latviesu sportisti un vinu sasniegumi

562 0

Latviešu sportista Kristera Serģa sasniegumi.

Es šajā referātā rakstīšu par latviešu sportistu Kristeru Serģi, viņš ir motosportists. Kristers bija vienīgais bērns ģimenē. Sākumā viņš baidījās no moča rūkoņas. Kad motori ierūkušies, tad gan esot nācis no pažobeles laukā skatīties vai tie dzelži patiešām ir tik briesmīgi kā izklausās?

Bet sirsniņa aizvien bijusi nemierīga.Tiesa, pats savas agrīnas bērnu dienas atceroties visai neskaidri un tikai vecāku stāstītais ļauj nojaust par maniem to dienu varoņdarbiem.

Vispirms man vecāki nopirka automobili- tādu ar pedāļiem, kas bija domāts br raukāšanai pa istabu. Toreiz man bija tikai gadiņš, tomēr es esot diezgan meistarīgi mācējis stalomēt starp dzīvokļa durvju stenderēm. Tikpat droši ar divriteni, kam aizmugurē bija piestiprināti riteņi, lai vieglāk būtu noturēt līdzsvaru.

Ielas pretējā pusē dzīvoja tāds Artis Rasmanis,kurš bija par viņu trīs gadus vecāks. Viņiem pašiem bija sava riteņu trase.

Viņi to nosauca par „ Mazo meženi ”, jo tā atradās mežmalā. Tajā varēja braukt tā sauktā vieglā kavalērija –riteņi un mopēdi.Močiem bija domāta „ Lielā mežene ”,kas atradās tālāk un kur parasti plūcējās vecāki puikas. Man liekas, ka pašiem kaut ko izdomāt ir jauki, jo pašiem tas noder. Tēvs vēlāk man nopirka kartingu. Tolaik viņš vēl negāja skolā. Galvenie notikumi parasti risinājās vakaros, kad darba diena bija galā un lielie autombīļi bija novietoti garāžās. Laukuma vidus bija brīvs un varēja sāktiesVoskresenskas ielas „ Grand Prix” izcīņa. Tā nebija nekāda vizināšanās, jo katram braucējam fiksēja apļa laiku. Rokas niezēja uz braukšanu. Bieži vien viņš ir domājis- kāpēc es tomēr izvēlējos motokrosu? Jā, tēvs mani nespieda atbalstīt savu aizraušanos. Kādu laiku viņš gribēja spēlēt hokeju, jo septiņdesmito gadu beigās Latvijā tas piedzīvoja, šķiet lielāko atzinības brīdi. Arī Cēsīs bija laba sporta skola. Jānis Serģis bija Latvijas labākais motkrosists starp blakusvāģu braucējiem. Arī tēva brāļi Pēteris un Mārtiņš savās klasēs bija labākie, un leģendas par Serģu ģimenes moto spēku ceļoja pa Latviju kā Krišjāņa Barona vāktās tautasdziesmas. Publikai bija vajadzīgi elki un brāļi Serģi tādi bija! Tiesa, par tēvu lauriem nekad neesmu cēlis degunu debesīs un tās fotogrāfijas, kurās mazais Kristers redzams blakus lielajam Jānim uz goda pjedestāla, drīzāk ir radušās nejauši. Kad paaugos mani suminājumu vietai tuvumā nevarēja dabūt ne par kādu cenu. Varbūt tā bija iedzimta kautrība, taču, ja tētis man izrādīja publisku uzmanību, es drīzāk nosarcis līdu aiz viņa kājas, nekā lepni izgriezu krūti.

Motokrosa iesvētības piedzīvoju astoņu gadu vecumā. Ap to brīdi man jau bija pietiekošs palīga stāžs – pirms sacensībām un starp braucieniem tēvs bieži man uzticēja pārliecināties, vai visas skrūves stingri pievilktas. Toreiz gan brīnījos, ka tēvs man ļāva to darīt, taču laikam jau viņš zināja, kāpēc tā rīkojas.

Labi atceros nedēļas nogaļu rītus, kad Priekuļu moto kluba vīru šo kluba pārstāvēja brāļi Serģi smagajā automašīnā krāva iekšā močus un devās uz sacensībām. Latvija tika izbraukāta krustu šķērsu. Tētis tagad smejas, ka toreiz motokrosi notika ik svētdienu zagļu ciemā. Puikām tie bija savi svētki ar savām izjūtām un vilinājumiem.

Taču visvairāk mums patika spietot ap močiem, un kopā ar brālēnu Kasparu to arī nemitīgi darījām.

Pirmais nopietnais uzdevums, ko tēvi mums uzticēja, bija sacensību laikā apskatīt kas notiek konkurentu nometnēs. Bet Serģu sportiskie noslēpumi nebija apslēpti skaisti krāsotajos motociklu rāmjos – tos vajadzēja meklēt viņu attieksmē pret motokrosu. Pēc daudziem gadiem, kad tēvam radās iespēja nopirkt pirmo oriģinālo sacīkšu motociklu ar blakusvāģi, viņš pārliecinājās, ka savā praktiskā konstruktora darbā savulaik jau bija sasniedzis teju vai pašu pilnību.

Lai gan tajos gados pastāvošā kārtība bija labvēlīga motobraucējiem, tomēr tehniskajā ziņā sportistus nebija par ko apskaust, jo iespējas bija gaužam niecīgas. Tēvs savulaik traucās pa trasēm nebūt ne bruņojies ar ‘’firmas’’ aizsargiem: šallīte ap kaklu un – aidā! Katrs kritiens bija trauksmes signāls pie trases dežūrējošajiem ārstiem: sak, būs darbiņš, atkal kauli lūzuši. Tagad es mainu moča riepas pēc katra brauciena, bet toreiz tēvs ar vienu riepu komplektu nobrauca pusi sezonas.

Serģi visu darīja paši, un, manuprāt, tieši tāpēc viņu vārdam Latvijas motokrosā bija stabila kvalitātes zīme. Bet bērnu acīs kvalitāti apliecināja uzlīmes. Motokrosi bija vieta, kur ar šiem papīrīšiem veikli puiši taisīja labu naudu. Tās bija visparastākās uzlīmes, ar kurām toreiz savus močus izrotāja gandrīz visi braucēji. Cits rituāls bija sacensību noslēgumā, kad vismaz kāds no brāļiem Serģiem parasti kāpa uz goda pjedestāla. Tolaik jau kausus vai aploksnes ar naudu nedeva – parasti tika kāds pulkstenis, makšķere, telts. Klusībā cerēju, ka kāda no balvām noderēs arī man.

Tas bija tad, bet tagad nopietni nodarbojos ar motosportu. Regulāri trenējos. Aizraušanās ar motokrosu manu bija pārņēmusi tiktāl, ka, piemēram, tehnikuma trešā kursa eksāmenus es kārtoju vēl tad, kad oficiāli jau mācījos ceturtajā. Citiem gribējās skriet uz ballītēm un diskotēkām, bet mani vilināja motocikls. Tam laiku atradu vienmēr un motocikla dēļ pat tiku vaļā no obligātajām tehnikuma praksēm.

Daži no maniem sasniegumiem:

Sacensības vieta

Sindi,Igaunijā 1.

Tallinā 4.

Holandē 8.

Beļģijā 5.

Ķegumā 1.

Vācijā 15.

Tukumā 1.

Francijā 1.

Gulbenē 1.

Kopumā esmu kāpis tikai uz augšu.

Vēl šobaltdien turpinu braukt motokrosa sacensībās.

Join the Conversation