Apraksts:

Ekoloģija- bioloģijas nozare, kas pēta dzīvo organismu un vides savstarpējās attiecības. Terminu ekoloģija 1868. gadā ieviesa vācu zinātnieks Ernsts Hekels. Mūsu dienās šī zinātnes nozare ir ļoti aktuāla, jo tā risina ar vides piesārņojumu un vides resursu izmantošanu saistītās problēmas. Vide- apstākļu kopums, kuros attīstās dzīvie organismi.

Darbs:

Ekoloģija- bioloģijas nozare, kas pēta dzīvo organismu un vides savstarpējās attiecības. Terminu ekoloģija 1868. gadā ieviesa vācu zinātnieks Ernsts Hekels. Mūsu dienās šī zinātnes nozare ir ļoti aktuāla, jo tā risina ar vides piesārņojumu un vides resursu izmantošanu saistītās problēmas. Vide- apstākļu kopums, kuros attīstās dzīvie organismi.
Ekosistēmu veido visi dzīvie organismi (biocenoze) un vide (biotops). Ekosistēmā starp dzīvajiem organismiem un vidi pastāv līdzsvars, bet tās iekšienē noris nemainīga enerģijas un vielu plūsma. Tāpēc katrs tās elements ir neaizstājams. Uz zemeslodes ir ļoti daudz ekosistēmu. Katra ekosistēma ir specifiska, tomēr pamatvilcienos tām visām ir līdzīga uzbūve un funkcijas.
Gaja sengrieķu mitoloģijā bija Zemes dievība. Mūsdienas šo vārdu lieto, lai zemi aplūkotu kā vienotu veselumu, kā dzīvu organismu, kur dzīvības norises veic atsevišķi dzīvie organismi. Zeme ir dzīvības māte, tāpēc cilvēkam ir jāapzinās un jārēķinās ar procesiem, kas uz tās noris, lai neizjauktu ekoloģisko līdzsvaru un neiznīcinātu dabas resursus.
Šajā darbā ir ietverts īss raksturojums par atmosfēras gaisa radioaktivitāti
Radiācija un radioaktivitāte.
Kopš pagājušā gadsimta beigām, kad tika atklāta radiācija, tā uzlaboja tehnoloģijas un tika pielietota aizvien plašāk, ieskaitot elektrības ražošanu, rūpniecību un medicīnu.
Definīcija ir tāda, ka radioaktīvas vielas ir objekti, kas patvaļīgi sairst un šī procesa rezultātā izdala radiāciju. Tāds radiācijas tips ir pazīstams kā jonizējošā radiācija, un, ja dzīvās šūnas, ieskaitot cilvēka šūnas, tiek pakļautas šādai iedarbībai, var rasties vairākas bioloģiskas izmaiņas.
Šīs izmaiņas ir ļoti dažādas, tās mainās atkarībā no vairākiem faktoriem - radiācijas rakstura, iedarbības veida, skarto cilvēku audu tipa, iedarbības ilguma u.tt.
Apkārtējā vidē radiācija ir dabīgs process. Cilvēki tās iedarbībai tiek pakļauti nepārtraukti, jau miljoniem gadu. Dabīgā radiācija ietver kosmisko radiāciju no kosmosa, zemes radiāciju, kas rodas no dabīgiem radioaktīviem materiāliem augsnē, akmeņiem un celtniecības materiāliem, radiāciju, kas rodas no gāzēm, kuras izdalās no zemes dzīlēm, un radiāciju no ēdiena un dzēriena, kas satur dabīgus radioaktīvus materiālus.
Dabīgās radiācijas līmenis dažādās vietās ir atšķirīgas. Piemēram, radiācijas vidējā efektīvā deva no dabīgiem avotiem Eiropas valstīs svārstās starp 1 un 3 milizīvertiem (mSz) gadā. Vietējās atšķirības var būt daudz lielākas. Tomēr maksimālā deva pēc Černobiļas avārijas cilvēkiem, kas atradās ārpus bijušās PSRS, pirmajā gadā pēc katastrofas bija 1 mSz.
Visbeidzot, cilvēki var tikt pakļauti radioaktivitātes iedarbībai pēc avārijas. Tādi gadījumi var būt, sākot no mazākas kļūmes ar mazu radioaktīvo materiālu daudzumu līdz svarīgiem notikumiem, tādiem kā avārija Černobiļā. Cilvēki var tikt pakļauti arī mākslīgi radītai radiācijai, medicīniskās diagnostikas vai ārstēšanas procesā, kā arī darbā.
Dabiskā radioaktivitāte
Dabiskajam radioaktīvajam apstarojumam ir divi avoti: kosmoss, no kurienes nāk kosmiskais starojums un zemes garoza, kas kopš zemes rašanās satur pirmatnējos radioaktīvos elementus, arī tos, no kuriem veidojas radons.
Kosmiskais starojums un zemes garozā esošie radioaktīvie elementi izsauc divu veidu apstarojumu: ārējo kur dod izstarojumi, un iekšējo, kad radioaktīvie elementi nokļūst organismā.
Kosmiskā starojuma intensitāte mainās atkarībā no vietas augstuma virs jūras līmeņa: augstkalnu apvidu iedzīvotāji var saņemt 2- 3 reizes lielākas dozas nekā tie, kuri dzīvo tuvu jūras līmenim. Arī ceļošana lidmašīnā palielina saņemtās kosmiskā starojuma devas. Šis starojums praktiski neizraisa iekšējo apstarošanu.
Ekspozīcijas avoti Gada efektīvā deva (mSv )
Kosmosa radiācija 0.38
Zemes radiācija 0.46
Radioaktīvie izotopi (izņemot radonu) 0.23
Radons un tā sairšanas produkti 1.28
Kopā 2.35

Mākslīgā radioaktivitāte.
Mākslīgā radioaktivitātes avoti ir vairāki. Svarīgāko no tiem veido apstarojums, kas saistīts ar medicīniskos – diagnostikas un ārstniecības nolūkos veiktām procedūrām. Tā daļa kopīgajā iedzīvotāju apstarojumā var ievērojami mainīties atkarībā no valsts, ko nosaka medicīniskā prakse.
Citi avoti ir:
Þ radioaktīvie elementi, kas radušies atomieroču izmēģinājumos ( šādi mēģinājumi tika izbeigti 70. gadu vidū );
Þ atomrūpniecības un pētījumu radītais piesārņojums;
Þ dažos Eiropas reģionos – Černobiļas vai citu katastrofu radītais piesārņojums.
Apstarojums var būt gan iekšējs, gan ārējs. Šis apstarojums ir atkarīgs no radioaktīvajiem elementiem vai starojumiem, kas to rada.
Mākslīgie radiācijas avoti.
Aktivitāte Efektīvā deva
Dabīgā radiācija 1 – 3 mSv
50 krūšu kurvju rentgeni 1 mSv
100 stundas lidojumā 1 mSv
Tipiska ikgadēja deva ES kodolspēkstaciju strādniekiem 3 mSv

Radiācijas daudzums un tā mērvienības.
Cilvēki ar maņu orgāniem nevar noteikt radiāciju. To nevar redzēt, saost vai sataustīt, un tāpēc dabiskā veidā, balstoties uz pieredzi, radiācijas lielumu nevar sīki novērtēt. Tāpēc reālo un iespējamo radiācijas negadījumu ir atkarīgs no visaptverošām zinātniskām mērvienībām, ko lieto, lai noteiktu dažādo radiācijas un radioaktīvā starojuma īpašību daudzumu.
No šīm mērvienībām visbiežāk lietotā ir grejs (Gy) , kas mēra absorbēto devu, milizīvertu (mSv) , kuros mēra efektīvo devu un bekereli (Bq) , kuros izsaka kodolu sabrukšanas skaitu laika vienībā. Visas šīs mērvienības ir izskaidrotas sekojošā tabulā.
Daudzums Definīcija Vienības Ekvivalents
Radiācijas deva
Absorbētā deva Audos vai orgānos absorbētā enerģija uz masas vienību grejs (Gy) 1Gy= 1džouls/kg
Efektīvā deva Absorbētā deva, attiecināta uz masa vienību, lai noteiktu radiācijas īpašības un būtisku kaitējumu apstarotajās šūnās un audos. zīverts (Sv) 1Sv= 1džouls/kg
Devas stiprums Radiācijas deva laika vienībā (piemēram, stundā vai gadā) Gy/val, mSv
Radioaktivitāte
Aktivitāte Kodolu sabrukšanas skaits laika vienībā katram izotopam. bekereli (Bq) 1Bq 1sbrukš/sek
Izotopu koncentrācija Aktivitāte uz masas vienību vai tilpuma vienību (piemēram, uz kilogramu vai uz kubikmetru) Bq/kg, Bq/m3
Radioaktīvo materiālu pussabrukšanas periods Laiks, kurā izotopa aktivitāte samazinās uz pusi sekunde, diena, gads
Vidējā efektīvā deva indivīdiem, ko dod medicīnā pielieto izotopi, Eiropas valstīs aptuveni 1 mSv/a ( 10-3 Zīvertu gadā). Vidējā dabīgā kālija –40 aktivitāte cilvēka ķermenī ir apmēram 55 bekereli uz kg ķermeņa svara, atbilstoši kopējai aktivitātei 4000 Bq. Tas ir cēlonis gada efektīvajai devai aptuveni no 0,15 līdz 0,2 mSv/a.
Radioaktīvais pussabrukšanas periods dažiem vienkāršajiem izotopiem:

jods –131 8 dienas
cēzijs -137 30 gadu
plutonijs -239 24 100 gadu

Radiācijas negadījuma sekas.
Katrs radiācijas negadījums būs atšķirīgs pēc atrašanās vietas, tipa, cēloņiem, mēroga un iedarbības. Nopietnas kodolspēkstacijas avārijas sekas ar radiācijas izdalīšanos atmosfērā jau ir aprakstītas, lai gan nav paredzama prognoze, ka šāda veida katastrofas ir visiespējamākās.
Radioaktīvie materiāli var izdalīties atmosfērā, gaisa strāvas tos var izkliedēt virs lielām platībām. Tie var iedarboties uz sabiedrības locekļiem pa dažādiem ceļiem.
Lietus vai sniegs var nozīmīgi pastiprināt ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi negadījuma zonā. Jebkuri nokrišņi nones radioaktīvos materiālus uz zemes, tādā veidā vietēji palielinot gan vides saindēšanu, gan izvietoto izotopu iedarbību, bet līdz ar to samazinot iedarbību no materiāliem, kas negadījuma rezultātā nokļuvuši gaisā.
Radiācijas iedarbības ceļi.
Kad radioaktīvie materiāli izplatās vidē, indivīdi var tikt pakļauti radiācijas iedarbībai dažādos veidos. Negadījuma agrā stadijā, kad lielākā daļa izdalīto radioaktīvo materiālu vēl ir gaisā, visievērojamākā iedarbība ir no ārējās radiācijas, ko izsauc šie gaisā esošie materiāli un no iekšējās radiācijas, kas rodas, šos materiālus ieelpojot. Abi šie veidi saglabā savu nozīmību tik ilgi, cik ilgi cilvēki ir pakļauti radioaktīvā mākoņa iedarbībai.
Kad radioaktīvie materiāli nogulsnējas uz zemes, tie kļūst par radiācijas avotu. Lai gan radiācijas devai no šiem materiāliem ir tieksme uzkrāties vēl lēnāk, daudzos gadījumos tas ir visnozīmīgākais kopējais izplatīšanās ceļš. Vēl vairāk, noteiktos apstākļos var pieaugt nogulsnējušos materiālu iedarbība uz īpašām grupām. Piemēram, putekļains darbs lauksaimniecībā var izraisīt re- suspendēto radioaktīvo materiālu ieelpošanu.
Saindēta ēdiena un dzēriena patēriņš var būt ievērojams radiācijas iedarbības izplatīšanās ceļš, pat dažu pirmo dienu laikā. Īpaši atklāta nogulsnēšanās vai saindēts lietus ūdens var strauji saindēt augļus un sakņaugus caur lapām. Piens var tikt saindēts, ja govs apēd saindētu zāli vai citus augus. Ir acīmredzams, ka tad, ja pārtika ir ražota saindētā vietā un tad eksportēta, cilvēki arī no citām vietām tiek pakļauti radiācijas iedarbībai.
Tur, kur ir tieša radioaktīvo materiālu izmete vai nogulsnēšanās no atmosfēras ūdenī, izplatīšanās caur ūdeni var izraisīt papildus problēmas. Radiāciju var saņemt no izdzerta saindēta ūdens vai mazgājoties tajā, gatavojot ēdienu vai lietojot to citiem mājsaimniecības mērķiem. Vietās, kur nokrišņi palielina radioaktīvo vielu saturu iekšzemes ezeros, saindēto zivju patēriņš arī var būt nozīmīgs radiācijas izplatīšanās ceļš.

Ietekme uz veselību.
Radiācija var vai nu nogalināt, vai arī izmainīt dzīvās šūnas. Katrs pieaudzis organisms, protams, satur šūnu biljonus, no kuriem katru dienu tiek aizvietoti daži miljoni. Zemes radiācijas iedarbībai, īpaši, ja to salīdzina ar dabīgas radiācijas līmeni, varētu būt maza vai nemanāma iedarbība uz indivīdu.
Radiācijas bioloģisko iedarbību var iedalīt divās galvenajās grupās: à nosakāma (vai akūta) iedarbība un à iespējamā ( vai vēlāka) iedarbība, kas pamatojas uz šūnas izraisīto bojājumu tipu. Nosakāmā