Krišjānis Valdemārs

1417 0

Krišjānis Valdemārs – latviešu tautas patriots, Latvijas neatkarības cīnītājs vai latviešu tautas un latviešu valodas nodevējs?

Krišjānis Valdemārs ir dzimis 1825. gada 2. decembrī, Ārlavas pagasta Vecjunkuros, saimnieka ģimenē. Miris 1891. gada 7. Decembrī Maskavā. K.Valdemārs mācījies Sasmakā, Pūņu muižas skolā un Lubezeres draudzes skolā līdz 1840. gadam. K.Valdemārs bijis mājskolotājs Sasmakā, pēc tam strādājis par rakstveža palīgu Rundālē, rakstvedi Lielbērstelē un Ēdolē.

No 1854. gada līdz 1858. gadam K.Valdemārs studēja Tērbatas universitātē valsts un tautsaimniecības zinātnes vēsturi un filoloģiju. Pie savām studenta istabas durvīm viņš ar lepnumu piestiprināja vi izītkarti ar piebildi “latvietis”. K.Valdemārs pirmais no izglītotiem latviešiem atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties un neatkrist. Viņa vizītkarte ar vārdu “latvietis” tai laikā bija kaut kas nedzirdēts. Kopā ar K.Baronu un J.Alunānu organizēja latviešu studentu vakarus. 1848. gadā K. Valdemārs izveido pirmo latviešu publisko bibliotēku. No 1859. līdz 1867. gadam K. Valdemārs dzīvoja Pēterburgā un bija Krievijas Zinātņu Akadēmijas laikraksta ,,St. Petersburger Zeitung’’ redaktora palīgs un ierēdnis Finanšu ministrijā. 1867. gadā, pastiprinoties policijas uzraudzībai, viņš pārceļas uz dzīvi Maskavā.

50. un 60. gados K.Valdemārs bija populārākais, tālredzīgākais un spēcīgākais latviešu politiskais darbinieks. Baltijas vācieši pamatoti uzskatīja viņu par jaunlatviešu kustības vadītāju un latviešu zemniecības vadoni. K.Valdemāra politiskās darbības centrā bija cīņa par latviešu tautas tiesībām carisma režīma apstākļos.

K. Valdemāra loma Latvijā un Latvijas vēsturē ir nenoliedzami liela. Krišjānis Valdemārs latviešiem pazīstams kā jaunlatviešu galvenais ideologs, izcilākais sabiedriski politiskais darbinieks, redzamākais publicists un polemists, “Pēterburgas Avīžu” izdevējs. K.Valdemārs bija iniciatīvas bagāta personība, kam jo lieli nopelni ir Krievijas jūrniecības attīstīšanā. Viņš darbojies arī literatūrā un valodniecībā, bijis latviešu pirmo publisko bibliotēku dibinātājs. K.Valdemāra idejām ir liela nozīme tautiskā romantisma attīstībā un latviešu sabiedriskās domas vēsturē.

Taču, neskatoties uz to, ka K.Valdemārs darījis ļoti daudz labu latviešu tautas labā, vēljoprojām ir cilvēki, kuri Viņu uzskata par latviešu tautas nodevēju. Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki K.Valdemāru neuzskata par patriotu, ir tas, ka K.Valdemārs publicēja savus rakstus vācus un krievu valodās „Pētrburgas Avīzē” bet mums vajadzētu saprast to, ka tas tajā laikā bija vienīgais veids kā sazināties,

brīdināt, mudināt tautu, jo Latvijā pastāvošā cenzūra to aizliedza. Ne tikai sabiedrības domas ar K.Valdemāru atšķirās. Tās ir atšķirīgas arī vēsturnieku starpā. Pēc vēsturnieka A.Grīna domām K.Valdemārs un jaunlatvieši vainojami pie rusifikācijas. A.Grīns uzskata, ka latvju vadoņu naivais optimisms un ticība krievu reformu svētībai, sekmēja rusifikatoru nolūkus. Vēsturnieks uzskata, ka vadoņi paši sekmēja pārkrievošanu. Bet tomēr vairākums cilvēku, tajā skaitā es, uzskatu, ka K.Valdemārs ir bijis latviešu tautas patriots un neatkarības cīnītājs. Tāpēc turpmākajā darbā esmu centusies pierādīt – K.Valdemārs – latviešu tautas patriots un Latvijas neatkarības cīnītājs.

Manuprāt, viens no nozīmīgākajiem un labākajiem, K.Valdemāra dzīvē paveiktajiem darbiem ir jaunlatviešu kustības aizsākšana. K.Valdemārs, J.Alunāns un K.Barons bija informēti par Eiropas kultūrām, un viņi vēlējās attīstīt latviešu kultūru. Iesākumā, viņi, K.Valdemārs, J.Alunāns un K.Barons sevis izveidotajā pulciņā sevi atzina par latviešiem, bet tad sāka sevi dēvēt par jaunlatviešiem, par piemēru ņemot citas naciolālās kustības. Jaunlatvieši sāka darboties „Mājas viesī”, un līdz ar to ieguva popularitāti. Avīzē tika publicēti teksti, kādus latvieši pirms tam nebija lasījuši. Rakstos tika uzsvērta latvietība, tika vaicināts patriotisms, ar avīzes palīdzību tika rosināta tauta saprats, ka latviešiem ir tādas pašas tiesība, kādas ir citām tautām. Taču, par cik par rakstiem satraucās vācbaltiešu garīdznieki, A.Leitāns atteicās no jaunlatviešu rakstu publicēšanas. Bet jaunlatvieši nepadevās un savus rakstus sāka publicēt „Pēterburgas Avīzē”. Tomēr, laikam ejot, koncervatīvajiem baltijas muižniecības un garīdzniecības pārstāvjiem izdevās laikrakstā ieviest cenzūru. Pēc trīs gadiem avīzi likvidēja.

1868.gadā jaunlatvieši izveidoja Rīgas Latviešu biedrību, kur centās aizsāvēt latviešu tautu. Jaunlatviešu vadībā tika izdots laikraksts „Baltijas Vēstnesis”. Biedrībā pastāvēja komisijas, kuras atbildēja par latviešu izglītības un kultūras attīstību. Latviešu vēsturnieki šo periodu nosaukuši par latviešu pirmās nacionālās atmodas laiku. Jaunlatviešu kustība nebija oficiāla. Tā bija balstīta uz patriotismu, mīlestību pet savu tēvzemi un saviem tautiešiem. Jaunlatvieši vērsās pret tā laika Baltijas vāciskajā elitē valdošo reliģisko dogmatismu, pret uzskatu, ka sabiedrībai jādalās kārtās, kā arī pret valdošo uzskatu par vācu kultūras pārkāpumu. Jaunlatvieši centās pierādīt, ka Latvijai ir sava kultūra un vēsture. Par latviešu tautas patriotu un Latvijas neatkarības cīnītāju, nevis latviešu tautas un valodas nodevēju K.Valdemāru var dēvēt arī tādēļ, ka Viņš kopā ar jaunlatviešiem pierādīja latviešu valodas piederību pie indoeiropiešu valodas saimes. Jaunlatvieši izstrādāja atbilstošus gramatikas likumus, kas lika pamatus latviešu valodas pareizrakstībai.

Nenoliedzams fakts, ka jaunlatvieši un K.Valdemārs cīnījušies par latviešu tautas pašapziņu un patriotismu ir 1864.gadā, viņu vadībā rīkotie pirmie latviešu dziesmu svētki Latvijā. Un tiem, 1873.gadā sekojošie piermie vispārējie latviešu dziesmu svētki.

Jaunlatviešu uzplaukums notika tad, kad briesmas latviskajai identitātei sagādāja pārvācošana. Lai gan vācbaltiešu politiskās un ekonomiskās ietekmes mazinājās, jaunlatvieši neizpildīja savu sapni, jo izdevību izmantoja Krievijas valdība. Jaunlatvieši un tajā skaitā K.Valdemārs bija jau sasnieguši cienījamu vecumu un nebija gatavi cīnīties vēlreiz. Jaunlatviešus nomainīja savādāk domājošas personas, kurām uzskati atšķīrās. K.Valdemāra politiskās darbības centrā bija cīņa par latviešu tautas tiesībām carisma režīma apstākļos. K.Valdemārs mudināja latviešu tautai krāt mantu, izmantot kredītus, iesaistīties brīvās konkurences cīņā.

Manuprāt, visi šie pieminētie fakti ir pietiekami pārliecinoši, lai varētu apgalvot, ka K.Valdemārs ir bijis latviešu tautas patriots un latvijas neatkarības cīnītājs. Kad Lavtvijai draudzēja pārvācošanas briesmas, K.Valdemārs kopā ar jaunlatviešiem atmodināja latviešu pašapziņu, vēlēšanos pastāvēt kā tautai. Viņa daudzpusīgā darbība radīja priekšnoteikumus tautas tālakai attīstībai. Viņa idejām ir liela nozīme tautiskā romantisma attīstībā un latviešu sabiedriskās domas vēsturē. K.Valdemārs ce entās izglītot latviešu tautu, pats bezbailīgi atzina un lepojās, ka ir latvietis. Viņš ieguldījis darbu arī latviešu folkloristikas vēsturē kā ierosinātājs un mudinātājs latviešu folkloras materiālu vākšanai un krāšanai. Nozīmīgi darbi ir jūrasskolas un bibliotēkas bibināšana. K.Valdemārs pats apmācija cilvēkus un centās tiem atvērt acis, parādot, kas notiek apkārt. Nenoliedzami ir viņa centieni mudināt latviešus attīstīties arī ekonomiksajā ziņā. Viņš pavisam noteikti tik daudz nebūtu ieguldījis, mēģinājis un centies, ja nebūtu latviešu tautas, tēvzemes, valodas patriots un cīnītājs.

Join the Conversation