Darbs:

terminālu (naftas produktu un minerālmēslu un pesticīdu, cauruļvadu utt.) avārijas. Akumulētā piesārņojuma risks pazemes ūdeņiem parasti saistīts ar nepareizu atkritumu uzglabāšanu vai augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu.
Sevišķi nelabvēlīga situācija pazemes ūdeņiem veidojas gadījumos, kad: avārija netiek operatīvi likvidēta un piesārņojošās vielas nesavāktas atrodas uz zemes ilgāku laiku, veidojot „labvēlīgus” priekšnosacījumus infiltrācijai; avārija notikusi teritorijā, kuras ģeoloģisko uzbūvi veido labi filtrējoša grunts un ieži. Šajā sakarā sevišķi jāuzsver, ka, ja tiks pieļauta piesārņojošo vielu infiltrācija pazemes ūdeņos, finansiālie ieguldījumi seku likvidēšanai daudzkārt paaugstināsies. Tāpēc galvenie šīs problēmas risinājumi pazemes ūdeņu aizsardzības izpratnē ir avāriju riska samazināšana ar preventīviem pasākumiem un operatīvi funkcionējošas likvidācijas sistēmas izveidošana, kurā ietilptu: operatīva brīdināšanas sistēma; speciālas vienības vai firmas avārijas seku likvidēšanai; īpašas apmācības tiem, kas nodarbojas ar seku likvidēšanu.
2.2. Atkritumu ietekme uz vidi
Šī vides problēma vislielākā mērā attiecas uz pazemes ūdeņiem. Latvijā praktiski neeksistē atkritumu pārstrādes industrija, tā neeksistēja arī Padomju Savienības laikos. Visu atkritumu daudzumu, ieskaitot arī rūpnieciskos atkritumus, uzglabāja un arī tagad glabā uz zemes. Tā saucamos atkritumu glabāšanas poligonos netika ierīkoti necaurlaidīgi pretfiltrācijas ekrāni ne no augšas, lai novērstu atkritumu „skalošanu” ar atmosfēras nokrišņiem, ne arī no apakšas, lai nepieļautu infiltrāta iekļūšanu pazemes ūdeņos. Tādā veidā tika radīti simtiem pazemes ūdeņu piesārņošanās perēkļu. To izmēri ir atkarīgi no grunts un ieži filtrācijas parametriem. Piesārņojuma pakāpe ar dažādām vielām šeit parasti apmēram 100 reižu pārsniedz maksimāli pieļaujamo koncentrāciju. Pazemes ūdeņi piesārņojums ap izgāztuvēm veidojas vairākus desmitus gadu un tajos ir akumulēti lieli piesārņojošo vielu daudzumi, kas rada draudus arī citām vides sastāvdaļām, un atsevišķos gadījumos – arī iedzīvotājiem. Problēmas risinājumu nevar ierobežot tikai ar preventīviem pasākumiem, tādiem kā jaunu, modernu izgāztuvju ierīkošana, atkritumu otrreizējā izmantošana, atkritumu daudzuma samazināšana, pārstrāde utt. Tādos objektos, kur pastāv draudi cilvēka veselībai, vai arī varētu būt apdraudēta mūsu valsts akceptēto starptautisko konvenciju ievērošana, ir jāiegulda finansiālie, materiālie un tehniskie līdzekļi pazemes ūdeņu attīrīšanā (sanācijā).
2.3. Transporta ietekme uz vidi
Transporta ietekme uz pazemes ūdeņu kvalitāti ir būtiska un tā veidojas divējādi:
• kā izkliedētais (difūzais) piesārņojums – ap lidostām, dzelzceļiem un automaģistrālēm. Šis piesārņojums nonāk pazemes ūdeņos, pateicoties citām, t.s. tranzītsfērām, galvenokārt, atmosfērai: gāzveida piesārņojošās vielas, šķīstot atmosfēras nokrišņos, kā arī vietās daļiņas un aerosoli nonāk augsnē un tālāk ar atmosfēras nokrišņiem infiltrējas pazemes ūdeņos. Piesārņojošās vielas ir ogļūdeņraži, smagie metāli, slāpeklis;
• kā lokālais piesārņojums, kas ir saistīts, galvenokārt, ar ostām (degvielas uzglabāšanas termināliem), remontrūpnīcām un autotransporta uzpildes stacijām. Ievērojams piesārņojums veidojas dzelzceļa šķirotavu un depo teritorijās, kā arī maģistrālo naftas produktu cauruļvadu bojājumu vietās. Šeit piesārņojošās vielas ir ogļūdeņraži.
Lai atrisinātu transporta ietekmes problēmu jāveic, galvenokārt, preventīvas aktivitātes, kas ietver: tehniskus pasākumus (piemēram, dzelzceļa transportam – vecā ritošā sastāva nomaiņu, autotransportam – veco automašīnu skaita samazināšanu, elektrotransporta lomas palielināšanu); likumdošanas pilnveidošanu, normatīvu un standartu izstrādi, utt.; celtniecības normatīvu izveidi un ieviešanu praksē, īpaši attiecībā uz degvielas uzglabāšanas termināliem un auto uzpildes stacijām. Latvijas teritorijā eksistē vairāki ar transportu saistīti pazemes ūdeņu piesārņojuma objekti, kur piesārņojošās vielas daudzums pazemes ūdeņos sasniedz tūkstošiem tonnu. Lai panāktu vides atveseļošanu tādos objektos, jāveic operatīvi pasākumi. Tāpēc atsevišķās piesārņotās teritorijās vienīgais problēmas risinājums ir pazemes ūdeņu sanācija (attīrīšana). Ņemot vērā, ka sanācijas pasākumi prasa nopietnus finansiālus ieguldījumu, šo objektu skaitu jāierobežo ar tiem ,kuros pastāv draudi iedzīvotāju veselībai.
2.4. Lauksaimnieciskās ražošanas ietekme uz vidi
Arī lauksaimniecības ietekmei uz pazemes ūdeņiem piemīt reģionāls (izkliedēts) un lokāls raksturs. Iestrādājot minerālmēslus un organisko mēslojumu augsnē un izsmidzinot pesticīdus, veidojas priekšnosacījumi piesārņojošo vielu infiltrācijai gruntsūdeņos, it īpaši, ka iestrādātais mēslojuma un pesticīdu daudzums nav agrotehniski pamatots un veģetācijas periodā veidojas to pārpalikums. Tāda situācija bija raksturīga lielsaimniecību periodā kolhozos un sovhozos. Jāņem vērā arī tas fakts, ka toreiz mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu (agroķimikāliju) cenas bija zemas, un šie resursi bieži netika racionāli izmantoti. Organiskā mēslojuma iestrāde laukos kļuva par būtisku gruntsūdeņu izkliedēto piesārņojuma avotu reizē ar lielo cūkkopības kompleksu celtniecību un šķidrmēslu veidošanos, kā arī ar lielo lopkopības fermu celtniecību, kurās daļa kūtsmēslu tika aizskalota ar ūdeni. Šķidrmēsli tika izlaistīti piegulošajās teritorijās, un veidojās situācija, kad šķidrmēslu daudzums bija lielāks par lauku platību, kur tos iestrādāja.
Ņemot vērā, ka piesārņojums pazemes ūdeņos eksistē simtiem gadu, ar minēto izkliedēto gruntsūdeņu piesārņojumu intensīvās lauksaimniecības dēļ ir jārēķinās vēl ilgu laiku. Lokāls pazemes ūdeņu piesārņojums veidojas ap minerālmēslu un pesticīdu noliktavām, kūtsmēslu krātuvēm un šķidrmēslu baseiniem, ja tie nav atbilstoši aprīkoti, sevišķi, ja: noliktavas uzceltas uz smilšainām gruntīm; transportēšanas, pārkraušanas un glabāšanas laikā minerālmēsli atrodas zem klajas debess; mēslojuma uzglabāšanai nav ierīkota hidroizolācija (zem mēslu krātuvēm, šķidrmēslu baseiniem, amonjakūdens tvertnēm u.c.).
Secinājumi un priekšlikumi
Pazemes ūdeņu piesārņošana ir saistīta ar citu dabas resursu (virszemes ūdeņu, atmosfēras, augsnes) piesārņošanu. Tāpēc pazemes ūdeņu aizsardzības pasākumiem jābūt kopējās vides aizsardzības plānošanas sastāvdaļai.
Pazemes ūdeņu aizsardzības pamatā jābūt preventīviem pasākumiem, kuru mērķis ir piesārņojuma un izsīkšanas nepieļaušana. Pie tādiem pasākumiem pieder: monitorings, kartēšana, vietu izvēle saimnieciskajiem objektiem un atkritumu glabāšanai, ģeoekoloģiskā ekspertīze un sanitāro zonu noteikšana un ievērošana.
Ekonomiskās ietekmes mehānismam jāparedz maksa par ūdens ņemšanu un notekūdeņu novadīšanu. Tam jābūt efektīvam, lai stimulētu racionālu pazemes ūdeņu izmantošanu un pasargātu tos no piesārņošanas. Izdevumus, kas saistīti ar pazemes ūdeņu attīrīšanu, jāsedz piesārņotājam.
Jāizveido efektīva atļauju un sodu sistēma, kuru pārrauga kompetentas institūcijas. Sistēmai jābūt orientētai uz preventīvo pasākumu stimulēšanu, tai jākontrolē jebkura darbība, kas var novest pie pazemes ūdeņu piesārņošanas vai izsīkšanas.
Lai nepieļautu pazemes ūdeņu piesārņošanu, atļaujās, kas tiek izsniegtas atkritumu uzglabāšanai, ir jāievēro pazemes ūdeņu hidroģeoloģiskie apstākļi un īpašības, kā arī atbilstošās aizsardzības prasības. Atkritumu uzglabāšanas vietām jābūt izbūvētām un aprīkotām atbilstoši progresīvajām tehnoloģijām. Jāizstrādā noteikumi un prasības šo vietu izvēlei un objektu ekspluatācijai, monitoringam, pārsegšanai un rekultivācijai. Nepieciešama likumdošana, kas nepieļautu nesaskaņotu atkritumu „apglabāšanu” (nesaskaņotos daudzumos un nesaskaņotās vietās). Šķidro atkritumu infiltrācija gruntī ir nepieļaujama. Šķidro rūpniecisko atkritumu iesūknēšana zemes dziļajos slāņos var būt atļauta tikai kā ekskluzīvi aizsardzības pasākumi. Tai nepieciešama atbilstoša kontroles sistēma.
Paralēli vispārīgajai pazemes ūdeņu aizsardzībai jāveido pazemes ūdeņu aizsardzības zonas kā preventīvie aizsardzības pasākumi. Galvenokārt tas attiecas uz rajoniem, kur notiek plaša ūdens ieguve, un uz rajoniem, kur veidojas pazemes ūdens krājumi, jo tieši tur ūdeņi vistiešāk ir pakļauti piesārņošanai.
Pazemes ūdeņi ir dabas resurss ar ekonomisko un ekoloģisko vērtību, tāpēc pazemes ūdeņu izmantošanas stratēģijai ir jābūt orientētai uz ilgstošu un stabilu izmantošanu, saglabājot to kvalitāti.

Izmantotā literatūra
1. Autoru kolektīvs, Pazemes ūdeņu aizsardzība Latvijā, Latvijas Republikas Vides aizsardzība un reģionālās attīstības ministrija, Rīga, 1997, 464 lpp.

2. Kļaviņš M., Cimdiņš P., Ūdeņu kvalitāte un tās aizsardzība, LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2004, 204 lpp.

3. Mežaraups G., Ūdeņi un to ķīmiskā kontrole. Hidroķīmija, Mācību grāmata, Rīga, 1995,