Ojārs Vācietis

60 0

Ojārs Vācietis

Ojāra Vācieša biogrāfija sākas kara laikā un pēckara gados. Viņa dzīves ceļš aizsākas kalpu galā kā vairumam tā laika dzejnieku un rakstnieku. Dzejnieks ir dzimis Bertas un Oto Vāciešu ģimenē 1933. gada 13. Novembrī Ziemeļvidzemē, trapenes pagasta “Dumpju” mājās. Taču šīs mājas dzejnieks nekad nesauc par savējām, jo katros Jurģos ģimenei nācās parcekties uz jaunu dzīves vietu.

Pats dzejnieks raksta:” Dižmuižas nav. Dzimto māju tāpat, jo agādzis ar ģimeni ik pavasari klejo no vietas uz vietu. Nepagūsti pierast, kad jau atkal esi ce eļa jūtīs. Tā nu man par dzimto pusi, vismīļāko vietu Latvijā kļuva vesels novads, kur nācu pasaulē, pirmo reizi ieraudzīju mazītiņu, bet tolaik milzīgu pasauli, mācījos un iemācījos zemes un visa uz tā mītošā valodu.”

Ojārs ir ņiprs un zinātkārs zēns. Viņš visu gribēja redzēt un saprast pats. Lasīt un rakstīt iemācās jau piecu gadu vecumā un skolā tiek uzņemts uzreiz otrajā klasē. Labs draugs Ojāram ir viņa jaunākais brālis Imants. Vecāku rūpes par bērniem ir pašaizliedzīgas taču rocība ir maza. Ģimenē augstā godā tiek turēts darba tikums.

Daudzos dzejoļos dzejnieks runā par tradīciju pārmantojamību un konkrēti par to, ko pats ir pārmantojis no savas ģimenes. Dzejolī “Mantojums” teikts, ka nekad nevajag samierināties ar sasniegto. Dzejnieks it kā mudina pārkāpt apvārsni.

Kara gadi ir smagi. Ojāra tēvs strādā izpildkomitejā, bet vēlāk fašisti viņu iesloga cietumā, no kurienes viņš tiek atbrīvots 1942. gadā un paliek bez darba. Dzīves apstākļi ir smagi. Ojārs mēnešiem ilgi neapmeklē skolu, ko vēlāk atceras ar rūgtumu.

Pavisam dažādu gadu dzejoļos visur ir izlasāms viens viedoklis – naids pret karu, pret noziedznieku, kurš atņēmis tev kaut ko dzīvotsvarīgu.

Gaujienas vidusskolā mācoties zēna dvēsele pildās ar daudziem dramatiskiem un traģikiem notikumiem. Tas dzejoļos sāk izpaustie jau sešpadsmit gadu vecumā. Pēckara apstākļu grūtības labi raksturo O. Vācieša māte savās atmiņās: «Esmu reiz reizēm domājusi, kur Ojāram rodas tie dzejoļi, kas cilvēkiem izrādās vajadzīgi. Man liekas, visvairāk no trūkuma un grūtuma, kas piedzī¬vots. Dzīvē tā bijis –ne izsacīt».).

Gau¬jienas vidusskolas gadi izšķirīgi ietekmē O. Vā¬cieša personības veidošanos: uz mūžu iesakņojas tādi jēdzieni kā draudzība, biedriskums, solidaritāte, uzticība.

Dzīves grūtības dara Ojāra un mātes attiecī¬bas aizkustinoši sirsnīgas, no tām viņš smeļ spēku atšķirtības dienās, kad, mācoties Gau¬jienas vidusskolā, dzīvo internātā, bet jo se¬višķi vēlāk, kad dzīvo Rīgā.

Māte precīzi norāda uz O. Vācieša dzejas avotu: dzejnieks jau sešu gadu vecumā sace¬rējis pirmo dzejoli tieši par šo tēmu. Vēlāk dzejnieks atceras, ka pirmā dzejoļa saturu viņš noklausījies kādā pieaugušo sarunā, jo pašam tādiem secinājumiem viņam pieredzes nevarēja būt, bet vecāki šo dzejoli esot sa¬glabājuši.

Dzejas darba sākumos Vācieti saista ar visu, kas notiek latviešu padomju dzejā. Dzejoļu krājumos centrālā tēma ir darba un tā panākumu slavinājums. Macīdamies Gaujienas vidusskolā Vācietis pieraksta veselas burtnīcas ar dzejoļiem. Daži dzejoļi jau tiek publicēti žurnālā “Bērnība”. Tas notiek 1949. gadā un šis gads tiek uzskatīts par Ojāra Vācieša literārās darbības sākumu. Kaut arī dzejnieks pats pret šī sākuma posma ražu līdz 1953. gadam ir absolūti ne¬saudzīgs.

Pirmais dzejoļu krājums “Tālu ceļu vējš” top laikā no 1953. līdz 1955. gadam.

Dzejnieks sāk studēt Rīgā. Lauku zēnam tas ir psiholoģisks lūzums, kad ir jāizraujas no ierastās vides un jādodas pretīm nezināmajam. Iedzīvošanās Rīgā norit ļoti veiksmīgi. Pats dzejnieks par šo lūzuma periodu vēlāk saka :” No tā ko manī iepotējuši lauki, nav iespējams, nevaru un negribu atbrīvoties. Bet dzīvot pilsētā neiedzīvojoties, kā emigrantam arī likās neiespējami, nebija ne mazākās vēlēšanās.”

Lūk, kā māte atceras dēla ceļu uz augstskolu: «Uz Rīgu Ojārs aiz-gāja vīramātes austās vadmalas biksēs. Brūna svītriņa tur bija un zila. Aizgāja ar kailu galvu, bez cepures. Paciņas gādāju.» Tas bija 1952. gada rudenī, kad Ojārs kļuva pirmā kursa filologs.

O. Vācieša dzejā šī nozīmīgā vides maiņa nerada nekādu nostalģiju. Vēlāk poēmā «Balsij bez pava¬dījuma» tā ienāk gan kā dabas apdraudētības traģika, bet ne kā normālu lauku pretstats normālai pilsētai. Rīga kļūst dārga, iemīlēta līdz pēdējam sirds pukstam..

Iedzīvošanās Rīgā ir salīdzināma ar garīgu asinspārliešanu arī pašam dzejniekam un viņa rakstītajai dzejai, īstenībā visa Rīgas intelektu¬ālā vēsture ir šāda laucinieciska atjaunošanās.

Trīs lieli, nezūdoši avoti: dzimtā puse, plašāk dzimtā zeme, mīļotā pilsēta Rīga un sieviete noteikti iezīmējas O. Vācieša dzejās. Tam rakstu¬rīgs liels godīgums, nesaudzīga pašatklāsme.

Vācieša 70. un 80. gadu dzejā galvenās tēmas — jaunrade un patērēšana, dabas dāsnums un tā nesaudzīga izmantošana, cilvēcība ekstrēmos apstākļos un necilvēcība šķietami civilizētā vidē, pilsē¬tas surogātvērtības un lauku dabiskums, dzīvības nepārtrauktība un iznīcības drau¬di. Dzejā apvienojas kultūras radītais un ģenētiski dabiskais, agrākie laikmeti un mūsdienas, optimisms un skepse, pat pesi¬misms, bērna tiešums un racionāla pieredze, radot pasaules polifonisku ainu. Sapludinot lirisko un grotesko, patosu un sarkasmu, tuvplānus un filozofiskus vispārinājumus, tiek uzsvērts mūsdienu pasaules pretrunīgums, paradoksalitāte un cilvēka sirdsapzi¬ņa kā laikmeta pozitīvo vērtību uzturētāja.

Vācieša pēdējo gadu dzejoļi krājumā “Nolemtība” (1985) raksturīgi ar saasinātu traģiskā izjūtu, mīlestību uz dzīvi un tautu. Krājumā dzejoļi publicēti, saglabājot to sarakstīšanas secību. Izlasē “Ex libris” (1988) iekļauti 60. — 80. gados rakstītie, daļēji arī cenzūras dēļ nepublicētie dzejoli, kuros, īpaši “Vadoņa augšāmcelšanās”, “Jezuītu ceļadziesma”, sarkastisks un kategorisks totalitārisma, varmācības un divkosības noliegums. Gara¬jā stāstā “Tās d

. . .

Join the Conversation