Eiropas politiskā vēsture 16. – 20. gadsimtā

787 0

Rīgas Stradiņa universitāte

Eiropas Studiju fakultāte

Politikas zinātnes katedra

Kopsavilkums kursā “Eiropas politiskā vēsture 16. – 20. gadsimtā”

3. seminārs. 1789. gada Lielā Franču revolūcija un tās sekas. Napaleona laikmets.

Autore: Laine Aizupe

Programma: Starptautiskās attiecības – Eiropas studijas

1. kurss

Grupas Nr. 71a

Rīga, 2003

1789. gadā katrs piektais eiropietis dzīvoja Francijā. Francija tolaik bija Eiropas civilizācijas centrs. Līdz ar to Lielā franču revolūciju spēcīgi ietekmēja arī visā Eiropā notiekošos procesus.

Franču revolūcijas galvenie cēloņi:

Pretrunas sabiedrībā

Francijas sabiedrībā visas kārtas bija nemierā ar savu stāvokli, kaut gan to mērķi bija pilnīgi pretēji. Garīdzniecība un aristokrātija gribēja dalīt varu ar r karali, bet ne ar buržuāziju. Savukārt politiski beztiesiskā, bet saimnieciski ietekmīgā Francijas buržuāzija tieši pretendēja uz varas dalīšanu ar priviliģētajām kārtām un to nodokļu atvieglojumiem. Konfliktu sabiedrībā vēl dziļāku padarīja sociālā un mantiskā neviendabība starp vienas kārtas piederīgajiem.

Finanšu sistēmas krīze

Valsts kasē patstāvīgi trūka naudas. 1788. gadā mājsaimniecības tērēja vairāk kā pusi no saviem ienākumiem maizes iegādei. Ģimenēm praktiski nebija naudas citiem tēriņiem, kā tikai pārtikai. Daudzi pameta laukus, lai meklētu labākus dzīves apstākļus pilsētās. Tas laikā starp 1787. un 1789. gadu radīja augstu bezdarba līmeni pilsētās (vairāk kā 50%). Tiem, kas palika laukos, neklājās vieglāk. Viņiem nācās maksāt lielus nodokļus valstij, zemes īpašniekiem un Baznīcai. Valsts parāda apkalpošana astoņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados prasīja pusi no nacionālā kopbudžeta, jeb 4 biljonus liru. Stāvokli vēl vairāk saasināja Francijas piedalīšanās ASV Neatkarības karā un Versaļas galma izšķērdība. Ar nodokļu nepārtraukto paaugstināšanu vairs nepietika, nodokļu ievākšanas sistēma bija novecojusi un neelastīga. Tā kā tos ievāca privātas sabiedrības, daļa no naudas netika ieskaitīta valsts kasē. Francijai bija ne tikai tīri finansiālas problēmas, nepilnības atklājās arī valsts administrācijā. Valsts pārdeva ierēdņu amatus, taču tas nevis stabilizēja ienākumus, bet gan radīja trīsreiz lielāku ierēdņu daudzumu, nekā tas bija nepieciešams. 1788.gadā Francijas karalis vairs nespēja apmaksāt nevienu rēķinu. Būtībā Luija XVI un viņa padoto nespēja tikt galā ar valsts ekonomisko krīzi bija galvenais iemesls kādēļ izraisījās revolūcija.

Francijas autoritātes un ietekmes mazināšanās starpvalstu attiecībās

18.gs. karos Francija zaudēja gan bagātības, gan kolonijas, gan autoritāti pārējo valstu vidū. Arī centieni veidot savienību ar Austriju pēc Septiņgadu kara nedeva nekādus rezultātus. Karalis Luijs XVI un valdība nespēja rast izeju no krīzes un izšķirties par reformām. Francijas sabiedrībā bija izveidojušās visas novecojušai absolūtisma valstij raksturīgās pretrunas.

1788. gadā Šarls Aleksandrs de Kalons (Charles Aleksandre de Callone) un Lumenjē de Brēns (Lomeneie de Brienne) izstrādāja vairākus rīcības plānus kā glābt valsti no bankrotēšanas iespējas. Lai samazinātu budžeta deficītu viņi ierosināja jaunu nodokļu ieviešanu. Lai nodrošinātos ar atbalstu karalis sasauca aristokrātu sapulci, kur tika ierosināts aplikt ar nodokli lielos zemes īpašumus un atcelt tirdzniecības un amatniecības ierobežojumus. Tomēr valdošās kārtas pret to protestēja. Līdz ar to Šarlam Aleksandram de Kalonam nācās atkāpties no amata. Aristokrātu sapulce arī turpmāk atteicās no jebkādas sadarbības. Francijas priviliģētās kārtas radušajā situācijā saskatīja iespēju mazināt karaļa absolūto varu. 1789. gada 5. maijā pēc 175 gadu pārtraukuma tiek sasaukti Ģenerālštati. Šis notikums ir uzskatāms par revolūcijas sākumu.

17. jūnijā trešā kārta, kurai Ģenrālštatos (kas darbojās pēc vecās kārtu sistēmas) nebija iespējas neko mainīt sanāca uz atsevišķu sēdi un pasludināja sevi par Nacionālo sapulci, 9. jūlijā pārdēvējot sevi par Satversmes sapulci. Tā kā Satversmes sapulce bija kareivīgi noskaņota, zvērēja neizklīst pirms nebūšot uzrakstīta un apstiprināta konstitūcija. Tai pievienojās arī pirmā un otrā kārta. Luijs XVI bija zaudējis jebkādu kontroli pār notiekošo. Viņš atzina satversmes sapulces tiesības, Parīzē tikām pieauga bezdarbs un bads un sākās sadursmes starp demonstrantiem un karaspēku. 14. jūlijā tika ieņemts Bastīlijas cietoksnis, kas bija kļuvis par režīma simbolu. Lai gan pastāv arī viedoklis, ka pūlim nebija nekāda ideoloģiska mērķa, tikai nepieciešamība pēc ieročiem, jo klīda baumas par to, ka Parīze ir svešzemju karaspēku ielenkumā un drīz vien tajā iebruks. Tika nolemts dibināt nacionālo gvardi, kas bija principiāls jaunums armijā, jo tajā piedalīties varēja jebkurš un amatos izvirzīties pēc savām spējām nevis pēc titula. Tas ļāva satversmes sapulcei nodibināt kontroli. Visai ātri revolūcijas vēsmas bija jūtamas arī laukos. Tur ziņas par notikumiem Parīzē, no tā izrieošās bailes un nedrošība izvirda dusmās uz zemes īpašniekiem. Sākās vardarbība. Satversmes sapulce pieņēma vairākus lēmumus- feodālā sistēma beidz pastāvēt. Tomēr satversmes sapulce vairs nekontrolēja situāciju, aristokrātija masveidā emigrēja un turpmākos revolūcijas sāka noteikt nevaldāmais, izsalkušais pūlis. 1789. gada 26. augustā tiek pieņemta “Cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācija”, kas pasludināja visu cilvēku vienlīdzību. Satversmes sapulce pūlējās saglābt monarhiju un paziņoja, ka karalis (kurš bija neveiksmīgi mēģinājis emigrēt) ir nolaupīts. 1791. gadā tika pieņemta konstitūcija, kas paredzēja, ka karalim ir jāzvēr konstitūcijai. Šajā laikā sabiedrībai, polarizējoties, sāka veidoties politiskās organizācijas. Republikas piekritēja apvienojās jakobīņu klubā (atbalsts zemākajos slāņos), konstitucionālās monarhijas piekritēji izveidoja savu klubu. 1791. gadā notika vēlēšanas, tika izveidota Likumdošanas sapulce, kurā konstitucionālās monarhijas piekritējiem bija 246 balsis, jakobīņiem 131 un bezpartijiskajiem 345 balsis. Sapulce paziņoja, ka Luijs XVI tiek gāzts no troņa un turpmāk ir parasts ierindas pilsonis- Luijs Kapets.1792. gadā Francija tika pasludināta par republiku. Savukārt, Luijam Kapetam, jeb Luijam XVI tika nocirsta galva, giljotinējot. Diemžēl jaunajā valstī sākās dziļas pretrunas un tas iezīmēja jakobīņu diktatūras sākumu. Žindornisti un rojālisti aizsāka pilsoņu karu. Nacionālais konvents zudēja ietekmi, respektīvi, kontrolēšanas iespējas aptuveni trīs ceturtdaļās valsts. Sākās terors, kas Robespjēra izpratnē bija ceļš uz tiesisku demokrātiju. 1794. gadā pieņemtais likums deva tiesības katram tiesības cirkus denuncēt. Terors kļuva par revolūcijas galveno ieroci. Jakobīņi bija sevi pamatīgi sakompromitējuši un beigās terors tika vērsts arī pret viņiem pašiem. Robespjērs un viņa domubiedri tika giljotinēti, savukārt, ja akobīņu klubu aizliedza.

Franču revolūcijas svarīgākie notikumi

1.) 17.06.1789. Trešās kārtas deputāti sanāca uz atsevišķu sēdi un pasludināja sevi par Francijas Nacionālo sapulci.

2.) 9.07.1789. Francijas Nacionālā sapulce tiek pārdēvēta par Satversmes sapulci.

3.) 14.07.1789. Sacēlusies Parīzes tauta ieņēma valsts cietumu- Bastīlijas cietoksni.

4.) 26.08.1789. Satversmes sapulce publicēja vēsturisku dokumentu “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija”.

5.) 13.09.1791. Tika pieņemta Francijas konstitūcija un lēmums, ka karalim jāzvēr konstitūcijai.

6.) 1792.gada vasara Karš pret revolucionārās Francijas ārējiem ienaidniekiem.

7.) 10.08.1792. Apcietina Francijas karali Luiju XVI.

8.) 21.09.1792. Nacionālais konvents savā pirmajā sēdē pasludina Franciju par republiku.

9.) 21.01.1793. Karali Luiju XVI publiski giljotinēja.

10.) Maijs 1793.-jūl.1794. Laiks, kad jakobīņu (radikālākā revolucionāru spārna) terors sasniedza vislielākos apmērus.

11.) 27.07.1794. 24 gadu vecumā par ģenerāli tiek paaugstināts Napaleons Bonaparte.

Tālāk seko jauns revolūcijas pavērsiens, daži to uzskata par jaunās kārtības sākumu, jo revolūcija jau ir beigusies. Lai nu kā 9. termidora apvērsums, kas bija vērsts pret jakobīņu diktatūru. No cietumiem atbrīvoja aizdomās turētos, Nacionālajā konventā atkal uzņēma žindornistus, daudzus saimnieciskos pasākumus atcēla. Tika pieņemta (1795) jauna konstitūcija. Izpildvara tika nodota Direktorijai (ietilpst 5 locekļi), tika atkal ieviests mantas cenzs,. Direktorija v

. . .

Join the Conversation