Apraksts:

1. Ievads 2. Latvijas politiskais raksturojums pēc neatkarības atjaunošanas 3. Latvijas aizsardzības raksturojums pēc neatkarības atjaunošanas 4. Kas ir NATO? 5. Latvijas diplomātisko attiecību veidošana ar NATO 6. Latvijas institūcijas, kas atbildīgas par sagatavošanos iestājai NATO 7. Partnerattiecības mieram 8. Rīcības plāns 9. Latvijā notikušās reformas 10. Latvija kļūst par NATO dalībvalsti 11. Nobeigums 12. Tēzes 13. Izmantotā literatūra 14. Pielikumi

Darbs:

Priekules vidusskolas
12. klases skolnieka
Gundara Sokolovska
referāts

Latvijas ceļš
uz
NATO

Priekule 2006

Saturs


1. Ievads
2. Latvijas politiskais raksturojums pēc neatkarības atjaunošanas
3. Latvijas aizsardzības raksturojums pēc neatkarības atjaunošanas
4. Kas ir NATO?
5. Latvijas diplomātisko attiecību veidošana ar NATO
6. Latvijas institūcijas, kas atbildīgas par sagatavošanos iestājai NATO
7. Partnerattiecības mieram
8. Rīcības plāns
9. Latvijā notikušās reformas
10. Latvija kļūst par NATO dalībvalsti
11. Nobeigums
12. Tēzes
13. Izmantotā literatūra
14. Pielikumi


Ievads





Atgūstot neatkarību, Latvijas ekonomika, ārpolitiskie sakari, armijas militārais stāvoklis bija pašā savas attīstības sākumstadijā. Latvijai nācās nodibināt politisko sakarus ar daudzām valstīm, nācās atvērt vēstniecības, kas nemaz nebija tik viegli un, protams, rūpēties par savas valsts drošību.
2004. gada 29. martā Latvija tiek uzņemta NATO – visveiksmīgākajā militārajā aliansē modernās pasaules vēsturē. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau vairāk nekā 15 gadi un aptuveni tik ilgs laiks bija nepieciešams, lai šobrīd Latvija būtu pilntiesīga NATO dalībvalsts. Mani vienmēr ir interesējusi Latvijas ārpolitika un politika kā pati par sevi, tāpēc izlēmu izpētīt Latvijas paveikto ceļā uz NATO.
Es vēlējos izpētīt kāds bija Latvijas politiskais un militārais stāvoklis pēc neatkarības atgūšanas un kāds tas ir tagad. Mēs redzam tikai pašu aisberga smaili, bet kam nācās iziet cauri Latvijas valstij un tās politiķiem šo 15 gadu laikā, bieži aizmirstam vai nemaz nezinām. Arī es neesmu plaši informēts par 90. gadu politisko dzīvi Latvijā sakarā ar mērķi iestāties militārajā organizācijā – NATO. Vēlējos salikt kopā zināšanas, ko es jau biju ieguvis, ar jaunām, ko ieguvu rakstot šo referātu.



Latvijas politiskais raksturojums pēc neatkarības atjaunošanas.


Latvijā, no 1990. gada 18. marta līdz 5. Saeimas izveidei(1993.gada jūnija sākums), Saeimas pilnvaras un uzdevumus pildīja Latvijas Republikas Augstākā padome. Augstākajā padomē bija ievēlēti 201 deputāti, no kuriem tikai 10 bija sievietes. Toties 185 deputāti varēja lepoties ar augstāko izglītību, kas procentuāli ir 92% no visiem deputātiem. Augstākā padome nepilno trīs gadu laikā pieņēma kopskaitā 404 likumus un noteica valsts varas de facto atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas Saeimas sasaukšanu. Augstākās padomes priekšsēdētāja amatu pildīja Anatolijs Gorbunovs.
5. Saeimas vēlēšanas ienesa jaunas vēsmas Latvijas politiskajā dzīvē. Saeimā tika ievēlētas 8 partijas: SAVIENĪBA "LATVIJAS CEĻŠ", "LATVIJAS NACIONĀLĀ NEATKARĪBAS KUSTĪBA", "SASKAŅA LATVIJAI ,- ATDZIMŠANA TAUTSAIMNIECĪBAI", "LATVIJAS ZEMNIEKU SAVIENĪBA", "LĪDZTIESĪBA", Vēlēšanu apvienība "TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI ", "LATVIJAS KRISTĪGO DEMOKRĀTU SAVIENĪBA " un "DEMOKRĀTISKĀ CENTRA PARTIJA". Par pirmo Latvijas valsts ministru prezidentu pēc neatkarības atjaunošanas kļuva Valdis Birkavs no SAVIENĪBAS "LATVIJAS CEĻŠ". Diemžēl valdību stabilitāte Latvijā 90. gados bija ļoti nestabila, septiņu gadu laikā valdība bija nomainījusies septiņas reizes, kas noteikti neveicināja ekonomikas, ārpolitikas un visas valsts izaugsmi un stabilitāti. Latvija 90. gadu sākumā noteica ārpolitikas prioritātes: iestāties Eiropas Savienībā (ES) un Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā (NATO).





Latvijas aizsardzības raksturojums pēc neatkarības atjaunošanas.



Sabrūkot PSRS impērijai, Baltijas valstis: Latvija, Lietuva, Igaunija, bija vienīgās, kuras nesaņēma mantojumā kara tehniku, munīciju un bruņojumu. Latvijai nācās attīstīt savu aizsardzības sistēmu no pašiem pamatiem.
1991. gadā 13. decembrī Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis parakstīja pavēli par septiņu robežsargu bataljonu - Valmieras, Viļakas, Ludzas, Daugavpils, Jelgavas, Liepājas, Ventspils - formēšanas uzsākšanu un Rīgas atsevišķā robežkontroles punkta izveidošanu. Valsts robežu apsardzības atjaunošana tika uzsākta 1992. gada 1. februārī, kad Latvijas robežsargi pārņēma no Krievijas Federācijas robežsargiem kontroli Rīgas lidostā. No 1992. gada februāra pakāpeniski Latvijas robežsargi arī pārņēma kontroli ostās, uz autoceļiem un dzelzceļa. Tika izveidotas un iekārtotas mītnes robežu tuvumā, kas prasīja daudz pūļu no robežsargiem.
Robežsardze pakāpeniski tika pārņemta no Krievijas Federācijas un attīstījās, toties jūras un gaisa spēkus vēl 1992. gada sākumā pārvaldīja mūsu lielais austrumu kaimiņš. 1992. gada janvārī tika nodibināta Jūras spēku pārvalde, kam primārais uzdevums bija visdrīzākajā laikā pārņemt Latvijas jūras robežu apsardzību. 1993. gada janvārī nodibināja Liepājā Jūras spēku Dienvidu rajonu. Toreiz izdevās iegūt četrus kuģus un divus kuterus, kuri gan prasīja lielus remontdarbus un nepietika arī degvielas, tāpēc neizdevās nodrošināt pilnīgu jūras robežas apsardzi un kontroli pilnā apjomā.
Līdzīgi kā Jūras spēki, Gaisa spēku veidošana sākās 1992. gadā. Tika meklēti nepieciešamie speciālisti, tehnika, veikti darbi pie attiecīgās koncepcijas un normatīvo aktu izstrādes. 1992. gada jūlijā Spilves lidostā tika izveidota Aviācijas bāze, kuras rīcībā aviokompānija „Latvijas aviolīnijas” nodeva 8 helikopterus Mi – 2(skat. pielik. Nr. 1) un 12 lidmašīnas An – 2(skat. pielik. Nr. 2), kā arī Vācijas Federatīvās Republikas dāvinājums – 2 lidmašīnas L – 410(skat. pielik.Nr. 3). Diemžēl veikt regulārus lidojumus, ierobežoja materiālo un finansiālo līdzekļu trūkums, bet pretgaisa aizsardzības sistēmas izveidi neizdevās pat uzsākt.
Tika uzsākta arī aizsardzības spēku izveide, bet to aizkavēja gan līdzekļu trūkums, gan kvalificētu instruktoru un virsnieku nepietiekamais skaits. Tomēr neskatoties uz grūtībām, no 1992. gada 6. aprīļa līdz 1992. gada 30. septembrim nacionālā Aizsardzības akadēmija sagatavoja pirmos virsniekus un virsniekvietniekus, kopskaitā 73 cilvēkus.
Latvijas Republika, ar ierobežotiem resursiem, sāka savu attīstības ceļu, lai īstenotu savu mērķi – iestāties NATO, kas tika uzskatīts par vienīgo drošības garantu Latvijas brīvībai un demokrātijai.

Kas ir NATO?



NATO ir militāri - politiska savienība, kas dibināta 1949. gada 4. aprīlī Vašingtonā, noslēdzot līgumu starp ASV, Lielbritāniju, Franciju, Itāliju, Kanādu, Beļģiju, Nīderlandi, Luksemburgu, Portugāli, Norvēģiju, Dāniju, Islandi. 1952.gadā NATO iestājas Grieķija un Turcija, 1955. gadā VFR, 1982.gadā Spānija (1986. gadā Spānijā notika referendums, kurā tauta nobalsoja pret NATO atomieroču izvietošanu un ievešanu Spānijā), 1999.gadā Polija, Čehija un (pēc referenduma, kurā piedalījās 49 % vēlētāju) arī Ungārija.
Ziemeļatlantijas Alianses(NATO) pamatuzdevums ir nodrošināt brīvību un drošību visās tās dalībvalstīs Eiropā un Ziemeļamerikā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Statūtu principiem. Atkarībā no izaicinājuma veida tās dalībvalstu drošībai Alianse var izmantot gan savu politisko ietekmi, gan militārās spējas, lai sasniegtu šo mērķi. Līdz ar izmaiņām drošības vidē ir mainījies arī veids, kādā Alianse reaģē uz izaicinājumiem tās drošībai. Tā turpina saglabāt stabilitāti Eiroatlantiskajā telpā, taču vienlaicīgi pielāgojas un mainās, lai spētu cīnīties ar jauniem draudiem, piemēram, terorismu un citiem drošības izaicinājumiem ārpus Alianses tradicionālās atbildības. NATO ir alianse, kas paredzēta dalībvalstu kolektīvai aizsardzībai kā miera saglabāšanas un nākotnes drošības garantēšanas pamats, taču pēc nozīmīgām izmaiņām Eiropā 1990. gadā, tā ir kļuvusi par drošības un stabilitātes veicinātāju visā Eiropā. Pēc “aukstā kara” un Eiropas sadalīšanas procesa beigām NATO pārveidošana ir vērsta uz tāda augstāka sadarbības līmeņa un savstarpējās uzticēšanās radīšanu, kas labvēlīgi ietekmētu visu Eiropu. Alianses kodolu veido tajā ietilpstošās dalībvalstis. To valstu valdības kopīgās sanāksmēs pārstāv alianses augstākās politiskās varas iestādes.

Latvijas diplomātisko attiecību veidošana ar NATO.

Lai arī Latvija bija izvirzījusi mērķi iestāties NATO, diplomātiskie sakari attīstījās samērā lēni. NATO un ES galvenajā mītnē Beļģijas galvaspilsētā Briselē, Latvijas vēstniecība tika atvērta tikai 1993. gada vasaras nogalē. Pēc NATO pārstāvju viedokļa, sadarbība ar Latviju nav bijusi pietiekami aktīva tieši Latvijas puses kūtruma dēļ.
Kad tika atvērta Latvijas vēstniecība Briselē, kā pirmais vēstnieks no Latvijas tika nosūtīts Juris Kanels. Viņa galvenais uzdevums bija attiecību veidošana ar ES, NATO, Beniluksa valstīm(Beļģiju, Luksemburgu, Nīderlandi) un Rietumeiropas Savienību. Lai akcentētu sadarbību ar militāro aliansi, par īpašo uzdevumu ministru jautājumos ar NATO tika iecelts Jānis Trapāns.
Tikai 1997. gada beigās visām NATO partnervalstīm, tai skaitā arī Latvijai, bija iespējams formāli pieteikt savus delegācijas vadītājus kā vēstniekus NATO. Kad 1999. gada aprīlī Vašingtonas sanāksmē, kas iezīmēja jaunas kontūras Latvijas un alianses sadarbībai, tika paziņotas deviņas NATO kandidātvalstis , kuras piedalīsies „Rīcības plānā dalībai NATO”, Latvijas pārstāvniecība bija skaitliski vismazākā. Latvijas Ārlietu ministrija 2000. gadā spēra vairākus nozīmīgus soļus, kas šo situāciju uzlaboja. No Beniluksa valstu vēstnieka amata tika atsaukts I. Lieģis, lai viņš koncentrētu savu darbību tikai NATO vēstnieka un Rietumeiropas savienības pienākumu pildīšanai. Latvijas Aizsardzības ministrija papildināja savu pārstāvniecību ar vienu civilo darbinieku un vienu militāro darbinieku. Ārlietu ministrija izveidoja vēl vienu diplomāta štata vietu NATO.
Latvijai 90. gadu beigās bija izveidots jau daudz ciešāks kontakts ar NATO nekā to sākumā.

Latvijas institūcijas, kas atbildīgas par sagatavošanos iestājai NATO

Saeima
• Politiski nodrošina stratēģisko izvēli iekļauties NATO aliansē;
• Veic