Darbs:

problēmas, paaugstinātu jūtību pret slimībām, kā arī ietekmēt nervu sistēmu un radīt garīgās attīstības traucējumus. Īpaši neaizsargāti ir embriji un bērni, kas attīstības pirmajos gados NOP ietekmei pakļauti, saņemot barības vielas caur placentu, mātes pienu vai uzturā lietojot produktus, kuros ir salīdzinoši augsta NOP koncentrācija. Nekontrolēti degšanas procesi, t.sk. atkritumu dedzināšana, ir galvenie dioksīnu un furānu avoti Latvijā. Cementa ražošanas laikā rodas daudzreiz mazāk dioksīnu izmešu nekā nekontrolētas dedzināšanas procesā.

Daži bīstamākie Latvijā izmantotie NOP:
• DDT – to plaši izmantoja II Pasaules kara laikā, lai pasargātu karavīrus un vietējos iedzīvotājus no malārijas, tīfa un citām insektu izplatītām slimībām. Latvijā DDT aizliegts ievest, izplatīt un lietot no 1967.gada;
• Dioksīni un furāni – vielas, kas rodas nepilnīgas sadedzināšanas, atsevišķu ķimikāliju ražošanas, metāla pārstrādes, pārkausēšanas un papīra balināšana procesos. Tāpat dioksīni ir atrodami automašīnu izplūdes gāzēs, tabakas dūmos, tie rodas arī koksnes un ogļu dedzināšanas laikā;
• Heptahlors – tiek izmantots, lai nogalinātu kokvilnā mītošos kukaiņus, siseņus un citu kultūru parazītus, tāpat arī malāriju pārnēsājošos moskītus un augsnē dzīvojošos kukaiņus, termītus. Latvijā aizliegts ievest, izplatīt un lietot no 1986.gada;
• Polihlorētie bifenili (PHB) – rūpniecībā tiek izmantot kā siltumu izolējoša viela. Tāpat tiek izmantoti elektrības transformatoros, kondensatoros un kā piedeva krāsās, oglekli nesaturošos kopējamos papīros un plastmasas priekšmetos. Latvijā vēl joprojām tiek izmantoti dažādās ar energoapgādi saistītās iekārtās – galvenokārt transformatoros un kondensatoros;
• Toksafēns – līdzeklis cīņai pret kukaiņiem, kas parazitē kokvilnā, labībā, augļos, riekstos un dārzeņos. Tāpat to izmanto cīņā pret mājlopu ērcēm un citiem parazītiem. Toksofēns Latvijā izmantots no 1966.gada līdz pat 1993.gadam (kopā 161 tonna). Latvijā aizliegts ievest, izplatīt un izmantot no 2000.gada.
NOP vidē saglabājas vairākus gadus, pat gadu desmitus, uzkrājas un koncentrējas dzīvo organismu taukaudos.

Dažādu NOP riska līmenis ir atšķirīgs, tomēr visām šīm vielām ir raksturīgas četras īpašības:
• NOP ir ļoti toksiski;
• NOP ir noturīgi – paiet gadi, pat gadu desmiti, līdz tie degradējas, veidojot mazāk bīstamas vielas;
• NOP izgaro un pārvietojas pa gaisu, ūdeni ļoti lielā attālumā no vietas, kur tie sākotnēji tika izmantoti;
• NOP uzkrājas dzīvnieku un cilvēku taukaudos.
Skābes veidojošās gāzes
Atkritumu sadedzināšanas iekārtas atmosfērā emitē veselu virkni piesārņojošu vielu. Nozīmīgākās no tām ir slāpekļa oksīdi un sēra dioksīds.

Slāpekļa oksīda izmešu galvenais avots ir iekārtas , kurās deg organiskais kurināmais, jo slāpeklis ir svarīga barības viela visiem organismiem. Degšanas procesā slāpeklis, savienojoties ar skābekli, veido dažādus oksīdus, kuru īpašības, kā arī ietekme uz apkārtējo vidi ir atšķirīga. Ir konstatēts, ka, nonākot atmosfērā, NO veido ne tikai NO2, bet arī pārskābes, skābes, aldehīdus u.c. vielas, kas noteiktos apstākļos var veidot tā saukto foto ķīmisko smogu. Slāpekļa oksīdi piedalās arī siltumnīcas efekta veidošanas procesā. Slāpekļa oksīdi kopā ar ūdens pilieniem viegli veido slāpekļskābi, kas ar nokrišņiem nonāk augsnē, ūdens baseinos, uz priekšmetiem, un dzīviem organismiem.
Sēra dioksīds ir gāze, kas dabiskā veidā atmosfērā sastopama ļoti mazā koncentrācijā. Galvenie dabiskie avoti ir vulkāni un dažādu baktēriju darbība. Tā kā sērs arī ir barības viela visiem organismiem, to satur visi bioloģiskās izcelsmes kurināmie materiāli, piemēram, malka, kūdra, ogles un nafta. Tiem sadegot, veidojas sēra dioksīds. Turklāt sēru satur daudzi vērtīgi minerāli, kā arī rūdas apstrādes procesos tas atbrīvojas sēra dioksīda veidā. Šīs vielas izmete lielos daudzumos ir kļuvusi par vienu no industriālās sabiedrības lielākajiem lāstiem. Sēra dioksīds gaisā veido sērskābi, kas, sasniedzot augsni, stipri palielina tās skābumu.
Degšanas procesos skābeklis un slāpeklis veido slāpekļa oksīdus. Slāpekļa oksīdi gaisā veido slāpekļskābi, kas ar nokrišņiem nonāk augsnē. Slāpekļskābes nonākšana augsnē veicina augsnes skābuma palielināšanos. Ja slāpeklis nonāk zemē tik lielos daudzumos, ka, piemēram, koki un citi augi mežā nespēj visu pievadīto slāpekli uzņemt, tad tas no augsnes ieplūst apkārtējās ūdenstilpnēs, un to skābums palielinās. Pārmērīgais slāpekļa palielinājums noved pie pārmaiņām florā un var arī atstāt kaitīgu ietekmi uz kokiem un ūdensaugiem.
Sēra dioksīds gaisā veido sērskābi, kas, sasniedzot augsni, stipri palielina tās skābumu. Tas izraisa nopietnas vides pārmaiņas saldūdens organismiem un var kļūt par lielu problēmu meža augsnēm. Augsnes skābuma palielināšanās rada arī citas sekas. Svarīgi blakusefekti- pieaug indīgo metālu koncentrācija, un augsne zaudē nozīmīgas barības vielas, kas aizplūst gruntsūdenī.


1.6. Atkritumu apglabāšana

Nepareizas atkritumu glabāšanas sekas

Bioloģiski sadaloties organiskajiem atkritumiem, tiek emitēta gāze, kuras sastāvā ir ~50% CH4 un ~50% CO2.
Apglabājamo atkritumu daudzuma samazināšana tiek noteikta kā prioritāte lielākajā daļā Eiropas valstu. Lai arī atkritumu apsaimniekošanas politikā noteikta metožu hierarhija, tomēr vēl joprojām lielākā daļa no atkritumu masas tiek apglabāta. Tas ir izskaidrojams ar zemākām izmaksām salīdzinājumā ar citām atkritumu pārstrādes tehnoloģijām.
Lai gan termini atkritumu izgāztuve un poligons bieži vien tiek lietoti kā sinonīmi, starp tiem pastāv būtiskas atšķirības. Atkritumu izgāztuve ir teritorija, kurā notiek atkritumu apglabāšana bez atbilstošā iekārtojuma un uzraudzības, kamēr sanitārais atkritumu poligons ir kontrolēta atkritumu apglabāšanas vieta uz zemes vai zemē, kas nerada draudus videi vai cilvēka veselībai, jo ir veikti nepieciešamie aizsardzības pasākumi. Poligoni nodara mazāku kaitējumu videi vai nenodara to vispār, un daudzviet pasaulē, tai skaitā arī Latvijā, tiek samazināts videi kaitīgāko izgāztuvju skaits, lai dotu priekšroku atkritumu poligoniem. Poligonu un izgāztuvju skaits, to iekārtojums un lielums ir atšķirīgs katrā valstī. Eiropā modernākā ir Vācijas un Nīderlandes atkritumu ilgtermiņa apglabāšanas saimniecība.

2. Situācija Latvijā


2.1. Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes

Latvijā ik gadu rodas 600 000 – 700 000 tonnu sadzīves atkritumu un aptuveni puse no šī daudzuma ir uzskatāmi par bioloģiski noārdāmiem. Katrs iedzīvotājs gadā vidēji saražo 200 kg atkritumu. Apmēram 30% no visiem sadzīves atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu Latvijā galvenokārt veic atkritumu savākšanas uzņēmumi. Lielākā savākto sadzīves atkritumu un citu savākto atkritumu daļa tiek apglabāta izgāztuvēs bez iepriekšējas apstrādes. Apmēram 40% savākto atkritumu tiek apglabāti Rīgas rajonā, Getliņu izgāztuvē.
1998.gadā tika novērtēts, ka Latvijā darbojas 558 šādas izgāztuves. 77% no šīm izgāztuvēm bija mazākas par 2 hektāriem un tajās tika apglabāti mazāk nekā 1000 m3 atkritumu gadā. Līdz 2000.gada beigām tika slēgtas un rekultivētas 55 šādas izgāztuves. 2002.gadā atkritumu apglabāšanas atļaujas tika izdotas tikai 234 izgāztuvēm, un tajās tika apglabāts 696 291,22 tonnas sadzīves atkritumu.
Šis izgāztuvju slēgšanas process turpināsies, attīstoties ilgtspējīgākai atkritumu apsaimniekošanas sistēmai. Ir izstrādāta valsts investīciju programma un uzsākta tās realizācija, paredzot Latvijas teritorijā izveidot reģionālu pieeju sadzīves atkritumu apsaimniekošanai ar 10-12 jaunu sadzīves atkritumu poligonu un citu atkritumu apstrādes iekārtu būvniecību un esošo izgāztuvju slēgšanu un rekultivāciju (rekultivācija – pasākumu komplekss, lai atjaunotu degradēto platību augšņu segu).


Situācijas raksturojums

Bez sadzīves atkritumiem Latvijā rodas arī liels daudzums bīstamo atkritumu. Tā 2000.gadā Latvijā tika radīti 93 000 tonnu bīstamo atkritumu. Lielāko bīstamo atkritumu daļu (apmēram 60%) veido metālu rūdīšanas procesu duļķes, 13 000 tonnu – naftas un naftas produktu atkritumi. Salīdzinoši nelielu bīstamo atkritumu daudzumu rada arī iedzīvotāji. Kā jau minējām, no kopējā iedzīvotāju radīto atkritumu daudzuma bīstamie atkritumi veido apmēram 1-2%.
Pašlaik bīstamie atkritumi tiek īslaicīgi uzglabāti uzņēmumos un speciāli aprīkotās atkritumu apglabāšanas vietās. Piemēram, nederīgo pesticīdu uzglabāšanai ir ierīkotas divas speciālas vietas, kur glabājas apmēram 2000 tonnu šo atkritumu.
Paredzēts, ka savu bīstamo atkritumu (pesticīdu, galvanisko dūņu, farmācijas, krāsu un laku atkritumu, naftas produktu atlikumu) pārstrādi un apglabāšanu Latvija spēs nodrošināt plānotajā poligonā Dobeles rajonā.
Atkritumu radītājiem un apsaimniekotājiem reizi gadā jāiesniedz informācijas reģionālajās vides pārvaldēs par saražotajiem, pārstrādei nodotiem, reģenerētajiem un apglabātajiem atkritumu apjomiem. Savukārt, lai iegūtu pilnu informāciju, Latvijas Vides aģentūra apkopo šos datus.


Politikas mērķi

Ņemot vērā milzīgos atkritumu apjomus, kas ir radušies cilvēka darbības dēļ, un to radītā kaitīguma ietekmi uz vidi un pašu cilvēku, atkritumu apsaimniekošana tiek atzīta par vienu no svarīgākajām vides aizsardzībā.
Atkritumu apsaimniekošanas likumdošana pamatojas uz virkni pamatprincipu, kas saistīti ar atkritumu apsaimniekošanas politiku un izvēles iespējām. Izveidojot Latvijas atkritumu saimniecību, ir ļoti būtiski novērtēt un pārņemt citu valstu pieredzi. Vecajās ES dalībvalstīs jau ir izveidota atkritumu saimniecībai nepieciešamā likumdošanas bāze, kas turpina pilnveidoties un ir izstrādāti galvenie virzieni atkritumu apsaimniekošanas politikā, stratēģijā un taktikā.
Latvijai kā jaunajai ES dalībvalstij līdz ar to ir svarīgi veidot savu likumdošanas sistēmu saskaņā ar izstrādātajiem un apstiprinātajiem ES nosacījumiem un direktīvām. Visaptverošais ilgstpējīgās attīstības mērķis nosaka