Apraksts:

Mūsdienās informācija kļuvusi par preci, kuru var pārdot, mainīt, uzglabāt par reālu naudu. Protams, ka katram no mums pieder informācija, kuru viņš negrib izpaust citiem, tādēļ viņš to aizsargā. Ja informācija ir ievadīta datorā, tad pastāv vairākas problēmas, kā aizsargāt to – fiziskā drošība (siltums, mitrums, elektrība u.c.) kā arī loģiskā drošība (datorprogrammatūra, cilvēki, kas ļaunprātīgi izmanto šo datoru u.c.). Darbā es centos aprakstīt gandrīz visas šīs nianses, bet tomēr neparādīju nekādas reālas metodes, lai varētu piekļūt pie datiem, jo tas ir aizliegts ar likumu.

Darbs:

Saturs

Ievads 5
1. Informācija 6
1.1. Informācijas kodēšana 7
2. Datu drošība 9
2.1. Datora fiziskā drošība 12
2.2. Datora strāvas apgāde 15
2.3. Telpu stāvoklis 18
3. Datorsistēmu loģiskā drošība 20
3.1. Lokālā tīkla izdalīto serveru drošības faktori 20
3.2. Darba staciju drošība 21
3.3. Datorsistēmu vīrusi 25
Praktiskā daļa 28
Secinājumi 30
Izmantotās literatūras saraksts 31

Ievads

Mūsdienās informācija kļuvusi par preci, kuru var pārdot, mainīt, uzglabāt par reālu naudu. Protams, ka katram no mums pieder informācija, kuru viņš negrib izpaust citiem, tādēļ viņš to aizsargā. Ja informācija ir ievadīta datorā, tad pastāv vairākas problēmas, kā aizsargāt to – fiziskā drošība (siltums, mitrums, elektrība u.c.) kā arī loģiskā drošība (datorprogrammatūra, cilvēki, kas ļaunprātīgi izmanto šo datoru u.c.). Darbā es centos aprakstīt gandrīz visas šīs nianses, bet tomēr neparādīju nekādas reālas metodes, lai varētu piekļūt pie datiem, jo tas ir aizliegts ar likumu.

1. Informācija

Cilvēks visu savu dzīvi, no dzimšanas līdz miršanai, nepārtraukti sastopas ar visdažādāko informāciju. Visi maņu orgāni ir nodarbināti ar informācijas uztveršanu un pārveidošanu. Sazināšanās ar citiem cilvēkiem, informācijas apmaiņa starp tiem ir pamats gan atsevišķa cilvēka dzīvei, tā arī visas sabiedrības eksistencei.
Informācijas apstrādes un uzglabāšanas tehnoloģijas attīstības līmenis lielā mērā nosaka arī visas sabiedrības attīstības pakāpi. Valodas izgudrošana deva cilvēcei universālu sistēmu, lai iegūtu priekšstatu par jebkuru informāciju. Tomēr, kamēr netika izgudrota rakstība, cilvēki informāciju cits citam varēja nodot tikai mutiski. Grūtības sagādāja arī zināšanau nodošana nākamajam paaudzēm. Rakstība šis problēmas atrisināja. Tā ļāva lielus informācijas uzkrat un saglabāt ļoti ilgi, informācijas nodošana tālāk kļuva iespējama, neizmantojot tiešos kontaktus. Parādījās jauns informācijas uzkrāšanas veids - grāmata, kurā mērķtiecīgi varēja apkopot vairāku paaudžu laikā iegūtu informāciju. Radās arī jaunas organizācijas, kas nodarbojās ar šā veida informāciju, - bibliotēkas. Lai informāciju izplatītu, grāmatas pārrakstīja ar roku, kas bija darbietilpīgs un lēns, līdz ar to arī ļoti dārgs process. Grāmatu iespiešanu izgudroja tikai 15. gs vidū. Kopš tā laika informācija strauji izplatījās, kļuva pieejama plašiem sabiedrības slāņiem. 20. gs. sākumā cilvēce jau sāka slīkt savas savāktās informācijas plūdos. Kļuva nepieciešams izgudrot jaunus, efektīvākus informācijas uzkrāšanas un apstrādes paņēmienus. 18. - 19. gs. izgudrojumi un sasniegumi lika pamatus 20. gs. izgudrojumam - datoram. Datori mūsdienu sabiedrībā veic ļoti daudzus pienākumus, kas ir saistīti ar informāciju, tās uzglabāšanu, apstrādi un pārraidi. Tikai 20. gs. vidū vārds "informācija" kļuva par precīzu terminu. Pirms tam ar to saprata kaut ko, kas ir rakstīts, teikts vai attēlots grafiski. Šobrīd šā vārda nozīme ir kļuvusi daudz plašāka. Ir parādījušies tādi vārdu savienojumi kā "masu informācijas līdzekļi", "informācijas aizsargāšana", informācijas sabiedrība" un daudzi citi. Sarunu valodā bieži tiek lietoti tādi izteicieni kā "informācijas pārraidīšana", "informācijas saspiešana", "informācijas apstrāde". Šādos gadījumos vienmēr ir domāts kaut kāds kodēts ziņojums, kas tiek tā vai citādi pārraidīts.

1.1. Informācijas kodēšana

Informācija nekad neparādās "tīrā veidā", tā vienmēr ir kaut kā kodēta. Vienu un to pašu informāciju var pasniegt dažādos veidos. Skolēnu skaitu klasē var attēlot gan ar zīmējumu, gan uzrakstot ar vārdiem, gan skaitliski. Šajā gadījumā mainās tikai informācijas pasniegšanas veids, bet nemainās pati informācija. Tomēr nevajadzētu domāt, ka informācijas pasniegšanas(kodēšanas) veids ir mazsvarīgs vai otršķirīgs. Parasti informācijas kodēšanai tiek izraudzīts kāds nosacītu zīmju vai simbolu kopums, ko sauksim par alfabētu. Ziņojums tiek pārraidīts, izmantojot šo simbolu virknes.
Arī tulkošanu no angļu valodas uz latviešu valodu nosacīti varētu saukt par kodēšanu. Viena veida koda pārvēršana citu veidu kodos nepieciešama, lai ziņojumi būtu ērti pierakstāmi un pārraidāmi un lai aparatūra kļūtu vienkāršāka.
Tā kā dators nesaprot cilvēku valodu (vai jebkuru citu neciparisku informācijas formu), tad, lai dators būtu spējīgs šādu informāciju saprast, tā ir jākodē. Kodēšanu jeb modulēšanu nedrīkst sajaukt ar šifrēšanu. Šifrēšanas nolūks ir padarīt ziņojumu nesaprotamu personām, kas nezina šifra atslēgu jeb paroli, un tās nevarētu saprast informācijas saturu. Turpretim kodēšanas nolūks nepavisam nav kaut ko padarīt slepenu.
Jebkura tehniskā ierīcē ir viegli realizēt divus atsevišķus stāvokļus: ieslēgts - izslēgts, strāva plūst – neplūst, lampiņa deg – nedeg u. tml. Tāpēc jebkurā tehniskā ierīcē informāciju kodē, izmantojot divus atšķirīgus signālus jeb bināro kodēšanu. Tā ir visprimitīvākā informācijas kodēšanas metode. Skaitļotājs uzglabā un apstrādā informāciju, kas sastāv no divu veidu elektrisko signālu kombinācijām: šos signālus tiek pieņemts apzīmēt ar cipariem 0 un 1, kurus sauc par binārcipariem. Šādi kodēta informācija sastāv no divu zīmju virknēm. Jebkuru digitālu informāciju, tai skaitā digitāli kodētu skaņu, attēlus vai tekstu, var pārvērst binārā formā. Saprotams, ka šādā veidā mazas detaļas trūkums pilnīgi izmanīs visu informāciju, tātad par tās drošību ir jārūpējas ar visiem līdzekļiem, kas ir pieejami.
2. Datu drošība

Ar katru gadu pieaug datorsistēmu sarežģītība un datu apjoms. Tāpēc ir neizbēgami jāsaskaras ar problēmu, kā šo datorsistēmu uzturēt kārtībā, kā nodrošināt tas adekvātu darbību. Jebkura datorsistēma balstās uz vairākiem pamatelementiem: datortehnika un firmas, kas to piegādā, programnodrošinājums un firmas, kas to izstrādā, cilvēki, kuri šo datorsistēmu apkalpo un lieto. Datorsistēmas lietotājam parasti neinteresē, kā sistēma darbojas, bet viņam ir būtiski, lai tā spētu nodrošināt šādu prasību izpildi:

 Datorsistēma ir spējīga jebkurā brīdī izpildīt lietotāja uzdevumu;
 Uzdevums tiek veikts tā, kā tas ir paredzēts specifikācijās;
 Datorsistēmas darbības rezultāmi ir pieejami tikai autorizētiem lietotājiem;
 Datorsistēmas darbība jebkurā brīdī ir paredzama.

Visas šīs prasības apzīmē ar terminu “informatīvo sistēmu drošums” (ISD). Ar terminu “informatīvo sistēmu drošība” parasti saprot sistēmu un informācijas aizsardzības reglamentējošo prasību kopumu. Informatīvo sistēmu drošības principi pieprasa nepārtrauktu vadības kontroli pār tās pārvaldījumā esošo datortehniku, datu ievadu, izvadu un apstrādi, vienlaikus nodrošinot un kontrolējot informācijas izmantošanas autorizāciju.
Visus ar informatīvo sistēmu drošību saistītos jautājumus var iedalīt divās lielās grupās: datorsistēmu fiziskā drošība un datorsistēmu loģiskā drošība.
Datorsistēmu fiziskās drošības paaugstinošie pasākumi nodrošina aizsardzību pret datu zudumiem, kurus var radīt fiziska rakstura bojājumi: datortehnikas bojājumi, strāvas zudumi vai tās zemā kvalitāte, sakaru līniju bojājumi, stihiskās nelaimes, zagļi utt. Datorsistēmu fizisko aizsardzību veic ar speciālām iekārtām (dublējošās iekārtas, UPS, signalizācija, novērošanas iekārtas), kā arī speciālu kontrolējošu administratīvo reglamentu palīdzību.
Datorsistēmu loģisko drošību nosaka sistēmas aizsardzība pret programmu nepareizu darbību (kļūdas programmnodrošinājumā, datorvīrusi) un cilvēku mērķtiecīgu vai kļūdainu darbību (uzņēmuma darbinieki, nelābveļi utt.). Informatīvo datorsistēmu drošības problēmu un virzienu aptuvenā klasifikācija ir parādīta dotajā zīmejumā. Shēma ir mazliet vienkāršota un satur tika galvenos datorsistēmu drošību raksturojošos punktus.

 

Aplūkojot datorsistēmu fizisko drošību, var izšķirt vairākas drošības sastāvdaļas.
Datora fiziskā drošība. Datora fiziskā drošība ir atkarīga no tā iekšējo komponentu drošības: procesoa, atmiņas, disku, barošanas avota utt. Jebkuras datora iekārtas vai komponenta atteikums darba laikā droši vien novedīs līdz visa datora atteikumam darboties. Labākā gadījumā dators būs jāpārstartē, sliktākajā gadījumā var pazust dati un vēl sliktākajā gadījumā var rasties kļūda datos, ko lietotājs nevar pamanīt, un tās sekas parādīsies tikai daudz vēlāk.
Datora strāvas apgāde. Būtisks drošības elements, it īpaši izdalītiem serveriem. Ja kaut kāda iemesla tiek atslēgta elektrība, tad parasts lielotājs pazaudēs pusstundas vai stundas darba rezultātus. Ja pazūd strāvas piegāde bankas lokālā tīkla vai Internet serverim, tad to izjutīs desmitiem un pat tūkstošiem lietotāju, kuri ir pieslēgušies pie konkrētā servera.
Datorsistēmu drošību var ietekmēt arī telpu stāvoklis. Jautājumi ir vairāki. Kādam personu lokam ir piekļūšana pie darba stacijām un serverim? Kur un kādā veidā tiek glabāti datu nesēji: disketes, ZIP diski, strīmeru lentas? Kāda temperatūra un mitrums ir darba telpās, kur atrodas datori? Cik kvalitatīva ir elektrības instalācija telpā un visā ēkā?
Datorsistēmu fiziskās drošības aspektu ir ļoti daudz. Parasti tiek izstrādāti noteikti normatīvie dokumenti, kas reglamentē šīs prasības gan attiecībā uz pašiem datoriem, gan attiecībā uz to vidi, kur datori tiek novietoti.


2.1. Datora fiziskā drošība

Kā jau iepriekš minēts, datora kopīgais drošums ir atkarīgs no tā sastāvdaļu drošības. Var sākt ar datora galvenā elementa – procesora – drošību. No kā tā ir atkarīga?
Datora procesora darbības drošība ir atkarīga no temperatūras, jo mūsdienu datoru procesori strādā ļoti augstās darba frekvencēs un ir izteikta sakarība starp procesora darba frekvenci un siltumu, ko tas izdala darba laikā. Piemēram, procesors Pentium Pro ar darba frekvenci 200 MHz patērē aptuveni 41 vatu. Šāda jauda ir ekvivalenta nelielas kvēlspuldzes patēriņam. Procesora darba temperatūra ir ļoti augsta un var sasniegt aptuveni 1000 C. Kāds tam ir sakars ar drošību? Lai procesors nepārkarstu un nesakustu, to dzesē ar ventilatoru, kas ir