Latvijas ķīmiķi

532 0

Latviešu kīmiķi

Kārlis Bambergs

(27.2.1894 – 7.9.1981)

Padomju agroķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1951.gada. Dzimis Kazdangā, Jelgavas rajonā. Beidzis Latvijas Universitāti 1923. gadā. Bijis par pasniedzēju Latvijas Universitātē līdz 1939. gadam, pēc tam bijis par pasniedzēju Jelgavas lauksaimniecības Universitātē, no 1944. gada līdz 1973. gadam bijis pasniedzējs Latvijas lauksaimniecības Universitātē Rīgā (no 1945. gada – profesors).

Galvenie pētījumi veikti agroķīmijā, augsnes apstrādē un augkopībā.

Izpētījis un izstudējis visu par augsni, kūdras ietekmi, slāpekļa papildmēslojumiem, pesticīdiem un mikroelementiem lauksaimniecības kultūrās. Pētījis augsnes apmaiņas katjonu sastāvu. Izpētījis slāpekļa, minerālvielu un mikroelementu sastāva at tkarību graudaugu, dārzeņu un tehniskajās kultūrās atkarībā no augsnes sastāva, mēslojuma un klimatiskajiem apstākļiem.

Juris Bankovskis

(22.12.1927)

Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1982. gada. Dzimis Černigovskas apgabalā, Bobrovicā (Krievija). Beidzis Latvijas Universitāti 1948. gadā. No 1948. gada strādā (tajos laikos) Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas neorganiskās ķīmijas Institūtā.

Galvenās darbības veicis kompleksu savienojumu un to veidošanas pētīšanā. Izstrādājis hipotēzi par pārejas metālu kompleksu savienojumu veidošanu ar elementiem no helatoveidotāju trioksīdu vidus. Šī hipotēze ir iesakņojusies par pamatu maz koncentrētu metālu un nemetālu dalīšanai un noteikšanai. Ir izstrādājis radio ķīmiskas un foto metriskas metodes mikro vienību rindas elementu noteikšanai un koncentrēšanai.

Gustavs Vanags

(10.3.1891 – 8.5.1965)

Padomju ķīmiķis, organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1958. gada. Dzimis Kurzemē. Beidzis Latvijas Universitāti 1921. gadā. Strādājis par pasniedzēju Latvijas Universitātē, no 1946. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmijas institūtā.

Galvenos pētījumus veicis β-diketonu, īpaši indandiona 1 – 3 un to savienojumu pētīšanas jomā. Izstrādājis β-diketonu savienojumu sintēzes metodes.

Izveidojis organisku savienojumu atšķiršanai un noteikšanai, par pamatu ņemot introdiona īpašības. Ir sintezējis veselu virkni ārstniecības preparātu.

Mihails Voronkovs

(6.12.1921)

Padomju organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Padomju Savienības Zinātnes Akadēmijā no 1990. gada. Akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1966. gada. Dzimis Ērgļos. Beidzis Sverdlovas Universitāti 1942. gadā. No 1944. gada līdz 1954. gadam strādājis Sanktpēterburgas Universitātē. No 1954. gada līdz 1961. gadam strādājis Padomju Savienības silikātu ķīmijas institūtā. No 1961. gada līdz 1970. gadam strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās ķīmijas institūtā. No 1970. gada bijis Padomju Savienības organiskās ķīmijas institūta direktors Irkutskā.

Galvenos pētījumus veicis silīcija un sēru saturošu savienojumu pētīšanā. Izstrādājis lielu skaitu silīciju saturošu organisko savienojumu sintēzes metožu. Izpētījis sakarības četrpusīgā silīcija savienojumu dalīšanā. Pierādījis un teorētiski pamatojis organisko silikātu augsto reaģēšanas spēju. Atklājis veselu virkni organisko silīcija savienojumu, kuriem piemīt ļoti augsta un specifiska bioloģiskā aktivitāte. Ir pētījis sēra un sērūdeņraža reakcijas ar visdažādākajiem organiskajām vielām (tajā skaitā arī reakcijas, kuras noris ļoti augstā temperatūrā), kā rezultātā izstrādājis vienkāršas metodes sēru saturošo savienojumu sintēzē.

Ivans Gīze

(31.1.1781. – 22.5.1821)

Ķīmiķis un farmaceits, Sanktpēterburgas Zinātņu Akadēmijas loceklis no 1809. gada. Dzimis Jelgavā. Mācījies I.H. Šrēdera laboratorijā Berlīnē. Strādājis Augsburgas ķīmijas fabrikā. No 1804.gada profesors Harkovas Universitātes, bet no 1814. gada profesors arī Derptskovas Universitātē.

Galvenos pētījumus veicis fizikālās ķīmijas pētījumos Ukrainas ūdenskrātuvēs un minerālūdeņu pētīšanā.

Veicis arī ķīmiskas analīzes meteorītiem, kā arī izstrādājis paņēmienus atsevišķu ķīmisko savienojumu iegūšanai no augiem.

Ir kļuvis slavens kā labs pedagogs, kurš ir pratis modināt zinātkāri un interesi par

pētniecisko darbošanos ķīmijas jomā.

Grāmatas „Farmācijas Rokasgrāmata” (1806 – 1811) autors, kā arī mācību grāmatas

„Vispārējā ķīmija tiem, kas māca un tiem, kas mācās” (daļas 1 – 5, 1813 – 1817) autors.

Salamons Gillers

(14.1.1915 – 7.6.1975)

Padomju ķīmiķis un organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1958. gada. Dzimis Rīgā. Beidzis Latvijas Universitāti 1941. gadā. No 1942. gada līdz 1946. gadam strādājis Kazaņas maiznīcā. No 1946. gada līdz 1957. gadam strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas mežsaimniecības problēmu institūtā. 1957. gadā izveidoja un līdz mūža beigām vadīja Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās sintēzes institūtu.

Vienlaicīgi arī ir bijis Rīgas Politehniskā institūta profesors (no 1964. gada) un

profesors Latvijas Universitātē (no 1973. gada).No 1963. gada līdz 1975. gadam bijis

Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmisko un bioloģisko zinātņu nodaļas akadēmiķis –

sekretārs.

Savu darbību ķīmijas jomā ir veltījis fizioloģiski aktīvu vielu pētīšanai un izstrādes metožu meklēšanai.

Ir izstudējis furāna savienojumu reakcijas, daļēji arī 5-introfurāna. Ir atklājis augstu bioloģisko aktivitāti 5-интрофурилакролеина. Izstrādājis ķīmiju фуранидилпиримидинов и азирдинов, sintezējis savienojumus jaunās klases бициклических гетероциклов 1,3-диазобицикло-(3, 1, 0) reakcijas.

Ieguvis virkni sintētiski analogu nukleotīdu un nukleīnskābju skābju. Sintezējis un ieviesis ražošanā daudzus fizioloģiski aktīvus preparātus – furacilīnu,, ПАСК, furazolidonu, furagīnu, flourfuru (1969), solafuru, dioksoniju, imifosu un daudzus citus savienojumus, galvenokārt no furānu vidus.

Slavens ķīmiķis – pētnieks, inženieris – tehnologs un pedagogs, savas zinātnes skolas

dibinātājs.

Bijis galvenais redaktors žurnālā „Hetero savienojumu ķīmija” (no 1965. gada līdz

1975. gadam).

Saņēmis PSRS Valsts prēmiju 1951. gadā.

Alfrēds Ieviņš

(16.7.1897 – 2.10.1975)

Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1960. gada. Dzimis Ievalaišu lauku mājās (Dobeles rajons). Beidzis Latvijas Universitāti 1924. gadā. No 1925. gada līdz 1946. gadam strādājis Latvijas Universitātē par pasniedzēju, bet no 1940. gada – profesors. No 1946. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmijas institūtā (no 1946. gada līdz 1953. gadam un no 1959. gada līdz 1962. gadam – institūta direktors.

Galvenos pētījumus veicis rentgenogrāfijas jomā.

Izstrādājis asimetrisku metodi kristālu elementārdaļiņu parametru noteikšanai, šī metode ir ieguvusi arī praktisku pielietojumu ķīmijas laboratorijās. Izstudējis Bora kompleksos savienojumus ar skābekli saturoajiem organiskajiem ligandiem. Veicis darbus sārmu un sārmzemju metālu, Kobalta un Niķeļa heksaborātu struktūras atšifrēšanā un kristālisko īpašību noteikšanā.

Arvīds Kalniņš

18.8.1894 – 17.2.1981)

Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1946. gada. Dzimis Bebros Aizkraukles rajonā. Beidzis Rīgas Politehnisko institūtu (1916. gadā). No 1920. gada strādājis Latvijas Universitātē. No 1946. gada Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas mežsaimniecības problēmu institūta direktors, uz kura bāzes 1963. gadā izveidoja un vadīja Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas koksnes ķīmijas institūtu. No 1958. gada līdz 1963. gadam bijis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas ķīmijas un bioloģisko zinātņu nodaļas akadēmiķis – sekretārs.

Galvenos darbus veltījis koksnes pētīšanai, koksnes ķīmiskās modificēšanas procesiem.

Kā pirmais pierādīja (1923. gadā) to, ka ķīmiskas iedarbības ceļā var stimulēt skuju koku sveķu veidošanos un izdalīšanos atsveķošanas procesos. Viņa vadībā ir izstrādāta metode ķīmiski mīkstinātas koksnes iegūšanai, tika atrasti jauni paņēmieni koksnes konservēšanai, 1972. gadā izveidota metode koksnes hidrolizēšanai ar nolūku ie egūt cukuru, etilspirtu, furfurols. Ir izstrādājis un ieviesis tuberkulozes ārstēšanas līdzekļa ПАСК ra˛oanas metodi 1950. gadā un furacilīna ražošanas metodi 1957. gadā.

No 1974. gada bijis žurnāla „Koksnes ķīmija” galvenais redaktors.

1951. gadā saņēmis PSRS Valsts prēmiju.

Romāns Kārkliņš

(22.2.1928)

Padomju ķīmiķis, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1982. gada. Dzimis Cēsīs. 1952. gadā beidzis Latvijas Universitāti. No 1949. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas mikrobioloģijas institūta eksperimentālo darbību rūpnīcā, bet no 1982. gada bijis par tās direktoru.

Galvenos pētījumus veicis ķīmisko savienojumu mikrobioloģiskajā sintēzē (citronskābe un skābe).

Viņa vadībā pirmo reizi PSRS vēsturē sākta izvērsta itakonskābes ražošana. Viens no kristāliskā lizīna iegūšanas paņēmienu ieviešanas autoriem, lopkopībai paredzēto piedevu autors. Ieguvis virkni dažādu fermentu un medicīnisku preparātu.

1952. gadā saņēmis PSRS Valsts prēmiju.

Edmunds Lukevičs

(14.12.1936)

Padomju ķīmiķis un organiskās ķīmijas speciālists, akadēmiķis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijā no 1987. gada. Dzimis Liepājā. 1958. gadā beidzis Latvijas Universitāti. Kopš 1958. gada strādājis Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas organiskās sintēzes institūtā, bet no 1983. gada bijis tā direktors.

Galvenā darbošanās veltīta Silīcija un Germānija organiskās ķīmijas jomā.

Viņa v

. . .

Kārlis Vilhelms Šēle

(1742-1786)

Zviedru ķīmiķis. 1722.gadā noskaidroja, ka gaiss sastāv no divām gāzēm – skābekļa un slāpekļa, taču sīkāk to īpašības neizpētīja. Atklāja fluorūdeņradi, ieguva hloru, mangānu, fosforu;

Džozefs Prīstilijs

(1733-1804)

Ar izcilu talantu apveltīts angļu zinātnieks, filologs, filozofs, ķīmiķis. Vislielāko atklājumu viņš izdarīja 1774.gadā, kad sadalot dzīvsudraba(2) oksīdu, ieguva skābekli un izpētīja tā īpašības. Viņš pirmais ieguva arī hlorūdeņradi, sērūdeņradi, oglekļa(4) oksīdu, amonjaku;

Antuāns Lorāns Lavuazjē

(1743-1794)

Franču ķīmiķis. Jau savas zinātnieka karjeras sākumā viņš pievērsās precīziem mērījumiem. Ieviesa ķīmijā kvantitatīvās pētniecības metodes. 1774.gadā e eksperimentāli pierādīja, ka gaisam ir salikts sastāvs, un sagrāva flogistona teoriju. Kopā ar Ž.Menjē pierādīja, ka ūdens sastāv no skābekļa un ūdeņraža. Daudz paveica ķīmisko elementu un vielu klasifikācijā. Lai materiāli nodrošinātu savu zinātnisko darbību, viņš apprecējās ar nodokļu atpircēja meitu. Tas bija liktenīgs solis – radikālie franču revolucionāri piesprieda viņam nāves sodu giljotinējot. Tas izpildīts 1794.gada 8.maijā. Pēc nāves A. L. Lavuazjē reabilitēts;

Henrijs Kavendišs

(1731-1810)

Angļu ķīmiķis un fiziķis. 1766.gadā ieguva ūdeņradi tīrā veidā. Ūdeņraža viegluma dēļ zinātnieks sākumā to uzskatīja par flogistonu. Ieguvis arī oglekļa (4) oksīdu, slāpekļa oksīdus.

Pauls Valdens

(1785-1822)

dzimis latviešu zemnieka ģimenē netālu no Cēsīm. Mācījies un strādājis Rīgā, Pēterburgā, Maskavā, vēlāk Vācijā. Viņš pierā’dīja, ka šķīdumu elektorvadītspēju nosaka mijiedarbība starp šķīdinātāja un šķīdinātās vielas molekulām un ka elektrolītiskā disociācija norisinās arī neūdens šķīdinātājos. P.Valdens izdarījis svarīgus atklājumus stereoķīmijā, bijis ievērojams ar savu pedagoģisko darbību;

Klods Luijs Bertolē

(1748-1822)

Franču ķīmiķis. Izstrādājis galvenās ķīmisko reakciju norises likumsakarības. Noteicis amonjaka, purva gāzes, zilskābes, sērūdeņraža un vairāku citu vielu sastāvu. Atklājis kālija hlorātu KCIO3, kas par godu nosaukts par Bertolē sāli;

Žans Busengo

(1802-1887)

Franču ķīmiķis, akadēmiķis. Pētījis vielu apriti dabā, kā arī augu barošanos. Viens no agroķīmijas pamatlicējiem. Viņš konstatēja, ka augi parasti uzņem slāpekli no augsnes, bet tauriņzieži bāgātina augsni ar slāpekli;

Justuss Lībigs

(1803-1873)

Vācu ķīmiķis, viens no agroķīmijas pamatlicējiem. 1840.gadā izstrādāja augu minerālās barošanās teoriju. Ar daudzām analīzēm J.Lībigs noteica, ka augiem normālu dzīvības procesu uzturēšanai ir nepieciešami 10 elementi: C, O, H, N, Ca, K, P, S, Mg un Fe. Viņš konstatēja, ka svarīgākie no šiem elementiem ir trīs – N, K, P;

Hamfrijs Deivijs

(1778-1829)

Angļu ķīmiķis un fiziķis. 1807. un 1808.gadā sāļu un sārmu elektrolīzē ieguva kāliju, nātriju, bāriju, kalciju, stronciju un magniju. Ogļraču vajadzībām viņš konstruēja eksplozijdrošu lampu. Noskaidrojis, ka hlors ir vienkārša viela. Pirmais izvirzījis teoriju, ka skābes sastāvā jāietilpst ūdeņraža atomam.

Join the Conversation