Darbs:

Anotācija
Kursa darbs sastāv no divām daļām - analītiskās jeb teorētiskās un praktiskās daļas, kurā teorija tiek savienota ar praktiskajiem uzdevumiem.

Šajā darbā tiek izpētīta
Tika apskatītas vairāku autoru grāmatas, kuri ir rakstījuši par pamatlīdzekļiem, un no tā visa var secināt, ka gandrīz visi autori vienādi definē pamatlīdzekļus.
Šajā darbā esmu vēl tika apskatīta pamatlīdzekļu izslēgšanu, kā arī pamatlīdzekļu izmantošanas rādītāji.

Satura rādītājs


Anotācija
Ievads 3
1. Vērtspapīru būtība un vērtspapīru funkcijas 4
2. Vērtspapīru veidi 7
2.1. Akcijas 7
2.1.1. Akciju klasifikācija 11
2.1.2. Akciju cena, nominālvērtība 13
2.1.3. Akciju pāriešana citas personas īpašumā 13
2.1.4. Akciju tirgus indeksi 14
2.2. Obligācijas 16
2.3. Valsts un pašvaldības vērtspapīri 18
2.4. Vekselis 18
2.5. Čeks 21
2.6. Ķīlu zīmes 22
3. Vērtspapīru tirgus shēma un dalībnieki 23
4.Aprēķinu daļa 25
Secinājumi 28
Bibliogrāfiskais saraksts 31


Ievads
Ieguldot savu naudu vērtspapīros, ikviena ieguldītāja, brokera, spekulanta mērķis ir nopelnīt. Un pēc iespējas vairāk. Tomēr ne vienmēr tas izdodas, un daudzi ir arī zaudētāji. Protams, var paļauties uz intuīciju un emocijām, lai izvēlētos – kādos vērtspapīros ieguldīt, bet kādus labāk nepirkt, taču tā tikai retajam var izdoties ieguldīt veiksmīgi. Tādēļ nopietniem ieguldītājiem ieteicams veikt konkrēto vērtspapīru tirgus informācijas analīzi.
Sakarā ar pāreju uz tirgus ekonomiku rodas jauni ekonomiski jēdzieni un kategorijas. Viena no tām ir vērtspapīru tirgus kā finansu tirgus daļa, otra šī tirgus daļas ir banku aizņēmumu tirgus, kas ir banku īstermiņa un ilgtermiņa aizņēmumi. Vērtspapīru tirgus visciešākajā veidā papildina un ir saistīts ar banku kredītu sistēmu.
Vērtspapīru tirgus veidojas no pieprasījuma un piedāvājumu un galvenais ko šajā tirgū pērk un pārdod, kā jau izsaka pats nosaukums, ir vērtspapīri, kas ir interesanta prece sakarā ar to, ka tas vienlaicīgi ir īpašuma tituls, parādzīme, tiesības uz ienākumu saņemšanu. Vērtspapīrs ir prece, kuras pašizmaksa ir niecīga salīdzinot ar to par kādu cenu to var pārdot.
Pasaules ekonomikā vērtspapīrs kā jēdziens ir sen pazīstams un veido lielu un nozīmīgu finansu tirgus daļu, kas nu jau ir kļuvusi par neatsveramu tā sastāvdaļu. Latvijā joprojām vērtspapīru tirgus ir attīstības stadijā un galvenie tā dalībnieki ir lielie uzņēmumi, banku struktūras un valdība. Pavisam nenozīmīgu tirgus daļu veido fizisku personu privātais kapitāls.
Darba mērķis ir izpētīt vērtspapīru tirgus struktūru, tā darbības pamatprincipus, vērtspapīru veidus un tās īpašības, apkopot un analizēt maksimāli pieejamo informāciju par vērtspapīru tirgu Latvijā kā arī to ietekmi uz Latvijas finansiālo stāvokli.
Lai sasniegtu mērķi, tikai izvirzīti šādi uzdevumi:
• iepazīties ar vērtspapīru tirgus būtību;
• apskatīt vērtspapīru veidus;
• iepazīties ar vērtspapīru tirgus shēmu un dalībniekiem;
• analizēt vērtspapīru riska rādītāju aprēķināšanu Latvijā.
Darba teorētiskā bāze galvenokārt balstīta uz literatūru.

1. Vērtspapīru tirgus būtība un vērtspapīru funkcijas

Vērtspapīri ir finansu dokumenti, kurus var pirkt un pārdot un kuri apliecina dokumentu valdītāja aizdevuma attiecības ar personu, kas emitējusi šādus dokumentus. Vērtspapīru īpašniekiem tie ir apliecinājums par īpašumā esošo kapitālu, tiesības ar kuru rīkoties uz laiku vai pastāvīgi nodotas citai personai – emitentam. Vērtspapīru īpašnieks jeb investors ir tiesīgs pretendēt uz peļņas daļu, ko rada minētais kapitāls attiecīgajā uzņēmumā, vai arī saņemt stingras garantijas ienākumu saņemšanai par savu investīciju.[5;10.lpp., 131.lpp.]
No ekonomikas teorijas viedokļa, tāpat kā jebkurš cits tirgus, arī vērtspapīru tirgus veidojas no pieprasījuma, piedāvājuma un līdzsvara cenas. Pieprasījumu veido vērtspapīru emitenti – valdība, uzņēmumi un visi pārējie emitenti, kuriem pietrūkst līdzekļu. Piedāvājumu pārstāv iedzīvotāji un uzņēmumi, kuriem zināmu apsvērumu dēļ ir izveidojušies ietaupījumi. Cenu līdzsvaram ir jābūt tādam, kas apmierinātu gan pieprasījuma pusi, gan piedāvājuma pusi. Vērtspapīru tirgus galvenie uzdevumi ir mobilizēt ietaupījumus investīcijās un nodrošināt pienācīgus augļus kā par investīcijām, tā arī par investīciju drošību.
Vērtspapīru tirgus dalībnieki ir investori, emitenti, brokeri, bankas ieguldījumu sabiedrības, ieguldījumu konsultanti, personas, ka laiž vērtspapīrus publiskajā apgrozībā.
Investors ir fiziska vai juridiska persona, kura iegādājas vērtspapīrus uz sava vārda un uz sava rēķina.
Emitents ir juridiska persona, kas izlaiž vērtspapīrus, pārdod tos pats, vai ar starpnieku palīdzību, lai mobilizētu naudas līdzekļus kaut kādiem komerciāliem vai investīciju projektiem.
Jēdziens „vērtspapīru tirgus” apvieno daudzus paralēlus vērtspapīru tirgus, kas savstarpēji atšķiras gan pēc tirgus darbarīkiem un to dzēšanas termiņiem, gan arī pēc pārdošanas metodēm un emitentiem. Vērtspapīru tirgu klasificē pēc dažādiem kritērijiem. Visnozīmīgākie kritēriji ir šo tirgu dalījumi īpašuma un parāda vērtspapīru tirgus, kā arī naudas un kapitāla tirgos. Ja dalījums īpašuma un parāda tirgos izriet atkarībā no vērtspapīros nostiprinātajām tiesībām, tad primārajos tirgos vērtspapīrus investoram pārdod uzreiz pēc emisijas. Sekundārajos tirgos sākotnējais ieguldītājs pārdod vērtspapīrus pirms tie ir sasnieguši savu dzēšanas termiņu
Atšķirību starp naudas un kapitāla tirgiem nosaka termiņš, uz kādu laiku vērtspapīri ir emitēti. Naudas tirgū ir svarīgs īstermiņa procenta likmju noteikšanai un likviditātes vadībai. Naudas tirgū ir emitēti un tirgoti īstermiņa darbarīki. Valstī parasti pastāv vairāki paralēli naudas tirgi. Kapitāla tirgus vērtspapīru termiņš ir ilgāks par vienu gadu. Svarīgākie šī tirgus vērtspapīri ir: uzņēmumu akcijas un obligācijas, valsts un vidējo pašvaldību obligācijas u.c.
Vērtspapīru tirdzniecības sistēma tirgus ekonomikā ir veidota no primārā un sekundārā vērtspapīru tirgus. Primārajā vērtspapīru tirgū to pārdošanu veic emitenti. Sekundārajā tirgū jau apgrozībā laistos vērtspapīrus vai nu uzpērk, vai pārdod starpnieki – dīleri, mākleri, brokeri. Primāro tirgus ir plašāks un liberālāks nekā biržas tirgus, tas ir mazāk kontrolēts. Latvijā praktiski darbojas tikai ārpušbiržas tirgus, kurā vērtspapīrus var emitēt jebkura fiziska vai juridiska persona.
Latvijas vērtspapīru tirgus tika veidots, privatizējot uzņēmumus, pārveidojot tos publiskās akciju sabiedrībās un ieslēdzot akcijas biržas sarakstos. Līdzīgu mehānismu izmantojušas daudzas pasaules valstis ne vien Austrumeiropā, bet arī citās jaunattīstītās valstīs. 1) tas stimulē emitentu rašanos;
2) šiem uzņēmumiem dod iespēju aizņemties naudu, izmantojot publiskās emisijas;
3) ļauj iedzīvotājiem saprast, kas ir vērtspapīru tirgus.
Diemžēl pagaidām gan valsts iedzīvotāji, gan arī uzņēmēji vēl pilnībā neizprot šā tirgus būtību un atšķirību no bankām.
Pagaidām Latvijas vērtspapīru tirgus nav pārāk liels – tajā darbojas tikai apmēram 60 tūkstoši investoru. Apmēram 50% naudas, kas apgrozās mūsu tirgū, ir nerezidentu vai ārvalstu ieguldītāju līdzekļi, un tas ir ļoti labs uzticības pierādījums mūsu vērtspapīru tirgum. Katras valsts vērtspapīru tirgus lielums ir atkarīgs no ekonomiskās situācijas. Viens no svarīgākajiem faktoriem ir tas, ka cilvēkiem Latvijā nav pietiekami lieli naudas uzkrājumi, ar ko varētu strādāt vērtspapīru tirgū. Vispirms ir jāapmierina tiešās vajadzības – ēšana, dzīvošana, izglītība, izklaides. Ja pēc tam paliek pāri naudas līdzekļi, tikai tad tos iegulda vērtspapīru tirgū.
Kredīta funkcija – visi vērtspapīri, izņemot akcijas, ir parāda vērtspapīri. Tas nozīmē, ka emitents, laižot apgrozībā vērtspapīru, kļūst par aizņēmēju, bet pats vērtspapīrs ir parāda apliecinājums. Jebkurā kredīta darījumā emitents maksā par līdzekļu piesaistīšanu vērtspapīra turētājiem lielāku summu, nekā viņš ir ieguvis emisijas brīdī.
Apgrozības funkcija – vērtspapīrus var pārdot, nododot un dāvināt trešajai personai, pie tam jaunajam vērtspapīra turētājam uz vērtspapīru attiecināmās tiesības būs pilnīgi tādas pašas kā iepriekšējam vērtspapīra turētājam.
Maksāšanas līdzekļa funkcija – vērtspapīri var kļūt par maksāšanas līdzekli. Šī funkcija piemīt vekseļiem, kurus var pārvest citai personai, tādējādi norēķinoties par savu parādu.



2. Vērtspapīru veidi

Vērtspapīri var tikt izlaisti kā uz noteiktu termiņu tā arī bez termiņa akcijas. Termiņvērtspapīru turētājiem beidzoties noteiktam laika periodam tiek izmaksāta visa ieguldītā nauda plus procenti, taču akcijas saviem turētājiem dod vairāk vai mazāk regulārus ienākumus – dividendes. Papildus visam iepriekš minētajam, vērtspapīru turētājs var gūt peļņu no kapitāla pieauguma: ja uzņēmums darbojas progresējoši, tad tā vērtībai pieaugot pieaugs arī akciju vērtība. Protams var būt arī zaudējumi, kas akcionāriem nestu nevis peļņu, bet gan zaudējumus.
Ir divi vērtspapīru veidi – dalības vērtspapīri, kas izsaka īpašuma tiesības, un parādu vērtspapīri, kas veido uzņēmējdarbības attiecības. Dalības vērtspapīru pamatforma ir akcija, bet parādu – obligācija. Visizplatītākie parāda vērtspapīri ir valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīri (parādzīmes un obligācijas), uzņēmumu obligācijas un hipotekārās ķīlu zīmes. Lai nodrošinātu aizņēmuma atmaksāšanu, parāda vērtspapīru izlaidēja jeb emitents var izmantot dažādu veidu nodrošinājumu: uzņēmuma obligāciju gadījumā tas ir uzņēmuma īpašums, bet hipotekāro ķīlu zīmju gadījumā – nekustamais īpašums.
Tā kā galveno un lielāko vērtspapīru tirgus daļu veido tieši dažāda veida akcijas un obligācijas, tad tās es aplūkošu un analizēšu tālāk tekstā detalizētāk.

2.1. Akcijas

Akcija ir vērtspapīrs, kas