Apraksts:

Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanās vēsture, ES paplašināšanās, ES dalībnieki un kandidāti, Latvijas attiecības ar EP un ES, Latvijas valdības un Saeimas dokumenti, četras galvenās ES brīvības, Māstrihtas līgums, ES institūcijas, ES budžets, Latvijas nacionālās valūtas vēsture, Eiropas monetārās savienības vienotās valūtas (eiro) vēsture u.c.

Darbs:

Saturs.

lpp
Ievads. 3
Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanās vēsture 4
Eiropas Savienības paplašināšanās 6
ES dalībnieki un kandidāti? 8
Latvijas attiecības ar EP un ES 9
Latvijas valdības un Saeimas dokumenti 10
Kas ir četras galvenās ES brīvības? 11
Eiropas Savienība. Darbība. Problēmas. 12
Māstrihtas līgums 15
Eiropas Savienības institūcijas: 16
Eiropas Savienības budžets 18
Eiropas Savienības monetārā politika 21
Iestāšanās 5 soļi 23
Reģionālā (strukturālās) politikas mērķi 26
ES reģionālās politikas pamatprincipi 29
Latvijas nacionālā valūtas vēsture. 31
Eiropas monetārās savienības vienotās valūtas (eiro) vēsture. 33
Kāda būs Eiropas jaunā nauda? 34
Eiro kūtrā ienākšana apritē. 35
Latvija un eiro. 37
Latvijas bankas gatavojas eiro. 38
Eiro maiņas kursa ietekme uz latu. 39
Secinājumi. 40
Nobeigums. 41
Literatūras saraksts. 42


Ievads.

Eiropas Savienība ir Eiropas valstu politiska un ekonomiska alianse.
Sākotnējām sešām loceklēm - Francijai, Beļģijai, Itālijai, Luksemburgai, Nīderlandei un Rietumvācijai - 1973. gadā pievienojās Lielbritānija, Dānija un Īrija, 1983. gadā - Grieķija, 1986. gadā - Spānija un Portugāle, 1995. gadā - Austrija, Somija un Zviedrija.
ES dalībvalstis šobrīd ir 15: Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Dānija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Grieķija, Spānija, Portugāle, Austrija, Somija un Zviedrija.
Kopš 1999. gada 1. janvāra pasaulē nākusi jauna valūta. Tā ir Eiropas Savienības kopējā valūta – eiro. Pagaidām gan tā figurē tikai neskaidras naudas norēķinos, taču ar 2002. gada 1. janvāri to ir plānots ieviest apgrozībā arī skaidras naudas norēķinos visā Eiropā. Šis nav pirmais mēģinājums apvienot Eiropas valūtas, bet, pagaidām vērienīgākais un arī veiksmīgākais. Eiro aizstās 11 Eiropas monetārās savienības (EMS) dalībvalstu nacionālās valūtas un nacionālā monetārā politika tiek uzticēta Eiropas Centrālajai Bankai (ECB).
Kā Latviju ietekmēs eiro ieviešana, kādi būs izdevīgie momenti, kas nāk tai līdzi, kādi šķēršļi, un kādi negatīvie momenti. Kādas ir Latvijas iespējas pāriet uz šo jauno valūtu tās ceļā uz Eiropas Savienību, kas tiek arī minēts Latvijas Bankas stratēģijā kā viens no galvenajiem punktiem iekļaujoties ES?
Tā kā Latvija neietilpst to valstu skaitā, kuras 1999. gada 1. janvārī uzsāka kopīgo darbību Eiropas Monetārās Savienības ietvaros, tad eiro zonas izveide Latviju tieši iespaidos caur tiem ekonomiskajiem procesiem, kuri pasaules finansu tirgos pavadīs jaunās vienotās valūtas zonas izveidošanu. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, kas notiks pēc jaunās valūtas parādīšanās un kādi ir galvenie faktori, kuri to noteiks, tāpēc eiro jāaplūko kā jaunas un svarīgas starptautiskas valūtas attīstību.

Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanās vēsture.

Eiropas valstu atšķirību un dažādību nosaka šo valstu vēsturiskā attīstība, ģeogrāfiskais stāvoklis, dabas apstākļi. Tautu kultūras atšķirības ir Eiropas bagātība. Taču atšķirīgs ir arī dzīves līmenis un materiālā labklājība. Statistika rāda, ka iekšzemes kopprodukts (IKP) rādītājs uz vienu iedzīvotāju Eiropas bagātākajās valstīs ir 3 reizes lielāks nekā mazāk attīstītajās valstīs; bezdarba rādītājs – mazāk attīstītās valstīs ir 7 reizes augstāks.
Šādas atšķirības rada virkni problēmu un, lai tās risinātu, tiek veidota Eiropas reģionālā politika, kas paredz noteiktu atbalstu atsevišķu teritoriju attīstībai ar mērķi veidot Eiropu par ekonomiski un sociāli līdzsvarotu telpu.
Reģionālā politika Eiropas valstīs ir veidojusies vairāku desmitu gadu garumā un tās veidošanos nosaka katras konkrētās valsts tiesību akti, vēsturiskie apstākļi un tradīcijas.
Reģionālās ekonomiskās atšķirības pastāvēja jau 18.gs. un vēl agrāk. Tajos laikos attīstība lielā mērā bija atkarīga no reģiona klimata un dabas resursiem.
Līdz ar industrializācijas attīstību ražošana koncentrējās lielās rūpnīcās un izvietojās reģionos, kur bija pieejamas izejvielas un saražoto preču noieta tirgus. Sākās darbaspēka plūsma uz industriāliem reģioniem un valsts nevienlīdzīga ekonomiska attīstība, taču par problēmu to neuzskatīja.
Situācija mainījās pēc 2.Pasaules kara, kad mazāk attīstītie reģioni bija vēl vairāk novājināti. Valstis sāka domāt par ģeogrāfiskās situācijas radīto nevienlīdzību izlīdzināšanu. Šim mērķim, kā arī nodarbinātības veicināšanai mazāk attīstītos reģionos tika radītas reģionālās politikas.
Reģionālās attīstības politikas veidošanos visbiežāk nosaka šādi apstākļi:
• kultūrvēsturiskie,
• klimatiskie un ģeogrāfiskie,
• nodarbinātība.

Eiropas Savienības reģionālās attīstības politikas veidošanos var iedalīt vairākos posmos:
• 1955.-1975. g. Eiropas Savienības pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs galvenais uzsvars tika likts uz kopēju problēmu risināšanu tādos būtiskos sektoros kā dzelzs un tērauda rūpniecība un lauksaimniecība. Īsta reģionālās attīstības politika vēl netika izveidota, taču tika atzīta to esamība un deklarēta dalībvalstu vēlme samazināt atšķirības starp reģioniem un likvidēt mazāk attīstīto reģionu atpalicību.

1958.g. tika izveidota Eiropas Investīciju banka, kas līdz pat šai dienai sniedz
aizdevumus projektiem problēmu reģionos.

• 1975.-1985. g. Reģionālās politikas straujāka attīstība sākās ar pirmo paplašināšanās procesu 1973. g. Lielbritānija, Īrija, Dānija saskārās ar nopietnām reģionālām problēmām un bija mazāk turīgas kā esošas dalībvalstis. Viena no pirmajām Lielbitānijas prasībām bija, lai ES palīdzētu tai risināt sasāpējušās industriālo reģionu problēmas. Pārrunu procesā tā saņēma garantiju, ka tiks izveidota reģionālā politika, lai kompensētu iespējamo iestāšanās negatīvo efektu.

Tā rezultātā 1975.g. tika izveidots Eiropas reģionālās attīstības fonds – svarīgākais ES
reģionālās politikas finansu instruments.

• 1985.-1992.g. Iekšējā tirgus veidošanas procesa iespaidā kā arī ES paplašināšanās ar trim relatīvi nabadzīgām valstīm izmainīja un pastiprināja reģionālās politikas centienus. Radās nepieciešamība padarīt līdzekļu piešķiršanu daudz efektīvāku. Tas tika īstenots ieviešot programēšanas principu (integrēta daudzgadu plānošana, pamatojoties uz reģionālo stratēģiju), ierobežojot mērķu grupas un uzlabojot procedūras.

Eiropas Savienības paplašināšanās.

1970. gadā sākās pirmās sarunas par jaunu dalībvalstu - Dānijas, Īrijas, Norvēģijas un Lielbritānijas, uzņemšanu Kopienas sastāvā. 1972. gada 22. janvārī tiek parakstīts līgums par šo valstu pievienošanos Eiropas Kopienai, tomēr 1972. gada 25. septembrī Norvēģija referendumā šo pievienošanos noraidīja.
1979. gads - tiek parakstīts līgums par Grieķijas pievienoљanos.
1981. gads - Grieķija kļūst par pilntiesīgu dalībvalsti.
1986. gadā - Eiropas Kopienai pievienojas Spānija un Portugāle.
1995. gada 1. janvārī par Eiropas Savienības dalībvalstīm kļūst Austrija, Zviedrija un Somija.
Eiropas tālākā integrācija

1979. gadā aizsākas sarunas par Eiropas valūtas sistēmu, stabilas valūtas zonas izveidošanu un ciešāku valūtas savstarpējo piesaisti.
1983. gadā Štutgartē EK Padome pieņem deklarāciju par Eiropas Savienību, uzsverot vajadzību vēl ciešāk sadarboties likumdošanā, ārpolitikā un kultūrā. Šī deklarācija bija svarīgs solis Eiropas tālākajā integrācijā, un uz tās pamata tika gatavots Vienotās Eiropas Līgums (VEL) un Māstrihtas līgums.
1984. gadā Eiropas Parlamentā tiek izvirzīts priekšlikums dibināt Eiropas Kopienu ar vienotu ekonomisko un valūtas politiku, ārpolitiku un sabiedrisko politiku kopā ar sociālo un veselības politiku.
1985. gadā EK Padomē Milānā tiek izvirzīti vairāki priekšlikumi:
• izveidot ekonomisko telpu bez robežām;
• pastiprināt Eiropas politisko zonu, ietverot drošību un aizsardzību;
• paplašināt Eiropas Parlamenta (EP) tiesības.
1987. gadā stājas spēkā Vienotās Eiropas Līgums (VEL).
Tā mērķis bija radīt tiesisku ietvaru Eiropas iekšējā tirgus izveidošanai un pastiprinātai sadarbībai vides aizsardzības, pētniecības un tehnoloģijas politikas jomās. Tādējādi Eiropas politiskā sadarbība guva tiesisku pamatojumu.
1990. gadā Romā notika divas starpvaldību konferences ar mērķi izstrādāt pasākumu programmu, lai Eiropā izveidotu:
• Ekonomisko un valūtas savienību un
• Politisko savienību.
1992. gada februārī Māstrihtā tiek parakstīts Eiropas Savienības līgums, kurā tika fiksēti iepriekšējo starpvaldību konferenču rezultāti. Turpmāk šis dokuments tiek nosaukts par Māstrihtas līgumu.
1993. gada 1. novembrī Māstrihtas līgums stājas spēkā, un ar to tiek nodibināta Eiropas Savienība.



































ES dalībnieki un kandidāti ?

ES dalībvalstis šobrīd ir 15 ( Beļģija, Francija, Vācija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Dānija, Īrija, Apvienotā Karaliste, Grieķija, Spānija, Portugāle, Austrija, Somija un Zviedrija).
1996. gada 21. -22. jūnijs. Florencē darbu sāk ES Starpvaldību konference.
Šajā starpvaldību konferencē viens no galvenajiem darba kārtības jautājumiem ir Eiropas Savienības tālākā attīstība un paplašināšanās Austrumu virzienā.
Šobrīd uz iestāšanos ES pretendē 11 valstis - Polija, Ungārija, Čehija, Slovakija, Slovēnija, Rumānija, Bulgārija, Baltijas valstis un Kipra. Sešas no tām - Polija, Ungārija, Čehija, Slovēnija, Igaunija un Kipra, domājams, kļūs par Eiropas Savienības dalībvalstīm jau līdz 2006. gadam (t. s. ”Pirmā viļņa” valstis).
1997. gada jūlijā Amsterdamā sāk darbu kārtējā ES starpvaldību konference, kurai bija jāizšķiras par tālāku ES politisko un ekonomisko integrāciju, kā arī par ES tālāko paplašināšanos austrumu virzienā.
1997. gada 16. jūlijā tiek publicēts Eiropas Komisijas viedoklis - sākt sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai tikai ar piecām valstīm (Čehija, Igaunija, Kipra, Polija, Ungārija), kuras tam esot “visgatavākās”. Šo lēmumu 1997. gada decembrī akceptēja arī ES Padome.

















Latvijas attiecības ar EP un ES