Budisms

522 0

Ievads

Referāta tēma ir “Budisms”. Budisms ir reliģija un filozofija, kas izveidojās 5. gadsimtā p.m.ē. Indijā un ir balstīta uz Sidhārtas Gautamas (Budas) mācību. Vēlāk tas izplatījās arī Centrālāzijā, Šrilankā, Tibetā, kā arī Ķīnā, Korejā un Japānā.

Budisma mācības kodols ietverts četrās patiesībās: (1) dzīve ir ciešanas: (2) ciešanām ir cēlonis; (3) ciešanu izbeigšanās; (4) ceļš, kas ved uz ciešanu izbeigšanos. No ciešanām var atbrīvoties, iznīcinot cilvēkā alkas. Rezultātā tiek sasniegts dzīves mērķis – nirvāna – valodnieciski neizzināma realitāte, kas nepieder pie lietu kategorijas. Nirvāna nav paradīze Rietumu izpratnē, be et gan individualitātes pārvarēšana.

Buda mācīja vidusceļu – astoņu posmu ceļu, kura gaitā, ievērjot stingru disciplīnu, var aizsniegt nirvānu. Ciešanu pārvarēšana saistīta ar savu vēlmju pārvarēšanu. Līdz ar to ciešanu izbeigšanās ir cilvēka individuāla lieta, kas saistīta ar domāšanas kontroli.

Budisma praktizēšanas mērķis ir izbeigt cikliskās eksistences (samsāras) ciešanas, atmodinot cilvēkā īstās patiesības redzējumu un ļaujot sasniegt apskaidrību – nirvānu. To var sasniegt neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai kastas, lai arī pats Buda sākotnēji neļāva sievietēm kļūt par budisma mūķenēm un pēcāk lika viņām pildīt vairāk priekšrakstu. Lai sasniegtu nirvānu, ir jārīkojas atbilstoši karmiskajiem likumiem – jārīkojas pareizi, jāizvairās no kaitējošas rīcības, jāatbrīvo un jāvingrina apziņa.

Budisma morāle balstās uz nekaitēšanu un mērenību.

Referāta mērķis iz iepazīties ar šīs reliģijas būtību. Mērķa sasniegšanai ir izvirzīti uzdevumi: izpētīt budisma rašanos, tā pamatlicēja personību, dogmas un saturu, izplatību un attīstības vēsturi.

1.Budisms kā kultūrvēsturiskais fenomens

Budisms – vissenākā no trijām pasaules reliģijām. Kristietība par to ir jaunāka par pieciem, bet islams pat par divpadsmit gadsimtiem. Vislielākais tās piekritēju skaits dzīvo Austrumāzijā, Dienvidaustrumāzijā un Dienvidāzijā: Šrilankā, Indijā, Nepālā, Butānā, Ķīnā (kā arī Singapūras un Malaizijas iedzīvotāji), Mongolijā, Korejā, Vjetnamā, Japānā, Kambodžā, Mjanmā (Birmā), Taizemē, Laosā. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā budisma piekritēji parādījās Eiropas valstīs un Amerikas Savienotajās Valstīs: šodien tur ir pārstāvēti gandrīz visi kaut cik nozīmīgi virzieni un skolas, kas ir Austrumos. Kopējo budistu skaitu pasaulē noteikt ir grūti: tāds uzskaitījums nekur netika veikts, un tas ir pretrunā ar daudzu valstu ētiskajām un tiesiskajām normām. Tomēr visnotaļ aptuveni var teikt, ka sobrīd pasaulē ir ap 400 miljonu cilvēku, kuri ir budisma piekritēji, un aptuveni viens miljons mūku un mūķeņu.

Radies vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu atpakaļ Indijā kā reliģiski filosofiska mācība, budisms radīja pēc mēroga un daudzveidības unikālu kanonisko literatūru un daudzus reliģiskos institūtus. Plaša budisma filosofisko tēžu interpretācija veicināja tā simbiozu, asimilāciju un kompromisu ar dažādām vietējām kultūrām, reliģijām, ideoloģijām, kas ļāva tam iekļūt visās sabiedriskās dzīves sfērās, sākot ar reliģisko praksi un mākslu un beidzot ar politiskajām un ekonomiskajām teorijām.

Atkarībā no redzes viedokļa budismu var izskatīt gan kā reliģiju, gan kā filosofiju, gan kā ideoloģiju, gan kā kultūras kompleksu, gan kā dzīvesveidu. Budisma izzināšana ir svarīgs posms austrumu sabiedrības sociāli politisko, ētisko un kultūras sistēmu izpratnē, kurā bija un ir šobrīd budisma kopienas. Arī šodien rajonu virknē, kur budismam ir ietekme, ta piekritēji nereti ciena mūku tradīcijas un autoritāti, kā arī vecākos vairāk nekā centrālās valdības likumus un institūtus. Šeit arī slēpjas tā lielais potenciālais spēks.

2.Budisma pamatlicēja personība

Gan vēsturiskie teksti, gan uz tiem pamatotie zinātniskie pētījumi, folkloras žanri un mākslas darbi, runājot par budisma pamatlicēju, sauc to dažādi: Sidhartha, Gautama, Šakjamuni, Buda, Tathagata, Džina, Bhāgavāns u.c. Tie visi atspoguļo pamatlicēja personības iezīmes un īpašības vai viņa reālajā dzīvē, vai turpmākajā – reliģiski mitoloģiskajā, kura nomainīja pirmo. Šie vārdi nozīmē sekojošo: Sidhartha – personīgais vārds; Gautama – dzimtas vārds; Šakjamuni – “gudrais no šaku cilts”; Buda – “apskaidrotais”; Tathagata – “tā atnākošais un tā aizejošais”; Džina – “uzvarētājs”; Bhāgavāns – “triumfējošais”. Visizplatītākais no tiem ir vārds – epitets Buda, no kura radās visas reliģijas nosaukums.

Pajautājiet budistam par to, kā radās reliģija, kurai viņš pieder, un jūs saņemsiet atbildi, ka vairāk par divarpus tūkstoš gadu atpakaļ to pasludināja Šakjamuni. Jebkurā budismam veltītā grāmatā jūs atradīsiet uz reliģiskām tradīcijām pamatotu stāstu par klejojoša sludinātāja Sidharthi dzīvi, kuru nosauca par Šakjamuni un kurš sevi nosauca par Budu, kas nozīmē “apskaidrotais ar visaugstākām zināšanām”, “apgarots ar patiesību”.

Pēc daudzām pārdzimšanām, katrā no tām uzkrājot labās īpašības, Buda nonāca uz zemes, lai veiktu glābšanas misiju – norādītu dzīvajiem, kā atbrīvoties no ciešanām. Lai iemiesotos viņš izvelējās Sidharthi no slavenas dzimtas Gotama (no šejienes arī nāk viņa dzimtas vārds – Gautama). Šī dzimta ietilpa šaku ciltī, kas dzīvoja 500 – 600 gadus pirms mūsu ēras Gangas ielejā tās vidustecē.

Kā citu reliģiju dievi, Buda nevarēja nonākt uz zemes kā citi cilvēki. Sidharthas māte – šaku valdnieka Maija sieva – reiz sapnī redzēja, ka viņas sānā ienāca balts zilonis. Pēc noteikta laika viņa dzemdēja mazuli, kurš viņas ķermeni atstāja arī neparastā veidā – caur padusi. Viņa nekavējoties radīto kliedzienu dzirdēja Visuma dievi un priecājās par tā atnākšanu, kuram izdosies izbeigt ciešanas. Asita gudrais paredzēja jaundzimušajam veikt lielu reliģisku varoņdarbu. Bērnu nosauca par Sidharthu, kas nozīmē “izpildījis savu sūtību”.

Sidharthas māte mira dažas dienas pēc viņa dzimšanas. Radža, kas viņu ļoti mīlēja, pārnesa savas jūtas uz dēlu. Šaku valdnieks Šudhodana nevēlējās dēlam reliģisku karjeru. Viņu agri sāka uztraukt bērna raksturs. Vēl esot puika Sidhartha mīlēja nodoties sapņiem, atpūšoties koku ēnā, viņš ieilga dziļos apcerējumos, pārdzīvojot neparastus apgaismības brīžus. Šudhodana radīja bērnam greznību, slēpjot no viņa visas dzīves ēnas puses, deva viņam spīdošu audzināšanu, apprecināja ar jauku meiteni, kura drīzumā dāvāja viņam dēlu. Viņš nolēma jebkādā veidā novērst dēlu no viņa domām. Bet vai ir iespējams paslēpt dzīvi no jaunekļa, kurš no agra vecuma aidomājās par tās noslēpumiem, vai var no vi iņa noslēpt to patiesību, ka vispakārt ir daudz ciešanu?

Leģenda stāsta, ka reizi pastaigas pa pilsētu laikā Gautama satika slimu vecu vīru, apbedīšanas procesiju un domās iegrimušu askētu. Satriekts viņš sāka izprašņāt kalpu. Tā viņš uzzināja par dzīvajiem neizbēgamajām ciešanām. Viņš bija satriekts uzzinot, ka tāds ir visu cilvēku liktenis.

Tai pat naktī viņš slepus pameta pili, lai atsvešinātībā meklētu ceļu, kurš ved pie atbrīvošanas no ciešanām. “Un lūk, – stāstīja Buda, – pametu es mājas, lai kļūtu par klejotāju, kas meklē īsteno labumu nesalīdzināmā augstākās pasaules ceļā.” Tai laikā viņam bija trīsdesmit gadi.

Īzpētot filosofiskās sistēmas un saprotot, ka tās nevar atrisināt viņu nomācošās problēmas, Gautama gribēja vērsties pie jogiem – praktiķiem. Septiņu gadu laikā viņš bez rezultātiem atdeva mocībām savu miesu un domāja par priesteru un brahmaņu svēto grāmatu tekstiem. Tad, pametot savus skolotājus jogus, Gautama devās džungļos, lai pats bezbailīgi mestos mocīšanas ceļā. Un vienā dienā, kad pēc daudzu stundu nekustēšanās viņš mēģināja p

. . .

Secinājumi

Budisms – vissenākā no trijām pasaules reliģijām. Kristietība par to ir jaunāka par pieciem, bet islams pat par divpadsmit gadsimtiem.

Radies vairāk nekā divarpus tūkstošus gadu atpakaļ Indijā kā reliģiski filosofiska mācība, budisms radīja pēc mēroga un daudzveidības unikālu kanonisko literatūru un daudzus reliģiskos institūtus.

Atkarībā no redzes viedokļa budismu var izskatīt gan kā reliģiju, gan kā filosofiju, gan kā ideoloģiju, gan kā kultūras kompleksu, gan kā dzīvesveidu.

Mūsdienu zinātne nedod viennozīmīgu atbildi uz jautājumu par Budas vēsturiskumu. Tomēr daudzi pētnieki uzskata Ša akjamuni par vēsturisku personību. Bet pie tam sekot budisma tradīcijai, kura uzskata viņu par “budisma pamatlicēju”, nav pamata.

Budisms – pasaules reliģiskā sistēma un doktrīna, izveidota uz Indijas seno reliģiski filosofisko mācību pamata, kuras stūrakmens ir ticība uz pārdzimšanu. Budisma pamatideja – apgalvojums, ka “dzīve ir ciešanas” un “eksistē ceļš uz glābšanu”, nenostāda budismu pret citām reliģiskām sistēmām.

Budistu dogmatikā Visumam ir daudzkārtaina uzbūve. Var saskaitīt desmitus debesu, kas pieminētas dažādos kanoniskos un nekanoniskos hīnajānas un mahajānas sacerējumos.

Budistu tekstos ir norādīts uz to, ka Buda ne reizi teica, it ka dvēseles nav. Tā neeksistē kā kāda patstāvīga garīga būtība, laicīgi mītoša cilvēka materiālajā ķermenī, un kas pamet to pēc nāves, lai pēc pārdzimšanas likuma atkal atrastu sev citu materiālu ķermeni.

Budismā vienu no svarīgākajām vietām ieņem tā saucamā personības vienotības noliegšana. Katra personība ir nostādīta kā “mainīgo” formu kopums.

Budisms savos sākumos saistīts ne tikai ar brahmanismu, bet arī ar citām reliģiskām un reliģiski filosofiskām Senās Indijas sistēmām. Šo saikņu analīze parāda, ka budisma rašanās bija noteikta ar objektīviem sociālajiem procesiem, sagatavota idejiski.

Izmantotā literatūra

1.Философский словарь. М.: «Политическая литература», 1986.

2.Исмаилова С. Религии мира. М.: 1993.

3.Кирвель Ч.С. История философии. Гродно: 1997.

4.Кочетов А.Н. Буддизм. М.: «Политическая литература», 1968.

5. Кочетов А.Н. Буддизм. М.: «Политзидат», 1970.

6.Научный атеизм. М.: «Политзидат», 1973.

7.Токарев С.А. Религии в истории народов мира. М.: 1986

Join the Conversation