:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Darbs:

skaidrāku, labāk nolasāmu notikuma attēlojumu - gredzenu apmaiņu starp līgavu un līgavaini. Brīvi un dabiski visā grupā iekļaujas arī atraidītā līgavaiņa figūra. Viņš pret celi salauž nesalapojušo spieķi (pēc leģendas Mariju bija nolemts izdot par sievu tam jauneklim, kura ceļa spieķim naktī izplauks lapas).
Ieradies Florencē, Rafaēls tāpat ar lielu aizrautību mācījās no tolaik Florencē strādājošajiem renesanses dižmeistariem: Botičelli, Leonardo da Vinči, Mikelandželo u.c.
Šeit viņš radīja tādas gleznas kā ’’ Madonna ar putniņu’’, ’’Skaistā dārzniece’’ un ’’Madonna dārzā’’ – tajās viņš sasniedz telpas un figūru vienotību. Šajās gleznās viņš sasniedz jaunu madonnas paraugu – cilvēcisku un reālu, bet reizē arī poetizētu, kam trūkst parastās ikdienības.
Vēstis par Rafaēla spilgto talantu bija aizsniegušas arī Romu, un 1508. gadā mākslinieks pieņēma pāvesta Jūlija II uzaicinājumu piedalīties Vatikāna pils reprezentācijas zāļu, t.s. stancu apgleznošanā. Darbs šeit turpinājās no 1509. līdz pat 1517. gadam.

Pirmā tika apgleznota t.s. Parakstu zāle (Stanza della Segnatura), kur pāvesta noteiktās tēmas māksliniekam vajadzēja pasniegt kā alegoriskā formā tvertus teoloģijas, filozofijas, dzejas un jurisprudences tēlus. Pēc šiem noteikumiem Rafaēls šai zālei uzgleznoja četras lielas daudzfigūru kopozīcijas: "Disputs", "Atēnu skola", "Parnass" un "Tiesu augstākā likumība". Divas pirmās kompozīcijas mākslinieks izvietoja telpā esošo pusaploces arku ietvarā, abas pārējās - starp un virs logiem un durvīm.
Rafaēla darbs pāvestam tā patika, ka pār jauno autoru sāka brāzties nemitīga pasūtījumu lavīna. Mākslinieka maigais, pakļāvīgais raksturs neļāva viņam atteikties no pasūtījumiem, tāpēc viņš organizēja sev arvien vairāk palīgu un izveidoja lielu darbnīcu. Bet tas nozīmēja, ka gleznojumus vairs neveica viņš pats. Palīgi realizēja autora ieceres, vairāk vai mazāk tās pārveidojot, līdz Rafaēla sekotāju darbos klasiskais dižrenesanses stils nereti pamazām pārtapa manierismā, kur galvenais vairs nav vienkārša, skaidra kompozicionāla forma, līdzsvarota mierīga izteiksme, bet virsroku ņem efektīga poza, neīsts patoss un kustības vai spēka izpausme kļūst par
pašmērķi.
Darbodamies Romā, Rafaēls radījis arī stājdarbus, galvenokārt portretus un Madonnas tēlu atveidojumus.Rafaēla radītie portreti sniedz spēcīgu modeļa raksturojumu, atklājot tā tipiskākās rakstura īpašības, tai pat laikā tie apveltīti graciozu dabiskumu un vitalitāti.

Mikelandželo

Netālu no Florences dzimušais Mikelandželo Buonarroti (Michelangelo Buonarroti; 1475-1564), līdzīgi kā Leonardo da Vinči, bija ļoti daudzpusīga personība. Viņš bija ģeniāls tēlnieks, gleznotājs, arhitekts, inženieris un dzejnieks, tikai, atšķirībā no da Vinči sabiedriskuma, Mikelandželo uz visu un visiem raudzījās ar neuzticību.
Mikelandželo tomēr bija izcils tēlnieks un gleznotājs un viņa daiļrades galvenā tēma bija cilvēks, cilvēka figūra, tās plastiskā izteiksmība.
Agrīnie darbi - ciļņi "Kentauru cīņa" un "Madonna pie kāpnēm" (abi 1490-1492) liecina par antīkās mākslas ietekmi. Taču ļoti drīz Mikelandželo sāka iet pilnīgi patstāvīgus ceļus. Arvien vairāk iezīmējās traģiskie vaibsti viņa personībā. Viņš jutās nesaprasts, svešs Florences spožajai sabiedrībai.
Savukārt Romā Mikelandželo izcirta marmorā divus darbus, kas viņu padarīja slavenu. Tie bija Bakha statuja (1496-1497) un skulpturāla grupa "Pietà" (1498-1500) - mirušā Kristus apraudāšana (Sv. Pētera katedrālē).
Darbā "Pietà" Mikelandželo ļoti spēcīgi izcēlis tēlu psiholoģisko traktējumu. Marija, kam uz ceļgaliem guļ no krusta noņemtā dēla ķermenis, pauž bezgalīgas sāpes. Mātes labā roka aptvērusi nedzīvā dēla plecus, galva skumjās pieliekta. Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi apvienoti tik harmoniski, ka izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšēja līdzsvara pilnā vienādsānu trīsstūra kompozīcija.
1501. gadā Mikelandželo atgriezās Florencē, kur izmantojis kāda tēlnieka sabojāto marmora bluķi, izkala no tā savu slaveno Dāvida statuju (1501-1504), ko florencieši kā savas pilsētas simbolisku aizstāvi nolēma novietot uz laukuma Palazzo Vecchio priekšā.



16. gadsimta sākumā, uzturēdamies Florencē, Mikelandželo pievērsās arī glezniecībai. Viens no viņa pirmajiem darbiem ir apaļformāta glezna (tondo) "Svētā ģimene" (ap 1504) un kartons freskai "Kauja pie Kašinas", kas bija paredzēta Florences Valdības nama (Palazzo Vecchio) sēžu zālei (pazīstama pēc vēlākā laika gravīrām un kartona kopijām). Būdams vairāk tēlnieks nekā gleznotājs, Mikelandželo savos darbos vienmēr centās parādīt cilvēka ķermeņa izteiksmīgumu. Arī "Kaujā pie Kašinas" viņš bija izvēlējies ne tieši kaujas tēlojumu, bet mirkli, kad sāk skanēt trauksmes signāls un karavīri pēc peldes Arno upē steidzīgi kārtojas kaujai. Mikelandželo darbu Florencē pārtrauca pāvests Jūlijs II, izsaukdams viņu uz Romu. Tā Florences vadības pasūtījums palika neizpildīts.
Laikam gan pats apbrīnojamākais Mikelandželo talanta apliecinājums ir Siksta kapelas plafona (griestu) gleznojums Vatikānā. 600 m2 lielo griestu gleznojumu viņš veica nepilnu 4 gadu laikā (1508-1512), gulēdams uz paša konstruētām sastatnēm.
Viens no pēdējiem Mikelandželo monumentālajiem gleznojumiem ir milzīgā freska "Pastarā tiesa" (1535-1541), kas arī darināta Siksta kapelai Romā. "Pastarā tiesa" uz Siksta kapelas altāra sienas tapa gandrīz 25 gadus vēlāk par griestu gleznojumu. Tas jau ir pavisam cits Mikelandželo, kas stāsta par Kristus rokas žesta iedarbināto vareno kustību, kura ceļ augšup taisnīgos un nesaudzīgi nolemj pazudināšanai grēciniekus. Kristum līdzās stāv svētie baznīcas mocekļi ar moku rīkiem. Arī Bartolomejs ar viņam dzīvam noplēsto ādu, kuras sejas vaibstos var saskatīt paša Mikelandželo sāpīgo grimasi. Šajā darbā dominē tumšo un gaišo krāstoņu dramatiski pretstati.



Izmantotā literatūra:

[1] Eiriks Ņūts, Patiesības meklējumos, īsa zinātnes vēsture, 2003, „Nordik”.
[2] Skaidrīte Cielava, Vispārīga mākslas vēsture, „Zvaigzne ABC”.
[3] Tatjana Kačalova, Renesanse, Rīga, 1995, „Latvijas enciklopēdija”.
[4] E.H.Gombriha, Mākslas vēsture, 1995, „Zvaigzne ABC”.
[5] Tatjana Kačalova, Rihards Pētersons, Mākslas vēstures pamati, „Zvaigzne ABC”.
[6] http://www.liis.lv ( 05.01.2

Atpakaļ  1  [2]