Apraksts:

viss par iepakojuma parstradi

Darbs:

SATURS

IEVADS 3
1. KAS IR IEPAKOJUMS? 4
1.1. Iepakojuma iedalījums 4
1.2. Iepakojuma apsaimniekošana 5
1.3. Iepakojuma materiāla marķējums 6
2. ATKRITUMU IEDALĪJUMS 7
3. IEPAKOJUMA NOZARE LIKUMOS 10
3.1. Izmaiņas likumdošanā 10
3.2. Mainās termiņi 12
4. ATKRITUMU PĀRSTRĀDE - IZEJVIELU ATGŪŠANA 13
4.1. Atkritumu savākšana un pārstrāde 13
4.2. Izejvielu atgūšana 14
4. NENOSLĪKSIM SAVOS ATKRITUMOS 16
4.1. Attīstās pārstrāde 16
4.2. Darba netrūkst 16
4.3. Videi draudzīgāks iepakojums 17
SECINĀJUMI 18
IZMANTOTĀ LITERATŪRA 19


IEVADS
Ik dienu cilvēks iegādājas pārtiku un citas sadzīvē noderīgas lietas, un ik dienu daļa no nopirktā tiek izmesta atkritumu urnā. Nevienam nevajadzīgās lietas krājas konteineros, poligonos, aizņemot daudz vietas un piesārņojot vidi.
Pasaulē jau gadiem tiek domāts, kā samazināt atkritumu daudzumu, tāpēc otrreizējās izejvielas maksimāli tiek pārstrādātas. Latvijā šis process ir tikai pašos pirmsākumos: šur tur pārstrādā papīru, kaut kur stiklu, vēl citur īpaši kaitīgos atkritumus – dienas gaismas lampas un akumulatorus. Nesen Latvija iesaistījusies Eiropas Zaļā punkta sistēmā, kuras mērķis ir savākt, šķirot un otrreiz pārstrādāt izlietoto iepakojumu.
Ņemot vērā mūsdienu aktualitāti par iepakojuma neapsaimniekošanu, es uzskatu, ka referāta tēma ir vietā un tiešam atbilst priekšmeta saturam. Lai saprastu, kurus atkritumus ir viegli un videi draudzīgi atkartoti parstrādāt, es apskatīju atkritumu veidus, pieskaros iepakojum likumdošanai un dažos piemēros izstastīju iepakojuma apsaimniekošanas situāciju Latvijā.
Manā referātā ir 19 lpp. un viena diagramma, kura atspoguļo situāciju par uzņēmumiem iepakojuma apsaimniekošanā.

1. KAS IR IEPAKOJUMS?
Iepakojums – precēm un produktiem pievienots izstrādājumu kopums, ko izmanto, lai aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu, realizētu produktu – izejvielu un gatavas preces – un iepazīstinātu ar to visā iepakojuma aprites ciklā no ražotāja līdz patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patērēšanas vai patērēšanas laikā.
1.1. Iepakojuma iedalījums
Izlietotā iepakojuma apsaimniekošana ir izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, pārvadāšana, uzglabāšana, reģenerācija (pārstrāde vai enerģijas iegūšana) vai apglabāšana, kā arī minēto darbību plānošana un organizēšana. Iepakojumu pēc tā izmantošanas veida iedala:
 primārais iepakojums – tirdzniecības vajadzībām izmantojams iepakojums, kas nonāk pie lietotāja vai patērētāja tirdzniecības vietā un ir tiešā saskarē ar preci vai produktu (piemēram, alus muca, miltu paka, krāsas spainītis, konfekšu papīrs);
 sekundārais iepakojums – iepakojums, ko izmanto noteikta daudzuma tirdzniecībai paredzētu produkcijas vienību kopīgai iepakošanai. Sekundārā iepakojuma noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus (piemēram, plēve apkārt konfekšu kārbai, noteikta daudzuma minerālūdens pudelēm);
 transporta iepakojums – iepakojums, ko izmanto, lai pārvadātu tirdzniecībai un ražošanai paredzētās preces vai sekundārā iepakojuma vienības un izvairītos no produktu bojāšanās pārvadājuma laikā (piemēram, kastes, mucas, dzelzs stīpas, triecienizolācijas materiāli – putuplasta formas, koka skaidas).
Par iepakojuma izejmateriālu var izmantot gandrīz jebko
 -iepakojumu var ražot no dabisko šķiedru izejmateriāliem – koka, korķa, papīra, kartona, gofrētā kartona, tekstilmateriāliem (kokvilnas džuta un citi tekstilmateriāli);
 -iepakojumam var izmantot arī metālu – dzelzi, dzelzs skārdu, alumīniju un citus metāla materiālus;
 -plastmasas - polietilēnteraftalātu (PET), augsta blīvuma polietilēnu (HDPE), zema blīvuma polietilēnu (LDPE), polivinilhlorīdu (PVC), polipropilēnu (PP), polistirolu (PS) u.c. plastmasas.
 -visbiežāk iepakojumu veido no kompozītmateriāliem – papīra un kartona laminātiem ar plastmasas un/vai metāla komponentiem, stikla laminātiem ar plastmasas un/vai metāla komponentiem.
 -stiklu – bezkrāsainu un krāsainu stiklu.
1.2. Iepakojuma apsaimniekošana
Iepakojums veido apmēram 30% no visiem sadzīves atkritumiem.
Izlietotā iepakojuma sastāvs:
• 40% stikls
• 29% papīrs
• 19% polimēri
• 5% koks
• 4% metāls
• 3% citi iepakojuma materiāli.
Šodien tiek pārstrādāti tikai nepilni 20% no visa izlietotā iepakojuma.
Tā kā iepakojums veido tik nozīmīgu sadzīves atkritumu daļu, tā ražošana un izmantošana ir apskatīta likumos. Viens no likumā noteiktajiem principiem ir tāds, ka iepakojumam jābūt projektētam, ražotam un izmantojamam tādā veidā, lai veicinātu tā pārstrādi un samazinātu negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību un vidi izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas laikā. Un vēl - lai veicinātu iepakojuma savākšanu, atkārtotu lietošanu un pārstrādi, iepakojumu klasificē pēc tā ražošanai izmantotajiem materiāliem un marķē.
Par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu ir atbildīgs pats iepakotājs. Svarīgi saprast, kas īsti ir iepakotājs – tas ir gan preces ražotājs, gan pakalpojuma sniedzējs vai pārdevējs, kurš iepako preci, gan arī importētājs, kas ieved preci vai produktu iepakojumā.
Tāpat likums nosaka, ka iepakotājam ir vai nu jādibina iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu, jāslēdz līgumu ar šādu uzņēmumu. Uzņēmuma pienākums ir informēt sabiedrību par izlietotā iepakojuma dalītas savākšanas iespējām, iepakojuma marķējuma nozīmi un iepakojuma atkārtotu lietošanu.
ES direktīvas un Latvijas likumdošana uzliek arvien lielākas prasības jautājumos par iepakojuma atkārtotas lietošanas un reģenerācijas apjomiem, tādējādi piespiežot sabiedrību saudzīgāk izturēties pret vidi un dabas dotajiem resursiem.
Izlietotā iepakojuma efektīva savākšana un pārstrāde lielā mērā ir atkarīga no tā, vai tas ir sašķirots vai ne. Tieši te iedzīvotāji var dot vislielāko ieguldījumu – šķirojot savus atkritumus, izlietoto iepakojumu. Jau tagad dažās pilsētās, piemēram, Rīgā, Bauskā, Jūrmalā, Rēzeknē, Siguldā, ir iespējams šķirot atkritumus.
Diemžēl pagaidām tas nav tik viegli, taču ir tā vērts. Tikai no mums pašiem ir atkarīga efektīva atkritumu savākšana un pārstrāde – ja tie nav sašķiroti, nav iespējas tos apstrādāt un pārstrādāt tādā veidā, lai tas nekaitētu videi un – agrāk vai vēlāk – arī cilvēka veselībai un dzīvībai.
1.3. Iepakojuma materiāla marķējums
Marķējums - lai veicinātu un padarītu efektīvāku izlietotā iepakojuma savākšanu, atkārtotu lietošanu un reģenerāciju, ieskaitot pārstrādi, iepakojumam jātiek klasificētam pēc materiāliem, kas izmantoti tā ražošanai.
Iepakojuma vai iepakojuma materiāla marķējumā uz iepakojuma vai tā etiķetes iepakotājs norāda šādu informāciju: - iepakojuma materiāla veids (norāda ar ciparu kodu vai speciālo apzīmējumu); - iepakojuma materiāla iespējamais pārstrādes veids.
Marķējumam ir jābūt skaidri saredzamam, viegli salasāmam un noturīgam (arī pēc iepakojuma atvēršanas).
1. Izmantojams otrreizējai pārstrādei.
2. Marķējumā iekļauts vispārīgais otrreizējās pārstrādes grafiskais simbols; vai vienkāršots vispārīgais otrreizējais pārstrādes grafikas simbols; un attiecīgā iepakojuma materiāla ciparu kods, kuru ievieto grafiskajā simbolā, un/vai saīsinājums, kuru novieto zem grafiskā simbola.
3. Iepakojuma vai iepakojuma materiāla ražošanā izmantotas otrreizējās izejvielas.
4. Marķējumā iekļauts vispārīgais otrreizējās pārstrādes grafiskais simbols vai vienkāršots vispārīgais otrreizējās pārstrādes grafiskais simbols, attiecīgā iepakojuma materiāla ciparu kods, ko ievieto grafiskajā simbolā, un starptautiski pieņemtais apzīmējums Recycled (skaitlis) %, kuru novieto zem grafiskā simbola. Norādītā skaitliskā vērtība atbilst otrreizējo izejvielu procentuālajam daudzumam iepakojuma materiālā

2. ATKRITUMU IEDALĪJUMS
Pēc atkritumu īpašībām tos var iedalīt sadzīves, bīstamajos un inertajos atkritumos. Šāds iedalījums ir nepieciešams, lai reglamentētu atkritumu savākšanas, apglabāšanas vai pārstrādes prasības.
Sadzīves atkritumi
Tie galvenokārt ir mājsaimniecības atkritumi, proti - virtuves atkritumi, papīrs, kartons, plastmasa, audumi, metāls, pelni, lielgabarīta atkritumi (piemēram, mēbeles, matrači, liela izmēra elektriskie piederumi u. c.), apkalpojošo iestāžu - veikalu, skolu, bērnudārzu, sabiedriskās ēdināšanas, kā arī ražojošo uzņēmumu radītie atkritumi, kas pēc satura ir līdzīgi iepriekšminētajiem atkritumu veidiem.
Parasti jēdzienā sadzīves atkritumi netiek ietverti gāzveida izmeši, ko emitē atmosfērā; radioaktīvie atkritumi; atkritumi, kas rodas kalnrūpniecībā (raktuvēs un karjeros) un veidojas uzglabāšanas vai iežu ieguves pārstrādes procesos; dzīvnieku līķi; lauksaimniecības atlikumi (organiskais mēslojums u. c.); notekūdeņi (izņemot šķidros atkritumus); sprāgstvielas u. tml.
Bīstamie atkritumi
Tie ir saimnieciskās vai citas darbības ietekmē radušies atlikumi un blakusprodukti, kas var izraisīt piesārņojumu, negatīvi ietekmēt vidi vai cilvēku veselību un ir eksplozīvi, korodējoši, ar ļoti lielu reaģētspēju, toksiski, kancerogēni.
Inertie atkritumi
Maztoksiski atkritumi ar nelielu piesārņojošu vielu daudzumu, ar kuriem pēc to apglabāšanas nenotiek būtiskas fizikālas, bioloģiskas vai ķīmiskas pārmaiņas, ja tie neiedarbojas uz citām vielām vai materiāliem, ar kuriem nonāk saskarsmē, un nerada draudus cilvēka dzīvībai vai veselībai vai videi.
Pēc izcelsmes un sastāva atkritumus var iedalīt:
- mājsaimniecības radītie atkritumi;
- rūpnieciskie - visi atkritumi, kas rodas ražošanas procesos;
- speciālie atkritumi - īpašas grupas atkritumi, piemēram, celtniecības atkritumi (būvlaukumu atkritumi, būvgruži, ielu uzlaušanas atkritumi, celtniecības laikā izraktā zeme), ielu un citu teritoriju uzkopšanas laikā radušies atkritumi, zaļie atkritumi (zāle, zari, lapas, koku un krūmu atgriezumi) un citi īpašu atkritumu veidi, piemēram, nolietotās riepas, notekūdeņu dūņas, medicīnas atkritumi.
Šie atkritumi var būt gan bīstami, gan inerti vai nekaitīgi dabai.
Mājsaimniecības atkritumi
Mājsaimniecības atkritumu galvenie radītāji ir iedzīvotāji.
Iedzīvotāju radīto atkritumu daudzumu un sastāvu uz vienu personu pamatā nosaka viņu ienākumi, dzīvesveids, ģimenes sastāvs un pat tautība un tradīcijas. Iedzīvotāju radītie atkritumi galvenokārt ir sadzīves