grieķu mīti un dievības

1956 0

Grieķu mīti

Pasaules un dievu rašanās .Kā vēsta grieķu mīti, pasaule ir radusies no bezgalīgā Haosa. No Haosa ir cēlusies zemes dieve Gaja, pazemes dievs Tartars, kas radījis tumsas un pazemes valstību Tartaru. Dzima mīlas dievs Erots jeb Eross. Haoss radīja arī tumsu Erebu un nakti Nikti, kā arī gaismu Aiteru un dienu Hemēru. Gaja dzemdēja Urānu – debesu dievu. Viņš sāka valdīt pār pasauli, ņēma sev par sievu Gaju un dzemdēja titānus – sešus dēlus un sešas meitas. (Okeānu, Hiperionu, Teiju, Astreju, Kr ronu, Reju)Viens no tiem bija jūras dievs Okeāns, kas precējās ar dievi Tetīdu, un viņi dzemdēja bērnus – okeanīdas un upju garus. Titāni Hiperions un Teija radīja bērnus Hēliju-sauli, Selēni – mēnesi un Ēosu – rītausmu. Ēosa un titāns Astrejs radīja visas zvaigznes, kas mirdz pie debesīm un visus vējus- ziemeļvēju Boreju, austrumvēju Avru, dienvidvēju Notu un rietumvēju Zefīru.

Zelta laikmets. Dievi bija radījuši arī cilvēku. Zemes virsū valdīja zelta laikmets. Cilvēkiem it nekā netrūka. Zeme pati deva visu, kas cilvēkiem bija nepieciešams, un visi vadīja laimīgas dienas. Pēc nāves Zevs pārvērta cilvēkus garos, kas vēl šodien klejo pa pasauli sodīdami netaisnīgos un apbalvojot krietnos.

Krons gāž Urānu. Gaja un Urāns dzemdēja ne tikai titānus, bet arī trīs ciklopus un trīs milžus hekatonheirus, kam bija 50 rokas un 10 galvas. Urāns šos savus bērnus sāka ienīst, viņš tos ieslodzīja pazemē pie Tartara. Gaja tādēļ ļoti cieta un lūdz, lai bērni titānu sacelto pret Urānu, bet tie baidījās pacelt roku pret tēvu. Vienīgais, kas to uzdrošinājās bija jaunākais no Gajas bērniem – ļaunais Krons, kas ar viltu gāza tēvu no troņa. No Urāna mirušās miesas radās vēl daudzi citi dievi un dievietes, kā arī nāras, nimfas, gari un citas dievības. Dieve nakts, kas bija saniknota, ka Krons gāzis Urānu, dzemdēja daudzas ļaunas dievības – nāvi Tanatu, strīdu Erīdu, krāpšanu Apati, nelaimi Kēru, bezmiegu Hipnosu, atriebību Nemesīdu u.c. pasaulē sākās šausmas, ķildas, krāpšana, nesaskaņas un nelaimes, ko nesa šī ļaunās dievības.

Sudraba laikmets. Līdz ar Urāna gāšanu no troņa un ļauno dievību dzimšanu, arī cilvēkiem sākās grūtāki laiki. Zeme vairs nebija tik dāsna, bija jāsāk strādāt. Cilvēki vairs nebija tik gudri kā zelta laikmeta cilvēki, tie dzīvoja mazāk un nebija tik laimīgi kā iepriekšējā paaudze.

Zeva dzimšana un Krona gāšana no troņa. Krons, kurš bija precējies ar dievu Reju, baidījās, ka viņu vārētu piemeklēt tāds pats liktenis kā viņa tēvu, tāpēc viņš lika Rejai atnest visus bērnus un tos apēda. Kad bija kārta nest sesto dēlu – pēdējo, Reja pievīla Kronu, iedeva tam akmeni, bet Zevu – jaunāko dēlu aizveda uz Krētas salas, kur viņu audzināja nimfas. Zevs auga liels un stiprs, līdz kādu dienu viņš sacēlās pret savu tēvu, un Krons izlaida no mutes visus savus apēstos bērnus. Sākās olimpa dievu cīņa pret Kronu un titāniem. Zeva pusē stājās viņa brāļi, ciklopi un simtroči, un viņi uzvarēja titānus, iekala tos važās un ieslodzīja viņus Tartarā.

Māte Gaja Zevam par sodu devās laulībā ar Tartaru un dzemdēja briesmoni Tīfonu, jo Zevs bija sakāvis viņas bērnus titānus. Zevam nācās cīnīties ar Tīfonu un tā bija smaga kauja, tomēr Zevs viņu sakāva un ieslodzīja pazemē. Zevs tika atzīts par pasaules valdnieku.

Vara laikmets. Cilvēki vara laikmetā kļuva nežēlīgi, negodīgi un atriebīgi, jo nakts dieve uzsūtīja zemei savus bērnus, lai tie nestu cilvēkiem nelaimes. Cilvēki vairs neklausīja dieviem, un tādēļ Zevs sodīja cilvēkus, sākās 4 gadalaiki, un cilvēkiem bija jāstrādā vēl smagāk, lai izdzīvotu. Nakts dieve uzsūtīja cilvēkiem arī Egosu un Narcisu, kuru dēļ cilvēki kļuva arī iedomīgi, patmīlīgi, mantkārīgi un egoistiski. Dievi pameta zemi un kopš tā laika dzīvo Olimpā.

Grieķu dievības

Zevs. Zevs ir visvarenākais no visiem grieķu dieviem- pasaules valdnieks. Zevs ir viens no 6 Krona un Rejas dēliem, jaunākais, kuru māte izglāba no ļaunā Krona. Zevs ir audzis vientuļajā Krētas salā, kur par viņu rūpējās un mācīja nimfas Adrasteja un Ideja, viņš tika barots ar svētās kazas Amaltejas pienu, kas deva Zevam spēku, drosmi un gudrību. Kad Zevs bija sasniedzis savu spēku pilnbriedu, viņš sacēlās pret savu tēvu Kronu un izglāba visus savus brāļus no Krona dusmām. Kad Zevs uzvarēja arī Gajas uzsūtīto briesmoni Tīfonu, viņš tika atzīts par pasaules valdnieku. Zevs ir debess un zemes valdnieks, tiek dēvēts arī par pērkona un zibens dievu.

Poseidons. Poseidons ir varenā Zeva brālis, kas mīt dziļi jūras dzelmē un kopā ar savu daiļo sievu Amfitrīti valda pār visiem pasaules ūdeņiem. Ar Poseidonu tiek saistītas vairākas jūras dievības- viņa dēls Tritons, Amfitrītes māsas nereīdas, jūras pareģis Nērejs, jūras radību aizstāvis un pavēlnieks Protejs, jūrnieku un zvejnieku aizstāvis Glauks, u.c. Poseidons skaistumā un spēkā sacenšas ar Zevu, un ir viens no godātākajiem grieķu dieviem.

Aīds jeb Plutons un viņa valstība. Plutons ir Zeva brālis, kas mīt dziļi zem zemes mirušo valstībā, kur nekad neiespīd saule, un valda pār mirušajām dvēselēm. Aīda valstības vārtus sargā trīsgalvainais pazemes suns Kerbers un mirušo dvēseļu pārcēlājs Harons, kuri nevienu nelaiž ārā. Aīdam kalpo Erīnijas ar čūsku matiem, kas vajā noziedzniekus, kā arī taisnības tiesneši Mīnojs un Radamants, nāves dievs Tanats, kēras, miega dievs Hipnoss, spoks Empūsa, garu dieve Hekate, u.c. Cilvēki no Aīda baidās un vairās, viņam tiek nesti bagātīgi ziedojumiem, lai viņu nesadusmotu.

Hēra. Hēra ir Zeva sieva, arī māsa, laulības aizstāve, kas dāvā laulātajiem bērnus un laimi, mātes sargātāja dzemdību laikā. Hē ēra ir viena no vecākajām grieķu dievietēm. Hēras kultā saglabājušās totēmisma pazīmes. Viņu dažkārt attēloja kā zirgu vai zirga galvu. Hēru godāja ari kā dabas dievieti, ar Hēru saistīja Gajas dāvāto zelta ābeli. Hērai bija tādas pašas spējas kā Zevam, viņa spēj radīt vētras, negaisu, mākoņus, zibeni, lietusgāzes. Hēru sevišķi godāja Spartā, Korintā, Olimpijā un Argosā, kur viņai ir ievērojami tempļi. Mītos par Hēru atspoguļojas sievietes stāvoklis Grieķijā. Tāpat kā grieķu sievietei nebija vienādas tiesības ar vīrieti, tā Hēra ir atkarīga no Zeva.

Apollons. Apollons ir Zeva dēls, bet māte viņam nav vis Hēra, bet gan Latona. Apollons ir gaismas dievs. Arī Apollona kultā saskatāmas totēmisma paliekas- viņu mēdza attēlot kā aunu vai auna alvu. Sākotnēji Apollons bija ganāmpulka sargātājs, bet vēlāk viņš kļūst par ceļotāju aizstāvi, mākslas, mūzikas, dejas un dzejas un it īpaši par teātra dievu. Apollonam tiek piedēvētas vairākas pārdabiskas spējas- viņš spēj pārvērsties par jebkuru dzīvnieku, v

. . .

REFERĀTS

GRIEĶU MĪTI

Ievads.

Visām tautām ir mīti vai teikas pat sirmās pagātnes ievērojamiem notikumiem un vīriem. Visvairāk šādu mītu gan ir senajiem grieķiem. Viņu dzīvā iztēle ir radījusi spilgtus varoņu un dievu tēlus. Dievi parasti tika attēloti ar visām cilvēku kaislībām un vājībām, mītos sastopama gan krāpšana, gan meli, gan neuzticība. Grieķu mīti sasaucas arī ar citu tautu mītiem. Mīti tika pārstāstīti no paaudzes paaudze, un katrs stāstītājs šo to ir pielicis klāt, tādēļ mītiem ir vairāki varianti. Šie mītu ir r kļuvuši par neatņemamu grieķu kultūras sastāvdaļu. Arī daudzi mākslinieki un dzejnieki ir attēlojuši grieķu dievus un varoņus, piemēram, Gēte, Markss, Puškins, Šillers, Mikelandželo, Leonardo da Vinči, Rafaēls, Valeskezs, Rembrants un Rubenss. Vēl mūsu dienās lieto tādus izteicienus kā Sīzifa darbs, Tantala mokas, Prokrusta gulta, Ahilleja papēdis, Trojas zirgs, u.c. Grieķu radītie tēli dzīvo arī vēl mūsdienās.

Izmantotā literatūra.

N. Kūns. Sengrieķu mīti un varoņteikas

Homēra Odiseja

www.liis.lv

web.uvic.ca

www.mythome.org

Join the Conversation