Nacionālisms etnopsiholoģijā

777 0

Ievads

1. Jēdziens – nacionālisms

2. Nacionālā identitāte

3. Nacionālisma paveidi

3.1 Rusofobija un antisemītisms

3.2 Tolerance nacionālajās attiecībās

3.3 Nacionālā paškritika

4. Nobeigums

Ievads

Ja nacionālismu uzskata par ideoloģiju, ko pauž konkrēti cilvēki, tad to var definēt kā sabiedrisku vai personisku uzskatu par to, ka konkrēta cilvēka kultūras kopienas intereses stāv pāri visām citām vērtībām gan sabiedrībā pašā, gan ārpus tās.

Nacionālisms ir grūti saistāms ar tādām universālām vērtībām kā tolerance, demokrātija un indivīda tiesības, jo tas attiecīgās sabiedrības intereses bieži izvirza pāri visām citām interesēm, uzsverot savas nācijas pārākumu pār citām nācijām. Šādi uzskati noved pi ie konfliktiem starp tautām un valstīm ( piem., bijušajā Dienvidslāvijā ). Nacionālisma saknes rodamas etnisko grupu vai nāciju faktiskajā nevienlīdzībā, kad attiecīgas grupas locekļi ar nacionālismu cenšas šīs nevienlīdzības novērst. Tomēr pastāv situācijas, kad nacionālisms ir sekmējis demokrātijas un citu sabiedrības pamatvērtību nostiprināšanos, piemēram, cīņa par nacionālo neatkarību, kas norisinājusies daudzās valstīs, nenoliedzami ir saistīta ar nacionālistisku sentimentu. Taču nacionālisma ideoloģija no apspiesto ideoloģijas ļoti ātri spēj pārtapt par apspiedēju ideoloģiju, jo nespēj sabalansēt savas nācijas intereses ar personas, kā arī citu etnisko grupu interesēm.

Kas ir nacionālisms – “Nacionālisms nepavisam nav nāciju pašapziņas atmoda; nacionālisms rada nāciju tur, kur tās nemaz nav, bet, lai to izdarītu, jāpastāv dažām īpatnējām atšķirības iezīmēm, uz kuru pamata darboties pat tajā gadījumā, kad skaidri redzams, ka tās ir pilnīgi negatīvas iezīmes”.

Nacionālisms radies 18. gadsimta Lielās franču revolūcijas ienesto pārmaiņu rezultātā. Par nacionālisma laikmetu pamatoti tiek uzskatīts 19. gadsimts ar tam raksturīgajiem nacionālo, patriotisko kustību uzliesmojumiem Eiropā.

Vērtējumi par nacionālismu ir bijuši ne vien dažādi, bet arī polāri – no pilnīgas noliegšanas līdz cildināšanai. Taču noliegts parasti bija agresīvais nacionālisms, bet cildināts – dabiskais patriotisms, attīstīta nacionālā pašapziņa un gatavība aizstāvēt savas tautas intereses.

Jēdziens – nacionālisms

Nacionālisms palīdz radīt nācijas uz politiskas ideoloģijas, uz konkrētas etniskās vai pilsoniskās identitātes pamata. Nacionālisms būtu jāpēta “kā kultūras un identitātes veidols”, kā ideoloģija un sociālpolitiskā kustība.

Nacionālisms: ideoloģija, valoda, jūtas. Jēdziens nacionālisms var apzīmēt:

1) nāciju vai nācijvalstu veidošanās un pastāvēšanas procesu kopumā;

2) nācijpiederības apziņu, jūtas un centienus, kas virzīti uz nācijas drošības un uzplaukuma veicināšanu;

3) nācijas un tās sūtības valodu un simboliku;

4) ideoloģiju, kas ietver nācijas kultūras doktrīnu, nacionālo gribu un priekšrakstus, kā īstenojumi nacionālie centieni un nacionālā gribas;

5) sabiedriski politisku kustību nācijas mērķu sasniegšanai un nacionālās gribas īstenošanai.

Šos dažādos nacionālisma izpratnes aspektus pēta Smits.

Nacionālisms kā sociālpolitiska kustība balstās uz nacionālisma ideoloģiju. Tie nepastāv atsevišķi. Šajā sakarībā Smits definē “nacionālismu kā ideoloģisku kustību autonomijas, vienotības un identitātes sasniegšanai un uzturēšanai tās populācijas interesēs, kuras locekļiem vai kādai locekļu daļai no tiem lemts radīt īstu vai potenciālu nāciju”. Smita atziņa palīdz izprast nacionālismu kā nācijas ideoloģiju. Viņš nacionālismu kā ideoloģiju raksturo šādi:

1) Pasaule sastāv no nācijām, un katrai nācijai ir sava individualitāte, vēsture un likteņa sūtība.

2) Nācija ir visas politiskās un sabiedriskās varas avots, un uzticība nācijai stāv pāri visām lojalitātēm.

3) Ja cilvēciskās būtnes vēlas būt brīvas un grib sevi piepildīt, tām jāidentificējas ar kādu konkrētu nāciju.

4) Ja mēs gribam, lai šajā pasaulē valdītu miers un taisnīgums, nācijām ir jābūt brīvām un neaizskaramām.

Smits uzsver domu, ka nacionālisms ir politiska ideoloģija. Bet tas nenozīmē to, ka katrai

nācijai jādibina sava valsts. Nācijas pastāvēšanas pamatu veido autonomija, identitāte, vienotība, brālība un kultūra. Katrai nācijai ir savi izpausmes veidi un simboli. Nācijas atribūti ir karogs, himna, naudas zīmes, parādes, galvaspilsēta, zvērests, tautastērpi, folklora, kara varoņu un vēstures pieminekļi, pase, nacionālā valoda un daudz kas cits. Tieši simboli, paražas un rituāli ir ļoti noturīgi nacionālisma elementi. Simbolika un nacionālās ceremonijas padara nacionālismu uztveramu un izteiksmīgu.

Nacionālisma paveidi. Tie rodas uz viena vai otra nācijas modeļa pamata un ir ļoti dažādi. Tādēļ pastāv vairākas nacionālisma tipoloģijas.

Smits izveido savu pagaidu tipoloģiju, balstoties uz etniskā un teritoriālā nacionālisma atšķirībām, kā arī ņemot vērā nācijas tapšanas vēsturisko situāciju.

Teritoriālais nacionālisms:

• pirmsneatkarības kustība jeb antikoloniālais nacionālisms. Šīs kustības priekšstats par “nāciju galvenokārt ir pilsonisks, teritoriāls”, un tas izpaužas centienos radīt jaunu valsts nāciju;

• pēcneatkarības kustība ir vērsta uz to, lai koloniālās valsts vietā radītu jaunu “teritoriālu nāciju”. Tas integrālais nacionālisms.

Etniskais nacionālisms:

• pirmsneatkarības kustība, kas balstās uz etnisku nācijas izpratni. Tas ir atdalīšanās un diasporu nacionālisms;

• pēcneatkarības kustība ir vērsta uz to, lai veidotu lielāku “ etnonacionālu valsti “

Nacionālisms ir pasaulīgs, moderns senlaiku dievišķīgo etniskās izredzētības mītu ekvivalents.

Nacionālisma ietekme uz kultūru Rietumeiropā sākās 17.gs. beigās un 18.gs. sākumā. Nacionālā valsts ar savu politiku arvien vairāk sāk ietekmēt sabiedrības dzīvi un tās kultūru. Nacionālisma ietekme pieaug ideoloģijas un valodas attīstības rezultātā.

Rietumu nacionālisms un apgaismība veido vienu kultūras modeli – neoklasisko. Otru veido medievisms – interese par tautu seno vai viduslaiku garīgo mantojumu. Tā nacionālisms kļūst par kultūras izpausmes formu.

Nacionālā identitāte

Nacionālā identitāte ir sarežģīts fenomens cilvēku garīgajā pasaulē. Tas cilvēku saista ar citiem konkrētas nācijas locekļiem un ļauj pazīt pašam sevi, savu patību. Nacionālā identitāte ietver gan kultūras, gan politisko identitāti un ir raksturīga kā politiskajai, tā arī kultūras kopienai. Nacionālās identitātes veidošanās ir politisks akts.

Nacionālās identitātes politika balstās uz specifisku nacionālo identitāti, kas never nebūt politiska. Nācijas etniskais variants veidojas uz citas politiskās identitātes bāzes salīdzinājumā ar tās teritoriālo paveidu.

Nācijas politiskās identitātes veidošanas galvenie līdzekļi:

• aristokrātiskais pamats: aristokrātiska kultūra un tradīcijas, kas bieži savijas ar reliģijas ietekmi;

• nozīmīgu etnisko minoritāšu iekļaušana savā sastāvā: Krievijas impērija, Osmaņu Turcija, Japāna iekļauj savā sastāvā daudzas lielas minoritātes;

• ierēdniecisko valstu spēja modernizēties: Tā parāda, kā dominējošā etniskā būtība un valdošā šķira saliedējas, pa akļaudama citas ethnies un zemākās šķiras (Smits);

• oficiālā un valsts iestāžu nacionālisma izmantošana: Valdošā šķira, iekļaujot savu nacionālismu izglītības programmā tiecas asimilēt etniskās minoritātes (Smits). Kā piemērus Smits min Krieviju, PSRS, Turciju, Etiopiju, Japānu.

Piemēram, PSRS sabruka, bet tas nenozīmē, ka līdz ar to izzuda arī padomju cilvēka vēl identitāte. Tā vēl joprojām kā vakardienas padomju cilvēka garīgums izpaužas gan mūsu dzīvē, gan arī politikā.

Nacionālisms un nacionāla identitāte mūsdienu pasaulē. Tieši nacionālā identitāte ir pati svarīgākā un fundamentālākā no visām cilvēka identitātes formām. Nacionālisms ir aptvēris visas pasaules malas. Var teikt, ka “pasaule ir sadalīta visupirms un galvenokārt” nācijvalstīs” – valstīs, kas pretendē būt par nācijām; un nacionālā identitāte itin visur stimulē nerimstošu dziņu pēc tautas neatkarības un demokrātijas.

Nacionālisma globalizēšanās ir mūsdienu realitāte visas pasaules mērogā.

Kultūrā nacionāla identitāte izpaužas mītos, vērtībās, vēsturiskajās atmiņās, valodā, sabiedriskos institūtos un paražās. Nacionālā identitāte balstās uz nacionālo kultūru, kura atšķiras no citas n

. . .

Nobeigums

Nacionālismam kā ideoloģijai un sociālpolitiskajai kustībai arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta visās postsociālisma valstīs.

Liekas, ka pēdējo 10 gadu radikālās pārmaiņas mūs ievirzījušas starptautiski pieņemtu liberālu etnisku attiecību gultnē. Tomēr nevar cerēt, ka apzinātu tolerantu starpetnisku attiecību perspektīva Latvijai jau automātiski garantēta. Tā prasīs piepūli no visām sabiedrības daļām.

Mūs vēl tur Austrumeiropā iesakņojusies nācijas etniskā izpratne. Jau pati izpratne par nāciju kā vienīgi etnokulturālu veidojumu provocē etnonacionālismu.

Nācija var pastāvēt, organiski pieņemot inovācijas, pastāvīgi reidentificējoties. Visi etnosi sa avā garajā vēsturē ir mainījušies, reaģējot ar ārējās pasaules izmaiņām. Teorētiski etnosu nemitīgai pārveidošanai un dzīvotspējai nav robežu.

Nacionālā valsts ar savu politiku arvien vairāk sāk ietekmēt sabiedrības dzīvi un tās kultūru. Nacionālisma ietekme pieaug ideoloģijas un valodas attīstības rezultātā.

Patlaban aktuāli ir jautājumi: 1) kas es esmu; 2) kas esam mēs; 3) kāds ir mūsu mērķis un kāda ir mūsu loma dzīvē un sabiedrībā. Līdz ar to aktuāla kļūst arī nacionālās identitātes problēma visās postsociālisma valstīs, arī Latvijā.

Pozitīvā pašidentifikācija radikāli mainīs etniskās sadzīvošanas atmosfēru. Cilvēks būs atvērts iecietībai un tolerantām attiecībām.

Izmantotā literatūra:

Apine I. Politoloģija; Zvaigzne ABC, 2001

Tauriņš G. Politika III daļa ; Rīga, 2002

Autoru kolektīvs, Politika Latvijā; Rasa ABC, 1999

Ievads politikā; Zvaigzne ABC, 1998

Join the Conversation