Apraksts:
viss par nāvessodiem no dažādiem viedokļiem.Darbs:
NāvessodsNāvessods
Rietumu civilizācijā, kura pēdējos 500 gadus ekonomiski un politiski dominē pasaulē, un uzspiež savu vērtību skalu visām pārējām kultūrām, nāvessodu aplūko no divu teoriju - utilitārisma un retributīvisma, - viedokļa. Utilitārisma piekritēji postulē, ka nāvessods esot “briesmīgs”, “visatbaidošākais” sods, taču vienīgais sods par vairākkārtējām slepkavībām, kas 100% novērš iespēju tās atkārtot. Tb nepieciešamais un mazākais ļaunums. Retributīvismā pieiet problēmai vienkāršāk: “par smagākajiem noziegumiem - smagāko sodu. Ja vairākkārtēja vai arī sevišķi smaga slepkavība ir smagākais noziegums, tad ir jāizmanto nāvessodu.”
Kopš homo sapiens pastāv kā suga (kā lēš vēsturnieki - vismaz savus 150-300 000 gadus), pastāv arī nāvessods. Tiesa, akmens laikmetā pret kopienu noziegušos indivīdu nevis nogalināja, bet gan izraidīja, kas bija līdzvērtīgi nāvessodam, jo citas kopienas to nepieņēma un tas gāja bojā, neatstājot pēcnācējus, t.i. tā gēni netika pārmantoti. Nāvessoda pastāvēšana visus šos gadu tūkstošus bija visnotaļ racionāli argumentēta, un pašsaprotama likās doma likvidēt ļaunumu:
1. Nāvessods vispilnīgāk iemieso sevī vissmagākā nozieguma vainas izpirkšanas principu;
2. Tas novērš iespēju veikt atkārtotu noziegumu;
3. Tas atbrīvo sabiedrību no to apdraudoša indivīda.
Mūsdienās nākuši klāt vēl daži argumenti, piemēram:
1. Tas ir efektīvākais preventīvais līdzeklis pret tādu nozieguma veidu kā tīšas slepkavības;
2. Mūža ieslodzījums vieninieka kamerā ir nežēlīgāks par ātru dzīvības atņemšanu, pie tam sabiedrībai to mūdzi jāuztur, maksājot nodokļus, kas būtu noderīgāki citur;
3. To atbalsta sabiedriskā doma, kuru demokrātiskā sabiedrībā teorētiski nevar neņemt vērā.
Līdz šim šie principi un pati procedūra funkcionēja nevainojami gan no praktiskajiem, gan no konkrētā laika morāli ētiskajiem apsvērumiem. Taču XX gs. vidū grupa ietekmīgu Eiropas intelektuāļu izvirzīja domu, kuru šobrīd aktīvi atbalsta arī politiskā elite: tiesa, kura vairāk vai mazāk atzīst nāvessoda nepieciešamību, nav labāka un ētiskāka par pašu noziedznieku. Piemēram, A.Kamī: “Sabiedriskajam organismam nāvessods ir tas pats, kas vēzis cilvēka organismam, tikai ar vienu atšķirību - neviens nekad nav uzskatījis vēzi par nepieciešamību, par kādu likumīga ir padarīta slepkavība.” Viņš uzsver, ka nāvessods ir nevis sods, bet gan sabiedrības atriebība indivīdam. Sodu, kas soda noziedznieku, bet nenovērš nozieguma sekas, jādēvē par atriebību. Tas pielīdzināms instinktam, nevis likumam. Ja daba mūs virza uz slepkavību, tad likumam tai nav jāseko. Likums esot radīts, lai “pielabotu” dabu. Atļaušos gan visai skeptiski raudzīties uz šo Kamī domu, jo cilvēces līdzšinējā pieredze liecina - vislielākās problēmas līdz šim radušās no vēlmes “pielabot dabu”, vienalga, vai tā būtu upju pagriešana citā virzienā, vai mākslīgi radītu utopisku principu uzspiešana sabiedrībai.
Pirms gadiem izskanējušajās diskusijās Apvienoto Nāciju Latvijas asociācijas rīkotajā konferencē “Nāvessods, sabiedrības un indivīda drošība slepkavas dzīvības neaizskaramība” vairākkārt tika pielīdzināta demokrātiskas un eiropeiskas sabiedrības prioritātei, kas prasa tūlītēju nāvessoda atcelšanu Latvijā. Savukārt V.Keris norāda uz šīs tēzes apšaubāmību no ētikas viedokļa: “Izbrīnu rada neatlaidība, ar kādu sabiedriskajai domai patlaban cenšas iedvest liekulīgu vainas sajūtu pret indivīdiem, kuru nežēlības upuru pirmsnāves mokas un morāli salauzto tuvinieku ciešanas arvien biežāk liek nodrebēt pat pieredzējušiem operatīvo dienestu darbiniekiem. Te nav runa par nonāvēšanu pašaizsardzības rezultātā vai aiz neuzmanības, bet par cietsirdīgām slepkavībām, kas neatstāj vietu cilvēcībai ne slepkavu domās, ne darbos.” (Diena, 25.02.98.)
Tomēr dažās sabiedrībās vēl joprojām ļaunprātīgs slepkava tiek sodīts ar nāvi, bet citās ne. “Acīmredzot runa ir par to, cik vērtīga katrā sabiedrībā ir cilvēka dzīvība. Cilvēktiesību speciālisti uzskata, ka tiesības uz dzīvību ir pamattiesības, kas cilvēkiem piemīt dabiski - tās nevar piešķirt par labu uzvedību vai atņemt, ja cilvēks ir slikts. Valstij ir pienākums stingri ievērot šīs tiesības, un nāvessods kā valsts vārdā izdarīta slepkavība ir nepieļaujams, jo valsts tādējādi stimulē vardarbību, mazina sabiedrības cieņu pret cilvēktiesībām.” (turpat) Protams, gana automātiski rodas doma, ka cilvēktiesības ir jānopelna - vai mēs pārāk viegli tās nepiedēvējam tiem, kas varbūt nemaz nav pelnījuši, lai viņus varētu uzskatīt par cilvēkiem? Taču, ja atceramies Aristoteļa definīciju, ka “cilvēks ir divkājaina būtne bez spalvām un plakaniem nagiem”, tad varam cilvēktiesības attiecināt uz pilnīgi visiem homo sapiens sapiens sugas pārstāvjiem.
Rietumu civilizācijas cilvēkam nāve, kas skar viņa kultūrai piederīgo, šķiet šausmīga un nepieļaujama. Tomēr diezgan uzkrītoši, ka gandrīz vienmēr sodāmā tiesības uz dzīvību vispār netiek aplūkotas no esošo un potenciālo vardarbības upuru viedokļa. Te parādās tas, cik patiesi Rietumu sabiedrībai rūp cilvēka dzīvība: upuris ir miris, tātad tas vairs ir tikai skaitlis statistikā, ko var piereģistrēt, nošausmināties un aizmirst. Bet slepkava ir dzīvs un viņa dzīvība ir neaizskarama un svēta…
Kampaņā, kura vērsta uz nāvessoda kā tāda atcelšanu un nomainīšanu pret mūža ieslodzījumu, vērojami trīs pamatiemesli, ar kurām politiskā elite uzspiež vietējai sabiedrībai nāvessoda atcelšanas ideju:
1) morāli ētiskie iemesli ? ikviena dzīvība esot no Dieva un vienīgi Dieva ziņā; ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu; kā gan jūtas nāvessoda izpildītājs?; cieņa pret cilvēka dzīvības unikalitāti esot eiropeiskās identitātes pazīme; cilvēku rokās nav mehānisma, ar kuru atdarīt šādus noziegumus, tāpat kā cilvēki nespēj noteikt, vai noziedznieks ir labojams vai nē; nāvessods ir iluzors līdzeklis cīņā ar ļaunumu;
2) politiskie iemesli - Rietumi mūs nesapratīs; starptautisko un nevalstisko organizāciju spiediens; Latvijas valsts un tiesību vēsturiskā pēctecība;
3) racionālie iemesli - nāvessods neietekmē noziedzības līmeni; soda galvenā funkcija ir pāraudzināšana; iespējamās tiesu kļūdas; vai vēl viena nāve ko dos?.
Šī medijos vērojamā argumentācija man šķiet visai pašvaka…
MORĀLI ĒTISKIE IEMESLI
“Ikviena dzīvība ir no Dieva un vienīgi Dieva ziņā”.
Par šo tēmu nevar spriest ne juristi, ne politiķi, ne kāds cits - tas ir teoloģijas jautājums, kuru varētu risināt, saaicinot kopā gan kristīgo konfesiju pārstāvjus, gan kādu rabīnu, mullu, budistu lamu utt. Līdz ar to, kamēr nav izskanējis speciālistu viedoklis (pasaulē ir vismaz 100 pietiekami lieli reliģiskie virzieni, kam būtu šajā jautājumā ko teikt).
“Ļaunumu nevar uzveikt ar ļaunumu.”
Kas gan šajā gadījumā ir “ļaunums”? Vai, piemēram, mednieks nošaujot mežā ar trakumsērgu slimu jenotu, arī ir veic “ļaunuma” aktu, jeb tikai lietišķi izpilda pienākumu, atbrīvojot faunu no turpmākiem draudiem? No ētikas viedokļa nāves faktam nav starpības starp mieru un karu, tātad, ja šo principu ievērojam, jāsāk domāt par drīzu armijas un zemessardzes izformēšanu, policijas atbruņošanu (nogalināšana tiek pieļauta, veicot arestu vai gadījumos, kad no apcietinājuma izbēg ieslodzītais, aizstāvot valsti no citas valsts agresijas utt.). Pie tam ar likumu būtu jāaizliedz pretoties vardarbībai, ne aizstāvot citus, ne sevi, jo var taču gadīties, ka uzbrucējs tiek nonāvēts!
“Kā gan jūtas nāvessoda izpildītājs?”
To šī argumenta lietotāji gluži vienkārši nevar zināt - iespējams, ka uz bendes amatu ļaudis rindā stāvēs. Cilvēks, kurš labākajā gadījumā vasarā ir nositis odu, nevar pat teorētiski restaurēt nāvessoda izpildītāja izjūtas. Līdz ar to arī šis arguments ir tikai uz emocijām balstīts un pat melīgs (jo cilvēki runā par to, ko nezina), tātad neņemams vērā. Pie tam neviens nespriež par to, kā jūtas tie, kuriem jāapsargā uz mūžu ieslodzītie slepkavas (kuriem vairs nav no kā bīties, nav ko zaudēt).
“Cieņa pret cilvēka dzīvības unikalitāti ir eiropeiskās identitātes pazīme.” (A.Panteļejevs, Diena, 25.02.98.)
Kopš kura laika tas tā ir?!? Vai kopš tā laika, kad spāņi radīja pasaulē pirmās koncentrācijas nometnes? Vai kopš tā laika, kad Lielbritānija, Francija un ASV iebruka Ķīnā, jo tā atsacījās pieļaut narkotiku (opija) tirdzniecību? Vai kopš tā laika, kad vācu zemūdenes gremdēja pasažieru kuģus visās jūrās, bet viņu pretinieki noslaucīja no zemes virsmas Drēzdeni? Vai kopš tā brīža, kad angļi izdeva PSRS nošaušanai un izsūtīšanai uz Sibīriju Donas kazakus, bet mūsu kaimiņi zviedri - no vācu armijas dezertējušos latviešu leģionārus? Vai kopš tā brīža, kad ASV un to Eiropas sabiedrotie iebruka Ēģiptē, vai mazliet vēlāk - kad to kara aviācija bombardēja Tripoli? Vai kopš tā brīža, kad Latvija centīgi vēlējās sūtīt savu vienīgo lidmašīnu nomest vienīgo aviobumbu uz kāda Bagdādes bērnudārza (zem kura noteikti glabājoties burkas ar mēra baciļiem)? XX gadsimtā vien šī konkrētā identitāte ar savu “cieņu pret cilvēka dzīvības unikalitāti” ir izraisījusi divus pasaules karus, jeb mēs to jau esam aizmirsuši? Tā ir tukša
Komentāri