:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

Aprakstīta epilepsija, tās izpausmes pazīmes, kā rīkoties, ja ir epilepsija un sabiedrības viedoklis par epilepsiju.

Darbs:

Epilepsija.
Epilepsija ir centrālās nervu sistēmas slimība, kam raksturīgas krampju un bezsamaņas lēkmes. Tās rodas sakarā ar galvas smadzeņu elektriskās aktivitātes straujām, īslaicīgām izmaiņām. Tautā to bieži sauc par “krītamo kaiti”.
Epilepsijas lēkmes pazīmes:
• cilvēks pēkšņi nokrīt,
• sāk raustīties krampjos,
• nereaģē uz uzrunu, jo atrodas bezsamaņā,
• ir pastiprināta siekalošanās, kas izpaužas kā putas vai burbuļi ap cietušā muti.
Lēkmes parasti ilgs līdz 5 minūtēm, pēc tās cilvēks atgūst samaņu, lai gan var būt apjucis un miegains.
Rīcība:
• lēkmes laikā nedrīkst turēt cietušo, lai viņu papildus netraumētu. Lēkmes laikā jūs neko nespējat palīdzēt, tāpēc nogaidiet līdz tā beidzas!
• neļaujiet arī citiem mesties palīgā cietušajam,
• nepieļaujiet cietušā papildus sadauzīšanos, tāpēc atbrīvojiet apkārtni no cietiem priekšmetiem. Ja iespējams zem galvas palieciet mīkstas drēbes vai segu.
Papildus traumas var izraisīt jaunu krampju lēkmi!
• kad lēkme beigusies iztīriet cietušā muti,
• noguldiet stabilajā sānu guļā,
• ABC shēma, ja nepieciešams,
• izsaukt ātro medicīnisko palīdzību.
Ja zināms, ka cilvēks ilgstoši slimo ar epilepsiju, pēc katras lēkmes nav nepieciešams saukt ātro palīdzību, izņemot, ja lēkmes seko nepārtraukti viena otrai un ir ilgstoša bezsamaņa.
Obligāti izsaukt ātro medicīnisko palīdzību, ja krampju lēkme ir pirmo reizi mūžā!

Šo slimību aprakstījis jau Hipokrāts pirms vairāk nekā 2000 gadiem. Antīkajā Grieķijā to saistīja ar maģiju un burvestībām. Uzskatīja, ka cilvēkā ir iemiesojies sātans, ka tā ir kā sods par grēcīgu dzīvi. Senajā Romā domāja, ka šī slimība ir lipīga, tādēļ slimie cilvēki slēpās vientuļos apvidos. Ar šo slimību slimojis Sokrāts, Platons, Kaligula un Petrarka, tādēļ parādījās uzskats, ka tā ir ģēniju slimība. 18. gs šādus slimniekus ievietoja trako namos. Bet vēl mūsdienās šie maldīgie priekšstati nav īpaši mainījušies.
Ko gan mēs zinām par slimību, ar kuru slimo 0,8% iedzīvotāju? Ko gan mēs zi¬nām par epilepsiju? Lai izprastu ar epi¬lepsiju slimo cilvēku dzīves kvalitāti, «Marta» sarunājās ar bērnu neiroloģi Bai¬bu Norīti.
Epilepsija nav garīga slimība
Daudzi uzskata, ka epilepsija ir garīga slimība, taču tas ir absolūti nepareizi. Tā nav garīga saslimšana. Pārsvarā cilvēki zi¬na tikai par lielo lēkmi, kad cilvēks nokrīt un viņam ir putas uz lūpām, taču tas ir ti¬kai viens no epilepsijas veidiem. Šūnās ro¬das uzbudinājums, un šis uzbudinājums kā izlāde, kā zi¬bens spēriens izpaužas lēkmē. Taču starp lēkmēm cilvēks ir pilnīgi vesels. Tikai ļoti mazam procentam epilepsijas slimnieku ir garīgi traucējumi. Ir veikti pētījumi, un atklāts, ka uz pasaules apmēram 50 mil¬joniem cilvēku ir epilepsija, taču viņi visi nav garīgi slimi. Sabiedrības viedoklis veidojas tikai par šo vienu lielo lēkmi, kas tiešām izskatās briesmīgi, taču tādēļ jau nevar uzskatīt ar epilepsiju slimo cilvēku par garīgi slimu.
70% epilepsijas slimnieku pilnīgi izārstējas
Epilepsijas rašanos un ie¬spējamību nevar prognozēt. Epilepsija var attīstīties pēc traumām, infekcijas sli¬mībām, arī bērniem, kuriem bijušas pro¬blēmas intrauterinajā periodā, vai pēcdzemdību traumas.
Starp epilepsijas lēkmēm cilvēks ir pilnīgi normāls, dzer zāles un 70% gadī¬jumu pilnīgi izārstējas. Var sasniegt tādu stāvokli, kad lēkmes neatkārtojas arī tad, ja zāles nelieto.
Bērniem mēdz būt arī labdabīgā epi¬lepsija, kas saistīta ar smadzeņu nobrie¬šanu. Smadzenes attīstās līdz 16 gadu vecumam, un ir kaut kāds faktors, kas šo attīstību kavē. Šai laikā var attīstīties epi¬lepsija, kas 16 gados beidzas, jo smadze¬nes ir attīstījušās. Tomēr arī šie gadījumi jāārstē, jo lēkmes laikā smadzeņu šūnas iet bojā un rodas rēta smadzeņu audos, kas vairs nav labdabīgi.
30% — smagie gadījumi
Šiem cilvēkiem ir vissmagāk, bieži viņus pārņem bezcerība un dusmas, ka viņus nespēj izārstēt. Šiem cilvē¬kiem ir īpaši grūti sadzīvot ar krītamo kaiti. Lēkmes var notikt bieži. 25% pa¬cientu pat atzinuši, ka viņiem nav cil¬vēka, kas sniegtu psiholoģisku un emo¬cionālu atbalstu, taču tas nenozī¬mē, ka šie cilvēki dzīvo vieni, bez ģimenēm: viņus vienkārši nesaprot vai negrib saprast. Var jau saprast to, ka cilvēks grib darīt visu, lai izār¬stētu šo slimību. Tomēr nekur — ne Eiropā, ne arī vi¬sā pārējā pasaulē — epilepsiju neārstē homeopāti un eks¬trasensi; liekas, ti¬kai Latvijā cilvēki ir iedomājušies,
ka dziednieki to var izārstēt. Ja tomēr ir vēlme apmeklēt dziedniekus, nekādā gadījumā nedrīkst atmest zāļu lietošanu.


Pētījums par epilepsijas slimnieku dzīves kvalitāti
Latvijā ir veikts pētījums, kurā tika aptaujāti 70 epilepsijas slimnieki un 30 slimo bērnu vecāki. Šajā pētījumā tika atklāti pārsteidzoši dati par to, kā epileptiķiem nākas saskarties ar sabiedrī¬bas negatīvo attieksmi. Taču bērna slimība ļoti ietekmējusi arī ģimenes sav¬starpējās attiecības, to atzinuši 60% ap¬taujāto. Šajās ģimeņu nesaskaņās bija gan vecāku šķiršanās, gan tēva aizieša¬na no ģimenes, pat bērnu atstāšana vecvecāku aprūpē. Viens no biežāka¬jiem ģimeņu nesaskaņas iemesliem ir vainīgā meklēšana, sastopoties ar sli¬mību.
Problēma — sabiedrības attieksme
Tomēr vissmagākā epilepsijas slim¬niekiem ir sabiedrības attieksme. Sabied¬rība nav informēta par epilepsiju, un arī attieksme nav īpaši mainījusies vairāku gadsimtu laikā. Vecāki ir spiesti slēpt sa¬vu bērnu slimību, lai citi par bērniem neņirgātos un tos neapceltu. Maziem bēr¬niem tiek atteikta iespēja apmeklēt bēr¬nudārzu, izlasot diagnozi vien, sko¬lēni tiek nosūtīti mājas apmācībā, kaut gan pasniedzēji nekad nav redzējuši lēk¬mi skolēnam. Taču kāpēc gan bērnam, kurš ir tikpat dzīvespriecīgs, aktīvs un sa¬biedrisks kā citi, likt būt pilnīgi izolētam no sabiedrības? 24% vecāku ir izjutuši negatīvu skolotāju un audzinātāju attiek¬smi pret bērnu. Taču, ja pasniedzēju at¬tieksmi varētu norakstīt uz bailēm par lielo atbildību, tad kā lai izskaidro to, ka 33% epilepsijas slimnieku izjūt negatīvu attieksmi no kolēģu un vadības puses?
Cilvēkiem, kuri slimo ar epilepsiju, gandrīz nekas nav liegts, vienīgi viņi ne¬drīkst braukt ar automašīnu, bet tā vairāk ir valsts nesakārtotība — jo ir tādas epi¬lepsijas formas, kas izpaužas tikai miegā, tomēr arī šiem cilvēkiem ir liedz vadīt auto. Epilepsijas slimniekiem ir jānormē laiks, ko viņi pavada pie datora vai televizora, jo gaismas mirgošana var izsaukt lēkmi.
Tomēr, iespējams, sabiedrības attieksmes dēļ 80% vecāku atzīmē, ka slimības dēļ bērns ir spiests atteikties no sporta nodarbībām, dejošanas, dziedāšanas un citām nodarbēm. Kopš parādījušās lēkmes ar savu hobiju pārtraukuši nodarboties 66% epilepsijas slimnieku.
Pēc izārstēšanās viņi ir tādi kā visi, ja vien… Bieži vien vajag tikai nedaudz vai¬rāk par diviem gadiem, lai pilnīgi izārstē¬tos no epilepsijas. Tad lēkmes nekad vairs neatkārtojas. Slimība neatgādina par sevi, ja vien šo cilvēku slimības laikā nav ietekmējusi sabiedrības attieksme.
Kā rīkoties, redzot epilepsijas lēkmi
Sabiedrībā pastāv daudz maldīgu priekšstatu, ka lēkmes laikā cilvē¬kam mutē jāliek grāmata, karote vai vēl kādi priekšmeti. Taču to nedrīkst darīt, jo lēkmes laikā cilvēks ir bezsamaņā un tikai sakodīs grāmatu vai pārkodīs karoti, izlauzīs zobus un aizrīsies. Jo vairāk cil¬vēku aiztiek lēkmes laikā, jo ilgāk šī lēk¬me turpinās. Vajadzētu nolikt cilvēku uz sāniem, lai viņš neaizrijas. Parasti lēkme ilgst no 1 līdz 3 minūtēm. Tikai tad, ja lēkme ir ilgāka, būtu jāsauc ātrā palīdzī¬ba. Kad lēkme beidzas, cilvēks kļūst mie¬gains, tāpēc vajadzētu painteresēties, kur viņš dzīvo un vai pats varēs tikt uz mā¬jām.
Tikai mēs paši varam atvieglot ne vien ar epilepsiju, bet arī ar citām slimī¬bām sirgstošu cilvēku dzīvi, sniedzot vi¬ņiem atbalstu un sapratni.
No epilepsijas nav pasargāts neviens
Kas kopīgs ir van Gogam, Agatai Kristi, Pēterim I, Bēthovenam, Leonardo da Vinči? Viņi visi bija ģeniāli, un viņiem visiem bija epilepsija. Kopš senseniem laikiem no epileptiķiem ir baidījušies, uzskatījuši šo slimību gan par Dieva izredzēto kaiti, gan gluži otrādi – cilvēkus, kuri piedzīvoja epilepsijas lēkmes, dēvēja par apsēstajiem. Neiroloģe Nelda Eglīte dalās novērojumā, ka pēdējos gados pacientu skaits ar šo diagnozi dramatiski pieaug.
Medicīniski epilepsija ir smadzeņu darbības traucējums – smadzeņu šūnu (neironu) pārmērīgs uzbudinājums bioķīmisku procesu rezultātā, kuru izlādes laikā notiek lēkmes. Praktiski šādus smadzeņu darbības traucējumus var piedzīvot ikviens no mums, jo stresainā vide un dzīvesveids, sadzīves galvas traumas, vīrusi, arī gripa, neveselīgā, ķīmiski uzlabotā pārtika var provocēt epilepsiju.
Daktere Eglīte uzsver, ka tāpat kā ar daudzām citām slimībām, arī attiecībā uz šo saslimšanu milzīga nozīme ir iedzimtai nosliecei – būs cilvēki, kuriem viss augšminēto faktoru komplekts neizprovocēs saslimšanu, bet citam pietiks gūt galvas traumu, lai saslimtu ar epilepsiju. Apmēram 10–15 % gadījumu epilepsija iedzimst. Bērniem līdz 16 gadu vecumam mēdz būt epilepsijas lēkmes, kas pēc pubertātes vecuma bieži vien vairs neatkārtojas.
Kādas pazīmes varētu liecināt par iespējamo saslimšanu? Parasti iedomājamies, ka epilepsijas pazīme ir krampju lēkmes ar putām uz lūpām. Patiesībā šāda izpausme ir tikai tā saucamajām lielajām lēkmēm smagas slimības gaitas gadījumā.
Kādas pazīmes varētu liecināt par iespējamo saslimšanu? Parasti iedomājamies, ka epilepsijas pazīme ir krampju lēkmes ar putām uz lūpām. Patiesībā šāda izpausme ir tikai tā saucamajām lielajām lēkmēm smagas slimības gaitas gadījumā.
Daudz biežāk ir mazās lēkmes, kuras varam pat nepamanīt vai neuzskatām par slimības pazīmi. Ja ir gadījies piedzīvot īslaicīgu apziņas izslēgšanos, galvas reiboni, realitātes uztveršanas grūtības, ķermeņa daļu raustīšanos, sastingumu uz dažām sekundēm, krišanu un ģīboni, ir vērts apmeklēt neirologu vai par šīm pazīmēm informēt ģimenes ārstu.
Ja tomēr ir apstiprinājies, ka saslimšana tiešām ir epilepsija, slimniekam jāapmeklē neirologs reizi mēnesī, reizi gadā jāveic elektroencefalogrāfija, regulāri jādzer zāles. Zāles epilepsijas ārstēšanai ir iekļautas valsts kompensējamo medikamentu sarakstā, tomēr ar nelielu līdzmaksājumu ir jāpiedalās arī pašam pacientam. Smagākos gadījumos vai pēc traumām tiek piešķirta invaliditāte, bet vieglākos saslimšanas gadījumos, pedantiski ievērojot ārsta norādījumus, var no šīs slimības izpausmēm atbrīvoties. Eglīte gan skaidro, ka epilepsija nav ārstējama slimība, bet, ja 4–5 gadus lēkmes nav bijušas, parasti uzskata, ka diagnozi var pārskatīt. Jebkurā gadījumā nav jābaidās noskaidrot patiesību par savu veselības stāvokli, jo, adekvāti ārstējoties, šī slimība netraucē dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Epilepsija ir slimība, kuras izpausmju laikā ļoti nozīmīga ir apkārtējā vide, sabiedrības attieksme un palīdzība. Ja sākusies lielā lēkme, vispirms jāatbrīvo slimnieka apģērbs, īpaši ap kaklu, lai viņš varētu vieglāk elpot. Vēlams cilvēku novietot guļus uz sāniem, zem galvas paliekot kaut ko mīkstu. Jāpārliecinās, vai tuvumā nav asu un bīstamu priekšmetu. Tomēr galvenais – nevajag neko ievietot starp slimnieka zobiem, celt viņu augšā un ierobežot kustības. Lēkmes provocē režīma pārkāpumi (negulēšana, alkohols, narkotikas). Jānovērš garīga un fiziska pārpūle.
Epileptiķiem gan ir daži ierobežojumi, piemēram, viņi nedrīkst vadīt auto. «Ikdienā saskaros ar epilepsijas slimniekiem un redzu, ka patiesībā viņi gan vada automašīnu, gan sabiedrisko transportu, gan strādā bīstamos sev un citiem darbos. Esmu gandrīz pārliecināta, ka visi, kas izraisa avārijas, iebraucot pretējā braukšanas joslā vai uzbraucot uz ietves stāvošiem cilvēkiem, ir epilepsijas slimnieki lēkmes laikā. Saslimušo skaits ir ļoti liels, diemžēl ir vairāki iemesli, kāpēc šie cilvēki turpina apdraudēt sabiedrību un sevi. Pirmkārt, arī viņiem kaut kā jāpelna iztika, un diemžēl tad viņi vispirms domā par sevi, jo darba devēji un sabiedrība ir ļoti nesaprotoši pret šiem slimniekiem. Otrkārt, kaut ir noteikts, ka ar epilepsiju slimais nedrīkst vadīt auto, valstī nav vienota slimnieku reģistra. Kā lai zina, kas ticis pie tiesībām?»

Mūsdienās ir iespēja izvēlēties profesiju, kas nav saistīta ar augstumu, mehānismiem, uguni, ūdeni, transporta vadīšanu, kur epilepsijas slimnieka aktivitātes ir ierobežotas.
Pārbaudīties un saņemt konsultāciju var nesen atvērtajā Epilepsijas kabinetā Gogoļa ielā 3, kurp var doties bez ģimenes ārsta nosūtījuma.

Daudzu hronisko neiroloģisko slimību gadījumos (piemēram, epilepsija) ārstēšana jāturpina arī pēc simptomu izzušanas. Katrā konkrētā gadījumā to izlemj ārsts, speciālists un dod rekomendācijas pacientam un ģimenes ārstam.