Darbs:

vispārējos atkritumu apsaimniekošanas virzienus un veido pamatu atkritumu apsaimniekošanas hierarhijai ES politikā. Visas atkritumu likumdošanas pamatu ES veido divas direktīvas: direktīva par atkritumu apsaimniekošanu (75/442/EEC, ar grozījumiem 91/156/EEC) un direktīva par bīstamajiem atkritumiem (91/689/EEC ar grozījumiem 94/31/EEC). Ir pieņemta speciāla direktīva par iepakojumu un izlietoto iepakojumu (94/62/EC) un direktīva par atkritumu poligoniem (1999/31/EC). Pamatdirektīvā pirmoreiz tika ieviesta atkritumu apsaimniekošanas hierarhija, tā norāda secību, kādā vislabāk realizēt atkritumu apsaimniekošanu. Tajā priekšroka tiek dota atkritumu samazināšanai, bet ir pilnīgi skaidrs, ka atkritumi radīsies vienmēr un to apsaimniekošanu ir jākontrolē.

Atkritumu apsaimniekošanas likumdošana balstās uz vairākiem pamatprincipiem:
• Piesardzības princips. Šis princips nosaka, ka piesardzības pasākumi ir jāveic tad, ja darbība rada draudus cilvēka veselībai vai videi, pat ja zinātniskie pētījumi vēl nav pilnībā apstiprinājuši, kādi ir vides pasliktināšanās cēloņi. Lai pamatotu tādu pasākumu, pietiek ar zemāka līmeņa kaitīguma pierādījumu, ja gaidīšana uz augstāka līmeņa kaitīguma pierādījumiem var radīt būtisku vai neatgriezenisku kaitējumu cilvēka veselībai un/vai videi.
• Tuvuma princips. Šis princips skaidri nosaka, ka atkritumi jāapglabā pēc iespējas tuvāk vietai, kur tie radušies. Tas samazina laiku, enerģiju un negadījumu iespējamību, kā arī finansiālos un vides izdevumus transportēšanai lielos attālumos.
• Piesārņotājs maksā jeb ražotāja atbildības princips. Tas nosaka, ka izmaksas, kas rodas novēršot, likvidējot vai līdzsvarojot videi nodarīto kaitējumu, ir jāsedz piesārņotājam. Šo pasākumu izmaksām būtu jāatspoguļojas to preču un pakalpojumu cenās, kas rada piesārņojumu ražošanas vai patēriņa laikā. Ražotāja atbildība balstās uz principu “piesārņotājs maksā” un preces ražotājam jābūt atbildīgam par visas preces un tā iepakojuma dzīves ciklu pat tad, kad patērētājs pārtraucis to lietot. Liekot ražotājam atbildēt par savu produktu pārstrādi un apglabāšanu, viņi tiek rosināti izstrādāt produktus, no kuriem rodas vismazāk atkritumu, kurus ir vieglāk apstrādāt un izmantot atkārtoti, kā arī pakļaut otrreizējai pārstrādei.
Balstoties uz ES direktīvu prasībām un izvērtējot esošo atkritumu apsaimniekošanas situāciju Latvijā, ir izstrādāts atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns (2003 – 2012), kurā ir nosprausti mērķi, rīcības virzieni, uzdevumi un prognozējamie rezultāti.
Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā, izvērtējot informāciju par atkritumu apsaimniekošanas situāciju valstī, ir noteikti pārejas periodu atkritumu apsaimniekošanas mērķi sekojošā prioritārā secībā: novērst atkritumu rašanos, palielinoties ekonomiskajai izaugsmei, un nodrošināt ievērojamu kopējo atkritumu daudzuma samazināšanu, izmantojos labākas atkritumu rašanās novēršanas iespējas, labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, resursu izmantošanas efektivitātes palielināšanu un ilgtspējīgas uzvedības veicināšanu.
Lai izpildītu šos mērķus un uzdevumus, mūsu valstī ir izstrādāti un pieņemti vesela virkne normatīvo aktu:
• likums “Par atkritumu apsaimniekošanu” (pieņemts 200.gada 14.decembrī, stājies spēkā 2001.gada 1.martā);
• Iepakojuma likums (pieņemts 2000.gada 9.janvārī, stājies spēkā 2002.gada 1.jūlijā);
• likums “Par dabas resursu nodokli” (pieņemts 1995.gada 14.septembrī ar grozījumiem, kas izsludināti 2003.gada 2.decembrī);
• Ministru kabineta noteikumi;
• Vides ministra rīkojumi.
Likumos izvirzīto mērķu sasniegšanai nepieciešams veikt virkni dažādu rīcību:
• izveidot “ražotāja atbildības” shēmas atsevišķu produktu veidu pārstrādei (pieņemšanai atpakaļ un nodošanai pārstrādei).
• ieviest un turpmāk pilnveidot depozīta sistēmu iepakojumam un citiem produktiem.
• uzlabot vai slēgt visas atkritumu izgāztuves, kas neatbilst likumdošanas prasībām.
• veikt rekultivāciju slēgtajās izgāztuvēs.
• izveidot reģionālās iekārtas bīstamo atkritumu pieņemšanai, iepakošanai (vai iepakošanai atkārtoti), marķēšanai un pagaidu uzglabāšanai.
• izveidot iekārtu bīstamo atkritumu sadedzināšanai augstā temperatūrā.
• izveidot iekārtu nesadedzināmo bīstamo atkritumu fizikāli – ķīmiskajai apstrādei un stabilizācijai.
• izveidot poligonu teritorijās iekārtas bioloģiski noārdāmo atkritumu (tai skaitā arī atūdeņotu notekūdeņu dūņu) pieņemšanai, apstrādei un pārstrādei.
• izveidot reģionālos atkritumu poligonus iepriekš apstrādātu, ne-inertu, nebīstamu atkritumu apglabāšanai atbilstoši ES standartiem un labākajām tehnoloģijām, tai skaitā kompostēšanas laukumus.
• izveidot poligonu bīstamo atkritumu apglabāšanai.
• uzlabot atkritumu apsaimniekošanas informācijas vākšanas, apkopošanas un analīzes metodiku.
• ieviest ražošanā mazatkritumu tehnoloģiju.

2.2. Atkritumu izgāztuvju stāvoklis Latvijā

Latvijā cieto sadzīves atkritumu apglabāšanas veids valstī galvenokārt ir atkritumu izvešana uz izgāztuvēm. Veiktais esošo izgāztuvju apsekojums liecina, ka lielākā daļa izgāztuvju nav sakārtotas atbilstoši sanitārajiem un ekoloģiskajiem normatīviem.
Izgāztuves ir izveidotas bez atbilstoša projekta vai arī to realizācija neatbilst sākotnējai projekta izstrādnei. Atkritumu izgāztuvju ekspluatācija pa lielākai daļai neatbilst sanitāro poligonu noteikumiem, ievestie atkritumi netiek sablīvēti un apklāti ar zemes slāni. Bieži vien izgāztuves teritorija nav iežogota, tās darbība – nekontrolēta. Mūsu valstī pēdējos gados izstrādātie atkritumu apglabāšanas vietu projekti pamatā ietver galvenos ES direktīvu nosacījumus.
Pēc tiem ir izveidots (un 2004.gada 31.maijā uzsācis darbu) Ventspils jaunais atkritumu apglabāšanas poligons, kas atbilst nacionālajām un Eiropas Savienības vides aizsardzības likumdošanas prasībām. Paredzēts, ka jaunā poligona tehnoloģija nodrošinās to, ka atkritumu radītais piesārņojums nenokļūst gruntsūdeņos un virszemes ūdeņos, kā arī novērsīs gaisa piesārņojumu. Poligonā ir izveidota dubultā aizsardzības sistēma, lai novērstu gruntsūdeņu piesārņošanu.


2.3. Sabiedrības līdzdalība problēmas risināšanā


Lai samazinātu atkritumu apjomus un nodrošinātu to atkārtotu izmantošanu, lai sašķirotu izlietotu iepakojumu vai cita veida atkritumus, ir nepieciešams nodrošināt sabiedrības iesaistīšanu šajos procesos, jāparāda un jāakcentē nepieciešamība tājā.

Lai to panāktu, sabiedrībai jābūt labi informētai un izglītotai par to, kā vācami un šķirojami atkritumi, kādēļ tas ir nepieciešams, par viņiem pieejamām atgriešanas, savākšanas un pārstrādes sistēmām, par viņu lomu un iespējamo ieguldījumu iepakojuma un izlietotā iepakojuma atkārtotā izmantošanā, reģenerācijā un otrreizējā pārstrādāšanā, par iepakojuma marķējuma nozīmi tirgū.

Tādējādi pareizas atkritumu apsaimniekošanas pamatā ir visu procesā iesaistīto pušu (ieskaitot rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu un jo īpaši mājsaimniecību) informēšana, konsultēšana un līdzdalība.

Latvijas normatīvie akti nodrošina arī sabiedrībai iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanā vides jautājumos, bet iedzīvotāji ne vienmēr aktīvi apzinās savas tiesības un iespējas.

Arī bērni un skolēni var aktīvi piedalīties vides saglabāšanā. Mēs visi to spējam – galvenokārt, sekojot līdzi tam, kā un ko mēs darām ar saviem atkritumiem. Pirms izmetam kārtējo čipsu paciņu vai atspirdzinošo dzērienu pudeli, paņemam nākamo plastmasas maisiņu lielveikalā (skaidri apzinoties, ka pēc tam to izmetīsim), padomāsim par to, kur tas viss nonāks, kurš savāks manis i