Apraksts:

Atkritumu utilizācijas problēmas, atkritumu hierarhija, iedalījums, apsaimniekošanas sistēma, utilizācijas veidi, situācija Latvijā, problēmas risināšanas plāni.

Darbs:

Referāts „Ekoloģijas vadīšanā”


ATKRITUMU PROBLĒMA PASAULĒ UN LATVIJĀ



Satura rādītājs

1. Atkritumi 3
1.1. Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija 3
1.2. Atkritumu iedalījums 5
1.3. Atkritumu apsaimniekošanas sistēma 10
1.4. Kompostēšana 13
1.5. Sadedzināšana 14
1.6. Atkritumu apglabāšana 17
2. Situācija Latvijā 18
2.1. Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes 18
2.2. Atkritumu izgāztuvju stāvoklis Latvijā 21
2.3. Sabiedrības līdzdalība problēmas risināšanā 22

1. Atkritumi

Pēdējos 20 gados industriāli attīstītajās valstīs ir trīskāršojies atkritumu daudzums. Prognozē, ka šodienas mazattīstītajās valstīs tas dubultosies nākamajā desmitgadē. Nepareizas apsaimniekošanas gadījumā atkritumi kļūst par nozīmīgu vides piesārņojuma avotu.

Atkritumi - cietas, šķidras vai gāzveida vielas, kā arī izstrādājumi, kas attiecīgajā tehnoloģiskajā, saimnieciskajā vai fizioloģiskajā procesā ir lieki un tiek no tā izņemti.
Neatkarīgi no atkritumu sastāva, apjoma vai to teorētiskās definīcijas, par jebkuriem atkritumiem kopumā var teikt, ka tie atspoguļo sabiedrību, kura tos ir radījusi. Atkritumi ir sabiedrības pirkstu nospiedumi, kas vēlākām paaudzēm dos iespēju spriest par mums un vērtēt mūsu attieksmi pret cilvēces kopīgajiem izejmateriāliem, nākotnei paredzēto resursu apsaimniekošanu un mūsu attieksmi pret to.

Atkritumi neradīja problēmas, kamēr:
• uz Zemes iedzīvotāju bija skaitliski maz – salīdzinoši, pašlaik pasaules iedzīvotāju skaits sniedzas pāri sešiem miljardiem, bet vēl tikai 1900-tajos iedzīvotāju skaits nebija lielāks par diviem miljardiem,
• nebija izejvielu deficīta,
• vide bija maz piesārņota, bija daudz brīvu platību
• izmantotie materiāli bija bioloģiski sadalošies vai inerti dabas produkti (koks, māls, vilna, lini, āda, utt.), kas, nonākot apkārtējā vidē, ar laiku izgaisa bez pēdām.
Šodien situācija ir kardināli mainījusies. Zemes iedzīvotāju skaits sniedzas pāri 6 miljardiem, neatjaunojamo dabas resursu (nafta, gāze, akmeņogles) krājumi nav bezizmēra. Taču galvenais – mūsu dzīvē plaši ir ienākuši sintētiskie materiāli (plastmasas, sintētiskās šķiedras, dažādas ķimikālijas, kompozītu materiāli, utt.), kuri dabā nav sastopami un kuri vairumā gadījumu ir bioloģiski nesadalāmi. Šādiem materiāliem atkritumu veidā nonākot apkārtējā vidē, tā tiek piesārņota, jo daba nespēj tos asimilēt.
Izejmateriālu, enerģijas resursu, augsnes auglības nemotivēti straujā izmantošana ir likusi daudziem vides speciālistiem un politiķiem citādi palūkoties arī uz tādu “pēdējās rindās stāvošu” tautsaimniecības nozari kā atkritumu apsaimniekošana*. Šis jautājums ir aktuāls visām valstīm, taču attīstītākās šo problēmu ir sākušas risināt jau pirms 15-30 gadiem, tādēļ šodien tās ir pavisam citādā situācijā kā Latvija.
Viens no mēģinājumiem ja ne izvairīties, tad vismaz samazināt strauji pieaugošo atkritumu daudzumu un to vienkāršu izmešanu, ir daudzās pieņemtās un vēl vērtēšanai nodotās Eiropas Savienības direktīvas, kas regulē darbības ar atkritumiem ES dalībvalstīs.


1.1. Atkritumu apsaimniekošanas hierarhija

Lai parādītu vēlamo virzienu atkritumu apsaimniekošanā, ir izstrādāta atkritumu hierarhijas sistēma. Tā norāda secību, kādā vislabāk realizēt atkritumu apsaimniekošanu, kas nosaka, kādi būtu vēlamākie veidi kā apsaimniekot atkritumus.


Atkritumu rašanās novēršana un samazināšana ir vissvarīgākā pieeja atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā.
• Atkritumu rašanās novēršana vai samazināšana ir ar vismazākajām vides un ekonomiskā dzīves cikla izmaksām, tā neprasa ne savākšanu, ne materiālu pārstrādi. Šī izvēle dod ievērojamu labumu arī no ražošanas efektivitātes un resursu izmantošanas viedokļa.
• Atkritumu atkārtota izmantošana ir nākamais vēlamais atkritumu apsaimniekošanas veids. Atkārtota materiāla izmantošanu vēlreiz, neizdarot tajā strukturālas pārmaiņas, nozīmē to savākšanas nodrošināšanu, turklāt tiem nav nepieciešama apstrāde vai tā ir niecīga.
• Atkritumu reģenerācija tālāk tiek sadalīta šādās kategorijās: materiālu reģenerācija un enerģijas ieguve. Priekšroka tiek dota materiālu reģenerācijai, kas ietver tādas aktivitātes kā materiālu pārstrādi un kompostēšanu. Šo aktivitāšu veikšanai nepieciešama savākšanas sistēma, kā arī metode materiālu pārstrādei vai to pārvēršanai par citu produktu. Zemāka prioritāte parasti tiek dota enerģijas iegūšanai, piemēram, atkritumus sadedzinot.
• Apglabāšanu izmanto tikai tad, kad visas citas iespējas ir izsmeltas. Pirms apglabāšanas nepieciešams veikt atkritumu iepriekšēju apstrādi. Tā ietver fizikālus, termālus, ķīmiskus vai bioloģiskus procesus, kas maina atkritumu īpašības, samazinot to apjomus vai kaitīgumu.
Tomēr šī plaši atzītā atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas sistēma „atkritumu samazināšana - otrreizēja izmantošana - pārstrāde - enerģijas ieguve - droša noglabāšana” nevar tikt pieņemta kā dogma vai pilnībā akceptēta kā likums.
Tai ir jābūt elastīgai ar iespēju atkarībā no konkrētās situācijas dod priekšroku vienai vai citai pārstrādes metodei, vienlaikus saglabājot stingri izteiktu prioritāti - samazināt noglabājamo atkritumu daudzumu.
Ir svarīgi atkritumu saimniecībā ievērot atkritumu apsaimniekošanas politikā izvirzītos principus. Viens no tiem ir līdzsvarotības princips - tas nozīmē, ka atkritumu saimniecības darbība nav pretrunā ar nākamo paaudžu prasībām.
Latvijas iedzīvotājiem vides aizsardzība ir tikai 10. vietā starp prioritātēm!
Līdzsvarota atkritumu saimniecība tiek veidota, efektīvi apsaimniekojot gan esošos, tādejādi samazinot enerģijas patēriņu, atslogojot apkārtējo vidi un nodrošinot tās kvalitatīvāku saglabāšanos tagadējām un nākamajām paaudzēm, gan maksimāli ierobežojot atkritumu rašanos. Attīstītās valstīs lielāko daļu atkritumu uzskata par otrreizējo izejvielu, ko var lietderīgi izmantot. Taču šim nolūkam ir nepieciešama dalīta atkritumu savākšana vai šķirošana pēc tam.
1.2. Atkritumu iedalījums

Atkritumu iedalījuma pamatā tiek ņemtas vērā to īpašības, sastāvs un izcelsme. Var uzskatīt, ka dažādie atkritumu veidi ir atsevišķi kopējās atkritumu plūsmas veidošanās elementi.


Pēc atkritumu īpašībām tos var iedalīt sadzīves, bīstamajos un inertajos atkritumos. Šāds iedalījums ir nepieciešams, lai reglamentētu atkritumu savākšanas, apglabāšanas vai pārstrādes prasības.

Sadzīves atkritumi

Galvenokārt ir mājsaimniecības atkritumi, proti - virtuves atkritumi, papīrs, kartons, plastmasa, audumi, metāls, pelni, lielgabarīta atkritumi (piemēram, mēbeles, matrači, liela izmēra elektriskie piederumi u. c.), kā arī apkalpojošo iestāžu- veikalu, skolu, bērnudārzu, sabiedriskās ēdināšanas, kā arī ražojošo uzņēmumu radītie atkritumi, kas pēc satura ir līdzīgi iepriekšminētajiem atkritumu veidiem.
Parasti jēdzienā sadzīves atkritumi netiek ietverti gāzveida izmeši, ko emitē atmosfērā; radioaktīvie atkritumi; atkritumi, kas rodas kalnrūpniecībā (raktuvēs un karjeros) un veidojas uzglabāšanas vai iežu ieguves pārstrādes procesos; dzīvnieku līķi; lauksaimniecības atlikumi (organiskais mēslojums u. c.); notekūdeņi (izņemot šķidros atkritumus); sprāgstvielas u. tml.

Bīstamie atkritumi

Ir saimnieciskās vai citas darbības ietekmē radušies atlikumi un blakus produkti, kas var izraisīt piesārņojumu, negatīvi ietekmēt vidi vai cilvēku veselību un ir eksplozīvi, korodējoši, ar ļoti lielu reaģētspēju, toksiski, kancerogēni.

Rīgas pilsētā un arī visā Latvijā šobrīd nav izveidota vienota medicīnas atkritumu apsaimniekošanas sistēma. Medicīnas iestādes katra individuāli risina medicīnisko atkritumu likvidēšanu. Daļa medicīnas atkritumu nonāk sadzīves atkritumu izgāztuvē, daļa bez kontroles tiek sadedzināta kurtuvēs. Bīstamo atkritumu vislabākais iznīcināšanas veids ir sadedzināšana specializētās krāsnīs, bet ļoti uzmanīgi jāseko sadedzināšanas krāšņu darbībai, lai nepieļautu gaisa piesārņošanu.
Labklājības ministrija 1996.gada 16.augustā ir izstrādājusi un pieņēmusi Higiēnas noteikumus ārsta prakses kabineta iekārtošana, kas nosaka, ka inficētie atkritumi pirms izvietošanas ir jādezinficē. PVO arī apstiprina, ka, izvēloties medicīnas atkritumu savākšanas metodi, jāgarantē drošība. Ja tādas garantijas nav, tad bīstamie atkritumi ir jādezinficē rašanās vietā. Bīstamo atkritumu dezinficēšana uz vietas ir ieteicama mazajiem ražotājiem, kas atrodas tālu no izveidotajām pārstrādes vietām, lai garantētu pilnīgu drošību.
Ar terminu bīstamie atkritumi mēs saprotam atkritumus, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēka dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai un kas atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām. Atkritumu bīstamību nosaka atkritumu sastāvā esošo bīstamo vielu īpašības un to daudzums. Kā bīstami tiek klasificēti toksiski, viegli uzliesmojoši vai sprāgstoši, oksidējoši, kancerogēni, kodīgi, kā arī mutagēni vai infekciozi atkritumi.
Bīstamie atkritumi negatīvi ietekmē cilvēku veselību vai vidi, ja tos nepareizi apsaimnieko – neatbilstoši uzglabā, pārstrādā vai noglabā. Tādēļ bīstamie atkritumus ir jāatdala no pārējiem, jo, nokļuvuši kopējā atkritumu plūsmā, bīstamie atkritumi var izraisīt nelaimes gadījumus (uzliesmojot, sprāgstot, izdalot toksiskas gāzes), kuros var ciest gan apkalpojošais personāls, gan apkārtējie iedzīvotāji un vide.
Bīstamie atkritumi var rasties gan uzņēmumu saimnieciskajā darbībā, gan sadzīvē. Lielākā daļa no kopējā bīstamo atkritumu apjoma tiek radīta mašīnbūves, metāla apstrādes industrijā, ķīmiskajā un farmaceitiskajā rūpniecībā, enerģijas ieguves un pārstrādes uzņēmumos, veselības aprūpes jomā.
Nelielu bīstamo atkritumu daļu rada arī iedzīvotāji. Veiktie pētījumi liecina, ka bīstamie atkritumi veido 1-2% no kopējā iedzīvotāju radītā atkritumu daudzumu.


Uzņēmumu saimnieciskajā darbībā rodas:
• ražošanas notekūdens pārstrādes dūņas;
• metālrūdīšanas duļķes un cietie atkritumi;
• neorganiskās skābes un sārmus saturoši atkritumi;
• lauksaimniecības, dārzkopības, medicīnas