:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

apjoms - 10 lapas; ir izmantotā literatūra; Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Rafaels.

Darbs:

Renesanses periodizācija:
Protorenesanse 13. gs. otrā puse - 14. gs.
Agrā renesanse 15. gs. sākums un vidus
Dižrenesanse 15. gs. beigas - 16. gs. 30. - 40. gadi
Vēlīnā renesanse un manierisms 16. gs. 2. puse
DIŽRENESANSE
15. gs. beigās - 16. gs. sākumā Itālijas mākslā aizsākās jauns, neredzēta pacēluma pilns laiks, kaut šajā periodā visā Itālijā vērojama ekonomiskā krīze un politiskā novājināšanās.
Par mākslu maksāja itāļu bagātnieki. Kopā ar māksliniekiem viņi sapņoja par Seno Grieķiju. Viņi grieķu filozofus un māksliniekus uzskatīja par ideālu un sapņoja par Grieķijas atdzimšanu Ziemeļitālijā. Tāpēc šis periods nosaukts jēdziena ’’atdzimšana’’ latīņu vārdā: renesanse.
Rietumu pasaulē izvērsās Lielie ģeogrāfiskie atklājumi, kas reizē izmainīja arī tirdzniecības ceļu virzienus - tie vairs nešķērsoja Itālijas mazās valstiņas, tā nogriežot tām ienākumu avotus. Ap to pašu laiku (1453. g.) turki iekaroja Konstantinopoli, kurai ar vairākām Itālijas pilsētām bija aktīvi tirdznieciskie sakari. Veiksmīgi izmantojot ekonomiskās krīzes radīto situāciju, sadrumstalotā Itālija kļuva par tās kaimiņvalstu - Francijas, Spānijas - strīdu objektu un iekarojumu lauku. Kādreiz plaukstošās Ziemeļitālijas un Dienviditālijas pilsētas tika nopostītas; pagrima visa Itālijas tirdzniecība un amatniecība. Sabrukumu piedzīvoja bagātā mākslas pilsēta - Florence.
Šajos apstākļos Roma ļoti aktīvi centās pārņemt politisko iniciatīvu savās rokās un tādējādi veidojās par Itālijas politisko un kultūras centru. 16. gs. sākumā Romas pāvesti pat plānoja Sv. Pētera katedrāles un Vatikāna pils pārbūvi, ko vajadzēja veikt šā laika dižākajiem itāļu meistariem. Tādēļ itāļu renesanses augstākā kulminācija - dižrenesanse - tiek saistīta ar Romu.
Diemžēl straujais uzplaukums Romas mākslā drīz pēc tam piedzīvoja tikpat strauju kritienu. Savtīgo Romas pāvestu izvestās politiskās intrigas beigās noveda līdz jaunas kara darbības uzsākšanai - apvienotās Spānijas un Vācijas imperatora Kārļa V armija no Ziemeļitālijas sāka virzīties uz Romu, un, nesastopot īpašu pretestību, ieņēma to un nopostīja. Tā barbariski tika pārtraukta dižrenesanses mākslas attīstība Centrālajā Itālijā. Vienīgi Venēcijā līdz 16. gs. beigām turpināja plaukt šī augstā māksla.
Tēlotājā mākslā dižrenesansi Itālijā pārstāv vairāki izcili mākslinieki, kuri, neapšaubāmi, ir pieminēšanas vērti: Leonardo da Vinči, Rafaēls, un Mikelandželo. Protams, dižrenesanses laika mākslinieku kopu veidoja vēl daudzi atzīti mākslinieki, tomēr viņu sasniegumus aizēnoja šo četru iepriekšminēto meistaru spēcīgā individualitāte.
Dižrenesanses māksla veidojās uz agrajā renesansē iedibinātajām tradīcijām par antropocentrisku pasaules uztveri, kurā spēcīgi izpaudās filozofiskais uzskats, ka cilvēks kā individualitāte ir Visuma centrs. Dižrenesanses mākslinieku uzmanības centrā bija harmoniski attīstīta personība, fiziski un garīgi spēcīga cilvēka tēls, kas paceļas pāri ikdienišķumam. Cilvēka tēls kļuva par gandrīz vienīgo mākslas darbu objektu. Raksturīgi, ka šajā laikā cilvēks tika traktēts kā aktīva personība, kurai pa spēkam iekarot pasauli, tādēļ agrīnās renesanses līdzsvaroto kompozīciju pakāpeniski nomainīja dižrenesanses dinamiskā harmonija. Pieauga tieksme pēc vispārinājuma, atmetot agrīnajai renesansei piemītošo smalko, detalizēto tēlojumu.
Mainījās arī attieksme pret mākslinieku kā personību. Mākslinieki tagad ieņēma augstu sociālo stāvokli, viņus cienīja un respektēja; dižie meistari ar savu radošo spēku spēja ietekmēt
pat augsti stāvošās politiskās personības.



Leonardo da Vinči

(Leonardo da Vinci, 1452 - 1519), iespējams, vispilnīgāk sevī iemiesoja renesanses laikmeta Vispusīgo cilvēku - viņš bija gan zinātnieks, gan izgudrotājs, gan gleznotājs, tēlnieks, arhitekts un mūziķis vienā personā. Turklāt vēl apveltīts ar šarmantu iznesību un labu humora izjūtu - īsta sabiedrības dvēsele, kas, protams, labvēlīgi ietekmēja arī viņa māksliniecisko karjeru. Tikai, pilnībā sevi ziedodams augstajai mākslai un zinātniskajiem atklājumiem, Leonardo da Vinči tā arī nekad nenodibināja ģimeni un palika vientulis.

Leonardo da Vinči dzimis kādā ciemā netālu no Vinči pilsētiņas, kas, savukārt, atrodas 25 km attālumā no renesanses laikmeta mākslas centra - Florences. Tādējādi jaunā talanta mākslinieciskā veidošanās bija saistīta ar Florenci, kur da Vinči sākumā mācījās Florences tēlnieka un gleznotāja Andreas del Verrokjo darbnīcā, vēlāk iestājās gleznotāju cunftē, bet attīstījis talantu līdz pilnībai, izveidoja pats savu meistardarbnīcu.
Savas dzīves laikā da Vinči uzgleznojis ne vairāk kā 25 darbus, no kuriem tikai 10 ir saglabājušies līdz mūsdienām. Salīdzinot ar citu dižrenesanses meistaru atstātā radošā mantojuma apjomu, da Vinči desmit gleznas liekas pavisam nieks, tomēr ne ar ko nevar salīdzināt tās mākslinieciskās kvalitātes, kas vērojamas šajos nedaudzajos darbos.

Leonardo slavenākie darbi:

"Pasludināšana", gleznota ap 1473. gadu. "Pasludināšanā" atainots sižets no Jaunās Derības, kurā eņģelis Gabriēls jaunavai Marijai dara zināmu, ka viņa dzemdēs Dieva dēlu. Kompozīcijas risinājumā vēl jūtama neatraisītība, statiskums, taču tai pat laikā tās uzbūvē jau pielietota lineārā perspektīve - šķietamā priekšmetu lieluma samazināšanās, palielinoties attālumam no skatītāja.

"Madonna ar ziediņu" - vēl viens Leonardo da Vinči agrīnais gleznojums, kas pazīstams arī ar nosaukumu "Benuā Madonna" (1478). Arī šajā darbā izpaužas da Vinči spēcīgais individuālais rokraksts - Dievmātes tēla atveidojumā mākslinieks atteicies no 15. gs. itāļu meistariem raksturīgās smalku detaļu izstrādāšanas, un visu uzmanību pievērsis tieši emociju - mātes laimes un mīlestības precīzai attēlošanai

1482. gadā Leonardo da Vinči no Florences pārcēlās uz Milānu, lai darbotos Milānas hercoga Lodoviko Sforcas dienestā . Leonardo da Vinči Milānā nodzīvoja no 1482. - 1499. gadam un šis laiks mākslinieka daiļradē ir pats radošākais un auglīgākais, jo tieši Milānas periodā atklājās da Vinči talanta lielā daudzpusība - gan zinātnisku un tehnisku izgudrojumu jomā, gan tēlniecībā, glezniecībā un pat arhitektūrā.
Diemžēl no Milānas perioda ir saglabājušies tikai divi Leonardo da Vinči radītie gleznojumi, kas ar savu māksliniecisko pilnību pārsteidz vēl šodien.
Viens no tiem ir glezna ’’Madonna grotā’’ (1485), kuru da Vinči gleznoja savu radošo spēku pašā pilnbriedā. Glezna "Madonna grotā" gleznota kā monumentāla altārglezna un tajā atainots sižets alā - grotā no leģendām par Kristu. Figūras ir tik lieliski modelētas, ka rada pilnīgu apjomīguma iespaidu. To izskats pauž mieru, lēnprātību, pašcieņu. Priekšplānā redzamie augi gleznoti ar lielu precizitāti un izsmalcinātību, taču tālākajā plānā klintis izgaist dūmakā. Te Leonardo pielietojis savu izgudroto gleznošanas manieri un šādu objektu aizplīvurošanu sauc par sfumato, kas itāliešu valodā nozīmē "gaistošs kā dūmi".

Divu gadu (!) laikā (1495. - 1497. g.) tapa Leonardo da Vinči lielākais un sarežģītākais darbs - freska’’Svētais vakarēdiens’’ uz Milānas Sv. Marijas Pateicības klostera ēdamzāles sienas. Diemžēl, Leonardo da Vinči, vēloties padarīt gleznojumu krāsās spilgtu un sulīgu, nolēma nestrādāt freskas tehnikā, bet lietot temperas krāsas, klājot tās uz sausa apmetuma. Taču jau pēc 20 gadiem gleznojums bija stipri saplaisājis, bet vēl pēc 50 gadiem darbs jau bija tuvu iznīcībai. Tikai 1954. gadā gleznojumu pilnībā restaurēja, izmantojot senās gravīras un paša mākslinieka zīmējumus.
Florencē tapis arī slavenākais Leonardo da Vinči radītais sievietes portrets ’’Mona Liza’’ jeb "Džokonda" (1503-1506), ko dižajam māksliniekam bija pasūtījis kāds bagāts Florences tirgotājs Frančesko del Džokondo - portretā attēlotā sieviete bija viņa sieva.
Portrets "Mona Liza" tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem mākslas darbiem pasaulē. Tajā vērojams gan dziļš individuāls raksturojums, gan liels tēla vispārinājums. Jaunā sieviete gleznā atainota uz tālā dūmakā slīgstošas ainavas fona; viņa sēž, mierīgi pārlikusi roku pār roku un ar mazliet jaušamu smaidu dziļdomīgi noraugās mūsos. Tieši šī "Monas Lizas" sejas izteiksme ir izraisījusi vislielākās emociju vētras un karstākās strīdu debates! Vai viņa attēlota ar tikai augstākās sabiedrības dāmai raksturīgo tikko jaušamo mazliet labvēlīgo smaidu? Vai viņa varbūt smīn?! Ir izskanējusi pat versija, ka sievietei vienkārši mutē nav bijis zobu, tādēļ viņas smaids liekas tik samākslots! Kas to lai zina? Un, šķiet, neviens to arī vairs nepateiks, kā bijis patiesībā un kā šo pasūtījumu uztvēris dižais Leonardo. Zināms, ka "Mona Liza" bijis viens no iemīļotākajiem da Vinči darbiem, un tas atradās pie mākslinieka līdz pat mūža beigām.

Šokējoši par da Vinčī

Leonardo neapmierināja veids kā tiek zīmēti cilvēki. Tajā laikā kailus cilvēkus negleznoja. Leonardo, savukārt, gribēja skaidri zināt, kā ķermenis izskatās gan no ārpuses, gan no iekšpuses, lai varētu to uzzīmēt patiesāk. Tāpēc viņš sāka uzšķērst mirušos. Patiesībā tas bija aizliegts tāpat kā senajiem griķiem, bet Leonardo to darīja tik un tā. Viņš pavisam uzšķērda 30 līķus, izpētīja to vissīkākās detaļas un redzēto uzzīmēja. Leonardo vēlējas radīt cilvēka ķermeņa ’’karti’’, ko varētu izmantot gan ārsti, gan mākslinieki.


Rafaēls
(Īstais vārds Rafaello Santi 1483 - 1529)
1508. gadā Romā ieradās vēl viens daudzsološs Renesanses mākslinieks - Rafaēls Santi (Raphael, īst. v. Rafaello Santi; 1483-1520). Viņam tad bija divdesmit pieci gadi, gaiša ticība labajam cilvēkā un milzīga uzcītība. Rafaēls dzimis Urbīno pilsētā hercoga galma gleznotāja ģimenē, kas droši vien arī norādīja viņa turpmāko ceļu uz lielo mākslu.
Jaunais mākslinieks kā vienu no saviem pirmajiem nozīmīgajiem darbiem darināja daudzfigūru kompozīciju "Marijas saderināšana" Un jau šajā pirmajā, lielajā nozīmīgajā darbā atklājās Rafaēla ģenialitāte. Pierastā sižeta novatorisku traktējumu mākslinieks sāka ar to, ka priekšplānā izvietotās galvenās darbības personas - Mariju un Jāzepu - apmainīja vietām un tā panāca daudz

[1]  2  Tālāk