Apraksts:

Ieejot jaunā tūkstošgadē, Latvija kā pasaules daļa saskaras ar globalizācijas problēmu, kuru nes sev līdzi ne tikai investīcijas, brīva darbaspēka pārvietošanās, bet arī tāda šauri tehnoloģiska, no pirmā acu uzmetiena, joma kā Internets. Tajā tiek uzglabāts milzīgs informācijas daudzums, kas ļauj miljoniem cilvēku jebkurā vietā un laikā, lietojot to, apmainīties ar šo informāciju. Intelektuālā īpašuma tiesības ir ideālistiskas un utilitāras uztveres rezultāts. Tādēļ jānodibina tāds tiesību aizsardzības režīms, ar kuru var aizsargāt intelektuālā īpašuma darbu autoru personiskās tiesības un koriģēt lielāko daļu gadījumu, kas rodas piesavinoties šīs netaustāmās vērtības.

Darbs:

Rēzeknes Augstskola
Inženieru fakultāte
Datorzinātņu un matemātikas katedra


KRIPTOGRĀFIJA
Intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesiskie aspekti Internetā
Referāts


************
RA Inženieru fakultātes
2. līmeņa profesionālās augstākās
izglītības bakalaura studiju programmas
“Programmēšanas inženieris”
pilna laika studiju 4.kursa studente
************

................................................
(paraksts)
Docētājs
Docents Dr.sc.ing. ______________ ****************


Rēzekne
2007
Saturs

Ievads 3
I nodaļa. Intelektuālais īpašums Internetā 4
1. Interneta vienības – mājas lapas jēdziena saturs 5
1) Mājas lapas izveidošana 5
2) Mājas lapas autortiesību aizsardzība 6
2. Mājas lapas īpašnieka interešu tiesiskā nodrošinājuma koncepcija 7
1) Domēna vārds 8
2) literāro un mākslas darbu aizsardzība 8
3) mūzikas ierakstu autortiesību aizsardzība 8
II. Interneta darbības starptautiskais aspekts 10
1. Amerikas Savienoto Valstu pieredze Interneta darbības regulēšanā 10
2. Ierobežojumi 10
1) Tehnisko aizsardzības līdzekļu neapiešanas prasība 10
2) Līdzsvarota pieeja 11
3) Reproducēšanas nosacījumi 11
3. Neatļautas autortiesību darbu izmantošanas novēršana 12
III. Eiropas Savienības pamatnostādnes intelektuālā īpašuma aizsardzības nodrošināšanā 14
Izmantotā literatūra 17


Ievads
Ieejot jaunā tūkstošgadē, Latvija kā pasaules daļa saskaras ar globalizācijas problēmu, kuru nes sev līdzi ne tikai investīcijas, brīva darbaspēka pārvietošanās, bet arī tāda šauri tehnoloģiska, no pirmā acu uzmetiena, joma kā Internets. Tajā tiek uzglabāts milzīgs informācijas daudzums, kas ļauj miljoniem cilvēku jebkurā vietā un laikā, lietojot to, apmainīties ar šo informāciju.
Intelektuālā īpašuma tiesības ir ideālistiskas un utilitāras uztveres rezultāts. Tādēļ jānodibina tāds tiesību aizsardzības režīms, ar kuru var aizsargāt intelektuālā īpašuma darbu autoru personiskās tiesības un koriģēt lielāko daļu gadījumu, kas rodas piesavinoties šīs netaustāmās vērtības.
Zināmie un izprotamie autortiesību jautājumi arī Latvijā jau ir guvuši plašu atspoguļojumu tiesību normās un praksē, saskaņoti ar starptautisko konvenciju un Eiropas Savienības direktīvu prasībām, vēl sagādā grūtības piemērošanā digitālā vidē – Internetā – gan aizsargājamu darbu īpašniekiem, gan Interneta lietotājiem.

I nodaļa. Intelektuālais īpašums Internetā
Interneta populārākais pielietojums ir WWW (angļu val. – World Wide Web – Vispasaules tīkls, turpmāk tekstā - WWW), balstīts uz Eiropā izstrādātu protokolu, kas ir atbilstošs elektroniskās komercijas un informācijas publicēšanas standarts.
Pašlaik piekļuvi tīklam nodrošina Interneta servisa firmas (angļu val. – On-line Service Providers, turpmāk tekstā – OSP). Intelektuālā īpašuma tiesības pamatos ir destabilizējuši šie tehnoloģiskie sasniegumi.
Ja aizsākumos autortiesības bija drīzāk vēlīna atbilde uz drukāto vārdu, pēc tam tika attiecinātas uz izpildījumu (izrādi un mūziku), fotogrāfiju, skaņu ierakstiem, translāciju un tad tagad arī uz digitāliem ierakstiem un pārraidēm.
Latvijā 2000.gadā tika pieņemti un 17.februārī izsludināti divi Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (World Intelectual Property Organization – angļu val., turpmāk tekstā – WIPO) līgumi, kuri tika apstiprināti diplomātiskajā konferencē Ženēvā 1996.gada 20.decembrī: Līgums par autortiesībām un Līgums par izpildījumu un fonogrammām.
Šie abi WIPO līgumi arī attiecībā uz Internetu ir piemērojami kā bāzes līgumi, uz kuru normu pamata tālāk risināt intelektuālā īpašuma aizsardzības problēmas.
To preambulās ir atzīts, ka jauno digitālo tehnoloģiju sasniegumi rada nepieciešamību meklēt risinājumu intelektuālā īpašuma aizsardzības problēmām, kurās ar Bernes konvenciju par literāro un mākslas darbu aizsardzību (turpmāk tekstā – Bernes konvencija) bija panākts līdzsvara stāvoklis starp darba īpašnieku un lietotāju. Tomēr situācija aizsargātu darbu izmantošanā digitālā vidē bija izveidojusies tāda, ka daudzos gadījumos tika pārkāptas intelektuālā īapšuma autoru tiesības. Paradoksāli, ka daudzām modernajām tiesību sistēmām ir vairāk problēmas jauno elektronisko mēdiju adaptācijā salīdzinot ar to novecojušajiem līdziniekiem. Tradicionāli veco mēdiju tiesības un ierobežojumi ir definēti platformās neatkarīgos veidos, tā piemērojot ne tikai tradicionālo druku un citus analogos mēdijus, bet arī daudzus elektroniskos mēdiju pašlaik un nākotnē.
Tādēļ WIPO Līguma par autortiesībām preambulā deklarēts, ka tā darbība ir vērsta sekojošos virzienos:
* autoru aizsardzība efektīvā veidā;
* jaunu starptautisko noteikumu pieņemšanas nepieciešamība un spēkā esošo interpretācija, lai nodrošinātu autoru tiesību aizsardzību;
* valstis atzīst informācijas un komunikācijas tehnoloģijas attīstības un savstarpējās tuvināšanās lielo ietekmi uz literāro un mākslas darbu radīšanu un izmantošanu;
* uzsvērts jaunrades moments;
* līdzsvara saglabāšana starp autoru tiesībām un plašākām sabiedrības interesēm.
1. Interneta vienības – mājas lapas jēdziena saturs
Ar dažādu datorprogrammu palīdzību Internetā tiek veidotas mājas lapas (angļu val. – World Wide Web page- turpmāk tekstā – mājas lapas), kas ir pamata informācijas vienības.
WIPO Līguma par autortiesībām (Latvijas Republikas Saeima 2000.gada 27.aprīlī pieņēma Autortiesību likumu (turpmāk tekstā – Autortiesību likums), kurā ievērotas šo divu WIPO līgumu prasības, bet tikai daļēji tiek skaidrotas autoru darbu aizsardzības iespējas digitālā vidē) 4.pantā noteikts, ka “datorprogrammas tiek aizsargātas kā literārie darbi, ..., lai kāds būtu to izpausmes veids vai forma”.
Autortiesību likums gan aizsargā datorprogrammas kā literārus darbus, neatkarīgi no izpausmes formas un veida, tomēr precīzi nav iespējams noteikt, kas ir datorprogramma, ja darbs ar to notiek digitālā vidē – Internetā, kādas pielietojuma iespējas, autoru tiesības savu darbu aizsardzībai un atbildības pakāpe par autora tiesību pārkāpumu.
No Autortiesību likuma kopumā var secināt, ka ar datorprogrammu ir domātas datorprogrammas plašākā nozīmē, ne tikai tradicionālajā izpratnē, kā programmas, kuras nopērkamas kompaktdiskos veikalā, piemēram, CorelDraw, Microsoft Windows u.tml. – jo atļauts darbu izmantot bez autora piekrišanas un atlīdzības.
1) Mājas lapas izveidošana
Mājas lapa ir oriģināli radīts līdzeklis kā padarīt apskatāmus dokumentus tā sauktajā “hiperteksta” formātā (ar kustīgām saiknēm no vārdiem vai frāzēm teksta vienā daļā uz paskaidrojošu vai sekojošu tekstu citā daļā).
Latvijas Autortiesību likumā nav dots skaidrojums jēdzienam “datorprogramma”, jo nav vienkārši dot visaptverošu definīciju datorprogrammai kā intelektuālajam īpašumam. Datorprogrammas objekts ir plašs, saskaņā ar Datorprogrammu direktīvu, ir ietverti arī “programmas sagatavošanas dizaina materiāli”. Tas nozīmē, ka jēdziens “datorprogramma” var saturēt zīmējumus, aprēķinus, tehniskus priekšrakstus u.c., nosakot, ka šāds fenomens ir tieši attiecināms uz dizainu programmā, tās objektu un uzdevumu.
Mājas lapas atklāj visu veidu autortiesību problēmas, ja jānoskaidro, kam pieder mājas lapa, un vai tā ir datubāze. Iespējams, ka viss materiāls lapā ir autortiesības, lai tā lietošanas gaitā tas tiktu saglabāts, strādātu nevainojami, it kā tas būtu papīra formā.
2) Mājas lapas autortiesību aizsardzība
Analizējot mājas lapas saturu, var secināt, ka autors izveidojot vienkāršu mājas lapu jau var iegūt autortiesības uz šo darbu “neatkarīgi no darba uzdevuma un vērtības, izpausmes formas un veida” (LR Autortiesību likuma 2.(2) p.).
Secinājums: mājas lapa ar vai bez dizaina elementiem, kuri iegūti izmantojot citas datorprogrammas, nevar tikt uzskaitīta par aizsargātu darbu. Tomēr arī šis apgalvojums nav pilnībā pareizs, jo mājas lapas elementi ir patstāvīgi uzskatāmi par aizsargājamu darbu, piemēram, tradicionālā izpildījumā – uz papīra.
Praksē ne vienmēr ir sastopams, ka digitālā vidē veidotus un ievietotus attēlus aizsargā saskaņā ar autortiesību principiem. Ja, piemēram, kāda juridiska persona vēlas izveidot savu mājas lapu un pasūta tās izveidošanu māksliniekam, tad izveidotā mājas lapa vērtējama kā firmas reklāma Internetā, nevis mākslinieka darbs, kuru iespējams aizsargāt balstoties uz autortiesību normām un autortiesību pāreja notiek pēc vispārējiem preces pirkuma principiem, nevis kā aizsargāta autortiesību objekta pāreja no autora pircējam. Tomēr tas rada problēmas, jo faktiski notiek aizsargāta darba atsavināšana, jo ar autortiesību atsavināšanas “līgumu autors atsavina (uzdāvina, pārdod) savas mantiskās tiesības citai personai. Šādi līgumi pēc savām juridiskajām sekām neatšķiras no citiem mantas atsavināšanas līgumiem, sākot ar līgumā noteikto brīdi, autoram vairs nav mantisko tiesību uz darbu ... šādi līgumi neatšķiras no citiem līdzīgiem līgumiem, ar kuriem tiek pirkta (atsavināta) automašīna, māja vai kāds cits priekšmets...”
“Autortiesību atsavināšana, kas līgumā izteikta, piemēram, ar frāzi “nodod (pārdod u.tml.) visas tiesības uz darbu”, nozīmē, ka autors autortiesību pārņēmējam nodod visas savas mantiskās tiesības, arī to, ka autoram nav tiesību radīt no sava darba atvasinātus darbus.” Šāds komentārs liek izdarīt secinājumu, ka mantiskās tiesības uz datorprogrammām kā digitālās vides elementam nevar tikt pārdotas pilnā apjomā. Strādājot digitālā vidē, izmantojot jau iepriekš aprakstītās darba formas un principus, autoram var rasties problēmas šādi atsavinātu darbu sakarā, - ņemot vērā samērā augsto mājas lapu kā datorprogrammu augsto standartizācijas pakāpi.

2. Mājas lapas īpašnieka interešu tiesiskā nodrošinājuma koncepcija
Digitālā vide maina paradigmas tradicionālajā autortiesību industrijā.
Autortiesības ir tiesības, kas dotas, lai cīnītos pret noteiktu kultūras, informācijas un izpildījuma produkcijas veidu kopēšanu. Autortiesības pamatā balstās uz priekšmeta subjektīvām īpašībām – lietisko dabu. Tā ir daļēja izteiksme, kas padara darbu aizsargājamu vairāk nekā ideju, kas bija pamatā tā realizēšanai. Autortiesībām jāsniedz izpratni un