Apraksts:

NAUDA UN LATVIJAS BANKA 3 NAUDAS ATTĪSTĪBA NO SENATNES LĪDZ MŪSDIENĀM. 3 NAUDAS VEIDI GADSIMTU GAITĀ LATVIJĀ. 4 Lats - Latvijas nacionālā valūta. 5 LATVIJAS BANKAS NOZĪME LATA NODROŠINĀŠANĀ. 6 Naudas funkcijas un īpašības. 6 NAUDAS VĒRTĪBA 7 NAUDAS CIRKULĀCIJA 8 NAUDAS MAIŅA 9 BANKAS 10 BANKU PAKALPOJUMI 10 BANKNOTES 12 KREDĪTKARTES 12 ATLAIŽU KARTES 13 VALŪTA 13 VALŪTAS SPEKULACIJA 14

Darbs:

Nauda ir īpaša prece jeb vispārējs ekvivalents, kurā iemiesots sabiedriskais darbs un ar kuru var izteikt visu citu preču vērtību.
Naudai ir sena vēsture. Senajos laikos, kad sāka attīstīties amatniecība un cilvēku sabiedrībā radās nepieciešamība savstarpēji apmainīt kādas mantas. Preču maiņas attīstības sākumos mainīja tikai vienu preci pret citu. Reizē ar amatniecību sāka attīstīties arī tirdzniecība. Pirmsākumā pastāvēja vienkārša maiņas tirdzniecība. Cilvēkiem, piemēram, bija nepieciešams krams, bet viņu apmetnes apkaimē tas nebija atrodams, toties tur varēja savākt krāšņus gliemežvākus rotas lietu darināšanai. Senais tirgotāju priekštecis devās ar saviem gliemežvākiem pie cilvēkiem, kuru rīcībā bija krams, un iemainīja sev vajadzīgo materiālu.
Attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai, sāka izdalīties atsevišķas preces un vēlāk kāda viena prece, pret kuru katrā laikā varēja iegūt jebkuru citu, šī prece kļuva par naudu.
Naudas lomu ir izpildījušas dažādas preces. Preču saimniecības sākumā ganu ciltīm šāda nauda bija lopi, zvejniekiem zivis un gliemežvāki, medniekiem zvērādas. Amatniecībai atdaloties no zemkopības un sabiedrībai kļūstot bagātākai, naudas nozīmi ieguva metāli.
Aizvien vairāk, attīstoties zemkopībai, lopkopībai un amatniecībai, pieauga arī maiņas tirdzniecības apjoms. Sāka rasties tirgotāji-cilvēki, kuru galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība. Tirgotāji darbojās kā starpnieki starp
Dažādu preču-labības, lopkopības produktu un citu izstrādājumu ražotājiem gūdami sev zināmu peļņu.Neērtā maiņas tirdzniecība spieda cilvēkus meklēt kādu citu tirgošanās veidu, meklēt tādu preci, par kuru varētu iemainīt jebkādu mantu. Tirgotāji atzina,ka šāda prece varētu būt dārgmetāli – zelts un sudrabs.Šos dārgmetālus sāka lietot tirdzniecībā,sudraba stienīti varēja apmainīt pret govi vai desmit aitām,pret divdesmit mēriem labības. Šādu preci, kurai atbilst zināms daudzums citu precu, sauc par naudu. Tomēr arī mūsdienās sastopamas tautas, kuras kā naudu izmanto gliemežvākus, pat akmeņus.
Ar laiku dārgmetālu vidū monopolstāvokli ieguva zelts. Līdz ar to preču pasaule sadalījās divos polos - visas preces un nauda. Vēlākos cilvēces attīstības posmos paplašinājās zelta izstrādājumu veids.
Sākumā dārgmetāli naudas apgrozībā funkcionēja lējumu veidā, bet pakāpeniski tos aizstāja monētas - metālu lējumi un kalumi ar noteiktu formu. Monētu kalšanas tiesības pamazām pārņēma valsts, kas ar laiku samazināja monētas kaluma daudzumu, atstājot uz monētām agrāk apzīmēto nominālo vērtību.
Grieķu kolonijas saka kalt monētas jau 6.g.s.p.m.ē. visas D-Itālijas un Sīrijas pilsētas kala sudraba monētas. 4 – 3 g.s. grieķu monetariji sasniedza augstu meistarību monētu kalšanā. Pirmās etrusku monētas paradījās 5.g.s. beigās p.m.ē. Tās kala no zelta, elektrona,sudraba un bronzas.Romā monētas atlēja formās, uz kurām parādījās dzīvnieku attēli - vērsis, cūka, ērglis.Šie smagie un masīvie stieņi bija maz piemēroti tirdzniecības darījumos. Galvenie monētu nomināli Romā bija bronzas ass, sudraba sestercijs,denārijs.
Vienveidība, dalāmība, portativitāte, saglabājamība, augsta sabiedriskā vērtība un relatīva vērtību stabilitāte bija tās īpašības, kas dārgmetālus izvirzīja pirmajā vietā.
Dārgmetāli par naudu kļuva savu labo, noderīgo īpašību dēļ. Zeltam un sudrabam kā precēm pašām par sevi ir liela vērtība, tāpēc samērā neliels daudzums šo dārgmetālu gabalu ir ērts apgrozības līdzeklis. Minētajiem dārgmetāliem piemīt viendabīgums, jo divi metāla gabali ne ar ko neatšķiras viens no otra. Zelts kā arī citi metāli ir viegli dalāmi mazākos gabalos. Šajā procesā dārgmetālu kopējā vērtība nesamazinās. Izcilu dārgmetālu īpašība ir saglabājamība, tie neoksidējas un nerūsē. Zelta un sudraba monētas apgrozībā bija gadu tūkstošiem, kā naudas veids kalpoja arī mazāk vērtīgu metālu monētas kā varš un bronza.

Papīra naudas vēsture aizsākās Ķīnā apmēram 650g.m.ē.. tomēr tās pastāvēšana bija īslaicīga jo tās daudzums neatbilda preču apgrozības nepieciešamībai. Vēlāk papīra nauda parādās Eiropā 18.gs. Francijā, sākuma to labprāt pieņem, bet tad tā noved pie inflācijas un papīra naudas ražošana uz laiku tiek pārtraukta. 19.gs. finansisti izanalizēja papīra naudas priekšrocības un nonākdami pie secinājuma, ka tai daudz pozitīvu īpašību, sāka strauju tās ieviešanu Eiropā. Šis process attīstījās balstoties uz ražošanas straujo paplašināšanos kas prasīja arvien lielāku zelta un sudraba monētu apgrozījumu līdz ar to nepieciešamību pāriet uz citu naudas sistēmu. Visa pamatā ir ekonomiska iespēja zeltu un sudrabu apmainīt pret papīra naudas zīmēm. Nauda pilda apgrozības līdzekļa, maiņas līdzekļa un maksāšanas līdzekļa funkcijas. Kad papīra nauda aizstāj dārgmetāla monētas, pierādās fakts ka tā var būt arī nepilnvērtīga pati par sevi, tā var būt no papīra. Papīra naudas lietošanas vērtību nosaka valsts juridiskie likumi, ka šo naudas zīmi katram jāpieņem veicot maksājumus.


NAUDAS VEIDI GADSIMTU GAITĀ LATVIJĀ.


Senākā nauda Latvijā pirms mūsu ēras bijuši mājlopi. Vēsturnieki ir mēģinājuši vārda naudas izcelšanos atvasināt no sena skandināvu vārda “natur” - mājlopi, kā arī izskaidrot teicienu “piedzīt parādu” ar parādnieka mājlopu piedzīšanu kreditora ganāmpulkam. Vēl naudas lietās noderēja dzintars, vaski un zvērādas.
2.gs. Latvijā nokļuvušas romiešu bronzas un sudraba monētas. 9.-11.gs. arheoloģijas pieminekļos ir atrasti arābu sudraba dirhemi, bet ar 10.gs. R - Eiropas sudraba monētas. Monētas tāpat kā sudraba stienīšus no 10.gs. svēra uz īpašiem naudas svariņiem. Galvenā sudraba nauda Latvijā bija krievu grivnas 100 – 200g. smagi sudraba stieņi.
Pēc vācu iebrukuma Baltijā galvenā naudas vienība kļuva Rīgas sudraba stieņu mārka. No tās kala sudraba sīknaudu, ar laiku tai piekausējot arvien lielākā daudzumā mazvērtīgus metālus. Līdz 16.gs. kalpo arī zvērādas, vaski, sāls un arī garšvielas. 17.gs. nozīmīgs kļūst Alberta dālderis. 1815.g. – Krievijas sudraba rubļi. Līdz 1.pasaules karam apgrozībā bija zelta rublis.
Kad 1. pasaules karā lielu daļu Latvijas okupēja Vācija, tā noteica īpašu papīra naudu – ostmarkas. Līdz 1922.g. naudas pamatvienība bija rublis, pēc tam lats. Viens lats – 0,2903226 grami zelta. Padomju varas gados dominējošā, pamata valsts nauda – rubļi. Pašlaik - neatkarīgās Latvijas republikas nauda ir lats. Latvijā līdz 1936.g. naudas sistēma balstījās uz saskaņā ar 19.gada 16.jūlija likumu un Latvijas bankas statūtiem, kas apstiprināti 23.g. Lats ir vienīgā nacionālā nauda Latvijā kopš 1993.g. 18.oktobra. Mainoties varām un valsts iekārtām Latvijā - mainījusies arī nauda.

Lats - Latvijas nacionālā valūta.

Neatkarīgās Latvijas Republikas valūta - Latvijas rublis bija konvertējams un ar zeltu nodrošināta valūta. Latvijas rubļa kā nacionālās pagaidu un pārejas valūtas mūžs bija īss. 1993.g. 5.martā paralēli LVR apgrozībā sāka parādīties pirmās lata naudas zīmes. Vienu Ls pielīdzināja 200 LVR. Pirmā lata naudas zīme bija pieci lati. Arī pašlaik lats ir Latvijas nacionālā valūta. Pēc kāda laika, pakāpeniski, Latvijas Banka apgrozība ielaida 10 Ls un 20 Ls zīmes, paradījās arī metāla 1 Ls un 2 Ls, kā arī santīmi – 1, 2, 5, 10, 20 un 50. Visi Latvijas rubļi tika apmainīti pret latiem un santīmiem. Lats ir vienīga nacionālā nauda Latvijā kopš 1993.g. 18.oktobra.


LATVIJAS BANKAS NOZĪME LATA NODROŠINĀŠANĀ.


Lats pēc ekonomiskā rakstura ir papīra nauda, kas nav apmaināma pret zeltu un pakļaujas papīra apgrozības likumam, no tā izriet, ka lats nav brīvs no inflācijas. Viens no Lavijas bankas pienākumiem ir kontrolēt latu, lai tā apgrozība būtu pozitīva, proti, nekļūtu inflantoriska. Latvijas Bankai jāgādā par latu segumu, noteiktā daudzumā jāglabā un jāsargā brīvi konvertējamās valūtas un zelta rezerves, ja rastos ārkārtēja situācija, jāveic lata nodrošināšana.
1991.g. augustā Latvija notiek Banku reorganizācija. Visas banku filiāles tika likvidētas iekļaujot tas Latvijas Bankā. Lats nav brīvs no inflācijas draudiem.
Attiecībā pret ASV dolāru lats īpašus kritienus nav parādījis. Latvijas bankas prezidents Einārs Repše atzīst, ka naudas reforma bijusi pareiza, jo šajos gados pēc reformas veikšanas Latvija ir sasniegusi ekonomiskās attīstības rādītājus, kas ir vieni no augstākajiem postsociālisma zemēs. Gada inflācijas līmenis ir zems. Latvijā ir aktuāla naudas ieguldīšana uzņēmumu obligācijās. Latvijas Banka nosaka lata kursu attiecībā pret to valstu valūtām, ar kurām pastāv ekonomiska sadarbība.
Lats pēc sava sociāli ekonomiskā rakstura ir papīra nauda, kas nav apmaināma pret zeltu un pakļaujas papīra naudas apgrozības likumam. No tā izriet būtiski secinājumi:
1. Lats nav brīvs no inflācijas.
2. Latvijas Bankas pirmais uzdevums ir antinflatorisku regulēšanu.
3. Latvijas Bankai jāgādā par latu segumu, noteikta daudzumā jāglabā un jāsargā brīvi konvertējamās valūtas un zelta rezerves kā glābšanas riņķi ārkārtējā situācijā.


Naudas funkcijas un īpašības.


Nauda cilvēcei kalpo kā maiņas līdzeklis. Senākā maiņas posma – barters, kas bija tieša vienas preces apmaiņa pret otru, bija ilglaicīga un neparocīga. Nauda kā maiņas līdzeklis novērš apmaiņas grūtības.
Ja visam precēm un pakalpojumiem ir cenas naudas izteiksmē, tad ir viegli noteikt vienas preces vērtību attiecība pret citu, proti salīdzinot to cenas.
Sabiedrībā, kura nelieto naudu, var sastādīt grūtības ieņēmumus uzkrāt patēriņam nākotnē, piemēram, tad fermeriem vajadzētu uzkrāt daļu savas ražas. Šāda lietu uzkrāšana izmaksātu dārgi, kā arī pastāv lietu bojāšanās risks. Citi savus piedāvātos pakalpojumus uzkrāt nevar. Tomēr naudai ir arī savas nepilnības, lai gan tā atrisina iepriekš minētas problēmas. Nauda nav labs bagātības uzkrāšanas līdzeklis tad, ja cenas paaugstinās, tas vērtības mērs pazemināsies.
Nauda ir ērts veids, lai izmērītu parada lielumu un to atmaksātu. Naudai ir noderīgas īpašības, kā izturība, jo netiks lietota tāda nauda, kas ātri bojājas un paliek nederīga kā apmaiņas līdzeklis.