Apraksts:

LATVIJAS SARKANA GRĀMATA

Darbs:

LATVIJAS
SARKANA GRĀMATA

UN

VIDES AIZSARDZĪBA




SARKANA GRĀMATA
Reto faunas pārstāvju saglabāšanai un aizsardzībai visā pasaulē pievērš lielu uzmanību. Taču lokālie panākumi šajā jomā bieži vien pazūd uz dabas pārveidošanas kopējā fona, ko raksturo lielas pārmaiņas dabiskajos kompleksos, savvaļas dzīvnieku skaita samazināšanās, to dabiskās izplatības areālu sašaurināšanās, atsevišķu retu sugu pilnīgas iznīkšanas iespēju palielināšanās.
Zinātniski tehniskais progress izraisa lielas pārmaiņas visā mūsu planētas biosfēras ekoloģiskajā situācijā. Cilvēka darbības rezultātā stipri mainās savvaļas dzīvnieku un augu dzīves vide, dažkārt to normālai eksistencei nepieciešamā vide tiek pat pilnīgi izpostīta. Tādēl vairakas dzīvnieku sugas jau izmkušas, bet daudzas atrodas iznīcības priekšā.
Sis process vērojams visos kontinentos un arhipelāgos. Dzīvnieku ģenofonda saglabāšanas nepieciešamība spilgti redzama kā vispārekoloģiskā, tā arī prakses aspektā, tāpēc reto faunas pārstāvju aizsardziba kļuvusi par pasaules mēroga problēmu un tās sekmiga atrisināšana iespējama tikai starptautiskā līmenī.
Ņemot vērā par retumu kļuvušo dzīvnieku un augu saglabāšanas lielo aktualitāti, Dabas un dabas resursu aizsardzības starptautiskās savienibas Reto un izzūdošo sugu aizsardzības komisija jau 25 gadus strādā pie Sarkanās ģrāmatas sastādīšanas. Tā izdota vairākos sējumos. 1972. gada beigās 1. sējums (Zīditāji) iznāca jau otrā izdevumā. Tajā ir reto sugu jauna klasifikācija. Otrajam izdevumam gatavo vēl četrus sējumus.
Starptautiskā Sarkanā grāmata kļuvusi ne vien par trauksmes signālu, bet arī par rīcibas programmu tādu sugu paglābšanai, kurām draud iznīcība. Izdevies vairāku sugu un pasugu dzivnieku skaitu palielināt līdz tādam līmenim, kas garantē tām pastāvēšanu.
Attiecīgās dzīvnieku sugas ierakstīšana starptautiskajā Sarkanajā grāmatā nozimē, ka šajā jomā visautoritatīvākā starptautiskā organizācija atzinusi attiecīgās sugas aizsardzības nepieciešamibu visā pasaulē. Visas zemes, kuru teritorijā mīt Sarkanajā grāmatā ierakstītā dzivnieku suga, ir morāli atbildīgas visas cilvēces priekšā par šī dabas dārguma saglabāšanu.
Taču daudzās zemēs kļuvušas par retumu vai pat izzūd tādas sugas, kurām pasaules mērogā vēl iznīcība nedraud. Sādām sugām nepieciešama aizsardzība tikai attiecīgas zemes teritorijā, tāpēc tur nodibinātas savas Sarkanās grāmatas.
1987. gada nodibināta «Latvijas reto un izzūdošo dzīvnieku un augu sugu grāmata» (Latvijas Sarkanā grāmata).
Saskaņā ar minēto nolikumu Latvijas Sarkanajā grāmatā var ierakstīt tādu sugu dzīvniekus un augus, kuru skaita vai sastopamibas areāla samazināšanās liecina, ka nepieciešami steidzami pasākumi to aizsardzībai. Priekšlikumus par sugas ierakstišanu Latvijas Sarkanajā grāmatā var iesniegt zinātniskās pētniecības iestādes, valsts un sabiedriskās organizācijas, kā arī atsevišķi zinātnieki.
Katrai Latvijas Sarkanajā gramata ierakstītajai dzīvnieku, kā arī augu sugai vai pasugai grāmatā uzrāda nozīmīgumu, izplatību, dzlves vietu, skaitu dabā, datus par vairošanos, skaita vai areāla samazināšanās cēloņus, iespējas turēt nebrīvē, skaitu, kas atrodas audzētavās (zooloģiskajos dārzos, botāniskajos dārzos), veiktos un veicamos aizsardzības pasākumus u. tml.
Saskaņā ar šo nolikumu dzīvnieku un augu sugas, kuru eksistence ir apdraudēta, ieraksta Sarkanajā grāmatā un atkarībā no apdraudējuina pakāpes iesaista vienā no šādām Sarkanās grāmatas grupām:
«O» grupā — aclmredzot iznīkušās sugas, kuru atsevišķi pārstāvji varbūt kaut kur ir saglabājušies;
1 grupā — iznīkušās sugas, kuru saglabāšanai ir nepieciešama efektīva aizsardzība;
II grupā — retas sugas, kurām draud iznīciba un kuru pārstāvji sastopami nelielā skaitā;
III grupā — sugas, kuru pārstāvju skaits samazinās un kuru izmantošana jāregulē;
IV grupā — sugas, kuras varbūt ir apdraudētas, taču pietiekami drošu datu par to nav, tādēl vajadzigi par to īpaši pētījumi.
Pēc stāvokļa uz 1980. gada 1. janvāri Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīts šāds dzīvnieku un augu sugu skaits:
<0» grupā 1 dzīvnieku suga un 4 augu sugas; 1 grupā 28 dzīvnieku un 27 augu sugas; II grupā 51 dzīvnieka un 28 augu sugas;
III grupā 15 dzīvnieku un 35 augu sugas; IV grupā 24 dzīvnieku un 18 augu sugas.
Taču jāievēro, ka dzīvnieku un augu ierakstīšana Sarkanajā grāmatā vēl nenodrošina to aizsardzibu. Tas ir tikai briesmu signāls, kas cilvēkam jāuzklausa un uz to saprātīgi jāreaģē.

IZMIRUSIE DZĪVNIEKI
Par to, kad cilvēks sācis iejaukties dabas saimniecibā, pastāv vairāki uzskati. Daži zinātnieki uzskata, ka, piemēram, vairāku dzīvnieku sugu pilnīgā iznīcināšanā vainīgi pirmatnējie mednieki. Ir ziņas par to, ka jau pirms apmēram 100 tūkst. gadu neandertāliešu mednieki pilnīgi iznīcinājuši vairākas lielu dzīvnieku sugas. No divām zinatnei pazīstamām mamutu sugām viena — Ziemeļamerikā agrāk dzīvojošo mamutu suga — izzudusi Jau sirmā senatnē, bet otra — citos kontinentos izplatita — apmēram pirms 10 tūkst. gadu. Reizē ar mamutu izzuda spalvainais degunradzis, Eiropas degunradžu divas sugas un gigantiskais briedis, kas mita Eiropā un Azijas ziemeļos. Amerikas zilonis izzuda pirms apmēram 8 tūkst. gadu, bet Eiropas zilonis pēdējā apledojuma periodā.
Pirmatnējais cilvēks, protams, sastapa šos dzīvniekus un tos arī medīja. Taču jautājumā, vai toreizējais cilvēks vainojams šo milzeņu iznīcināšanā, zinātniekiem vienprātības nav. Daži uzskata, ka Eirāzijā cilvēks vienīgi paātrināja lielo zīdītāju iznīcību, jo tie tāpat būtu iznīkūši kraso klimatisko pārmaiņu rezultātā.
Ziemeļamerikā situācija bija citāda, jo tur lielo dzīvnieku iznīkšanas laikā nenotika tādas dabas katastrofas, kas varētu apdraudēt šo dzīvnieku eksistenci. Amerikas kontinentā cilvēks ieradās jau ar vairāku gadsimtu ilgu mednieka pieredzi. Tā kā tur dzīvnieki cilvēku agrāk nebija sastapuši un sākumā visam uzticējās, tos iznicināt varēja samērā viegli.
Laika posmā, cik tālu atpakaļ senatnē sniedzas cilvēka zināšanas, izzudušas vairāk nekā 100 zīdītāju, kā ari apmēram 150 putnu sugas un pasugas.
Eiropā jau sen ir izzuduši lauvas, XIV—XVI gadsimtā vairākās zemēš iz-nīka upju bebri, XVIII gadsimtā izmira tauri, taču nav pamata uzskatīt, ka šos dzīvniekus vienmēr būtu iznīcinājis cilvēks.
Daudzos gadījumos dzīvnieki pasaulē izzūd ne tikvien to tiešas iznīcināšanas dēļ, bet arī rodoties dzīvnieku mitņu rajonos apstākļiem, kuri neļauj dzīvnie-kiem normāli dzīvot un vairoties.
Cilvēka nesaprātīgas rīcības dēļ pilnīgi izzuda vispirms tādi dzīvnieki, kuri nespēja no cilvēka nedz aizbēgt, nedz aizsargaties.

Dronts (Didus ineptus) bija trekns, apmēram zoss lielumā, nelidojošs putns, ko kolonisti eiropieši sastapa Indijas okeāna Maskarēnu salās.
Mauricija salā sastaptie brūnmuguras dronti nemaz nebaidījās no cilvēka, tādēļ putnus iesauca par «dodo», kas portugāļu valodā nozīmē nejēga. Pēc Holandes jūrnieku aprakstiem, dronti XVI gadsimta beigās bijuši sastopami tūkstošiem. Vasko de Gama 1497. gadā šajā salā atrada tik daudz putnu, ka salu nosauca par Gulbju salu. Holandes jūrniekiem, kas nogalināja tūkstošiem drontu, šo putnu gaļa šķita negaršīga, tādēļ viņi putnus nosauca par «valgfogels», t. L, pretigiem putniem. Pastāv uzskats, ka drontu galīgo iznīcināšanu paveikušas cūkas, ko franču kolonisti ieveda salā un kas labprāt ķēra un ēda mazkustīgos putnus, tādēļ 1681. gadā salā vairs nebija neviena dronta. Līdz mūsu dienām saglabājušies tikai daži skeleti (viens no tiem ir Maskavā Darvina muzejā), kā ari divi dronta attēli. Viens no tiem, gleznots ar eļļas krāsām, atrodas Britu muzejā.
Vēl līdz XVIII gadsimta vidum Reinjonas salā bija saglabājušies gaišie dronti. To gaļa bija loti garšīga. Vienu gaišo drontu pāri aizveda uz Franciju pavairošanas nolūkā, taču tie driz vien nobeidzās.
Trešā drontu suga, kas arī bija gaišā krāsā, tolaik mita Rodrigesa salā. Par šīs drontu sugas izzušanas apstākļiem un laiku nekādas ziņas nav saglabājušās..

Ceļojošais ba1odis (Ectopistes migratorius) vēl XIX gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs bija sastopams lielā skaitā. Vienā pašā Ontario štatā bija 162 šo putnu ligzdošanas kolonijas — dažu koloniju platība sa-sniedza vairākus desmitus kvadrātkilometru; lidojošo putnu bari kā mākoņi brīžiem aizsedza sauli.
Ceļojošos baložus jau XIX gadsimta beigās sāka intensīvi un sistemātiski iznicināt gan tādēļ, ka tie kaitēja labības sējumiem, gan arī gaļas dēļ. Vienās pašās medībās Mičiganas štatā nošāva pusotru miljonu ceļojošo baložu. Putnu nesaudzīga masveida iznīcināšana vien-laikus ar mežu izciršanu to ligzdošanas vietās noveda pie tā, ka 1902. gadā savvaļā vairs nebija neviena ceļojošā baloža. Pēdējā nebrīvē turētā baložu mātīte nobeidzās 1914. gadā Cincinati pilsētas zooloģiskajā dārzā.




Bezspārnu gārgale (Pinguinus impennis) bija sena Ziemeļatlantijas salu iemītniece. Lielos daudzumos šie putni ligzdoja gan Farēru salās, gan Grenlandē, gan Labradoras pussalā. Vēl XVIII gadsimtā tie bija sastopami Islandē. Sos putnus, kuriem spārni bija atrofējušies, nesaudzigi medija gaļas ieguvei, kā arī vāca to olas. Sevišķi lielā daudzumā bezspārnu gārgales iznīcināja no 1732. līdz 1760. gadam. Kaut cik putni vēl varēja paglābties grūti pieejamā klinšainā Heijerfuglaskeras salā, kuras krasti bija joti stāvas klintis, tāpēc putnu mednieki un olu vācēji bieži vien gāja bojā. Taču 1808. un 1813. gadā divu speciāli norīkotu kuģu apkalpes masveidā iznīcināja putnus un savāca to olas šajā salā. Neliela daļa putnu palika dziva, taču drīz pēc tam vulkāniskās darbības rezultātā sala nogrima. Dzīvi palikušie putni 1840. gadā apmetas netālajā Eldejas salā, taču tā bija cilvēkiem vieglāk pieejama, tādēļ jau pēc četriem gadiem — 1844. gadā — šajā salā tika nogalināts pēdējais tur ligzdojošais putnu pāris.
Pasaulē no bezspārnu gārgalēm saglabājušies 90 skeleti, 74 olas un 70 šo putnu izbāzeņi. No pēdējiem divi atrodas muzejos: Darvina muzejā Maskava un Zinātņu akadēmijas muzejā Peterburgā (K. Blagosklonovs u. c.,