Darbs:

kāpu tintene (Coprinus dunarum).
Parka teritorijā atrodas plašas pludmales, kuras vasarā apmeklē lielas pilsētnieku masas. Apkārtējā teritorijā izveidojušās dārziņu kolonijas un vasarnīcu ciemati. Tas viss sekmē strauju dabas resursu degradāciju, augsnes eroziju, veģetācijas postījumus, biogēno piesārņojumu. Piejūras dabas parka teritorijai nepieciešams apsaimniekošanas un dabas aizsardzības plāns.
Riežupes dabas parks
Riežupes dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā 4,18 km² platībā. Pašreizējo parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. marta „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks atrodas Kuldīgas rajona Rumbas pagastā. Tas izveidots, lai aizsargātu savdabīgo Riežupes ieleju ar vērtīgajiem dabas objektiem un krāšņajām ainavām. Parkā ietverta Riežupes ieleja no Mežvaldes līdz Riežupes ietekai Ventā un tai piegulošās lauksaimniecības zemes. Riežupe dabas parkā ir gan ar stāvām, gan nolaidenām, bieži avotainām nogāzēm. Upes palienā melnalkšņu un baltalkšņu audzes, arī palieņu pļavas. Upes ielejas un sāngravu nogāzēs liepu, gobu un egļu gārša. Ārpus ielejas sastopams priežu lāns un mētrājs. Dabas parkā daudz ozolu, arī dižkoku. No aizsargājamajām augu sugām te sastop daudzgadīgo mēneseni (Lunaria rediviva), dobo cīrulīti (Corydalis cava), laksi jeb mežloku (Allium ursinum).
Parkā daudz bebru un bieži redzami to nograuztie koki.
Riežupes kreisajā krastā atrodas ģeoloģisks dabas piemineklis – Riežupes alas – 480 m garš mākslīgu alu labirints baltajā smilšakmenī.

Salacas ielejas dabas parks
Salacas ielejas dabas parks atrodas Limbažu un Valmieras rajonā. Sākotnēji kā Salacas ielejas kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 53,2 km² platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parka teritorija visā pilnībā ietilpst Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā un ietver Salacas upi no Mazsalacas līdz ietekai jūrā un abu krastu upes ieleju.
Salaca iegrauzusies vidusdevona smilšakmeņos un kvartāra nogulumos. Posmi smilšakmenī paceļas 5 - 15 m augstumā un ir bagāti ar atsegumiem. Bieži šajos smilšakmeņos izveidojušās alas. Smilšakmeņu atsegumi un alas ir nozīmīgi aizsargājami ģeoloģiskie objekti: Skaņais kalns, Bezdelīgu klintis un alas, Dzelveskalna atsegumi un alas, Silmaču iezis un alas, Gudzonu ala u. c.. Ielejas krasti noauguši ar egļu platlapju mežu, avoksnājos melnalkšņu audzes un liekņas, vietām sausieņu pļavas. Viskrāšņāka Salacas ieleja ir Mazsalacas aokārtnē un Skaņkalnes pagastā kā arī Vīķu – Staiceles un Rozēņu – Mērnieku posmā. Salacas krastos atrodas arī Lībiešu un Vīkšēnu pilskalns. Ainaviski ļoti krāšņi Salacas krasti ir Sarkano klinšu rajonā un lejpus tiem, arī pie Mērnieku krācēm.
Ieleja raksturojas ar bagātu floru. No aizsargājamajām augu sugām te sastop mežloku jeb laksi (Allium ursinum), atvašu saulrieteni (Jovibarba sobolifera), daudzgadīgo mēneseni (Lunaria rediviva), vairākas dzegužpirkstīšu sugas (Dactylorhiza spp.), bezdelīgactiņu (Primula farinosa), uz smilšakmens atsegumiem Roberta kailpapardi (Gymnocarpium robertianum) u. c..
Upē bieži sastopama baltā ūdensroze (Nymphaea alba), bet pašā piekrastē un krasta krūmājos vietām ieviesusies vītolu miķelīte (Aster salignus).
No aizsargājamajiem putniem Salacas ielejā sastopams baltmugurdzenis (Picoides leucotos), lielā gaura (Mergus merganser), zivjērglis (Pandion haliaetus) un zivjdzenītis (Alcedo atthis).
Upe ir nozīmīga kā lašu, taimiņu un nēģu nārsta un migrācijas vieta. Salacu iecienījuši ūdenstūristi.
Salāju (Solovja) ezera dabas parks
Salāju (Solovja) ezera dabas parks sākotnēji dibināts 1977. gadā kā Salāju ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums 4,1 km² platībā. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Tas atrodas Krāslavas rajona Andrupenes pagastā un Rēzeknes rajona Mākoņkalna pagastā.
Salāju ezers aizņem dabas parka centrālo daļu, tā platība 1,75 km² , bet ar salām 1,84 km² ; vidējais dziļums 4,8 m, lielākais dziļums 14 m. Ezers izstiepts rietumu – austrumu virzienā. Tam daudz lielāku un mazāku līču un pussalu. Ezerā 10 salas, to platība 9,1 ha. Piekraste aizaugusi ar krūmiem, mežaina. Apkārtējo dabu maz skārusi cilvēka darbība.
Saukas dabas parks
Saukas dabas parks sākotnēji dibināts 1987. gadā 53,77 km² platībā. Pašreizējo Saukas dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 2. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Saukas dabas parks atrodas Jēkabpils rajona Elkšņu, Rites un Saukas pagastā. Parks aizņem Sēlijas paugurvaļņa augstāko daļu. Tā centrālajā daļā atrodas Saukas ezers no kura austrumos paceļas Ormaņu kalns (165,4 m vjl.). Parka teritorijā vēl ir Klauces upe, nelieli strauti un sīkāki ezeri. Saukas ezera platība ir 7,71 km² . Tā vidējais dziļums 5,1 m, lielākais dziļums 9,5 m. Ezeram iegarena taisnstūra forma ar noapaļotiem stūriem un maz izrobotiem krastiem. Ezerā ietek Klauces upe un vairāki nelieli strauti.
Parka baltalksnāji un bērzu birzes veidojušās sekundāri uz agrāk kultivētajām lauksaimniecības zemēm. Sastopami arī egļu meži, dižkoki un atsevišķi augoši ozoli, priedes u. c. koki.
Tas viss kopumā rada krāšņu, daudzveidīgu ainavu, kuru papildina gravas un avoksnāji.
Parka teritorijā atrodas arī Sēlijas novada kultūrvēsturiskie pieminekļi.
Silenes dabas parks
Silenes dabas parks sākotnēji kā Riču ezera apkārtnes un Silenes meža kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 37,9 km² platībā. Pašreizējo Silenes dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū.
Parkā ietilpst Riču un Sitas ezera daļa, kas atrodas Latvijas teritorijā, Sila ezers, Smiļginas ezers un vēl daži nelieli ezeri, kuri veido savdabīgu ezeru ainavu.
Lielākais ir Riču ezers – 12,86 km² no kuriem Latvijas teritorijā atrodas 5,88 km². Tā vidējais dziļums 9,7 m, bet lielākais dziļums 39,7 m (pēc Baltkrievijas datiem Riču ezers ir otrs dziļākais ezers Balkrievijā – 51,9 m). Arī Baltkrievijā Riču ezers no 1979. gada atrodas valsts aizsardzībā. Riču ezers atrodas nomaļā vietā un ir ar dzidru ūdeni un maz piesārņots. Otrs lielākais ezers parkā ir Sila ezers, kura platība ir 2,62 km² ar lielāko dziļumu 6,8 m. No Sila ezera iztek Silupe, kas ietek Riču ezerā. Starp ezeriem atrodas meža masīvs ar rožu audzēm, sastopamas arī priežu-egļu un egļu – lapkoku audzes, dažuviet arī niedrājs un dumbrājs.
Ezeros atrastas vairākas aizsargājamo augu sugas, kā jūras najāda (Najas marina), gludsporu ezerene (Isoetes lacustris), mieturu hidrilla (Hydrilla verticillata). Mežos ligzdo aizsargājami putni: melnais stārķis (Ciconia nigra), melnā klija (Milvus migrans), mazais ērglis (Aquila pomarina).
Sventes dabas parks
Sventes dabas parks sākotnēji kā Sventes ezera ar apkārtējo ainavu kompleksais dabas liegums dibināts 1977. gadā 23,5 km² platībā. Tajā ietilpa arī 1987. gadā izdalītais Sventes ezera salu botāniskais liegums. Pašreizējo dabas parka statusu nosaka Latvijas Republikas Ministru kabineta 1999. gada 9. martā pieņemtie „Noteikumi par dabas parkiem” . Parks ietilpst Augšzemes aizsargājamo ainavu apvidū. Tas atrodas Daugavpils rajona Medumu, Sventes, Kalkūnes un Šēderes pagastā. Parka reljefs stipri paugurains; starp atsevišķiem tā elementiem vērojama liela augstuma starpība: tā Sventes ezera līmenis ir 137 m vjl., bet Egļu kalns sasniedz 220 m augstumu.
Sventes dabas parka ainavu veido gan dabas objekti (ezeri, platlapju un egļu meži), gan arī kultūrainava (lauku apdzīvotās vietas un lauksaimniecības zemes).
Teritorijā atrodas Sventes ezers, kura platība ir 7,35 km², bet kopā ar salām 7,39 km². Tā vidējais dziļums ir 7,8 m, bet lielākais dziļums 38 m. Līdz ar to Sventes ezers ir 10 Latvijas dziļāko ezeru skaitā. Ezera trīs salās aug melnalkšņu audzes mistrojumā ar bērziem un apsēm. Ezers ar salām, pussalām un līčiem veido skaistu ainavu. Ezeru apjož niedru josla, vietām sastopamas arī vilkvālītes. No aizsargājamajiem putniem te ligzdo lielais ķīris (Larus ridibundus), lielais (Botaurus stellaris) un mazais (Ixobrychus minutus) dumpis kā arī citas biežāk sastopamas putnu sugas.