Apraksts:

Pasaule ir interesanta, daudzveidīga un mainīga. Cilvēks vienmēr ir centies izzināt tās noslēpumus, atklāt jaunas lietas un parādības. Cilvēks to dara ar vienu mērķi – lai šie atklājumi viņam kalpotu, palīdzot dzīvot vieglāk, labāk, interesantāk. Ar vienu no tādiem cilvēka radītiem kalpiem – naudu – . Mūsu dzīve nav iedomājama bez naudas, bet tā tas nav bijis vienmēr.

Darbs:

Ievads

Pasaule ir interesanta, daudzveidīga un mainīga. Cilvēks vienmēr ir centies izzināt tās noslēpumus, atklāt jaunas lietas un parādības. Cilvēks to dara ar vienu mērķi – lai šie atklājumi viņam kalpotu, palīdzot dzīvot vieglāk, labāk, interesantāk. Ar vienu no tādiem cilvēka radītiem kalpiem – naudu – jūs tiksiet iepazīstināti šajā darbā. Mūsu dzīve nav iedomājama bez naudas, bet tā tas nav bijis vienmēr.
Senatnē cilvēkiem nebija naudas, viņi mainījās ar precēm. Tā bija tieša produktu maiņa jeb barters. Lai būtu skaidrs, kas īsti ir barters, iztēlojamies cilvēku dzīvi senatnē! Iedomājamies, ka turīgam zemniekam, kuram ir pamatīgi labības krājumi, vajadzīgs jauns dzelzs arkls. Kā to iegūt? Zemnieks dodas pie kalēja, cerot, ka viņš arklu apmainīs pret graudiem, bet izrādās, ka kalējam nepieciešams vilnas audums, nevis graudi. Zemnieks dodas tālāk pie audēja, taču tas negrib savu preci mainīt pret graudiem, jo viņam vajadzīga aita. Tā nabaga zemnieks atkal dodas ceļā pie lopkopja pēc aitas. Šoreiz viņam paveicas, jo lopkopim graudi ir nepieciešami, un līdz ar to iemainīta aita. Tagad zemnieks ar iegūto aitu iet pie audēja, kur iemaina auduma gabalu, tālāk – pie kalēja, kur audeklu samaina pret kāroto arklu, un tikai tad dodas mājup.
Beidzot visi maiņas dalībnieki ir ieguvuši nepieciešamo izstrādājumu vai produktu. Tikai nedomājiet, ka tas bija vienkārši! Zemnieks ar saviem graudiem nogāja lielus attālumus, ceļā pavadīja ilgas stundas, kamēr ieguva nepieciešamo mantu. Viņš šajā laikā varēja strādāt vai arī atpūsties. Tātad barters ir neērts maiņas veids. Bet ar laiku cilvēki izdomāja, kā šo maiņu atvieglot.


1. Naudas rašanās

Kā jau noskaidrojām, ka barters ir neērts maiņas veids. Kamēr maiņa nebija ikdienas parādība, barteru cilvēki izmantoja labprāt. Sabiedriskās darba dalīšanas rezultātā maiņa kļuva ne vien biežāka un regulārāka, bet arī sarežģītāka, jo preču kļuva arvien vairāk un tās kļuva dažādākas.
Iedomājieties sevi kā seno lībiešu apmetnes iedzīvotāju! Apmetnē ir ieradušies kaimiņu amatnieki ar saviem izstrādājumiem, arī kaimiņu apmetnes tirgotāji. Vai tev būs vienkārši bartera ceļā šajā tirgū iegūt kāroto mantu, piemēram, iemainīt pīli pret skaistu māla podu? Droši vien, ka nē. Vispirms tev jāatrod šī prece, tad jānoskaidro, ko podnieks gribēs apmaiņā pret savu preci. Un tad ies vaļā maiņa, kuras iznākumu tu nemaz nevari paredzēt! Varbūt dienas beigās tu savu pīli būsi apmainījis pret koka tupelēm, bet pie poda tā arī nebūsi ticis! Mainītāju ir jābūt savstarpēji atbilstošām, taču tā nenotiek bieži.
Ar laiku cilvēki secināja, ka ir tādas preces, kuras labprāt ņem pretī jebkurš, un ka pret tām var iemainīt jebkuru citu preci. Sabiedrības attīstības sākumā par tādu universālu preci kļuva lopi. Lopus ņēma pretī ikviens, jo tie nozīmēja lielu bagātību. Lopus varēja izmantot ne tikai kā naudu, tie kalpoja cilvēkiem arī kā uzturs, vilcējspēks un pārvietošanās līdzeklis.
Bez lopiem apmaiņā tika ņemtas arī zvērādas, gliemežvāki, tēja, kafijas pupiņas, sudrabs, zelts utt. Vārds „nauda” (latīniski pecunia) cēlies no latīņu vārda „pecus” – lopi. Tas pierāda, ka lopi senatnē bija visizplatītākā nauda. Tātad, nauda ir jebkas, ko cilvēki pieņem apmaiņai pret precēm un pakalpojumiem.[1; 39 lpp]


2. Nedaudz par naudas vēsturi
Naudas vēstures aizsākumus datē ar aptuveni 75 000 gadu p.m.ē., kad Āfrikā tika izmantota protonauda (gliemežvāki). Kultūrās, kurās neprata apstrādāt metālu, naudas funkcijām izmantoja gliemežvāku vai ziloņkaula rotaslietas, jo tās bija viegli sadalāmas un pārvietojamas, bet grūti viltojamas. Iesākumā naudas funkcijas pildīja prece, kas tika samainīta, izdarot tā saucamo barteru jeb naturālo maiņu. Vēlāk, meklējot ērtākus norēķināšanās veidus, ieviesās tā sauktā prečnauda, kad maksāšanas līdzekļa funkcijas pildīja dažādas plaša patēriņa preces.[1;40 lpp]
Tā kā naudai jābūt daudzumā ierobežotai, tad vēsturiski kā nauda tikuši lietoti dažādi priekšmeti, sākot ar dārgmetāliem (kas jau dabiski ir ierobežotā daudzumā), gliemežvākiem un lopiem līdz cigaretēm vai pilnībā mākslīgai naudai (piemēram, banknotēm). Amerikas indiāņi izmantoja no gliemežvākiem izveidotas pērlītes, indieši – koši krāsotus gliemežvākus, Fidži salas iedzīvotāji – vaļu zobus, Ziemeļamerikas kolonisti – tabaku, Klusā okeāna salas Japas iedzīvotāji – lielus akmens diskus (to vērtība bija atkarīgā no lieluma; lielākie diametrā sasniedza 12 pēdas un svēra vairākas tonnas), viduslaiku Irākas iedzīvotāji – maizi. Ilgstoši kā maksāšanas līdzeklis tika izmantotas garšvielas.[1;41 lpp]
2.1. Metāla monētu ieviešana
Vēsturiski visbiežāk kā nauda izmantots metāls. Standarta metāla monētas kā maksājumu līdzeklis parādījās aptuveni VII gs. p.m.ē. Pirmās grieķu monētas bija no vara, pēc tam – no dzelzs, jo šos divus metālus plaši izmantoja ieroču ražošanā. Ap 700 g. p.m.ē. Argosas karalis Feidons nomainīja dzelzs monētas pret monētām no sudraba, kas bija salīdzinoši nelietderīgs, tikai dekoratīvs metāls. Šīs monētas plaši izmantoja kā starptautisku maiņas līdzekli līdz pat Peloponēsas karam, kad tās aizstāja Atēnu drahma.
Tiek uzskatīts, ka pirmās dārgmetāla monētas, kuru sastāvā bija zelts, tika ieviestas Lidijā, Anatolijā (tās izdeva Krēzs). Tās tika izgatavotas no dabiska zelta un sudraba sakausējuma (electrum). Tās bija vienkārši veidotas, pēc formas līdzinājās pupām un uz tām bija primitīvas zīmes, kas liecināja vai nu par monētas svaru, vai metāla kvalitāti, vai abiem. [2;36 lpp]
Monētu ieviešana ļāva maksāt ar metālu pēc skaita, nevis pēc svara, tā atvieglojot tirdzniecību, taču ar to bija saistītas arī zināmas problēmas – monētas tika apgrieztas (no malām nogriežot nelielu dārgmetāla daudzumu) vai sakratītas (tādējādi no monētām atdalījās dārgmetāla putekļi, kas samazināja monētas patieso vērtību), tāpēc lielos darījumos joprojām izmantoja naudas svēršanu. Šīs problēmas atrisināja, ieviešot nelielus iedobumus ap monētas perimetru. [2;36 lpp]
Sarežģītāka problēma bija valdnieku centieni gūt materiālu labumu no naudas kalšanas monopola. Ieviešot standartmonētas, valdība rūpīgi noteica monētas svaru un tajā lietotā metāla kvalitāti. Uz monētas uzspieda valdnieka emblēmu, norādot tās izcelsmi. Valdniekiem tomēr bija raksturīgi vēlāk monētā izmantot mazāk dārgmetāla, tā samazinot monētas faktisko vērtību. Tā, piemēram, rīkojās Solons, kad 594. gadā p.m.ē. nāca pie varas Atēnās. Pēcāk toties Atēnu drahmai bija gandrīz nemainīgs sudraba sastāvs (67 graudi augstas kvalitātes sudraba līdz Aleksandra laikam, pēc tam – 65), tāpēc tā kļuva par standarta maksas līdzekli gan Grieķijā, gan lielā daļā Āzijas un Eiropas. Atēnu drahmu turpināja izdot un plaši pielietot pat tad, kad Grieķiju jau bija pakļāvuši romieši. [2;36 lpp]
Aptuveni 212. gadā romieši ieviesa savu naudu, kas bija veidota pēc drahmas parauga – sudraba denāriju. Līdz ar to sāka mazināties iepriekšējo – vara monētu – vērtība, tās svars pamazām no vienas mārciņas samazinājās līdz pusuncei. Sudraba denārija un zelta aureja (to ieviesa aptuveni 87. gadā p.m.ē.) vērtība toties gandrīz nemazinājās līdz pat Nērona nākšanai pie varas. Kad par imperatoru kļuva Nērons, tika samazināts dārgmetālu sastāvs kā denārijam, tā aurejam. Tas noveda pie pasliktinātas ekonomiskās situācijas, jo šī rīcība ir praktiski līdzvērtīga pastiprinātai naudas drukāšanai mūsdienās, tā veicinot inflāciju.
Lai arī naudas kalšanai parasti izmantoja zeltu un sudrabu, dažkārt tika izmantoti arī citi metāli. Piemēram, Spartā monētas ražoja no dzelzs, lai mudinātu iedzīvotājus neņemt dalību starptautiskajā tirdzniecībā. XVII gs. sākumā Zviedrijā trūka dārgmetālu, tāpēc naudu ražoja no vara – nauda bija lielas vara plātnes (50 cm vai vairāk garumā un platumā), uz kurām iespieda zīmes, kas norādīja to vērtību. [2;37 lpp]


Sudraba tālers (1628)
No metāla kaltām monētām bija tā priekšrocība, ka to vērtība piemita jau pašam metālam. Problēma bija dažādo monētu līdzāspastāvēšana dažādās Eiropas nācijās. Piemēram, angļu un spāņu tirgotāji zelta monētas mainīja pret lielāku daudzumu sudraba monētu nekā kaimiņvalstu pārstāvji, tāpēc 1670.-1680. gados angļu zelta ginejas vērtība sāka strauji celties pret angļu sudraba kronas (crown) vērtību un Anglijā ieplūda daudz vairāk zelta nekā jebkurā citā Eiropas nācijā. Starpību jo lielāku vērta tas, ka Āzijas tirgotāji vērtēja sudrabu augstāk nekā zeltu, tāpēc Āzijas zelts strauji plūda uz Eiropu, bet Eiropas sudrabs – uz Āziju.[2;37 lpp]
Sistēmu stabilizēt ļāva valsts banku garantijas iemainīt naudu pret zeltu pēc noteikta kursa. Tas tomēr gandrīz noveda pie nacionālas finanšu katastrofas, kad Anglijas bankai krīzes brīdī nācās iemainīt ļoti daudz naudas pret zeltu (situāciju glāba Londonas tirgotāji, kas deva bankai finanšu garantijas). [2;37 lpp]

2.2. Papīrnauda
Papīrnaudas aizsākumi meklējami rakstiskos solījumos maksāt noteiktu zelta un sudraba daudzumu vai citas vērtības, kā arī zīmēs, kas liecināja par to īpašniekam piederošajām vērtībām (piemēram, uzkrātiem lauksaimniecības produktiem). Šādi papīrnaudas priekšteči bija sastopami jau Senajā Mezopotāmijā, Japānā, Ēģiptē (I gs. m.ē.).
Galvenais cēlonis papīrnaudas ieviešanai būtībā bija izejvielu trūkums metāla monētu izgatavošanai. Pirmoreiz papīrnauda parādījusies, šķiet, VII gadsimtā Songu dinastijas laikā Ķīnā, bet ap 960. gadu Ķīnā pirmoreiz tika izdota vispārējā apritē ieviesta papīrnauda, kas sākotnēji tika segta ar metālu uzkrājumiem un kuru lietojums tika teritoriāli un arī laika ziņā ierobežots, līdz Juaņu dinastijas laikā šie ierobežojumi tika atcelti metālu trūkuma dēļ (tika ieviesta nesegta nauda). Papīrnaudas lietojumu, lai cīnītos pret milzīgo inflāciju, Ķīnā pārtrauca Miņu dinastijas laikā 1455. gadā. [2;38 lpp]
Eiropā pirmās banknotes izdeva Stokholmas Banka, mūsdienu Zviedrijas bankas priekštece, 1660. gadā, taču 1664. gadā bankai pietrūka monētu papīrnaudas segšanai, tāpēc banka pārtrauca darbību. 1690. gadā tika izdota pirmā papīrnauda Ziemeļamerikā Masačūsetsā, [2;38 lpp]
Tas,