Apraksts:

Gremošanas sistēma un tās funkcijas. Pārtikas ietekme uz kuņģa funkcijām. Nedaudz par kuņģa čūlu. Vienas dienas ēdienkarte kuņģa čūlas slimniekam. Ieteicamie pārtikas produkti.

Darbs:

1. Gremošanas sistēma un tās funkcijas

Dzīvības uzturēšanai un darba veikšanai organisms patērē enerģiju, kuru iegūst ar uzņemto uzturu. Uzturs sastāv no uzturvielām – olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem, kā arī no ūdens, neorganiskiem sāļiem, vitamīniem un mikroelementiem. Tās visas organismam ir nepieciešamas, taču tādā veidā, kādā uzturvielas ietilpst apēstajos produktos, tās nevar uzsūkties (pāriet no gremošanas kanāla asinīs un limfā), tādēļ, lai organisms uzturvielas varētu izmantot, tās ir jāpārveido un jāsašķeļ līdz uzbūves sastāvdaļām (olbaltumvielas tiek šķeltas līdz aminoskābēm; tauki – līdz glicerīniem un taukskābēm; bet ogļhidrāti – līdz monosaharīdiem, kā piemēram, glikoze, fruktoze, u.c.). to veic gremošanas sulas. Tādejādi organisms spēj izmantot uzturvielas gan kā enerģijas avotu, gan kā uzbūves materiālu.
Barība gremošanas kanālā tiek pārveidota gan fizikāli, gan ķīmiski, un šo procesu kopumu sauc par gremošanu.
Gremošanas orgānu sistēma sastāv no mutes dobuma, siekalu dziedzeriem, rīkles, barības vada, kuņģa, tievās zarnas, resnās zarnas, aknām un aizkuņģa dziedzera.
Gremošanas sistēmas funkcijas ir:
 mehāniska funkcija, kura ietver sevī barības sakošļāšanu, norīšanu, veic barības putriņas sajaukšanu ar gremošanas sulām, virza barības putriņu pa gremošanas traktu;
 sekretozā funkcija veic barības ķīmisku šķelšanu ar enzīmiem;
 uzsūkšanās funkcija nodrošina sašķelto barības vielu uzsūkšanos asinīs;
 inkretorā funkcija ir saistīta ar gremošanas hormoniem, kas nonāk gan asinīs, gan darbojas caur šūnstarpu šķidrumu;
 savukārt ekskretozā funkcija veic neizmantoto barības vielu un atkritumvielu izvadīšanu no organisma;
 receptorā funkcija izraisa sajūtas (garšas sajūtu u.c.);
 un vis beidzamā ir aizsargfunkcija un tā ir gan mehāniska, gan ķīmiska, gan imunoloģiska.
Kad barība nonāk mutes dobumā, tā izraisa garšas sajūtu un analīzes rezultātā tiek noteikts, vai to norit vai spļaut ārā (mēlē atrodas speciāli garšas receptori). Kad barība kairina mutes dobumu, tad izdalās siekalas, aizkuņģa dziedzera sulas un kuņģa sulas. Mutes dobuma ēdiens tiek sasmalcināts košļājot (to veic zobi, bet svarīga nozīme ir arī mēlei un vaigu muskulatūrai). Siekalas atvieglo barības sasmalcināšanu un norīšanu.
Siekalas ir pirmā gremošanas sula, kas iedarbojas uz ēdienu un tās izdala trīs pāri lielo siekalu dziedzeru un daudzi mazi siekalu dziedzeri (diennakti pieaugušam cilvēkam izdalās apmēram 1,5 l siekalu). Siekalas ir apmēram 99% ūdens un atlikušo 1% sastāda gļotviela mucīns un fermenti, kas šķeļ ogļhidrātus (galvenokārt cieti). Šie fermenti, kuru darbība mute tikai iesākas, bet turpinošās kuņģī, sašķeļ aptuveni pusi no apēstās cietes. Siekalas arī tīra mutes dobumu, pasargā tā gļotādu, palīdz uzturēt mutes dobumā neitrālu vidi, siekalās ir ferments lizozīms, kas nonāvē mikrobus. Siekalas nepieciešamas arī runas funkcijai un garšas uztveršanai. Siekalu izdalīšanos izraisa iedzimti beznosacījuma refleksi. Nervu impulsi no mutes receptoriem nonāk iegarenajās smadzenēs esošajā siekalu izdalīšanās centrā, bet no turienes siekalu dziedzeros. Siekalu izdalīšanas centrs ir arī smadzeņu garozā, tādēļ siekalu izdalīšanos izraisa arī dzīves laikā iegūtie nosacījuma refleksi.
Norītais ēdiens pa barības vadu nonāk kuņģī. Kuņģis ir gremošanas kanāla maisveida paplašinājums starp barības vadu un tievo zarnu. Tā tilpums pieaugušam cilvēkam ir aptuveni 2 l un tas kalpo par barības krātuvi vai rezervuāru. Šo krātuvi cilvēks uzpilda 3 vai 4 reizes dienā, tādejādi nodrošinot organismu ar diennaktī nepieciešamajām vielām. Kuņģī uzturs paliek vairākas stundas un iztukšošanās ātrums ir atkarīgs no ēdiena sastāva un pagatavošanas veida. Uzņemto barību, atkarībā no tās rakstura, kuņģis pilnība sagremo un novada tālāk 2 līdz 5 stundu laikā.
Kuņģim izšķir pamatu, kura augšējā daļā rentgenoloģiski parasti redz gaisa pūsli (šeit uzkrājas kopā ar barību norītais gaiss); ķermeni, priekštelpu un vārtnieku, kurš pāriet divpadsmitpirkstu zarnā. Izšķir arī lielo loku (kurš ir izliekts) un mazo loku (kurš ir ieliekts). Kuņģim ir arī divi sfinkteri, no kuriem viens ir kardiālais sfinkters (starp barības vadu un kuņģi) un otrs ir vārtnieku jeb piloriskais sfinkters (norobežo kuņģi no divpadsmitpirkstu zarnas). Sfinkteri nodrošina barības virzību vienā virzienā.
Kuņģa dobumu izklāj gļotāda, kuru ar muskulatūru saista irdenie saistaudi. Tad seko trīs muskuļu slāņi un visbeidzot kuņģi no ārpuses apņem serozais apvalks.
Kuņģa gļotādas padziļinājumos un bedrītēs atveras dziedzeri. Tie sastāv no trejādām šūnām: galvenajām šūnām (producē fermentu pepsīnu), klājšūnām (sekretē sālsskābi) un papildšūnām (ražo gļotas). Kuņģa pamata un ķermeņa dziedzeros ir visi trīs šūnu veidi un tie izdala īsto kuņģa sulu, kurai ir skāba reakcija (PH = 0,8 – 2,0), jo tā satur sālsskābi. Bet vārtnieka dziedzeros nav klājšūnu, tādēļ šīs daļas sulai ir sārmaina reakcija.
Pieaugušam cilvēkam 24 stundu laikā veidojas aptuveni 1 – 3 l kuņģa sulas (tīra kuņģa sula ir bezkrāsains šķidrums). Tajā ir ap 99% ūdens un ap 1% sausnes. Svarīgākā kuņģa sulas sastāvdaļa ir sālsskābe, tāpēc analizējot kuņģa sulu, galvenokārt cenšas noteikt sālsskābes daudzumu tajā. Sālsskābe aktivē kuņģa sulas sastāvā esošo fermentu pepsinogēnu, pārvēršot to aktīvā formā – pepsīnā, kas šķeļ olbaltumvielas (pepsīna optimālai darbībai nepieciešama skāba reakcija). Sālsskābe uzbriedina olbaltumvielas un uz šādi veidotām olbaltumvielām pepsīns labāk iedarbojas. Sālsskābe ir arī stiprs dezinficētājs, kas iznīcina vai aptur daudzu patogēnu mikroorganismu vairošanos. Kuņģa gļotāda sālsskābes ietekmē izdala gastrīnu – hormonu, kas stimulē kuņģa sulas sekrēciju. Sālsskābei ir svarīga nozīme kuņģa iztukšošanas refleksā, tā veicina zarnu darbību. Sālsskābes ietekmē divpadsmitpirkstu zarnas gļotādā veidojas hormons sekretīns, kas pastiprina aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanos.
Kuņģa sekrēcijā izšķir trīs secīgas fāzes, no kurām pirmā ir cefāliskā jeb salikti reflektoriskā fāze, kur sulas izdalīšanos izraisa nosacījuma un beznosacījuma kairinātāju kombinācija. Kā nosacījuma kairinātāji darbojas ēdiena izskats, smarža. Beznosacījuma kairinātājs ir pats ēdiens, kas darbojas uz mutes receptoriem, galvenokārt mēlē. Šajā fāzē izdalās augstvērtīga kuņģa sula („apetītes sula”). Šī sula satur daudz sālsskābes un tai ir labas gremošanas spējas. Otrā fāze ir gastriskā jeb neirohumorālā fāze, kura ir saistīta ar kairinātājiem, kuri izraisa kuņģa sulas izdalīšanos, darbojoties pašā kuņģī. Šajā fāzē sulas izdalīšanos izraisa barība, tai nonākot kuņģī. Barība kuņģi kairina gan mehāniski (iestiepjot tā sienas), gan ķīmiski (nozīmīgi ķīmiskie kairinātāji ir olbaltumvielu šķelprodukti, kā arī spēcīgi sekrēcija ierosinātāji – gaļas, sakņu un zivju buljoni, jo tie satur ekstraktvielas). Kuņģa sulas izdalīšanos humorāli izraisa hormons gastrīns. Pēdējā fāze ir intestinālā jeb zarnu fāze, kurā kuņģa sulas izdalīšanos izraisa kairinātāju darbība tievās zarnas sākuma daļā, sevišķi divpadsmitpirkstu zarnā. Šie kairinātāji ir olbaltumvielu šķelprodukti, uztura ekstraktvielas.
Kuņģi, kā jau visus iekšējos orgānus inervē veģetatīvās nervu sistēmas parasimpātiskās un simpātiskās šķiedras. Parasimpātiskās šķiedras, kuras inervē kuņģi, ietilpst klejotājnerva sastāvā. Simpātiskās šķiedras sākas no muguras smadzeņu krūšu segmentiem. Kairinot klejotājnerva šķiedras, kas inervē kuņģi, novēro izteiktu kuņģa sekrēciju, turpretī simpātisko šķiedru kairinājums izraisa nelielu kuņģa sulas izdalīšanos.
Kuņģa sekrēciju kavē negatīvās emocijas, kas rodas ēdot pie netīra galda, no netīriem traukiem. Arī nepatīkamas sarunas pie galda kavē sekrēciju. To kavē arī stipri sāpju kairinājumi. Visos minētajos gadījumos cilvēkam ir pastiprināti uzbudināta simpātiskā nervu sistēma, kas izraisa ļoti niecīgu sekrēciju.
Kuņģa sekrēciju kavē tauki. Ir noskaidrots, ka tauku ietekmē veidojas hormons, kurš kavē kuņģa sekrēciju un motoriku. Arī smags fizisks darbs samazina kuņģa sekrēciju.
Tievajā zarnā praktiski beidzas gremošanas un uzsūcas organismam nepieciešamās uzturvielas. Šeit uz barības putriņu iedarbojas zarnu sula, aizkuņģa dziedzera sula un žults. Pats svarīgākais tievās zarnas nodalījums ir divpadsmitpirkstu zarna, kurā uz ēdienu iedarbojas visas trīs iepriekšminētās gremošanas sulas (šīs sulas ir sārmainas, tādēļ no kuņģa nākusī skābā barības putriņa diezgan ātri kļūst neitrāla).
Aizkuņģa dziedzeru sula, tāpat kā zarnu sula šķeļ gan olbaltumvielas, gan ogļhidrātus, gan taukus.
Žults skābes atvieglo tauku sagremošanu un uzsūkšanu. Barības vielu uzsūkšanos (vielu pāreja no gremošanas kanāla dobuma asinīs vai limfā) sekmē zarnu bārkstiņas, kuras klāj tievās zarnas gļotādu visā tās garumā (kas stipri palielina tievās zarnas virsmu) un tādējādi paātrinot ūdenī izšķīdušo uzturvielu uzsūkšanos.
Zarnu kustības barības putriņu no tievās zarnas bīda tālāk uz resno zarnu, kurā nonāk ēdiena nesagremotās sastāvdaļas kopā ar ēdienu un sāļiem.
Resnajā zarnā strauji uzsūcas ūdens un sabiezinātās zarnu saturs. Resnā zarna sākas ar maisveida aklo zarnu, bet beidzas ar taisno zarnu, kuras galā ir anālā atvere. Resnajās zarnas gļotāda veido krokas, taču zarnu bārkstiņu šeit nav. Gļotādā esošie zarnu dziedzeri izdala gļotas, kas palīdz formēt izkārnījumu masas.
Ceļu no resnās zarnas sākuma līdz beigām ēdiena atliekas veic aptuveni 12 stundās.
Resnajā zarnā notiek nesagremoto ogļhidrātu rūgšana un nesagremoto olbaltumvielu pūšana ( pūstot rodas indīgas vielas – indols, fenols, skatols un citi. Tās daļēji uzsūcas un tiek atindētas aknās – aknas veic svarīgu aizsargfunkciju). Rūgšana un pūšana resnajā zarnā notiek mikroorganismu ietekmē, taču resnajā zarnā ir daudz derīgu mikroorganismu, kas sintezē dažus organismam ļoti nepieciešamus vitamīnus (piemēram, B, K un folijskābi). Antibiotiku ietekmē izmainās zarnu flora.
Resnajā zarnā ir tie paši kustību veidi, kas tievajā zarnā tikai šeit kustības ir lēnākas un ir arī