:
:
Aizmirsu paroli  
 
 
 

Apraksts:

19. gs. otrajā pusē Latvijā strauji attīstījās rūpniecība, tika izbūvētas jaunas dzelzceļa līnijas, modernizētas lielākās ostas - Ventspils un Liepāja, plašumā vērsās pilsētu apbūve, pieauga iedzīvotāju skaits. Pilsētu plānojumā nozīmi zaudēja fortifikācijas būves. Rīgā, piemēram, to vietā izauga bulvāru loks - jauns moderns pilsētas centrs ar parku zonu

Darbs:

Arhitektūra Latvijā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā.

Eklektisms. (19. gs. otrā puse - 20. gs. sākums)

19. gs. otrajā pusē Latvijā strauji attīstījās rūpniecība, tika izbūvētas jaunas dzelzceļa līnijas, modernizētas lielākās ostas - Ventspils un Liepāja, plašumā vērsās pilsētu apbūve, pieauga iedzīvotāju skaits. Pilsētu plānojumā nozīmi zaudēja fortifikācijas būves. Rīgā, piemēram, to vietā izauga bulvāru loks - jauns moderns pilsētas centrs ar parku zonu (pēc 1857. g. arh. J. D. Felsko un O. Dīce). Šajā laikā attīstījās arī jauni stilistiski meklējumi - aizvien biežāk tika izmantotas pagātnes stilu formas. Tās oriģinālā kompozicionālā sistēma radīja eklektisma stilu. Aizsākās arī jauna konstruktīvā un telpiskā risinājuma meklējumi. Rīgā 19. gs. otrajā pusē vērojama jaunu rūpnīcu, sabiedrisko ēku, īres namu un kulta celtņu būvniecība. Viena no lielākajām šī perioda sabiedriskajām ēkām bija vācu teātris, tagad Nacionālā opera, kuras arhitektūrā izmantotas klasicisma formas eklektismam raksturīgā kompozicionālā manierē. Romānikas stila formās uzcelta Rīgas politehnikuma ēka, tagadējā Latvijas Universitāte, gotiskās formās ieturēti vairāki pilsētas arhitekta J. D. Felsko darbi - Vecā Ģertrūdes baznīca (1865. - 1869. g.), Mazā Ģilde (1864. - 1866. g.) u. c., renesanse ietekmē celta Biržas ēka (1852. - 1855. g., arh. H. Bose). 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība. Pirmais un plašāk pazīstamais no tiem bija arhitekts J. F. Baumanis. Pēc viņa projektiem celtas daudzas bulvāru loka dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, piem., Apgabala tiesas nams (1888. - 1889. g.), Bruņniecības nams (1863. - 1867. g., kopā ar arh. R. Pflūgu), Aleksandra ģimnāzija (1873. - 1874. g.) un citas.
19. gs. otrajā pusē pilsētu apbūvē noteicošo vietu sāka ieņemt daudzstāvu īres nami. To plānojums ir dažāds, atkarībā no sociālā slāņa, kam tie domāti. Blakus pirmklasīgi izplānotiem dzīvokļiem ar visām sava laika tehniskajām ērtībām sastopami arī tādi, kuru telpiskā izkārtojuma un tehniskā aprīkojuma līmenis visai zems. Tie parasti atradās pilsētas nomalēs. Centra apbūve atšķīrās arī ar labiekārtojuma līmeni, fasāžu māksliniecisko izstrādājumu un kopumā veidoja vienotu harmonisku un izteiksmīgu ansambli.
19. gs. beigās un 20. gs. sākumā pilsētu arhitektūrā jūtami izmainījās eklektisma mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni. Ēku apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, arhitektoniskais un ornamentālais dekors piesātinātāks, piemēram, īres nams Rīgā K. Barona ielā 11 (1901. g., arh. K. Pēkšēns) u. c. Aizvien krasāks vērsās konflikts starp laikmetīgu telpiski konstruktīvo risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu.
Arī laukos, tāpat kā pilsētās, eklektisma periodā izvērsās celtniecība. Muižās tika celtas jaunas kungu mājas, pilis, pārbūvētas esošās, veidoti jauni saimniecības un amatniecības kompleksi. 1870. gados aizsākās aizraušanās ar angļu neogotikas (jaunā
gotika) formām, kas šeit ieviesās galvenokārt ar Vācijas starpniecību, piemēram pils Vecaucē (1839. - 1843. g., arh. F. A. Štīlers). Šis formāli stilistiskai virziens ziedulaikus piedzīvoja 1860. gados. Muižu pilīm Alūksnē (1860. - 1863. g.), Bīriņos (1857. - 1860.g., arh. F. V. Hess), Lāzberģos (1860. gadi), Odzienā (1860. gadi) u. c. raksturīga tieksme ārējā veidolā paust telpisko uzbūvi, tādejādi radot dinamiskas, asimetriskas un gleznieciskas kompozīcijas. gadsimta beigās un 20. gs. sākumā neogotikas pieminekļos vairāk izpaudās vietējās gotikas tradīcijas, piemēram, Jaunmoku pils un stallis (1901. g., arh. V. Boklafs). Neorenesanses muižu arhitektūrā atspoguļojās Francijas, Vācijas un Itālijas paraugu savdabīga interpretācija. Tā aizsākās jau 1860. gados, bet kulmināciju sasniedza 1880. - 1890. gados, piemēram, pils Rudbāržos (1882. g., būvfirma “R. Hoizermanis”), Cesvainē (1896. g., arh. H. Grīzenbahs un A. Dinklage) u. c. Cesvaines pils ir viens no mākslinieciski izteiksmīgākajiem un emocionāli iespaidīgākajiem eklektisma pieminekļiem Latvijā. Muižu arhitektūrā pārstāvēts arī neobaroks, “ķieģeļu stils” un citi virzieni.
Eklektisma perioda muižu arhitektūras sejas veidotāji galvenokārt bija Rīgas arhitektūras skolas pārstāvji, vietējie vācu arhitekti. lauku ainavā 19. gs. otrajā pusē iekļāvās arī jaunas sabiedriskās ēkas - pagastnami, biedrību ēkas, skolas u. c.

Jūgendstils. (19. gs. beigas - 20 .gs. sākums)

Jau 19. gs. beigās Latvijas arhitektūrā parādījās jauni eklektismu noliedzoši konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kuri sekmēja jūgendstila attīstību, piemēram dzīvojamā ēka Rīgā, Audēju ielā 7/9 (1899. g., arh A. A. Ašenkampfs). Celtņu arhitektoniskais veidols tika pakārtots plānojuma struktūrai, izlietoti citi materiāli - metāls, dzelzsbetons, keramika. Jūgendstils 20. gs sākumā un līdz pat 1914. gadam plaši izplatījās Rīgas īres namu arhitektūrā. Jūgendstila attīstībā vērojami vairāki virzieni. To vidū izceļas divi. Pirmā pamatā ir Rietumeiropas jūgendstils, piemēram, Alberta ielas apbūve Rīgā (1903. - 1908. g., inž. M. O. Eizenšteins). Šim virzienam raksturīga cieša saikne ar eklektismu, bagātīgs fasāžu dekors. Otrs virziens pamatojas uz nacionālā romantisma monumentālās arhitektūras formu un latviešu etnogrāfisko motīvu saliedējumu, piemēram, latviešu arhitektu K. Pēkšēna, A. Vanaga un E. Laubes daiļrades posmi. “Nacionālā romantisma” ēkām īpaši uzsvērts jumta siluets, fasāde bagātināta ar erkeriem (pusapaļš vai stūrains ēkas izvirzījums ar logiem vairāku stāvu augstumā), mezonīniem (augšējais nama pusstāvs), apdarē plaši izmantoti dabiskie materiāli un dažādas to kombinācijas.
Jau ap 1910. gadu jūgendstila arhitektūrā sāka dominēt racionālā ievirze, kas balstījās tikai uz arhitektoniskiem izteiksmes līdzekļiem. Kompozīcija kļuva stingra, ģeometriski precīza, dominējoša ir pati būvmasa, apjomu plastika, fasāžu virsmu fakturējums un tonālais risinājums. Paralēli izplatījās arī vertikālisma tendences. Ēkas ieguva slaidus, augstus erkerus, rizalītus, stāvus zelmiņus, stūru torņus. Lizēnas un pilastri apvienoja vairākus stāvus. Racionālās ievirzes redzamākie pārstāvji bija arhitekti V. Bokslafs, R. Šmēlings. Ap 1910. gadu paralēli jūgendstilam sāka attīstīties jauns virziens - neoklasicisms, kura iedīgļi bija vērojami jau pašā gadsimta sākumā. Neoklasicisma garā Rīgā celts Rīgas Latviešu biedrības nams (1909. g., arh. E. Laube, E. Pole), Rīgas amatnieku krājaizdevu banka K. Barona ielā 14 (1910. g., arh. E. Pole) un citas ēkas.
Latvijas laukos jūgendstila arhitektūrā plašāk izplatīts bija racionālais virziens, piemēram, kungu mājas Bātā (1907. - 1908. g.), Lakšos (1900. gadi). Racionālā jūgendstila ietekme jūtama arī to ēku arhitektūrā, kuras tika celtas vēl retrospektīvisma garā. To būvapjoms ir asimetrisks un dekora formas sakņojas vienā no vēsturiskajiem stiliem, piemēram, muižas pils Veckārķos (1912. g.). Šī īpatnība vērojama arī Rīgā vairāku sabiedrisko ēku celtniecībā gadsimta pirmajā desmitgadē, piemēram, Biržas komercskola (1902. - 1905. g., arh. V. Bokslafs), Mākslas muzejs (1903. - 1905. g., arh. V. Neimanis).
Jūgendstila periods, it sevišķi Rīgas arhitektūrā, bija ļoti nozīmīgs latviešu mākslas dzīvē. Šajā laikā pilnveidojās vietējā, nacionālā arhitektūra un māksla, tās tradīcijas, kuras tālāk tika izkoptas 20. - 30. gados.
Līdz 19. gs. vidum Latvijas profesionālajā būvmākslā darbojās vienīgi iebraukuši vai ārzemēs speciālo izglītību ieguvuši arhitekti. Nozīmīgu izmaiņu laiks bija iepriekšējā gadsimta otrā puse. Sākās strauja urbanizācija. Rīga - mūsdienu Latvijas galvaspilsēta - no viduslaiku cietokšņa izauga par Eiropas līmeņa lielpilsētu. Izveidojās un nostabilizējās vietējā arhitektūras skola.

1862. g. tika nodibināta Baltijā pirmā augstākā tehniskā mācību iestāde - Rīgas Politehnikums. 1869. gadā tajā atvēra Arhitektūras nodaļu.
Pirmais RP Arhitektūras nodaļas absolvents bija vēlāk pazīstamais latviešu arhitekts O. Bārs, pēc kura projektiem Rīgā uzcelts aptuveni 100 daudzstāvu mūra namu.
1896. g. Politehnikumu reorganizēja par Rīgas Politehnisko institūtu. Tā bija augstskola ar pilnām promocijas tiesībām, tās beidzēji ieguva tiesības gan nodarboties ar privātpraksi, gan strādāt oficiālā valsts dienestā.
20. gs. sākumā RPI Arhitektūras nodaļu ik gadus beidza 12 - 15 jaunie speciālisti. RPI absolventi strādāja ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā un pat visai attālos Krievijas impērijas nostūros.