Dižrenesanse

449 0

Renesanses periodizācija:

Protorenesanse 13. gs. otrā puse – 14. gs.

Agrā renesanse 15. gs. sākums un vidus

Dižrenesanse 15. gs. beigas – 16. gs. 30. – 40. gadi

Vēlīnā renesanse un manierisms 16. gs. 2. puse

DIŽRENESANSE

15. gs. beigās – 16. gs. sākumā Itālijas mākslā aizsākās jauns, neredzēta pacēluma pilns laiks, kaut šajā periodā visā Itālijā vērojama ekonomiskā krīze un politiskā novājināšanās.

Par mākslu maksāja itāļu bagātnieki. Kopā ar māksliniekiem viņi sapņoja par Seno Grieķiju. Viņi grieķu filozofus un māksliniekus uzskatīja par ideālu un sapņoja par Grieķijas atdzimšanu Ziemeļitālijā. Tāpēc šis periods nosaukts jēdziena ’’atdzimšana’’ latīņu vārdā: renesanse.

Rietumu pasaulē iz zvērsās Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kas reizē izmainīja arī tirdzniecības ceļu virzienus – tie vairs nešķērsoja Itālijas mazās valstiņas, tā nogriežot tām ienākumu avotus. Ap to pašu laiku (1453. g.) turki iekaroja Konstantinopoli, kurai ar vairākām Itālijas pilsētām bija aktīvi tirdznieciskie sakari. Veiksmīgi izmantojot ekonomiskās krīzes radīto situāciju, sadrumstalotā Itālija kļuva par tās kaimiņvalstu – Francijas, Spānijas – strīdu objektu un iekarojumu lauku. Kādreiz plaukstošās Ziemeļitālijas un Dienviditālijas pilsētas tika nopostītas; pagrima visa Itālijas tirdzniecība un amatniecība. Sabrukumu piedzīvoja bagātā mākslas pilsēta – Florence.

Šajos apstākļos Roma ļoti aktīvi centās pārņemt politisko iniciatīvu savās rokās un tādējādi veidojās par Itālijas politisko un kultūras centru. 16. gs. sākumā Romas pāvesti pat plānoja Sv. Pētera katedrāles un Vatikāna pils pārbūvi, ko vajadzēja veikt šā laika dižākajiem itāļu meistariem. Tādēļ itāļu renesanses augstākā kulminācija – dižrenesanse – tiek saistīta ar Romu.

Diemžēl straujais uzplaukums Romas mākslā drīz pēc tam piedzīvoja tikpat strauju kritienu. Savtīgo Romas pāvestu izvestās politiskās intrigas beigās noveda līdz jaunas kara darbības uzsākšanai – apvienotās Spānijas un Vācijas imperatora Kārļa V armija no Ziemeļitālijas sāka virzīties uz Romu, un, nesastopot īpašu pretestību, ieņēma to un nopostīja. Tā barbariski tika pārtraukta dižrenesanses mākslas attīstība Centrālajā Itālijā. Vienīgi Venēcijā līdz 16. gs. beigām turpināja plaukt šī augstā māksla.

Tēlotājā mākslā dižrenesansi Itālijā pārstāv vairāki izcili mākslinieki, kuri, neapšaubāmi, ir pieminēšanas vērti: Leonardo da Vinči, Rafaēls, un Mikelandželo. Protams, dižrenesanses laika mākslinieku kopu veidoja vēl daudzi atzīti mākslinieki, tomēr viņu sasniegumus aizēnoja šo četru iepriekšminēto meistaru spēcīgā individualitāte.

Dižrenesanses māksla veidojās uz agrajā renesansē iedibinātajām tradīcijām par antropocentrisku pasaules uztveri, kurā spēcīgi izpaudās filozofiskais uzskats, ka cilvēks kā individualitāte ir Visuma centrs. Dižrenesanses mākslinieku uzmanības centrā bija harmoniski attīstīta personība, fiziski un garīgi spēcīga cilvēka tēls, kas paceļas pāri ikdienišķumam. Cilvēka tēls kļuva par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu. Raksturīgi, ka šajā laikā cilvēks tika traktēts kā aktīva personība, kurai pa spēkam iekarot pasauli, tādēļ agrīnās renesanses līdzsvaroto kompozīciju pakāpeniski nomainīja dižrenesanses dinamiskā harmonija. Pieauga tieksme pēc vispārinājuma, atmetot agrīnajai renesansei piemītošo smalko, detalizēto tēlojumu.

Mainījās arī attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki tagad ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja; dižie meistari ar savu radošo spēku spēja ietekmēt pat augsti stāvošās politiskās personības.

Leonardo da Vinči

(Leonardo da Vinci, 1452 – 1519), iespējams, vispilnīgāk sevī iemiesoja renesanses laikmeta Vispusīgo cilvēku – viņš bija gan zinātnieks, gan izgudrotājs, gan gleznotājs, tēlnieks, arhitekts un mūziķis vienā personā. Turklāt vēl apveltīts ar šarmantu iznesību un labu humora izjūtu – īsta sabiedrības dvēsele, kas, protams, labvēlīgi ietekmēja arī viņa māksliniecisko karjeru. Tikai, pilnībā sevi ziedodams augstajai mākslai un zinātniskajiem atklājumiem, Leonardo da Vinči tā arī nekad nenodibināja ģimeni un palika vientulis.

Leonardo da Vinči dzimis kādā ciemā netālu no Vinči pilsētiņas, kas, savukārt, atrodas 25 km attālumā no renesanses laikmeta mākslas centra – Florences. Tādējādi jaunā talanta mākslinieciskā veidošanās bija saistīta ar Florenci, kur da Vinči sākumā mācījās Florences tēlnieka un gleznotāja Andreas del Verrokjo darbnīcā, vēlāk iestājās gleznotāju cunftē, bet attīstījis talantu līdz pilnībai, izveidoja pats savu meistardarbnīcu.

Savas dzīves laikā da Vinči uzgleznojis ne vairāk kā 25 darbus, no kuriem tikai 10 ir saglabājušies līdz mūsdienām. Salīdzinot ar citu dižrenesanses meistaru atstātā radošā mantojuma apjomu, da Vinči desmit gleznas liekas pavisam nieks, tomēr ne ar ko nevar salīdzināt tās mākslinieciskās kvalitātes, kas vērojamas šajos nedaudzajos darbos.

Leonardo slavenākie darbi:

“Pasludināšana”, gleznota ap 1473. gadu. “Pasludināšanā” atainots sižets no Jaunās Derības, kurā eņģelis Gabriēls jaunavai Marijai dara zināmu, ka viņa dzemdēs Dieva dēlu. Kompozīcijas risinājumā vēl jūtama neatraisītība, statiskums, taču tai pat laikā tās uzbūvē jau pielietota lineārā perspektīve – šķietamā priekšmetu lieluma samazināšanās, palielinoties attālumam no skatītāja.

“Madonna ar ziediņu” – vēl viens Leonardo da Vinči agrīnais gleznojums, kas pazīstams arī ar nosaukumu “Benuā Madonna” (1478). Arī šajā darbā izpaužas da Vinči spēcīgais individuālais rokraksts – Dievmātes tēla atveidojumā mākslinieks atteicies no 15. gs. itāļu meistariem raksturīgās smalku detaļu izstrādāšanas, un visu uzmanību pievērsis tieši emociju – mātes laimes un mīlestības precīzai attēlošanai

1482. gadā Leonardo da Vinči no Florences pārcēlās uz Milānu, lai darbotos Milānas hercoga Lodoviko Sforcas dienestā . Leonardo da Vinči Milānā nodzīvoja no 1482. – 1499. gadam un šis laiks mākslinieka daiļradē ir pats radošākais un auglīgākais, jo tieši Milānas periodā atklājās da Vinči talanta lielā daudzpusība – gan zinātnisku un tehnisku izgudrojumu jomā, gan tēlniecībā, glezniecībā un pat arhitektūrā.

Diemžēl no Milānas perioda ir saglabājušies tikai divi Leonardo da Vinči radītie gleznojumi, kas ar savu māksliniecisko pilnību pārsteidz vēl šodien.

Viens no tiem ir glezna ’’Madonna grotā’’ (1485), kuru da Vinči gleznoja savu radošo spēku pašā pilnbriedā. Glezna “Madonna grotā” gleznota kā monumentāla altārglezna un tajā atainots sižets alā – grotā no leģendām par Kristu. Figūras ir tik lieliski modelētas, ka rada pilnīgu apjomīguma iespaidu. To izskats pauž mieru, lēnprātību, pašcieņu. Priekšplānā redzamie augi gleznoti ar lielu precizitāti un izsmalcinātību, taču tālākajā plānā klintis izgaist dūmakā. Te Leonardo pielietojis savu izgudroto gleznošanas manieri un šādu objektu aizplīvurošanu sauc par sfumato, kas itāliešu valodā nozīmē “gaistošs kā dūmi”.

Divu gadu (!) laikā (1495. – 1497. g.) ta apa Leonardo da Vinči lielākais un sarežģītākais darbs – freska’’Svētais vakarēdiens’’ uz Milānas Sv. Marijas Pateicības klostera ēdamzāles sienas. Diemžēl, Leonardo da Vinči, vēloties padarīt gleznojumu krāsās spilgtu un sulīgu, nolēma nestrādāt freskas tehnikā, bet lietot temperas krāsas, klājot tās uz sausa apmetuma. Taču jau pēc 20 gadiem gleznojums bija stipri saplaisājis, bet vēl pēc 50 gadiem darbs jau bija tuvu iznīcībai. Tikai 1954. gadā gleznojumu pilnībā restaurēja, izmantojot senās gravīras un paša mākslinieka zīmējumus.

Florencē tapis arī slavenākais Leonardo da Vinči radītais sievietes portrets ’’Mona Liza’’ jeb “Džokonda” (1503-1506), ko dižajam māksliniekam bija pasūtījis kāds bagāts Florences tirgotājs Frančesko del Džokondo – portretā attēlotā sieviete bija viņa sieva.

Portrets “Mona Liza” tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. Tajā vērojams gan dziļš individuāls raksturojums, gan liels tēla vispārinājums. Jaunā sieviete gleznā atainota uz tālā dūmakā slīgstošas ainavas fona; viņa sēž, mierīgi pārlikusi roku pār roku un ar mazliet jaušamu smaidu dziļdomīgi noraugās mūsos. Tieši šī “Monas L

. . .

Mikelandželo

Netālu no Florences dzimušais Mikelandželo Buonarroti (Michelangelo Buonarroti; 1475-1564), līdzīgi kā Leonardo da Vinči, bija ļoti daudzpusīga personība. Viņš bija ģeniāls tēlnieks, gleznotājs, arhitekts, inženieris un dzejnieks, tikai, atšķirībā no da Vinči sabiedriskuma, Mikelandželo uz visu un visiem raudzījās ar neuzticību.

Mikelandželo tomēr bija izcils tēlnieks un gleznotājs un viņa daiļrades galvenā tēma bija cilvēks, cilvēka figūra, tās plastiskā izteiksmība.

Agrīnie darbi – ciļņi “Kentauru cīņa” un “Madonna pie kāpnēm” (abi 1490-1492) liecina par antīkās mākslas ietekmi. Taču ļoti drīz Mikelandželo sāka iet pi ilnīgi patstāvīgus ceļus. Arvien vairāk iezīmējās traģiskie vaibsti viņa personībā. Viņš jutās nesaprasts, svešs Florences spožajai sabiedrībai.

Savukārt Romā Mikelandželo izcirta marmorā divus darbus, kas viņu padarīja slavenu. Tie bija Bakha statuja (1496-1497) un skulpturāla grupa “Pietà” (1498-1500) – mirušā Kristus apraudāšana (Sv. Pētera katedrālē).

Darbā “Pietà” Mikelandželo ļoti spēcīgi izcēlis tēlu psiholoģisko traktējumu. Marija, kam uz ceļgaliem guļ no krusta noņemtā dēla ķermenis, pauž bezgalīgas sāpes. Mātes labā roka aptvērusi nedzīvā dēla plecus, galva skumjās pieliekta. Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi apvienoti tik harmoniski, ka izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšēja līdzsvara pilnā vienādsānu trīsstūra kompozīcija.

1501. gadā Mikelandželo atgriezās Florencē, kur izmantojis kāda tēlnieka sabojāto marmora bluķi, izkala no tā savu slaveno Dāvida statuju (1501-1504), ko florencieši kā savas pilsētas simbolisku aizstāvi nolēma novietot uz laukuma Palazzo Vecchio priekšā.

16. gadsimta sākumā, uzturēdamies Florencē, Mikelandželo pievērsās arī glezniecībai. Viens no viņa pirmajiem darbiem ir apaļformāta glezna (tondo) “Svētā ģimene” (ap 1504) un kartons freskai “Kauja pie Kašinas”, kas bija paredzēta Florences Valdības nama (Palazzo Vecchio) sēžu zālei (pazīstama pēc vēlākā laika gravīrām un kartona kopijām). Būdams vairāk tēlnieks nekā gleznotājs, Mikelandželo savos darbos vienmēr centās parādīt cilvēka ķermeņa izteiksmīgumu. Arī “Kaujā pie Kašinas” viņš bija izvēlējies ne tieši kaujas tēlojumu, bet mirkli, kad sāk skanēt trauksmes signāls un karavīri pēc peldes Arno upē steidzīgi kārtojas kaujai. Mikelandželo darbu Florencē pārtrauca pāvests Jūlijs II, izsaukdams viņu uz Romu. Tā Florences vadības pasūtījums palika neizpildīts.

Laikam gan pats apbrīnojamākais Mikelandželo talanta apliecinājums ir Siksta kapelas plafona (griestu) gleznojums Vatikānā. 600 m2 lielo griestu gleznojumu viņš veica nepilnu 4 gadu laikā (1508-1512), gulēdams uz paša konstruētām sastatnēm.

Viens no pēdējiem Mikelandželo monumentālajiem gleznojumiem ir milzīgā freska “Pastarā tiesa” (1535-1541), kas arī darināta Siksta kapelai Romā. “Pastarā tiesa” uz Siksta kapelas altāra sienas tapa gandrīz 25 gadus vēlāk par griestu gleznojumu. Tas jau ir pavisam cits Mikelandželo, kas stāsta par Kristus rokas žesta iedarbināto vareno kustību, kura ceļ augšup taisnīgos un nesaudzīgi nolemj pazudināšanai grēciniekus. Kristum līdzās stāv svētie baznīcas mocekļi ar moku rīkiem. Arī Bartolomejs ar viņam dzīvam noplēsto ādu, kuras sejas vaibstos var saskatīt paša Mikelandželo sāpīgo grimasi. Šajā darbā dominē tumšo un gaišo krāstoņu dramatiski pretstati.

Izmantotā literatūra:

[1] Eiriks Ņūts, Patiesības meklējumos, īsa zinātnes vēsture, 2003, „Nordik”.

[2] Skaidrīte Cielava, Vispārīga mākslas vēsture, „Zvaigzne ABC”.

[3] Tatjana Kačalova, Renesanse, Rīga, 1995, „Latvijas enciklopēdija”.

[4] E.H.Gombriha, Mākslas vēsture, 1995, „Zvaigzne ABC”.

[5] Tatjana Kačalova, Rihards Pētersons, Mākslas vēstures pamati, „Zvaigzne ABC”.

[6] http://www.liis.lv ( 05.01.2006.)

Join the Conversation