2.3. Transporta ietekme uz vidi 8
2.4. Lauksaimnieciskās ražošanas ietekme uz vidi 8
Secinājumi un priekšlikumi 9
Izmantotā literatūra 11



Ievads
Pazemes ūdeņi ir cilvēkiem vitāli nepieciešami dabas resursi. Iedzīvotāji Latvijā ir nodrošināti ar pazemes ūdeņu krājumiem, bet teritoriāli nevienmērīga un intensīva pazemes ūdeņu izmantošana rada pazemes ūdeņu depresijas apgabalus, kur pieļaujama tikai kontrolēta un limitēta pazemes ūdeņu izmantošana. Latvijas hidroģeoloģiskie apstākļi ir tādi, ka jebkurš piesārņojums virszemē infiltrācijas ceļā nonāk pazemes ūdeņos. Sabiedrības attieksme pret pazemes ūdeņu aizsardzības nepieciešamību veidojas no tā, kādā mērā valsts ir nodrošināta ar pazemes ūdens resursiem, kāda ir pazemes ūdeņu kvalitāte, cik laba ir to dabiskā aizsargātība pret piesārņojumu, kā rezultātā veidojas arī valsts aktivitāšu līmenis šajā ūdenssaimniecības nozarē. Pazemes ūdeņi ir Zemes garozas iežu porās, plaisās un tukšumos uzkrājies ūdens šķidrā vai gāzveida stāvoklī. Kopā ar virszemes ūdeņiem tie ir būtiska Zemes hidrosfēras daļa un piedalās ūdens aprites ciklā. Latvijas teritorija ietilpst Baltijas artēziskajā baseinā, kurā pārsvarā ir izplatīti spiedienūdeņi, kas atrodas nogulumiežos. Tie satur slāņveidīgi izvietotus ūdens horizontus ar dažādu biezumu, ūdens daudzumu, kā arī dažādu ūdens kvalitāti.
Aktīvā ūdens apmaiņas zona parasti ir visvairāk pakļauta iespējamai piesārņošanai. Zonas biezums vidēji ir 450m un aptver šādus ūdens horizontus: kvartāra ūdens horizontus; pamatiežu ūdens horizontus. Tuvu Zemes virskārtai atrodas: 1)gruntsūdeņi, kas ir pazemes ūdeņu augšējais slānis virs pirmā ūdeni aizturošā slāņa – sprostslāņa; 2)artēziskie ūdeņi jeb spiedienūdeņi. Īpašā pazemes ūdeņu grupā var iedalīt minerālūdeņus. Pazemes ūdeņu aizsargātība ir atkarīga no daudziem faktoriem – dabiskiem, tehnogēniem un fizikāli ķīmiskiem. Galvenie dabiskās aizsargātības faktori ir: mazcaurlaidīgu nogulumu esamība ģeoloģiskajā griezumā; pazemens ūdeņu dziļums (aerācijas zonas biezums); pārklājošo iežu litoloģija, filtrācijas un sorbcijas īpašības; augstāk un zemāk ieguļošo horizontu līmeņu attiecības.
Pie tehnogēniem faktoriem pieder apstākļi, kādos piesārņojošās vielas nonāk saskarnē ar augsni, grunti vai gruntsūdeņiem – šķidro atkritumu uzglabāšana krātuvēs, notekūdeņu novadīšana uz filtrācijas laukiem, mēslojuma iestrāde lauksaimniecībā izmantojamās zemēs utt. Pie fizikāli ķīmiskajiem faktoriem pieder: piesārņojošo vielu migrācijas un sorbcijas spēja, bioloģiskā stabilitāte, ķīmiskā un fizikāli ķīmiskā mijiedarbība starp iežiem un pazemes ūdeņiem.
Gruntsūdeņi uzkrājas virs jebkura blīva, ūdeni aizturoša iežu horizonta. Lielā mērā gruntsūdeņu līmenis atkārto Zemes reljefa profilu. Gruntsūdeņu līmenis ir atkarīgs no hidrometeoroloģiskajiem apstākļiem (temperatūras, atmosfēras spiediena, nokrišņu daudzuma) un ģeoloģiskās uzbūves. Gruntsūdeņu sastāvu būtiski ietekmē virszemes ūdeņu – upju, ezeru sastāvs. Tādējādi abu šo hidrosfēras komponentu sastāvs ir cieši saistīts. Liela nozīme gruntsūdeņu sastāva veidošanā ir mikroorganismu darbībai, kuras rezultātā tiek ietekmēta iežu dēdēšana, pazemes ūdeņos nokļūst mikroorganismu producētās gāzes (CO2, CH4, H2S). Tā kā gruntsūdeņi atrodas tuvu Zemes virskārtai, tie pakļauti piesārņojumam.
Ja ūdensnesošais slānis atrodas starp diviem ūdeni aizturošiem iežu slāņiem, tad šajā joslā esošajā ūdenī izveidojas paaugstināts spiediens, veidojas artēziskie ūdeņi. Pazemes ūdeņu ķīmisko sastāvu nosaka minerālu dēdēšana un dažādu iežu izšķīšana. Atkarībā no tā, kāda tipa ieži dominē attiecīgajā reģionā, mainās pazemes ūdeņu sastāvs. Pazemes ūdeņu sastāvu ievērojami var ietekmēt arī vides piesārņojums. Pazemes ūdeņu pašattīrīšanās spējas ir relatīvi niecīgas, salīdzinot ar virszemes ūdeņiem. Tāpēc pazemes ūdeņu piesārņojums uzskatāms par īpaši bīstamu. Pazemes ūdeņu sastāvu var ietekmēt arī dažādu pazemes ūdeņu sajaukšanās. No dzeramā ūdens sagatavošanas viedokļa par īpaši bīstamu uzskatāma sāļo ūdeņu ieplūšana dzeramā ūdens saturošos horizontos, kas iespējama, ja ilgstošas ūdens ņemšanas gadījumā izveidojas spiediena depresija.
Neskatoties uz to, ka Latvija, kopumā ņemot, ir labi nodrošināta ar pazemes ūdens resursiem, teritorijas nevienmērīgas apdzīvotības dēļ ūdens ņemšanas intensitāte valstī ir atšķirīga. No pazemes ūdeņu aizsardzības viedokļa jautājumi par tautsaimniecības objektu racionālu un zinātniski pamatotu izvietojumu var tikt risināti, objektīvi novērtējot pazemes ūdeņu aizsargātības apstākļus.

1.Situācijas raksturojums
No 1976.gada Latvijā sistemātiski tika veikti pazemes ūdeņu piesārņojuma novērojumi. Tos veica divos virzienos: reģionāli un lokāli. Reģionālos novērojumus veica tiem galvenajiem ūdens horizontiem un kompleksiem, kurus izmanto ūdens apgādei. Lokālos piesārņojuma iecirkņos pētījumi tikai veikti, lai novērtētu lauksaimniecisko (lopkopības kompleksu, agroķimikāliju noliktavu), sadzīves (izgāztuvju attīrīšanas iekārtu) un rūpniecisko objektu ietekmi uz pazemes ūdeņiem un tās iespējamās sekas, kā arī lai izstrādātu rekomendācijas piesārņojuma samazināšanai. Katru gadu (līdz 1990.g.) tika pētīti 13-17 objekti. Pasliktinoties finansiālajai situācijai, finansējums no budžeta pazemes ūdeņu monitoringam tika samazināts un atbilstoši samazinājās arī pētījumu apjoms. Pateicoties vecākajiem pētījumiem, šobrīd ir zināms liels daudzums pazemes ūdeņu piesārņojuma perēkļu, kur gruntsūdeņu ķīmiskais sastāvs ir krasi atšķirīgs no dabiskā. Galvenie pazemes ūdeņu piesārņojuma konfliktreāli ir: izgāztuves (Getliņi – Rīgā, Kūdra – Jūrmalā, Dēmene – Daugavpilī), šķidro un pastveida toksisko atkritumu dīķi (Olainē, Inčukalnā, Jelgavā), minerālmēslu un pesticīdu noliktavas (Iecavā, Viļānos), bijušās PSRS armijas bāzes (Spilvē, utt.) un citi objekti.
Pazemes ūdeņu sastāvs piesārņojuma perēkļu centrālajā daļā praktiski ir analogs infiltrāta sastāvam. Neskatoties uz ļoti intensīvo piesārņojumu perēkļiem ir lokāls raksturs – to garums parasti nepārsniedz dažus simtus metru, un tie lokalizējas kvartāra ūdens kompleksā. Tikai atsevišķos gadījumos konstatēs dziļāko horizontu piesārņojums.
Gruntsūdeņu piesārņojums konstatēts visās lielākajās pilsētās, bet, salīdzinot ar iepriekšminētajiem perēkļiem, piesārņojums nav tik intensīvs. Gruntsūdeņos konstatēta paaugstināta organisko vielu, slāpekļa un hlorīdu koncentrācija, kā arī deterģentu un naftas produktu klātbūtne.
Gandrīz 50 gadus naftas produktus Latvijā neuzskatīja par vērtību un, veicot transportēšanas, pārkraušanas un citus naftas produktu apsaimniekošanas darbus, netika ievērotas ekoloģiskās prasības. Ņemot vērā gruntsūdeņu dabisko neaizsargātību no piesārņojošo vielu infiltrācijas, naftas produkti Latvijā kļuva par vislielāko grunts un gruntsūdeņu piesārņotāju. Galvenie piesārņojuma avoti ir naftas bāzes, auto uzpildes stacijas, dzelzceļa šķirotavas un lokomotīvju remonta rūpnīcas, lidlauki, ostu termināli utt. Vides piesārņojumu minētajos objektos nav iespējams par salīdzināt ar maksimāli pieļaujamajām koncentrācijām (MPK).
Apskatot pazemes ūdeņu piesārņotības pakāpi kopumā, var secināt, ka: piesārņojošo vielu koncentrācijas pazemes ūdeņos samazinās līdz ar dziļuma palielināšanos (to var izskaidrot ar ūdeņu segslāņu aizsargīpašībām); pazemes ūdeņiem ir raksturīga teritoriālā hidroķīmiskā neviendabība (attiecībā uz piesārņojošām vielām), kas nosaka Latvijas teritorijas hidroķīmiskā lauka mozaīkveida struktūru: uz samērā nelielu piesārņojošo vielu koncentrāciju fona Latvijā kopumā, izdalās iecirkņi ar koncentrācijām, kas simtkārt un tūkstoškārt pārsniedz maksimāli pieļaujamās koncentrācijas. Pazemes ūdeņu aizsardzības sistēma jebkurā valstī sastāv no diviem pamatblokiem: pazemes ūdeņu aizsardzība no izsīkšanas un pazemes ūdeņu aizsardzība no piesārņošanas.
2. Ūdeņu piesārņojums
Ūdens tiek piesārņots, kad vielas vai fizikāli apstākļi tādā pakāpē ietekmē ūdeņu sastāvu, ka tiek ietekmēta to ekosistēmu funkcionēšana, vai arī tiek ierobežotas ūdens izmantošanas iespējas konkrētiem mērķiem. Ūdeņu piesārņojumu var uzskatīt arī par tādām tā sastāva izmaiņām, kuru rezultātā ūdenī esošo vielu saturs ievērojami atšķiras no tāda, kāds pastāvēja pirms iedarbības uzsākšanas. Esošās ūdens attīrīšanas tehnoloģijas ļauj ūdeni attīrīt, padarot to izmantojamu kādai no lietošanas jomām. Šī nostāja atbilst ūdens ilgtspējīgas izmantošanas koncepcijai. Galu galā ūdens uzskatāms par atjaunojamu resursu, kura kvalitātes nodrošināšanā bieži izšķiroša loma ir pašattīrīšanās procesiem.
Atkarībā no piesārņojuma vieda izšķir ķīmisko, fizikālo un bioloģisko piesārņojumu. Ķīmisko piesārņojumu rada ķīmisko vielu nokļūšana vai atrašanās ūdeņos. Atkarībā no piesārņojošo vielu īpašībām izšķir piesārņojumu ar neorganiskajām vielām (biogēno elementu savienojumiem, neorganiskajiem sāļiem, kaitīgajiem (toksiskajiem) mikroelementiem, radionuklīdiem) un organiskajām vielām (bioloģiski viegli degradējamām vielām, naftas produktiem, pesticīdiem, virsmas aktīvām un citām vielām). Fiziskais piesārņojums saistās ar fizikālo faktoru, piemēram, temperatūras iedarbību uz ūdeņiem. Bioloģisko piesārņojumu rada konkrētajam ūdeņu veidam netipisku dzīvo organismu, piemēram, vīrusu, baktēriju, nokļūšana tajā.
2.1.Saimnieciskās darbības izraisītais risks
Galvenie draudi pazemes ūdeņiem, kas izriet no šīs problēmas, ir dažāda veida transporta, rūpnieciskās, uzglabāšanas