Ojāra Vācieša dzejoļu krājuma “Dzegužlaiks” analīze

2665 0

OJĀRA VĀCIEŠA DZEJOĻU KRĀJUMA “DZEGUŽLAIKS” ANALĪZE

2002./2003. mācību gads

 Krājuma tapšanas laiks

Ojāra Vācieša dzejoļu krājums “Dzegužlaiks” ir rakstnieka “labāko gadu” darbs, kad viņa daiļrade ir spraigā darbībā – tas ir uzrakstīts 1966. gadā*, taču izdots 1968. gadā, kad pagājuši jau vairāk kā 20 gadi, kopš beidzies 2. Pasaules karš. Vācietis ir sasniedzis vecumu, kad cilvēks parasti sāk izvērtēt, vai kaut ko šajā dzīvē ir lietderīgu izdarījis – aiz muguras ir jaunība un priekšā ir “nobrieduša” cilvēka cienīgs vecums, kam raksturīgs jau zināms stāvoklis sabiedrībā, dzīves uzskati un pārliecinātība pašam pa ar saviem spēkiem. Tajā laikā Ojārs Vācietis ir PSKP biedrs – pauž savus politiskos uzskatus sev raksturīgā veidā, sapludinot savas izjūtas kopā ar tautas bēdu.

 Krājuma “Dzegužlaiks” nosaukuma poētikas skaidrojums

 Pirms lasīšanas

Dzegužlaiks, ņemot vērā, ka O. Vācietis ir stipri saistīts ar sabiedriskajām norisēm, ar politiku, ar politiskās domas paušanu tautai, varētu domāt, ka ir saistīts ar dzegužu sugai raksturīgo olu dēšanu svešās ligzdās jeb šajā gadījumā – politisko uzskatu vai pārdzīvojumu paušanu, “dēšanu” tautā.

Tik pat labi varētu domāt, ka šāds nosaukums “Dzegužlaiks” krājumam ir dots tāpēc, ka tīri personiski Vācietim ir pienācis vecums, kad sākt skatīties uz savu padarītos, sasniegto vai vismaz iesākto darbu. “Dzegužlaiks” iestājas agrā vasarā, kad mežmalās var dzirdēt dzeguzes kūkojam, bet cilvēkam šis laiks ir ap Vācieša vecumu – ~30 gadi. Tas vedina uz domu, kad šis krājums varētu būt arī tīri personisks, ne tik daudz politisks. Vārds “dzeguze” simbolu vārdnīcā skaidrots sekojoši: zīme, kas vēsta par dzīves ilgumu. Arī pēc šī simbola skaidrojuma varētu nojaust, ka šis dzejoļu krājums ir personiskāks kā citi.

 Pēc lasīšanas

Pēc lasīšanas ir skaidrs, ka šis darbs patiešām ir personisks – liriskais “es” figurē gandrīz visur, stāstīdams par sevi, atklādams savas jūtas un pārdzīvojumus. “Dzegužlaiks” Vācietim nozīmē pagājušā pieminēšanu, savu atziņu noformulēšanu un attīstības punktu viņa dzīvē – vēstījums par viņa mūža ilgumu un jau nodzīvoto laiku.

 Kompozīcijas analīze

 Dzejoļu krājuma kompozīcijas analīze

Dzejoļu krājumam ir ievads, kas ir samērā garš un (varētu uzskatīt, ka tam seko arī viena dzejoļu krājums daļa, kurai nav nosaukuma!!) cikls, kura nosaukums ir “Balsij bez pavadījuma”, kurš savukārt ir sadalīts piecās atsevišķās daļās, taču bez nosaukumiem.

Tālāk seko dzejoļu krājuma analīze pa nodaļām, raksturojot galveno cikla vai daļas tēmu un minot visraksturojošāko dzejoli:

1. Ievads. Caur bērnības atmiņām par 2. Pasaules karu Vācietis stāsta par redzēto, par viņa zemei – Latvijai – nodarīto ļaunumu kara laikā. Galvenā tēma ir dzimtenes mīlestība caur bērnības prizmu. Ievadu visraksturojošākās ir dzejoļa “Dzērves” rindas:

“..Ap manu bērnību apkārt ir apkritis

Pelēku lapu pelēks lapkritis..”,

kā arī dzejolis “Dziesma ”.

2. Cikla “Balsij bez pavadījuma”

1.daļa. Galvenās šīs daļas tēmas ir Iekšējās izjūtas un mīlestība. Vācietis raksta par savu iekšējo pasauli, par cerībām uz labākiem laikiem, kad “..drīz es [Vācieša liriskais ES] beigšu sevi mierināt..”. viņa iekšējā pasaulē iezogas arī mīlestība: “..Un uz tā soliņa parkā,

Uz kura mums jāsēd,

Ir divi..”,

kas ir gan laimīga, gan nelaimīga: “..un tikai nākošā šķiršanās brūce

Mums sacīs,

Cik bija šī mūžība īsa..”.

[“Palāses”]

Vācietis šajā daļā piemin arī nāves tēmu dzejolī “Atvadvārdi”:

“..Baltā māt, veļu māt,

Mazgā baltu paladziņu,

Jau ganās mani zirgi

Viņas saules pļaviņā..

2. daļā caur politikas tēmu tiek atklātas arī savstarpējās attiecības, kas bieži tajā laikā un arī tagad notrulinās pateicoties teātrim, ko sauc par politiku.. raksturojošākie dzejoļi ir “Siena’; “Balāde par cirvja kātiem” un “Jūrasslimība ”

3. daļa. Lūk šīs daļas raksturojošākie vārdi:

“..izstāsti man savu pasauli, vecenīt!

Lai tirgus pastāv!..”

Šajā daļā Vācietis ir sintezējis visu kopā – dzimtenes mīlestību, kas izpaužas kā dziļa pazemība no Vācieša puses [“Brāļu kapos”], cilvēka dzīvi, rakstot gan par savu mīlestību uz dzīvi: “..un dzīve katru brīdi

Mums priekšā noliek mapi

Ar bezgala tuhačevskiem..”,

gan it kā atvainodamies saviem iepriekšējiem 30 gadiem par to, ka viņš ir bijis tik vieglprātīgs, mīlestību “..Es tevi iemīlēju

Vasarā, redzēdams baltu..”

un nāvi dzejolī “Nakts reiss ”.

 Dzejoļu kompozīcijas analīze

Tālāk tiks minēti raksturīgākie Ojāra Vācieša rakstības paņēmieni šajā dzejoļu krājumā, un tie ir papildināti ar atbilstošu piemēru dzejolī:

Tēlainība: “..kur paliks smaržas

Pasaulē bez smaržas?

Ko ļaudīm elpot,

Ko vējam nest?

Tad dienu baržas –

Smagi krautās baržas –

Melns miris ūdens

Var tālāk vest..” [“Dziesma”];

Hiperbolas: “..ko tu domā

Šai pelēkā, pelēkā lietū..” [“Dziesma”];

Zemteksti – skat. “Balāde par cirvja kātiem ”;

Aliterācijas: “.. – dzeram.

.eram.

.ram.

.ram..” [“Pustrijos”]

Tautasdziesmu ritms un glezna (galvenokārt tas izpaužas pantu formās – četrrindēs, taču ir arī sastopams tautasdziesmu ritms)

..Var pierast pie matu garuma,

Var pierast pie prāta īsuma.

Mums ārsti neizsniedz zīmes

Par dvēseles daltonismu..

 Dzejoļa krājuma tēmas un idejas

Dzejoļa krājuma tēma ir Cilvēka vieta pasaulē starp mīlestību, politiku, dzimtenes mīlestību un nāvi.

Dzejoļu krājuma idejas:

• Uz pasaules nav patiesu jūtu;

• Patiesu jūtu iznīcinātājs ir pats cilvēks, kurš savā aklumā pakļaujas savām kārēm un vājībām;





DZIESMA

Ko tu domā šai pelēkā, pelēkā lietū,

Mana dzimtā un bezgala tālā puse?

Lapas

Nobirst kā notis –

Un katra sev meklē vietu.

Kā operas partitūra

Ziemeļvidzemes augstienē klusē.

Stāv meži kā kori.

No Alūksnes līdz pašai Rīgai

Stiepjas vilcienu stigas

Ar gulšņu melnajiem taustiņiem,

Stiepjas tālruņa vadu

Tūkstoš vijoļu stīgas.

Manai dzimtajai pusei

Pelēkā lietū ir auksti.

Kad uzspīdēs saule,

Asaras nožūs

No bērzu zeltaini smalkā,

Un apšu sarkanām notīm.

Tad upēs un ezeros iedzirkstīs

Ģēnija spožums.

Man ļoti gribas dzirdēt to operu.

Ļoti.

Kad pacelsies gaisā

Kapsētas nošu sēras

Un jaunā osēna

Dauzoņas svilpiens smalkais,

Un noslēpumainais bass –

Tumšais Pārgaujas vēris

Savu himnu

Kā okeānu

Uz zariem šalkos.

Bet tagad līst lietus.

Līst dzeltenīgs lieplapu lietus.

Par ko tu domā

Šai pelēkā, pelēkā lietū?

JŪRASSLIMĪBA

Viņu cēla uz augšu

Un laida uz leju,

Līdz viņam palika slikti.

Tā iet visiem,

Kas itin nekur nav gājuši paši,

Bet – likti.

Kā ziedi,

Kā podi,

Kā trauki.

Liek tevi tikmēr,

Kamēr uz cita plaukta

Paliek tavs paša prieks,

Tavs paša gods

Un tavi draugi.

Un uz pasauli dusmas

No savas vemšanas.

Bet pasaule jau nav vainīga,

Ka dzīve tev vienīgi sastāv

No ņemšanas.

NAKTS REISS

Viņš nedzird,

Kā ap kravas kasti plīkšķ brezents

Un atbalsis pliķē gravas.

Viņš ir ie eķēries stūrē kā ērce

Un šoseja priekšā

Kā dzejniekam lapa,

Kā iemīlējušamies dzīve,

Kā pūcei tīrums.

Kā visiem naksnīgiem

Kaut kas ir priekšā:

Kam – rinda,

Kam – skūpsti,

Kam – pele.

Un sekunžu pāris līdz snaudam.

Un tikpat tālu līdz nāvei.

Šofera snauds.

Un – kaps.

Dzejnieka snauds.

Un – kaps.

Iemīlējušos snauds.

Un – kaps.

Pūces snauds –

Kaps.

BALĀDE PAR CIRVJA KĀTIEM

Jauno dienu zilais asmens nodila.

Večuks tirgojās ar cirvja kātiem,

Puskažociņš smaržoja pēc skaidām.

Milicim, kas viņu noķēra,

Zābakstulmi spīdēja pēc saules,

Pats – pēc frizētavas smaržoja.

Pārējo

Neviens tur neošņāja.

Večuks atpirkās ar trijiem rubļiem,

Četriem nepārdotiem cirvja kātiem,

Pāris desmit garāmslīdošiem skatieniem

(..)Milicim par visu prieka nebija.

Vienīgi kad četrus cirvja kātus

Iebāza viņš pirmā atkritumu kastē,

Atgriezās tam labs un pierasts miers(..)

 Izmantotā literatūra

1. Herdera vārdnīca SIMBOLI /Rīga, 1994.g./

Join the Conversation