Futbols

656 0

Futbols

Saturs

• Futbola vēsture

• Futbola taktikas attīstība

• Futbola noteikumi

• Spēles noteikumu attīstība

• Interesanti fakti par futbolu

• Kā kļūt par futbola zvaigzni?

• Izmantotā literatūra

Futbola vēsture

Par futbola „tēviem” vienprātīgi uzskata angļus, kuri pirmie izstrādāja noteikumus šai kolektīvajai bumbas spēlei. Futbols mūsdienās ir visvairāk spēlētā un arī skatītā spēle pasaulē. Tomēr attiecībā uz to, kur futbolu sākuši spēlēt vispirms, viedokļi dalās: tādu bumbas spēļu, kas līdzinājās mūsdienu futbolam, bija daudz.

Cita starpā, visvairāk kopīga futbolam noteikti ir ar florenciešu futbolu, pirmo bumbas spēli, kurai jau no 15. gadsimta vidus bija diezgan stabili noteikumi un n spēles organizācija.

Ikviena komanda sastāvēja no 25 spēlētājiem, kuri uz plašā spēles laukuma tika izvietoti iepriekš noteiktā kārtībā: 15 spēlētāji pirmajā rindā, 3 otrajā, 4 trešajā un 3 aizmugurējā. Tātad pirmā spēles pamata sistēma bijusi „3 – 4 – 3 – 15”. Florenciešu futbolu spēlēja līdz 1750. gadam, un tas vienādiņ izcēlās ar asām un nesaudzīgām cīņām spēles laukumā.

No 18. gadsimta sākuma angļu skolās bumbas spēle kļuva par ļoti iecienītu sporta veidu. Precīzu noteikumu trūkums tomēr pieļāva vairākus spēles variantus, kas noveda pie biežiem strīdiem. 1863. gada 26. oktobrī Londonas traktierī „Freemason” sapulcējās septiņu galveno komandu vadītāji un vienojās par oficiāliem noteikumiem spēles regulēšanai. Tā dzima modernais futbols jeb kājbumba. Pēc dažiem gadiem, apmēram 1880. gadā, stadionos sāka parādīties klasiski izveidotas komandas atbilstoši shēmai, kura vairāku turpmāko gadu desmitu garumā bija sastopama visā pasaulē: vārtsargs, divi aizsargi, trīs pussargi un pieci uzbrucēji.

Šī shēma, paziņojot komandas sastāvu sacīkšu programmām vai avīžu ziņām, tiek lietota vēl joprojām, lai gan neviena mūsdienu komanda vairs neizvieto spēlētājus futbola laukumā pēc klasiskā izkārtojuma „2 – 3 – 5”.

Vārds „futbols”, gan simtprocentīgi būdams angļu izcelsmes, Lielbritānijā tomēr tā īsti neiedzīvojās. Anglosakšu zemēs šo spēli patiesībā nedēvēja vis par futbolu (football), bet gan par sokeru (socer), kas radies, saīsinot un izkropļojot vārdu „associacer”, kurš vispirms tika saīsināts uz „assoc” un vēlāk uz „soccer”. Septiņu komandu vadošie pārstāvji, kuri 1863. gadā sapulcējās, lai nodibinātu savu organizāciju, to gan naosauca par „Football Association”, taču izteiciens „football”, kurš jau tika lietots regbija („football rugby”) apzīmēšanai, ātri vien tika izmests no aprites, lai izslēgtu iespēju sajaukt abus sporta veidus. Futbola spēles apzīmējums galu galā reducējās uz vārdu „association”, kurš vēlāk, kā jau minēts, izmainījās. Starp citu, šī sporta veida starptautiskā federācija vēl šodien sevi sauc par Federation Internationale de Football Associations( Starptautiskā Futbola federāciju asociācija); no šejienes arī saīsinājums FIFA.

Futbola taktikas attīstība

1925. gadā FIFA (Starptautiskā Futbola federācija) nolēma sakārtot noteikumus situācijai „būt aizmugurē”. Līdz tam noteikumi pieprasīja, lai joslā starp uzbrucēju un vārtu aizsardzības līniju parādītos vismaz trīs pretspēlētāji. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, pietika ar diviem. Uzbrucējiem šī izmaiņa bija visai izdevīga, kamēr aizsargiem sagādāja ne mazums rūpju. Lai labāk izmantotu jaunos noteikumus, angļu komandas „Arsenal” šefi 1930. gadā izdomāja jaunu spēles taktiku, sauktu par „WM”, kas sacēla milzu trauksmi pasaules stadionos. Spēlēju izkārtojums bija pēc sistēmas

”3 – 2 – 2 – 3”.

1953. gada 23. novembrī slavenajā Vemblija stadionā angļiem pretim stājās ungāru izlase ar revolucionāri izkārtotu komandu: divi vidējie uzbrucēji, divi malējie, divi pussargi, četri aizsargi. Ungāri demonstrēja pilnīgi jaunu spēles izpratni, kuru raksturoja negaidīti pārskrējieni. Pretinieka komandu, kura spēlēja pēc vecās „WM” sistēmas, viņi vārda tiešā nozīmē izšķaidīja uz visām pusēm, angļu vārtos dāsni iesitot pusduci bumbu: spēles beigās rezultāts bija 6 : 3 ungāru labā.

Sistēma „4 – 2 – 4” izspieda „WM”, par kuru jau drīz vien bija saglabājušās tikai atmiņas, individuālo aizsardzību nomainīja zonālā.

Aptuveni piecus gadus vēlāk pasaules meistarsacīkšu laikā Zviedrijā Brazīlijas komanda ar pilnu atdevi lika lietā šo aizraujošo ungāru izgudrojumu, tā izpelnoties nedalītu skatītāju interesi.

Tomēr katra darbība izsauc pretdarbību. Ņemot vērā, ka nu jau visas komandas ar lielākiem vai mazākiem panākumiem pielietoja izkārtojumu „4 – 2 – 4”, speciālisti sāka domāt par jaunas spēles taktikas ieviešanu. Ap 1960. gadu reakcija sekoja no Milānas kluba „Inter” puses. Kluba treneris argentīnietis Helenio Herera radīja jaunu un oriģinālu aizsardzības veidu, itāliski dēvētu par „catanaccio”, pret kuru cieta neveiksmi visi pretinieku uzbrukumi. Šī shēma radīja jaunu spēlētāja tipu, t.s. libero jeb brīvo aizsargu, bez striktas piesaistes konkrētam uzdevumam aizsardzībā. „Catenaccio” shēma ir šāda: trīs uzbrucēji, divi pussargi, četri aizsargi un aiz viņiem libero – spēlētājs, kurš atbrīvots no individuālas pretinieka spēlētāja piesegšanas un kuram uzticēts „slaucīt” visu aizsargājamo spraugu un palīdzēt grūtībā nokļuvušiem komandas biedriem.

„Catenaccio” un „libero” futbolā ieviesa jaunu, līdz tam nepazīstamu spēles veidu, kas balstījās uz ātru pretuzbrukumu un kustīgu aizsardzību. Tiesa gan, skatītājiem tas bija mazāk interesants, jo uzbrukumi pārāk bieži beidzās bez gūtiem vārtiem, bet pati spēle – ar minimālu iesisto bumbu skaitu.

Kompromisa meklējumi starp uzbrūkošo sistēmu „4 – 2 – 4” un vairāk vai mazāk izteikto aizsardzības „catanaccio” noveda pie jaunas spēles sistēmas izveides, „4 – 3 – 3”.

Trīs uzbrucēji, trīs pussargi, trīs aizsargi un slavenais libero, brīvāks nekā jebkad agrāk. Vienmēr gatavs nākt palīgā aizsargiem, viņš zināmā nozīmē kļuvis arī par komandas izšķirošo spēlētāju, kurš bez īpašām grūtībām veic biežus un negaidītus ieskrējienus pretinieku vārtu virzienā.

Libero gan radās Itālijā, taču visizteiksmīgākais šī tipa pārstāvis bija Francs Bekenbauers, savu unikālo spēju dēļ iesaukts par „ķeizaru”

Šobrīd futbola komandas spēlē parasti pēc izkārtojuma „4 – 4 – 2”, vai „4 – 5 – 1”

Futbola noteikumi

Futbola noteikumi apkopo dažādas spēles normas. Tie iedalās 17 grupās, kas attiecas uz :

1. Spēles laukumu

2. Bumbu

3. Spēlētāju skaitu

4. Spēlētāju ekipējumu un apģērbu

5. Tiesnesi

6. Tiesneša palīgu

7. Spēles laika ilgumu

8. Spēles sākumu

9. Bumbu spēlē un bumbu ārpus tās

10. vārtu gūšanu

11. Situāciju „būt aizmugurē”

12. pārkāpumiem un negodīgu spēli

13. Soda sitieniem

14. 11 metru soda sitieniem

15. Auta iemetieniem

16. Spēles gaitu

17. Stūra sitieniem.

Laukuma izmērus galīgi noteica 1899. gadā. Futbola sacīkstes notiek taisnstūra formas laukumā ar minimālo garumu 90 metri un maksimālo 120 metru, un platumu no 45 līdz 90 metriem. Katrā gadījumā spēles laukuma garumam jābūt lielākam par tā platumu.

Starptautiskām sacensībām noteikti šādi maksimālie un minimālie izmēri: garums no 100 līdz 110 metriem un platums – 64 un 75 metriem.

Spēles laukumu gandrīz vienmēr klāj zāle, taču ti ie var būt arī izdedži vai mākslīgais zālājs, ar kādu laukumu agrāk mēdza segt, piemēram, ASV un Kanādā, bet tagad pasaules prakse rāda, ka mākslīgais zālājs ir sastopams ikvienā laba līmeņa stadionā.

Lai novērstu skriešanu pēc bumbas, kā arī iespējamās nesaskaņas jautājumā par to, vai bumba izskrējusi cauri vārtiem vai ne, kāds Birmingemas rūpnieks 1890. gadā ierosināja aiz vārtiem nostiprināt tīklu. Pirmais mēģinājums izmantot tīklu notika 1891. gadā, Ziemeļanglijas un Dienvidanglijas komandu tikšanās laikā, un ir viegli saprast, ka mačs norisinājās visnotaļ gludi. Jaunievedums – vārtu tīkls – izplatījās ļoti ātri un deva arī impulsu, it īpaši Liverpūlē, jaunas tekstilrūpniecības nozares attīstībai.

Futbola noteikumi tomēr atļāva izmantot šo tik noderīgo papildinājumu tikai 1938. gadā, gandrīz pusgadsimtu pēc tā parādīšanās spēles laukumā.

Spēlētāju maiņa oficiālajās sacīkstēs tika atļauta tikai 1958. gadā, taču tikai 1970. gadā šis noteikums nostiprinājās visā pasaulē. Vēl 1966. gada pasaules čempionāta laikā komandas neuzdrošinājās nomainīt nevienu spēlētāju.

Mūsu dienās katrai komandai ir tiesības spēles laikā jebkurā brīdī nomainīt t

. . .

Ja pieņemam, ka jums ir futbolista talants un jūs gribat šajā sporta veidā panākt, lai no jums iznāktu jauns Pele, Bekenbauers vai Platinī, tad paturiet atmiņā, ka nepietiks ar iedzimto talantu vien. Kā apgalvo speciālisti, jātrenējas vairāk nekā 10 000 stundu, lai cilvēks kļūtu par augstākā līmeņa profesionāli. Un pats par sevi saprotams, ka trenēties jāsāk pēc iespējas agrāk:

No 7 – 8 gadiem – 3000, sākumā divas stundas dienā pa 300 dienām gadā, piecu gadu garumā;

No 12 gadiem – 1300 treniņa stundu pa astoņām stundām nedēļā, pa 40 nedēļām gadā če etru turpmāko gadu garumā;

No 16 gadiem – vairāk nekā 3000 treniņa stundu pa 15 stundām nedēļā, 40 nedēļām gadā un piecu gadu garumā.

Un tā jums jau būs . 21 gads: ja būsit labi strādājuši un kļuvuši par profesionāliem futbolistiem, jums nāksies neatlaidīgi strādāt vēl 3000 stundu, kas sadalītas starp sacīkstēm un treniņiem.

Skaistas izredzes! Tomēr varbūt ir vērts to paciest: kas zina, varbūt kāds no jums varētu pārspēt dižā Peles rekordu – 1 281 ieskaitītu vārtu oficiālajās sacīkstēs 16 gadu garās karjeras laikā Santosā, vienā un tajā pašā komandā(te, protams, nav ieskaitīti treniņu laikā gūtie vārti).

Izmantotā literatūra

• Sporta gudrības rokasgrāmata, 1997.

• Latvijas futbola vēsture, Rubenis Miķelis, Izdevniecība Jāņa sēta

• www.theparadise.lv

Join the Conversation