Apraksts:

ES kopējā finansu sistēma attīstījusies no samērā vienkāršiem pirmsākumiem dažādos politikas instrumentos, kas kopā nodrošina ES ar ievērojamiem līdzekļiem savu politiku (enerģētikas politika; vienotā lauksaimniecības politika; konkurences politka; ES paplašināšanas politika, u. c. Kopā ES septiņpadsmit svarīgākās iekšējās politikas.) īstenošanai.

Darbs:

ES kopējā finansu sistēma attīstījusies no samērā vienkāršiem pirmsākumiem dažādos politikas instrumentos, kas kopā nodrošina ES ar ievērojamiem līdzekļiem savu politiku (enerģētikas politika; vienotā lauksaimniecības politika; konkurences politka; ES paplašināšanas politika, u. c. Kopā ES septiņpadsmit svarīgākās iekšējās politikas.) īstenošanai.

ES finansu sistēmas attīstību raksturo vairākas iezīmes. Pirmkārt, pakāpeniska lietoto finansu instrumentu loka paplašināšanās. Otrkārt, savienības dalībvalstu un ES publisko finansu sistēmu autonomija. Lēmums radīt ES "pašu ieņēmumus" iezīmē svarīgu federālisma elementu savienības politisko struktūru attīstībā. Treškārt, finansu resursu izvēršanai ir centrālā loma visos svarīgākajos ekonomiskās integrācijas posmos - muitas ūnija, Kopēja Lauksaimniecības politika, Delors I un vienots tirgus, Delors II un Ekonomiskā un monetārā ūnija. Ceturtkārt, katru ES paplašināšanos raksturo tās finansu ekonomiskais un politiskais konteksts.1

Referātā aprakstīšu ES budžeta galvenos attīstības posmus, budžeta veidošanas principus un kārtību, ieņēmumu un izdevumu struktūru. Tāpat tiks apskatīta Latvijas un ES budžetu saistība.

ES budžeta attīstības galvenie posmi

Saskaņā ar 1951.gadā pieņemto Parīzes līgumu tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), radot kopienai jaunu finansiālo ietvaru. Tika ieviests nodoklis ogļu un tērauda ražotājiem. Ieņēmumus izmantoja šīs rūpniecības nozares strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanai un mobilitātes veicināšanai.

Nākamo pamatakmenti ES finansu sistēmā ielika 1957.gadā pieņemtais Romas līgums, saskaņā ar kuru tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK). 1958.gadā tika ieviesti kopienas dalībvalstu maksājumi Eiropas Sociālā fonda finansēšanai, lai uzlabotu Eiropas darbaspēka kvalitāti. Eiropas Sociālais fonds sāka darboties 1960.gadā. Tāpat 1958.gadā tika izveidots Eiropas Attīstības fonds, kuru finansēja dalībvalstis. Šī fonda līdzekļus izmantoja, lai veicinātu, tā saukto, pārjūras valstu un teritoriju attīstību. Šāds lēmums tika pieņemts Francijas spiediena rezultātā. 1958.gadā tika izveidota arī Eiropas Investīciju banka (EIB), kas sākotnēji izsniedza aizdevumus tikai dalībvalstīm, taču tagad EIB aizdevumi ir pieejami arī ES kandidātvalstīm. Lai finansētu kopienas lauksaimniecības sektoru, 1963.gadā tika izveidots Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds. Lauksaimniecības finansēšanai izmantoja EEK budžeta līdzekļus.

Būtiskas izmaiņas ES budžeta veidošanā ieviesa 1970. Un 1975.gadā pieņemtie budžeta līgumi. Saskaņā ar 1970.gada budžeta līgumu tika ieviesti ES "pašu ieņēmumi": muitas nodokļi, eksportējot preces no trešajām valstīm; lauksaimniecības maksājumi; iemaksas no PVN 1% apjomā no dalībvalstī iekasētās summas. 1985.gadā PVN iemaksa tika palielināta līdz 1,4%. Šīs reformas radīja ES budžeta autonomiju no dalībvalstīm.

Vienotā Eiropas akta pieņemšana 1986.gadā iezīmēja izšķirošu pagriezienu ES finansu attīstībā. Lai arī tam it kā nebija tiešas ietekmes uz ES finansēm, tas paredzēja ekonomiskās un sociālās kohēzijas ieviešanu, dodot ievērojamu varu Eiropas Komisijai (EK), rīkojoties ar budžeta līdzekļiem. Līdzīga loma bija arī ES līgumam, kuru parakstīja 1992.gadā. Radikālākās izmaiņas ES budžeta veidošanā ieviesa dokumenti Delors I un Delors II. Saskaņā ar šiem dokumentiem tika ieviesta jauna budžeta ieņēmumu kategorija - procentuālie maksājumi ES budžetā no nacionālā kopprodukta dalībvalstī. Tāpat tika noteikta budžeta plānošana vidējā termiņa perspektīvā un budžetu sāka veidot kā saskaņotu instrumentu, kurš palielinātu ekonomisko un politisko integrāciju. Tāpat tika mainīta izdevumu struktūra, nosakot sešas izdevumu kategorijas: Eiropas Parlaments, ES Padome, EK, Eiropas Tiesa, Auditortiesa, Ekonomiskā un sociālā komiteja un Reģionu komiteja. Visas minētās institūcijas, izņemot EK, budžeta līdzekļus izmanto administratīvajām izmaksām. EK daļu budžeta līdzekļu izmanto administratīvajām izmaksām, bet daļu - ES politiku īstenošanas nodrošināšanai.

Pēc "dzelzs aizkara" krišanas 1991.gadā tika izveidota Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banka (ERAB). Tā darbojas Austrumu un Centrāleiropas valstu virzienā - izsniedz aizdevumus, līdzfinansē dažādus projektus, u.c. Tās darbības lauks aptver arī bijušās PSRS republikas Āzijā.

ES budžeta veidošanas principi un kārtība

Pastāv vairāki ES budžeta veidošanas principi.

Vienotības princips paredz, ka visiem ES ieņēmumiem un izdevumiem jābūt apkopotiem vienā dokumentā. Vispārīguma princips noteic, ka budžeta ieņēmumi nedrīkst būt iezīmēti kādam noteiktam izdevumu mērķim un valstis nevar veikt ieņēmumu un izdevumu saskaņošanu. Princips - gadskārtējs budžets - paredz, ka līdzekļu izlietojums tiek noteikts atbilstoši kārtējam saimnieciskajam gadam. Šis princips ir saskaņots ar ES budžeta vidējā termiņa plānošanas principu. Proti, tiek paredzētas diferencētas apropriācijas - līdzekļi, kurus var izmantot ilgāk par vienu saimniecisko gadu, kā arī nediferencētās budžeta apropriācijas - līdzekļi, kas jāizmanto kārtējā saimnieciskajā gadā. Nākamais princips - sabalansēts budžets jeb bezdeficīta budžets. Tas nozīmē, ka ieņēmumiem jāatbilst izdevumiem. Aizņemšanās nav atļauta. Visbeidzot - ES budžets ir mērķu budžets. Katrs budžeta līdzekļu asignējums ir paredzēts noteiktam mērķim, lai novērstu neskaidrību līdzekļu izmantošanā.

ES budžeta gads ilgst no 1.janvāra līdz 31.decembrim. Dokumneta sagatavošanas kārtība ir sekojoša: kārtējā gada ES budžeta projekta pirmais variants Eiropas komisijai jāizstrādā un jāiesniedz ES Padomei ne vēlāk kā līdz 15.jūnijam. Budžeta projektā tiek noteiktas politiskās un budžeta prioritātes kārtējam gadam. ES padomei ES budžets pirmajā lasījumā jāizskata un jāpieņem pirmajā lasījumā un jānosūta Eiropas Parlamentam līdz septembra vidum. Šajā posmā notiek aktīvas institūciju konsultācijas par obligātajiem budžeta izdevumiem. Eiropas Parlaments ES Padomes sagatavoto budžetu pirmajā lasījumā izskata oktobrī. Ar absolūto balsu varākumu Eiropas Parlaments var paredzēt līdzekļus ne - obligātajiem budžeta izdevumiem. Absolūtais balsu vairākums vajadzīgs arī, lai mainītu obligātos budžeta izdevumus. ES Padome budžeta projektu otrajā lasījumā izskata novembra trešajā nedēļā, pēc samierināšanās tikšanās ar Eiropas Parlamenta delegāciju. ES Padome pieņem galīgo lēmumu par budžeta obligāto izdevumu sadalījumu. Pat ja Eiropas Parlaments pēc tam noraida budžetu kopumā, par obligātajiem kārtējā gada budžeta izdevumiem galīgais lēmums jau ir pieņemts. Pēc otrā lasījuma ES Padomē, budžeta projekts ar tā labojumiem Eiropas Parlamentam tiek nosūtīts aptuveni 22.novembrī. Budžeta projekta otrais lasījums Eiropas Parlamentā notiek decembra sesijā. Tā kā ES Padome lēmumu par obligātajiem budžeta izdevumiem jau pieņēmusi, parlaments spriež par ne - obligātajiem budžeta izdevumiem. Budžets var tikt pieņemts ja sēdē piedalās kvorums, un dokuments tiek pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu. Parlamenta prezidents paraksta budžeta likumu un tas stājas spēkā.

ES budžeta struktūra: ieņēmumi un izdevumi

ES budžeta ieņēmumi veidojas no avotiem, kurus var dēvēt par nodokļu ieņēmumiem. Šie līdzekļi nonāk ES "kasē" automātiski un nav vajadzīgi speciāli dalībvalstu lēmumi.

ES budžeta ieņēmumus veido 1,4% no katrā dalībvalstī iekasētā PVN (mazāk turīgām ES dalībvalstīm var tikt piešķirtas atlaides). Otrs ieņēmumu avots ir muitas nodokļi par precēm, kas ievestas no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis. No šiem ieņēmumiem ES budžetā ieskaita apmēram 90%. Atlikums tiek atstāts muitas dienesta administratīvo izmaksu segšanai. Šajā kategorijā var iekļaut arī maksājumus par cukuru un isoglikozi, kas ražota dalībvalstīs. Trešais ieņēmumu avots ir dalībvalstu tiešie naudas pārskaitījumi. To apjoms katrai valstij ir atšķirīgs atkarībā no tās PVN un muitas nodokļa iemaksas apjoma ES budžetā un tās iekšzemes kopprodukta lieluma (IKP). IKP maksājumi ir ienākumu galvenais avots, veidojot apmēram ceturto daļu no ES budžeta. Ir noteikts, ka dalībvalsts iemaksas summa ES budžetā nedrīkst pārsniegt 1,2% no tās IKP apjoma.

Tā kā ES dalībvalstu ekonomiskais potenciāls ir atšķirīgs, dažāds ir arī to ieguldījums kopīgā budžeta veidošanā. Vācijas ieguldījumu var uzskatīt par nozīmīgāko. 1999.gadā tās iemaksas sastādīja 29,2% no kopējās summas. Savukārt Portugāles iemaksas veidoja tikai 1,2%, Īrijas - 1%, bet Luksemburgas - 0,2% no kopbudžeta. Naudas izteiksmē ES budžets 1998.gadā bija 91 miljards ekiji (59,15 miljardi latu) jeb 120 Latvijas pamatbudžeti.2

Dalībvalstu iemaksas apjoms ES budžetā vienmēr ir bijis iemesls politiskām debatēm. To mērķis ir bijis panākt taisnīgākus nosacījumus iemaksu veikšanai budžetā tām valstīm, kuru ieguldījums ir neadekvāts ieguvumam no ES budžeta. Piemēram, Lielbitānijas situācija, kuras tirdzniecības bilancē lielu daļu veido tirdzniecība ar valstīm, kas nav ES sastāvā.3

ES budžetu pamatā veido dalībvalstu maksājumi. Līdzekļu apjomu nosaka ES padomes lēmums, kuru visas 15 valstis pieņem vienbalsīgi un kuru ratificējuši visu dalībvalstu parlamenti.

Noteikts, ka no 2000. līdz 2006.gadam iemaksas budžetā nedrīkst pārsniegt 1,27% no ES iekšzemes kopprodukta.

Ir četri dažādi pašu līdzekļu ienākumu avoti: importa nodoklis no ievestajām lauksaimniecības precēm, muitas nodeva, atskaitījumi no pievienotās vērtības nodokļa un dalībvalstu iemaksas, vadoties no iekšzemes kopprodukta.

Pirmie divi tiek uzskatīti par tradicionāliem un dod 14 procentus budžeta ienākumu. Importa nodoklis Eiropas Savienībā ievestajām lauksaimniecības precēm un muitas nodevas, piemērojot kopienas muitas tarifus, ir galvenā barjera, kas aizsargā ES iekšējo pārtikas produktu tirgu un vienlaikus pilda ES kasi. Pazeminot muitas tarifus (tas jau notiek attiecībās ar Latviju) un paplašinot savienību, ar šiem budžeta ienākumu avotiem vairs nepietiek visu ES uzdevumu izpildei.

Katra dalībvalsts iemaksā vienu procentu no pievienotās vērtības nodokļa. Interesantākais, ka šo procentu nosaka nevis no iekasētā PVN apjoma, bet no “virtuālā”, tas ir, izrēķina no saražoto preču un pakalpojumu apjoma. PVN avots deva 35 procentus 2000.gada