Darbs:

tipa atkritumi. Sadzīves atkritumu masas sastāvs ir mainīgs lielums. Pieaugot valsts labklājībai, attīstoties vieglajai rūpniecībai, kā arī paaugstinoties iedzīvotāju prasībām pret augstvērtīgām precēm un to iepakojumu, būtiski mainās arī šo atkritumu struktūra.
Valstīs ar zemāku ekonomiskās attīstības līmeni iedzīvotāju atkritumu masā dominē pārtikas atkritumi (50-60%), bet, pieaugot labklājībai, kopējā atkritumu masā strauji palielinās papīra un plastmasas daudzums. Veicot mājsaimniecības atkritumu uzmērījumus atsevišķu projektu ietvaros Latvijā, tika konstatēts, ka radītais un centralizēti savāktais atkritumu aptuvenais daudzums ir cieši saistīts ar noteiktas iedzīvotāju grupas sadzīves apstākļiem un var tikt diferencēts atkarībā no tā, vai iedzīvotāji dzīvo daudzdzīvokļu mājā ar visām ērtībām, daudzdzīvokļu mājā bez ērtībām vai vienģimenes mājā.
Nosakot kopējo radīto sadzīves atkritumu daudzumu noteiktā teritorijā, ir būtiski bez iedzīvotāju radītajiem atkritumiem ņemt vērā arī to sadzīves atkritumu daļu, kas veidojas uzņēmumos.
Kā liecina atsevišķu projektu ietvaros veiktie novērojumi, var pieņemt, ka uzņēmumi rada apmēram 30% no kopējā sadzīves atkritumu daudzumu, bet iedzīvotāji - atlikušos 70%.
Aptuvenais mājsaimniecības atkritumu sastāvs pēc apjoma:
 16% stikls,
 6% koks,
 3% metāls,
 2% medicīniskie atkritumi,
 5% celtniecības atkritumi,
 12% papīrs un kartons,
 36% organiskie atkritumi,
 18% plastmasas,
 2% dažādi citi atkritumi.
Rūpnieciskie atkritumi
Rūpnieciskie atkritumi ir atkritumi, kas rodas ražošanas procesos. Pēc 1990. gada datiem, ir novērtēts, ka ES valstis rada aptuveni 330 miljonus tonnu rūpniecisko atkritumu gadā.
Laikā no 1985. līdz 1990. gadam rūpniecisko atkritumu daudzums šajās valstīs bija pieaudzis vidēji par 3% gadā, tas ir, par apmēram 9 miljoniem tonnu gadā.
Rūpnieciskie atkritumi ietver ļoti plašu materiālu klāstu, kas atšķiras ar ķīmisko sastāvu un fizikālo stāvokli. Atkarībā no rūpniecības nozares tie satur dažādās attiecībās organiskos un neorganiskos atkritumus. To neviendabīgums rada grūtības atkritumu pārstrādē un apglabāšanā. Liels daudzums rūpniecisko atkritumu ir arī bīstamie atkritumi, tai skaitā šķīdinātāji, krāsu atlikumi, kas satur smagos metālus, kā arī skābes, sārmi un naftas produkti.
Rūpniecisko atkritumu pārstrāde un apglabāšana vēl joprojām daudzās valstīs nav pilnībā atrisināts jautājums. Tā ES dalībvalstīs apmēram divas trešdaļas no kopējā rūpniecisko atkritumu daudzuma tiek apglabāti virs zemes, apmēram 8% tiek sadedzināti un apmēram 10% - pārstrādāti kā otrreizējais izejmateriāls.

3. IEPAKOJUMA NOZARE LIKUMOS
Latvijas likumdošanas mērķis iepakojuma jomā ir nodrošināt:
1) iepakojuma ražošanas attīstību;
2) progresīvu iepakošanas tehnoloģiju ieviešanu un racionālas izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas sistēmas izveidi valstī;
3) nodrošināt brīvprātīgas vienošanās principu ieviešanu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā.
Tas ļaus samazināt izlietotā iepakojuma nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, sekmēt iepakojuma atkārtotu lietošanu, veicināt iepakojuma materiālietilpības samazināšanu un izlietotā iepakojuma reģenerāciju.
Iepakotājs ir atbildīgs par sava radītā izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu. To iepakotājs var veikt pats, dibināt šiem mērķiem iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmumu vai slēgt līgumu ar šādu uzņēmumu(uzņēmējsabiedrību).
Izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas uzņēmums SIA “Zaļā josta” 2002.gadā noslēdza līgumus par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu ar 11 Jelgavas reģiona uzņēmumiem, SIA “Latvijas Zaļais punkts” – ar 5 uzņēmumiem.
3.1. Izmaiņas likumdošanā
Diemžēl dati, kas kopumā atspoguļotu iepakojuma nozari un tās aizvadītā gada rezultātus, vēl nav sagatavoti. Kā skaidro Vides ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktora vietniece Rudīte Vesere, vēl tiek strādāts pie 2003. izvērtējuma. Valstī tikai 2002. gada otrajā pusgadā stājās spēkā iepakojuma pārstrādi un reģenerāciju reglamentējošie normatīvie akti, kuru vidū ir arī prasība reģistrēties un līdz 1. maijam katru gadu sagatavot ziņojumu tiem uzņēmumiem, kuri gada laikā izlieto vairāk nekā 300kg iepakojuma.
Turpmāk pēc šīs informācijas būs redzams, kāda ir situācija valstī – cik liels ir iepakojuma patēriņš, kā tas tiek apsaimniekots. Diemžēl faktu apkopošana prasa vismaz pusotru gadu, jo daļa uzņēmumu atskaiti neiesniedza noteiktos termiņos, kā arī ir vajadzīgs laiks ziņojumu kontroles veikšanai. Turklāt ir uzņēmumi, kas šo prasību nepilda.
Pēc bijuša Latvijas Iepakojuma institūta ziņām, nereģistrētā iepakojuma proporcija Latvijas tirgū 2003. gadā bija 39%. R. Vesere min arī faktu, ka, lai gan kopš 1997. gada janvāra par izlietoto iepakojumu ir ieviests dabas resursu nodoklis, taču atklājas arī tādi uzņēmumi, kuri to pat nav pamanījuši un attiecīgi nekādu nodokli valstij nav maksājuši. Lai gan kaut kā ierobežotu likuma nosacījumu neievērošanu, tika veikti grozījumi likumā. Šogad iepakojuma nozari skars vairākas izmaiņas valsts likumdošanā. Eiropā pagājušogad februārī tika pieņemta direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu, tāpēc saskaņā ar tiem arī Latvijā spēkā esošajā Iepakojuma likumā ir sagatavoti grozījumi, kas varētu tikt pieņemti vēl aprīlī, skaidro vides ministrijas pārstāve. Latvijas Zaļais punkts pilda Iepakojuma likuma prasības un ļauj uzņēmumam ietaupīt – pievienojies stabilai sistēmai!
3.1. tabula
Uzņēmumi LZP sistēmā

Likuma grozījumi paredz, ka valstī vairāku gadu tiks paaugstināti izlietotā iepakojuma reģenerācijas apjomi un normas (skat. 1. att.). Izmaiņas skars arī paša iepakojuma definīciju. Tā tiks skaidrota jau ar ilustratīviem piemēriem. Uzņēmējiem šī definīcijas precizēšana un skaidrojumi noteikti atvieglos dzīvi. Mazināsies strīdu situācijas, kādas līdz šim nereti radās, diskutējot, vai konkrētais izstrādājums būtu jāuzskata par iepakojumu vai arī tas par tādu nav atzīstams. Gaidāmajos iepakojuma likuma grozījumos tiks precizēts arī jautājums, kas saistīts ar uzņēmumu ziņojumu par iepakojuma izmantošanu un resursu apgūšanu. Likums noteiks, ka visam procesam jābūt pamatotam ar dokumentiem un tādējādi uzņēmums varēs pierādīt, kur palicis izlietotais iepakojums – vai tas atdots pārstrādei kādam vietējam uzņēmumam vai izvests pārstrādei uz ārvalstīm. Likumā būs precizētas arī tās normas, kas attiecas uz izlietotā iepakojuma apsaimniekotāju.
3.2. Mainās termiņi
Turpmāk grozīti tiks arī Ministru kabineta noteikumi Nr. 139, kuros ir noteiktas izlietotā iepakojuma reģenerācijas normas. R. Verse kā pozitīvo ziņu uzņēmējiem min faktu, ka pirms mēneša Eiropas Parlaments šai jomā pieņēma grozījumus attiecībā uz jaunajām ES dalībvalstīm. Agrāk bija paredzēts, ka līdz 2008. gadam Latvijā kopējai izlietotā iepakojuma reģenerācijai jāsasniedz 60%, kāpinot šīs jaudas par 10% gadā, kas bija diezgan nereāli izpildāma prasība. Pēc attiecīgo ES institūciju pārrunām ar jaunajām kandidātvalstīm, patlaban pieņemti direktīvas grozījumi, kas nosaka, ka Latvijai šī norma būs jāsasniedz līdz 2015. gadam. Ministrijas pārstāve uzsver, ka konkrētākas kļuvušas arī prasības par dažādu materiālu pārstrādi, kas līdz šim Eiropas Savienībā bija pārāk vispārīgi definētas. Šajā vasarā arī nelielas izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, kas saistīti ar iepakojuma depozītiem, kā arī tiks precizēti iepakojuma marķēšanas noteikumi. Eiropā ir nostādnes, ka šai marķēšanai ir jābūt brīvprātīgai, ne obligātai, taču, ja tā tiek veikta, tad stingri jāievēro šo noteikumu prasības.

4. ATKRITUMU PĀRSTRĀDE - IZEJVIELU ATGŪŠANA
4.1. Atkritumu savākšana un pārstrāde
Kopš 2000. gada darbojas bezpeļņas organizācija «Latvijas Zaļais punkts». Tās mērķis ir iesaistīt Latvijas iepakojuma ražotājus, kā arī lietotājus tā dēvētajā Zaļā punkta ķēdē, kas nodrošina izlietotā iepakojuma savākšanu, šķirošanu un otrreizēju pārstrādi.
Kā stāsta Latvijas Zaļā punkta valdes priekšsēdētāja Undīne Būde, Zaļā punkta zīme uz iepakojuma liecina, ka preces ražotājs uzņemas atbildību par iepakojuma tālāko likteni.
Visā Eiropā pastāv vienota Zaļā punkta sistēma. Katrā valstī atšķiras tikai uzraksti – «Green Dot», «Der Grüne Punkt» vai Zaļais punkts. Ja uzraksts ir angļu vai vācu valodā, tad ideālā variantā tas nozīmē, ka preces importētājs ir samaksājis par to, lai mēs iepakojumu varētu savākt un pārstrādāt. Latvijā patlaban Zaļajā punktā ir iesaistījušas vairākas pazīstamas firmas – «Aldaris», «Laima», «Latvijas Balzams», «Cido», «Gutta», «Spilva», «Rīgas miesnieks», «PTC» un «Alus Avots». Tātad šie uzņēmumi rūpējas par to, lai pēc iespējas lielāka daļa viņu ražotās preces iepakojuma tiktu pārstrādāta.
Zaļais punkts ir izstrādājis mārketinga projektus, ko tuvākajā laikā gatavojas īstenot. Jau ir noorganizēts Zaļā punkta klubs, kura biedri cenšas pievērst sabiedrības uzmanību aktuāliem vides jautājumiem. Nākotnē plānots veidot arī lokālus kluba atbalsta centrus visā valstī. Otrs svarīgākais mārketinga mērķis ir izglītības projekti skolās. Zaļā punkta skola sniedz skolēniem plašākas un precīzākas zināšanas par ekoloģiskiem jautājumiem, kā arī dod viņiem iespēju ikdienā piedalīties izlietotā iepakojuma vākšanā.
U.Būde uzskata, ka izlietotā iepakojuma otrreizēja pārstrāde kļūs arvien svarīgāka, jo dabā samazinās resursi jauna iepakojuma ražošanai, arī atkritumu poligoniem piemērotu vietu kļūst mazāk: «Atkritumu pārstrāde nav izdevīgs bizness, kas varētu nest peļņu, bet tas ir civilizētas sabiedrības pienākums. Tāpēc patlaban esam izstrādājuši plānu pieciem gadiem, kuru laikā gribam ieviest šķirotu atkritumu vākšanu lielākajā Latvijas daļā. Sākums tam ir pārrunas ar pašvaldībām un firmām, kas nodarbojas ar atkritumu savākšanu. Protams, vispirms mums ir vieglāk koncentrēties uz uzņēmumiem, kuru darbības rezultātā rodas liels daudzums kāda viena noteikta otrreiz pārstrādājama atkrituma, – tās ir ceptuves, frizētavas, kurpnieku darbnīcas. Svarīgi ir pamanīt, ka tie nav atkritumi, bet gan resursi, kas ļauj ražot jaunu preci.»
Pagaidām gan Latvija šajā procesā ir tikai pašā sākuma stadijā. Nav grūti