Darbs:
ka papīrnauda bija ļoti viegli izgatavojama, tās izdevējiem - bankām, valstīm utt. - radīja kārdinājumu dažādās krīzes situācijās (karu vai revolūciju laikos) laist apgrozībā naudu, ko nesedza ne dārgmetāli, ne citas vērtības. Tas izraisīja ne tikai milzīgu inflāciju, bet arī neapmierinātību ar papīrnaudu un neuzticību tai. Šādu naudu izdeva, piemēram, Franču revolūcijas, ASV pilsoņu kara (konfederātu štatos), Pirmā pasaules kara laikā. Papīrnauda parasti tiek izgatavota no īpaša papīra, kura sastāvā dažreiz ir arī linu, kokvilnas vai citas auduma šķiedras. Lielākoties banknošu papīrs ir elastīgāks par parasto, tas ir arī vairāk vai mazāk izturīgs pret novalkāšanu un mitrumu. 1988. gadā Austrālijā tika emitētas pirmās polimēru banknotes. Mūsdienās polimēru banknotes lieto arī Jaunzēlandē, Rumānijā un Meksikā [2;38 lpp]2.3. Nesegta nauda
Drīz vien tika ieviesta arī ar zeltu vai sudrabu nesegta nauda. Pirmoreiz lielos mērogos tas notika Francijā XVIII gs. sākumā (lai arī ir ziņas, ka Ķīnā papīrnauda parādījusies jau daudzus gadsimtus iepriekš). Pēcāk nesegtas naudas izdošana bieži bija īslaicīga – piemēram, Napoleona karu laikā (1799-1815) Lielbritānijā naudaszīmju apmaiņa pret zeltu tika pārtraukta, kā rezultātā auga zelta monētu vērtība. Nesegtas naudas vērtību nosaka likums, un vēsturē bijuši periodi, kad par atteikšanos pieņemt šo naudu parādu dzēšanai draudējis nāvessods – piemēram, Romā Diokleciāna laikā vai pēcrevolūcijas periodā Francijā.[2;39 lpp]
1971. gadā ASV pilnībā pārgāja uz nesegtu naudu. Šajā laikā daudzu ekonomiski attīstīto valstu valūtas bija piesaistītas ASV dolāram, un tas nozīmēja, ka liela daļa rietumu pasaules valūtu ar šo soli kļuva par nenodrošinātu naudu.
Pēc pirmā Līča kara toreizējais Irākas prezients Sadams Huseins atcēla Irākas tābrīža nenodrošināto valūtu un nomainīja to pret jaunu valūtu. Lai arī iepriekšējā valūta nebija nodrošināta, tās lietošanu neprasīja centrālā vara un nekas neaizsargāja šīs valūtas vērtību, tā turpināja būt apgrozībā politiski izolētajos Irākas kurdu reģionos. Šo valūtu pazīst kā Šveices dināru, un tā saglabāja savu stabilitāti un vērtību vairāk kā dekādi. Formāli to nomainīja pēc otrā Līča kara. [2;39 lpp]
2.4. Elektroniskā jeb modernā nauda
Mūsdienās arvien lielāku lomu spēlē tā sauktie neskaidras naudas norēķini, kuros tiek izmantotas elektroniskās naudas formas kā, piemēram, kibernauda, kā tiek dēvēti pasaules tīmeklī apgrozītie neskaidras naudas līdzekļi. Kā piemēru šeit var minēt Amerikas Savienotās Valstis, kur jau deviņdesmito gadu beigās neskaidras naudas norēķini sastādīja pusi no visiem norēķiniem par precēm un pakalpojumiem, pie kam šai daļai ir pastāvīga tendence pieaugt. Lielāko daļu neskaidrās naudas norēķinu tirgus sastāda norēķini ar čekiem, kas izrakstāmi konkrētai personai. Tirgus daļa, ko tie aizņem, ir apmēram 70%. [2;39 lpp]
3. Naudas vēsture Latvijā
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas (1918) apgrozībā bija vācu okupācijas varas izlaistie ostrubļi un ostmarkas, Vācijas valsts markas, t.s. cara naudas rubļi un kapeikas, t.s. Domes nauda un kerenkas, kā arī dažu Latvijas pilsētu pašvaldību naudas zīmes.
Finanšu ministrs 1918. gada 11. decembrī noteica apgrozībā esošās naudas oficiālo kursu, par likumīgu maksāšanas līdzekli atzīstot trīs dažādas ārvalstu valūtas. Taču Latvijai joprojām nebija savas naudas. Bija nobriedusi nepieciešamība radīt nacionālo valūtu.
Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 22. martā deva rīkojumu finanšu ministram izlaist Latvijas pirmās naudas zīmes - Latvijas valsts kases zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem, un maiņas zīmes - Latvijas kapeikas. Laikā no 1919. gada aprīļa līdz 1922. gada septembrim šīs
1922. gada 3. augustā Ministru kabinets apstiprināja "Noteikumus par naudu". Par Latvijas naudas vienību kļuva lats, bet lata simtā daļa tika nosaukta par santīmu. Taču apgrozībā palika arī Latvijas rublis. [3;40 lpp]
Lai varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku, 1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Latvijas Bankai tika piešķirtas emisijas tiesības. Jau 1922. gada 2. novembrī Latvijas Banka laida apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes - 500 Latvijas rubļu naudas zīmes ar uzdruku.
Laikā no 1922. līdz 1940. gadam Latvijas Banka emitēja 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu nominālu banknotes. 1923. gadā iespiesta 100 latu naudas zīme (mākslinieki Rihards Zariņš un Kārlis Krauze). Latvijas Valstspapīru spiestuvē izgatavotās naudas zīmes bija vāji aizsargātas pret viltošanu, tādēļ saskaņā ar Latvijas Bankas padomes lēmumu laikā no 1924. līdz 1938. gadam visas Latvijas Bankas banknotes iespiestas Anglijā (to grafiskos attēlus veidoja angļu mākslinieki). Vienīgi 1939. gada 100 latu banknote izgatavota Latvijas Valstspapīru spiestuvē (mākslinieki Jānis Šternbergs un Kārlis Krauze). [3;40 lpp]
Finanšu ministrija savukārt emitēja valsts kases zīmes ar 5, 10 un 20 latu nominālvērtību. Tās iespieda Latvijas Valstspapīru spiestuve. Šo naudas zīmju grafiskā risinājuma autori bija Rihards Zariņš, Kārlis Krauze un Harijs Gricēvičs.
Apgrozībā tika laistas arī 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu un 1, 2, 5 latu monētas. Monētu zīmējumus veidoja trīs mākslinieki - Rihards Zariņš (1923. gadā kaltie santīmi un 5 lati), Jānis Roberts Tilbergs (1 un 2 lati) un Ludolfs Liberts (1937. gadā kaltie santīmi). [3;41 lpp]
1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija un 5. augustā Latvija tika inkorporēta PSRS. Ar 1940. gada 10. oktobri Latvijas Bankas vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa. Latvijā pakāpeniski tika ieviesta PSRS naudas sistēma. Ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes 1940. gada 25. novembra lēmumu tika noteikts lata un PSRS rubļa kurss: 1 lats = 1 rublis. Latvijā sākās divu valūtu - lata un PSRS rubļa - vienlaicīga aprite, kas turpinājās četrus mēnešus. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, 1941. gada 25. martā anulēja latu. Par vienīgo maksāšanas līdzekli Latvijā kļuva PSRS rublis.
1941. gada jūnijā Latviju okupēja Vācijas karaspēks. Pirmajās dienās pēc tā ienākšanas Rīgā Latvijas Banka atsāka darbību, taču naudas emisijas tiesības tā neatguva. Vācu okupācijas laikā tika realizēta īpaša okupētajām zemēm paredzēta naudas politika, kuras mērķis bija šo zemju pakļaušana un izlaupīšana, laižot apgrozībā speciāli izgatavotas naudas zīmes. Līdzās okupācijas reihsmarkām kā oficiāls maksāšanas līdzeklis apgrozībā palika arī PSRS rublis. Vērtības attiecība starp rubli un reihsmarku bija: 10 rubļu = 1 reihsmarka. [3;41 lpp]
Pēc 2. pasaules kara Latvija atkal nonāca PSRS finanšu sistēmā. Gan naudas emisijas, gan valsts kases funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma atradās pilnīgā tās kontrolē.
1987. gadā PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris tika pārdēvēts par PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku, taču par valsts centrālo un emisijas banku nekļuva. [3;42 lpp]
1990. gada 2. martā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Banku", kas noteica, ka Latvijas PSR tiek dibināta (faktiski - atjaunota) Latvijas Banka - centrālā banka ar naudas emisijas tiesībām. Taču tikai pēc 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un PSRS sabrukuma ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju" Latvijas Banka kļuva par reālu centrālo un emisijas banku. Šo statusu galīgi nostiprināja 1992. gada 19. maijā pieņemtie Latvijas Republikas likumi "Par bankām" un "Par Latvijas Banku". [3;42 lpp]
1990. gada 31. jūlijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas programmu". Latvijas Banka uzsāka Latvijas nacionālās valūtas atjaunošanu. Tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas rubļa - laišanu apgrozībā. Šo naudas zīmju nominālvērtība bija 1, 2, 5, 10, 20, 50, 200 un 500 rubļu (mākslinieks - Kirils Šmeļkovs). 1993. gadā apgrozībā tika ieviesta Latvijas Republikas nacionālā valūta - lats. 5, 10, 20, 50, 100 un 500 latu banknošu grafiskā attēla autori ir Imants Žodžiks un Valdis Ošiņš, bet 1, 2, 5, 10, 20, 50 santīmu un 1 un 2 latu monētu dizainu veidojuši Gunārs Lūsis un Jānis Strupulis. Nauda atguva agrākajos gados zaudētās funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana radīja priekšnoteikumus kapitāla uzkrāšanai un ražīgai apritei un pārejai uz tirgus ekonomiku. [3;42 lpp]
Secinājumi
Tā kā mēs dzīvojam Latvijā, tad sīkāk arī apskatīju mūsu valsts naudu. Uzzināju, kas man jāzin, lai atpazītu īstu vai viltotu naudu. Apskatot Latvijas bankas mājaslapu internetā uzzināaju dažus interesantus faktus.
Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku",tai ir monopoltiesības izlaist nacionālo naudu - banknotes un monētas - kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī.
Latvijas Republikas nacionālās naudas vienība ir lats, kurā ir 100 santīmu. Lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā. Naudas zīmju aprakstu, numurēšanu, reģistrāciju un monetāro segumu nosaka Latvijas Bankas padome.
Pakāpeniska latu banknošu un monētu atgriešanās apritē noritēja kopš 1993. gada, kad 5. martā tika laista apgrozībā pirmā atjaunotā lata naudas zīme - Latvijas Bankas 5 latu banknote. Naudas reforma valstī tika pilnīgi pabeigta 1998. gada 20. jūlijā, kad apgrozībā laida 500 latu banknoti. Līdz ar to pašlaik apgrozībā ir papīra naudas zīmes ar nominālvērtību 5, 10, 20, 50, 100 un 500 latu un monētas ar nominālvērtību 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu un 1, 2 un 100 latu.
Latvijas Bankas padome arī nosaka kārtību, kādā naudas zīmes izņemamas no apgrozības un bojātās naudas zīmes aizstājamas ar derīgām.
Latvijas Bankai ir tiesības laist apgrozībā jubilejas un piemiņas monētas - arī tādas, kuru izgatavošanā lietoti dārgmetāli.
Latvijas Banka izplata banknotes un monētas ar savu filiāļu un ar kredītiestāžu starpniecību. Centrālā banka pastāvīgi seko naudas apgrozībai, kas ir viens no svarīgākajiem valsts ekonomiskajiem rādītājiem. Šos datus pastāvīgi apkopo un publicē.
Komentāri