Darbs:

1967).


Juras govs (Stellera govs) (Hydrodamalis gigas) bija lielākā no piecām sirēnu sugām, pie kurām pieder ari delfīni. So zālēdāju ūdens dzīvnieku, kura garums bija lidz 8 m un masa apmēram 3,5 t, atklāja 1741. gadā Vitusa Beringa ekspedīcija reizē ar Komandoru salām. So zīdltājdzivnieku aprakstīja V. Beringa pavadonis Georgs Stellers.
Jūras govis bijušas sastopamas jūras sēkļos, kur auga zālaugi, no kuriem šie dzīvnieki pārtika. G. Stellers rakstīja, ka dzivnieki nav baidijušies no cilvēka, jāvušies pat sevi noglaudit. Pa jūras govju ganāmpulku jūras zāļainajos sēkļos cilvēki varējuši netraucēti braukt ar laivu. Sāda uzticēšanās cilvēkam bija par iemeslu jūras govju pilnīgai iznīcināšanai 27 gadu laikā. Komandoru salas — jūras govju galvenā uzturēšanās vieta — atradās ceļā uz Aļasku. Jūrnieki medija juras govis pārtikai, durot tās ar šķēpiem gan no laivām, gan no krasta. Daudzi ievainoti dzīvnieki aizpeldēja un nobeidzās jūrā. Pēdējo jūras govi Beringa salas piekrastē iznīcināja 1768. gadā (Voroncovs, 1973).
No kādreiz samērā stipri izplatītās dzīvnieku sugas ir saglabājušies tikai daži skeleti, kas glabājas Zinātņu akadēmijas muzejā Peterburgā, Maskavas universttātes Zooloģijas muzejā un Ļvovas universitātes muzejā.
Si ūdens dzīvnieka iznīkšana ir liels zaudējums cilvēcei, jo jūras govs varēja būt pirmais jūras mājdzīvnieks, un, tā kā tās ātri auga, to gaļa būtu varējusi kļūt par labu pārtikas rezervi.


Taurs (Bos primigenius), mūsu mājas govs vistālākais sencis, pilnīgi izmira XVII gadsimtā.
Taurs bija lielākais no visiem pārnadžiem, pēc izskata lidzīgs mājas govij, tikai tiem bija raksturīgs dzimuma dimorfisms — buļļiem spalva bija melna, govīm — tumšsarkana. Buļļu ragu garums sasniedza gandrīz 2 metrus. Daudzus gadus uzskatīja, ka visā pasaulē saglabājies tikai viens taura attēls (tā saucamais Augsburgas attēls), zīmēts apmēram 1525. gadā.


RETIE DZĪVNIEKI


Va1zirgs (Odobaemus rosmarus) ir viens no lielākajiem jūras zīdītājdzīvniekiem, kas mūsdienās kļuvis par retumu, bet daudzos rajonos izmcināts pilnīgi.
Valzirgi vairojas lēni, jo mātītēm dzimst tikai viens mazulis un ne biežāk kā reizi trijos gados. Māte rūpējas par mazuli līdz divu gadu vecumam, kad tas sasniedzis Jau 2,5 m garumu un tā masa ir apmēram pustonna.
Māte joti rūpējas par mazuli. Ja mazuli ievaino, māte to aptver ar priekšējo airkāju un dodas ūdenī. Tā aiznes projām arī nogalinātu mazuli. Valzirga vidējais mūžs ir 25—30 gadi.
Valzirgiem ir nozīme jūru produktivitātes palielināšanā, jo tie zivis neēd, bet pārtiek no jūras moluskiem, ko neēd citi dzīvnieki.
Mūsdienās valzirgi kļuvuši par retumu — tos var sastapt vairs tikai arktiskajos ūdeņos.
Sākot ar 1956. gadu, valzirgu rūpnieciska medīšana ir aizliegta. Pēc speciālām licencēm tos atļauj medīt tikai Talo Ziemeļu iedzīvotājiem čukčiem un eskimosiem savām vajadzībām. Aizliegta arī bāku un citu celtņu būve valzirgu apmetņu teritorijās. Reaklimatizācijas nolūkā šos dzīvniekus tuvākajā laikā paredzēts ievest Baltajā jūrā.

Daudzu gadu gaitā vairākas plēsīgo putnu sugas kluvušas pie mums par lielu retumu.
It īpaši reti kļuvuši mūsu putnu valstības diženākie pārstāvji ērgļi; tie kā dabas krāšņuma elements sagādā prieku katram cilvēkam, lūkojoties šo putnu majestātiskajā lidojumā. Sešas ērgļu sugas ierakstītas arī Latvijas republikā ļoti reto, iznīkstošo putnu sarakstā. levēribu un cilvēka aizsardzību pelna ari daudzi citi par retumu kļuvušie plēsīgie putni.
Lai ērgļus, kas kļuvuši ari mūsu republikā par lielu retumu, varētu pasargāt no iznicības, nepieciešams, lai cilvēki tos pazitu, neaiztiktu un netraucētu perēšanas vietās. Tāpat jāpazīst arl pārējie lielākie plēsīgie putni, kas arī pamazām kļūst reti sastopami un tādēļ jāsaudzē.
Jūras ērglis (Haliacetus albicilla). Latvijas republikas lielākais plēsīgais putns, ķermeņa garums (no knābja gala līdz astes galam) 85 cm. Platums izplestu spārnu stāvoklī 2,25—2,50 m. Ve-ciem putniem mugura pelēkbrūna, vēders tumšbrūns, galva un ķīļveida aste pelēkbalta vai pat balta. Jaunie putni pelēkbrūni, ar maz-liet gaišāku galvu un asti. Ligzdo parasti ūdensbaseinu tuvumā augstos kokos. Ligzda liela — līdz 2 m plata — un, lietota gadu no gada, sasniedz līdz 1 m augstumu. Jūras ērglis medī galvenokārt zivis un ūdensputnus, bet ziemā aizklejo diezgan tālu no ligzdošanas vietas un medī arī zaķus un stirnas. Ed arī nobeigušos dzīvniekus.
Klinšu ērglis (Aguila shrysa-etos). Mazliet mazāks par jūras ērgli.
Veciem putniem krāsa tumšbrūna, mugura nedaudz gaišāka par apakšpusi. Pakausis un kakla mugurpuse rūsgandzeltena. Jauniem putniem krāsa gaišāka, uz spārniem balti plankumi.
Ligzdu mūsu republikā ieriko lielu koku galotnē, visbiežāk lielu sūnekļu tuvumā. Ligzda, ilgus gadus apdzivota, kļūst līdz 2 m plata.
Pārtiek galvenokārt no siltasiņu dzīvniekiem, ziemā, trūkstot barībai, ēd arī nobeigušos dzīvniekus.
Vidējais ērglis (Aguila clanga). Mazliet mazāks par klinšu ērgli, bet pēc izskata tam diezgan lidzīgs. Ķermeņa garums 70 cm. Krāsa melnbrūna, vienāda, tikai astes virspusē neliels balts plankums. Pie mums ligzdo reti. Ligzdu ierīko kokā, lielākoties mistrotās mežaudzēs, daļēji aizaugušu ūdensbaseinu tuvumā. Medī galvenokārt pīles un citus ūdensputnus un purva putnus, tādēļ tie ar lielu satraukumu un skaļiem kliedzieniem reaģē uz vidējā ērgļa parādišanos. Staigā ari pa zemi.
Vidējais ērglis sastopams pie mums ari kā caurceļotājs, it īpaši ūdeņiem bagātos apvidos.
Mazais ērglis (Aguila pomarina). Viens no mazākajiem Latvijā sastopamajiem ērgļiem. Ķermeņa garums 62,5 cm. Tumšbrūns. Jauniem putniem gaišs plankums uz pleciem un uz pakauša. Gājputns.
Ligzdu ierīko visbiežāk lapu kokos uz resniem zariem pie stumbra, perēšanas laikā to izrotā ar lapotiem zariem. Izmanto ari pamestas peļu klijāna ligzdas, lidojums un balss tam ir lidzīga peļu klijānam.
Pārtiek galvenokārt no vardēm un pelēm, citus sīkus dzīvniekus notver, tikai nejauši ar tiem sastopoties. Putni neuztraucas, ja tuvumā pamana mazo ērgli, un uz tā klātbūtni gandrīz nemaz nereaģē.
Zivjuērglis (Pandion haliaetus). Mīt galvenokārt lielu ezeru apkaimē. Ķermeņa garums 55 cm. Mugura tumšbrūna.


ZĀLAUGU AIZSARDZĪBA
Mūsu planēta Zeme ir zaļa. Zaļā augu valsts ir devusi mūsu planētai augsni, kas baro cilvēci un visu dzīvo uz Zemes.
Sodien vēl nav zināms, vai, cilvēcei intensīvi iedarbojoties uz dabu, nav aizgājušas bojā ari daudzas augu sugas, taču nepārprotami norādījumi uz to jau ir. .
Pārvēršot mežu, krūmāju, purvu un neskartās zemes platības lauksaimnieciski izmantojamā zemē, šajās platibās parasti tiek izmcināti lidz šim augušie savvaļas augi, to skaitā arī daudzi mūsdienās kultivējamo augu priekšteči.
Jaunu lauksaimniecības augu sugu ieviešanas gaitā iznīcina arī vecās labības šķirnes. Tādējādi aiziet bojā bagāts lauksaimniecības augu ģenētiskais fonds, kas sastāv no augiem ar lielu izturibu pret kaitēkļiem, slimībām, nelabvēllgiem vides apstākļiem un ar daudzām citām vērtīgām īpašībām.
Izcilais krievu zinātnieks akadēmiķis N.Vavilovs 1924. gada Afganistānā vairākās vietās bija konstatējis savvaļas rudzu, burkānu un citu lauksaimniecības augu primitīvo formu atradnes, bet 1963. gadā uz Afganistānu speciāli sūtītās ekspedīcijas dalībnieki tur šos augus vairs neatrada.
Arī Turcijā pēdējos gados ir izzudušas vairākas mīksto un cieto kviešu formas, bet Etiopijā — daudzas miežu sugas un šķirnes. Sīrijā izzudušas sausumizturigās kviešu šķirnes, kuru vietā stājušās no citurienes ievestas šķirnes. Strauji samazinās ari platības, kurās aug senas citrusaugu formas.
Kaukāza apgabalā, kas ietilpst Priekšāzijas ģenētiskajā centrā, sastopamas vairāk nekā 300 mūsu kultūraugu senču šķirnes. Azerbaidžānā un Dagestānā sastopamas tādas cieto ziemas kviešu šķirnes, kādas nav nekur citur pasaulē.
Tadžikijā un Kirglzijā ir daudz savvaļas valriekstu formu, bet mežu izciršanas dēļ to platības šamazinās. Turkmēnijā aug daudzas augļu koku sugu savvaļas formas, kādu nav nekur citur, piemēram, savvaļas mandeļkoks, bumbieres, plūmes, valrieksti, granāti, ābeles, ķirši, vīnkoki.
Kazahijas stepēs agrāk bija loti izplatīti akbidajas kvieši, kas bija izturīgi pret sausumu, slimībām un auga ari sāļās augsnēs; to graudi no vārpām neizbira, kas sevišķi svarīgi tiem rajoniem, kur pūš stipri vēji. Taču 1972. gadā sarikotās ekspedīcijas dalībnieki Kazahijā šo augu vairs neatrada. Sis unikālais augs ir saglabājies tikai Peterburgā N. Vavilova Vissavienības augkopības institūta kolekcijā. Rakstot par to, nevar nepieminēt varonīgos padomju zinātniekus un viņu palīgus, kas paglāba šo kolekciju no bojāejas Ļeņingradas blokādes laikā.
Peterburgā Vissavienības augkopības institūtā glabājas pasaules lauksaimniecības augu sēklu unikāla kolekcija. Tajā pirms Lielā Tēvijas kara bija pāri par 200 tūkstošiem sēklu paraugu, citiem vārdiem — vairākas tonnas labibas.
Unikāla sēklu kolekcija, kas savā laikā izveidota akadēmiķa N. Vavilova vadibā ar ievērojamā zinātnieka personisku līdzdalību, bija nodota institūta darbinieku grupas gādībā. Vairāki no viņiem Ļeņingradas blokādes laikā nomira badā, bet neaiztika nevienu graudu no uzticētās kolekcijas.
Pirmajā blokādes ziemā kviešu, rīsu, kukurūzas, zirņu un daudzu citu pārtikas augu sēklas bija sagatavotas ilgstošai glabāšanai. Telpas, kur sēklas glabājās, bija aizzīmogotas. Reizi nedēļā speciāla komisija apskatīja sēklu glabātavu un no jauna aizzīmogoja.
Agrajām labību kolekcijas šķirnēm 1943. gada pavasari iestājās pārsējas termiņš. So šķirņu sēklas izņēma no glabātavas un apmēram 200 šķirnes iesēja 200 m2 lielā tīrumā padomju saimniecībā «Predportovaja», lai gan tirumu sējas laikā apšaudīja īašistu artilērija. levākto labibas ražu no jauna novietoja glabātavā.
Peterburgas zinātnieku varonigais darbs vēl šodien turpina nest augļus.
Jau 1967. gadā musu zemes tīrumos 40 milj. ha platībā kuploja augstražīgas labibu šķirnes, ko izaudzēja un pavairoja no Vissavienības augkopības institūtā izaudzētiem un grūtajos kara gados saglabātajiem sēklu paraugiem.
Sai Ļeņingradas sēklu krātuvei līdzīgu iestāžu pasaulē nav daudz. ASV ir sēklu ilgstošas